Redzējumi
16.09.2015

Stāsts bez labajiem

Komentē
24

Latvijas valdošās koalīcijas lēmums neuzņemt valstī patvēruma meklētājus ir nepatīkams eiropeiski noskaņotajai sabiedrības daļai. Taču diez vai būtu vērts pārspīlēt šā notikuma negatīvās sekas ārpolitiskajā frontē. Ja pagājušās nedēļas skandāls patiešām ir pagrieziena punkts, tad drīzāk iekšpolitikā, nevis ārpolitikā. Tomēr priecāties te nav ko: tieši iekšpolitika, šķiet, mums var sagādāt lielākas problēmas nākotnē.

Valdības lēmums pats par sevi ir riebīgs, kaut kādā ziņā varbūt apkaunojošs – taču noteikti ne katastrofāls. Tam ir vairāki iemesli. Vispirms, ES dalībvalstīm kopumā ir raksturīgas savas "īpašās pozīcijas" daudzos jautājumos, un Savienības vēsturē mēs ne reizi vien esam pārliecinājušies par iekšpolitikas primātu iepretim ES integrācijai un solidaritātes apsvērumiem. ES ir diezgan cieši integrēta nācijvalstu savienība, nevis federācija. Demarši, lekšanās, atšķirīgas pozīcijas visos iespējamos jautājumos – tas viss pieder pie lietas. Kā teica klasiķis, "tirgošanās šeit ir vietā". Otrkārt, maldās tie, kas iedomājas, ka Latvijas atšķirīgā pozīcija par patvēruma meklētāju nepieņemšanu padomju laika imigrācijas dēļ Briselē kādu īpaši pārsteigs. Tālu no tā. Vispirms, virkne mūsu politiķu tur jau sen cītīgi strādā, lai visiem pastāstītu, ka galvenais un teju vai vienīgais Latvijas resurss ir mūsu padomju laiku traumas. Īpaša uzslava šeit pienākas tiem, kurus esam aizsūtījuši uz ceļojošo cirku vārdā Eiropas Parlaments. Turklāt informēti lēmumu pieņēmēji Briselē apzinās arī to, ka Latvija (līdzīgi vēl pārītim Austrumeiropas valstu) patiesībā ES ir uzņemta "pa blatu" un kompānijas pēc. To panāca neliela, eiropeiski noskaņota elites daļa. Savukārt Latvijas vidējam politiķim lielos vilcienos ar "Eiropas vērtībām" ir tieši tikpat daudz (vai maz) kopīga kā Moldovas vai Baltkrievijas vidējam politiķim – tajā ziņā, ka viņš savu švako veiktspēju vienmēr ir gatavs kompensēt ar ksenofobisku retoriku. Ņemot to visu vērā, ir aplami iedomāties, ka valdības lēmums Briselē kādu īpaši šokēs.

Arī par lēmuma ilgtermiņa ietekmi krist histērijā ir priekšlaicīgi. Protams, uz mums sāks skatīties šķībi tie partneri ES, kuru atbalsts mums var būt svarīgs izšķirošā brīdī. Taču, no otras puses, ir skaidrs, ka NATO toni nosaka nevis šie pēdējie, bet gan amerikāņi, kuriem Latvijas bēgļu peripetijas noteikti nav prioritāte. Visbeidzot, plānotie Latvijas 750 bēgļi ir tikai simbolisks skaits (Vācija, kā zināms, pagājušonedēļ vien uzņēma 40 000), tādēļ nekādu dižu praktisku ieguldījumu Latvijas piekrišana tāpat nebūtu nesusi. Protams, Eiropas kontekstā ļoti būtiska ir tieši šī "simboliskā" solidaritāte – un to uztver diezgan nopietni. Taču arī Junkera komunikācija krīzes situācijā solidaritāti padara nepopulāru, un diez vai, teiksim, itāļu valdības lēmumos šie Latvijas neuzņemtie 68 bēgļi patiešām spēlēs izšķirošu nozīmi kādā hipotētiskā X stundā.

Protams, pastāv risks, ka uz centralizētas bēgļu sadales sistēmas pamata Eiropā notiek kādi ciešāki integrācijas procesi (kārtējā "divu ātrumu Eiropa"). Piemēram, līdzdalībai šādā shēmā tiktu piesaistīta dalība Šengenas zonā, par kuras nākotni ir lielas bažas. Tad Latvija automātiski nonāktu "Eiropas 2. ātrumā", un tas tiešām varētu kļūt liktenīgi. Būtu jābeidz sevi muļķot, salīdzinot Latviju ar Lielbritāniju un tās izvēlīgo attieksmi pret Eiropas integrāciju. Latvija kā Eiropas valsts var veiksmīgi pastāvēt tikai 1. integrācijas ātrumā, pretējā gadījumā tā ātri vien atjēgsies kādā citā savienībā. Tomēr arī tā visa pagaidām ir tikai Zukunftsmusik, par kuru iespējams runāt tikai hipotētiski.

Tas, kas patiešām ir zīmīgi visā notiekošajā, ir pārmaiņas iekšpolitikā. Vispirms, ja līdz šim eiropeiski noskaņotā elites daļa spēja ar dažādiem līdzekļiem kontrolēt situāciju izšķirīgos jautājumos (pēdējais spilgtais piemērs bija eiro ieviešana), tad pašlaik šādas spējas faktiski vairs nav. Naids pret kosmopolītisko "Geiropu" un tās abstrakto humānismu ir kļuvis publiski akceptēts latviešu vidū – kas nebija iedomājams, teiksim, vēl pirms gadiem trim. Nemuļķosim sevi. Kad Jānis Dombrava pilnā nopietnībā pieprasa, lai ES uzņemtos atbildību par padomju okupācijas laika imigrantiem, kad Aivars Lembergs viens pret vienu pārstāsta Krievijas televīziju, kad Augusts Brigmanis teic, ka "tāda Savienība mums nav vajadzīga", – visos šajos gadījumos nav runa tikai par politisku dividenžu izsišanu noteiktā situācijā. Runa ir par jaunu politisko paradigmu, kurā Latvijas piederība Eiropai vairs nav pašvērtība. Tas var patikt vai nepatikt, bet tāda ir šodienas situācija: Latvijas valdība ir kļuvusi par ķīlniekiem de facto eiroskeptiķiem.

Šajā stāstā nav labo. Tāda noteikti nav arī partija "Vienotība", kur kāda daļa joprojām ir lojāli Eiropas integrācijas idejai. Vispirms, dažādu antiimigrācijas un anti-ES aģitatoru balsis nebūtu tik skaļi dzirdamas, ja kāds no "valdošās" partijas spētu piedāvāt sakarīgu pretējās puses viedokli. Taču līdz adekvātai komunikācijai tur neviens nenolaižas. Vienīgais, ko mēs redzam, ir Laimdota Straujuma, kuras klusā un ierēdnieciskā uzstāšanās tikai pastiprina aizdomas par kādu grandiozu sazvērestību pret etniski tīru latviešu nāciju. Otrkārt, tas, ka "Vienotības" mīļotie koalīcijas partneri de facto nīst ES un tās "kosmopolītisko birokrātiju" – vai labākajā gadījumā grib to bez atlīdzības slaukt kā svešu govi, jau sen bija skaidrs jebkuram saprātīgam vērotājam: jebkuram, izņemot "Vienotību". Treškārt, "Vienotība", būdama amatos, arī pēc pašreizējās krīzes pavisam noteikti turpinās rullēt tieši tāpat arī uz priekšu, izlikdamās, ka viss ir kārtībā, ka "valstisko spēku koalīcija ir stabila", un tamlīdzīgi. Un, ņemot vērā, ka visa Eiropa līdz ar Vidusjūras migrantu krīzi ir iegājusi strauju virāžu posmā, šāda situācija nevar neviest bažas par nākotni.

Tēmas

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
24