Attēlā - Ali Laiendekers
 
Sarunas
17.02.2014

Starpnieks un viņa bezdibenis

Komentē
1

Jau vairāku gadu garumā Latviju regulāri apmeklē kāds vācu kungs vārdā Ali Laiendekers. Viņš māca mūsu juristiem, uzņēmējiem un citiem profesionāļiem, kā tikt galā ar konfliktiem. Viņa specialitāte ir mediācija – proti, ārpustiesas konfliktu risināšana visdažādākajās dzīves jomās. Tā kā konfliktēšana pie mums jau sen ir kļuvusi par mūsu nišu globālajā pasaulē, šķita interesanti parunāt ar Laiendekeru, lai gūtu ieskatu viņa nozarē un, kazi, uzzinātu kaut ko jaunu par mums pašiem.

Kādēļ Latvijai šodien būtu vajadzīga mediācija?

Iedomāsimies iesākumā kādu ekonomisku situāciju. Latvija pašlaik samērā ātri attīstās. Taču izaugsme rada krīzes. Es zinu šeit pāris uzņēmumu, kuri pēdējo piecu gadu laikā ir izauguši, teiksim, no nulles līdz divdesmit darbiniekiem vai no divdesmit – līdz simt. Šiem uzņēmumiem ir problēmas ar izaugsmes krīzi: pirmkārt, ar darbiniekiem un to motivēšanu, otrkārt, ar citiem uzņēmumiem, kuri nespēj ievērot termiņus un tamlīdzīgi. Parasti šādās situācijās iet uz tiesu. Taču tiesa, pirmkārt, prasa laiku, kavētu attīstību un tamlīdzīgi. Otrkārt, es nezinu, vai es tur uzvarēšu vai zaudēšu. Tiesa ne vienmēr nozīmē veiksmīgu iznākumu. Mediācija, kuru mēs pielietojam arī ģimeņu konsultācijā, ir pieeja, kad mēs izmantojam konfliktus, lai attīstītos. Tas parasti notiek visdažādāko krīžu apstākļos – izaugsmes, mērķu vai finanšu krīzes. Tā ir pozitīva konfliktu risināšanas stratēģija kādas sistēmas iekšienē ar nolūku panākt sistēmas attīstību. Kad es risinu konfliktus ar cīņu vai ar tiesu, es zaudēju tālākās attīstības iespēju.

Konflikti parasti notiek starp personām. Taču mēs cenšamies šos konfliktus depersonalizēt un vaicāt – ko iegūst uzņēmums no noteikta konfliktu risināšanas veida? Juridiskos procesos jūs neko tamlīdzīgu neiegūsiet. Līdz šim es runāju par uzņēmumiem, taču tas pats notiek arī ģimenes jomā – starp vecākiem un bērniem, šķiršanās situācijās un tamlīdzīgi. Kā tās palīdz personības attīstībai? Pašlaik Latvijā ir vērojama diezgan liela atšķirība starp vīriešu un sieviešu lomām – tās ir ļoti nošķirtas. Mediācija šeit var palīdzēt, lai šīs vīriešu un sieviešu lomas būtu spējīgākas piemēroties viena otrai. Tajā ziņā mediācijai ir arī sociāla nozīme – iesākumā individuālā līmenī.

Kas ir šīs metodoloģijas galvenās sastāvdaļas? Psiholoģija?

Gan Vācijā, gan Latvijā mēs diezgan daudz runājam par sistēmteoriju, kas nāk no socioloģijas. Arī mācība par izturēšanos – tā ir psiholoģija. Personiski es lielu uzsvaru lieku uz emocijām – ir svarīgi zināt ne tikai to, kā es pats apstrādāju savas emocijas, bet arī to, kur es emocijas neapstrādāju. Vēl mediācijas jomā mēs mācām ētiku un taisnīguma filozofiju.

Ko šeit nozīmē ētika? Tātad runa nav par vienkārši efektīvu konflikta atrisinājumu, bet arī par noteiktu normatīvu dimensiju.

Tieši tā. Kad mums ir darīšana ar iesaistītajām pusēm, katrai no tām ir sava taisnīguma izjūta. Taču tas, kas vienai šķiet taisnīgi, otrai visdrīzāk ne tuvu tā neliksies. Lielu konfliktu gadījumos mums vispirms ir nepieciešama taisnīga procedūra – citiem vārdiem, procedurālais taisnīgums. Otrkārt, ne mazāk svarīgs ir arī sadales taisnīgums – kad ir darīšana ar naudu, telpām, laiku un tamlīdzīgi. Naudu sadalīt var vienmēr, taču ne vienmēr ir iespējams panākt izlīdzinājumu. Iedomājieties, teiksim, ģimenes mediācijas jomā. Kāds pāris ir uzcēlis māju. Jurists te teiktu: dalīsim to uz pusēm. Taču viss, kas šajā mājā ir ielikts, prasa daudz nopietnāku izvērtējumu – viens ir darījis to, otrs atkal to – un tamlīdzīgi.

Vai te ir runa par kādiem vispārīgiem principiem, vai arīdzan taisnīgums tiek veidots dialogā starp abām pusēm?

Protams, par principiem var runāt, taču drīzāk to veido dialogā. Taisnīguma pētniecība mūsdienās teic, ka ir svarīgi, lai puses patiešām aizstāvētu savas intereses. Mēs visi nākam no tradīcijas, kas saka: savtīgās intereses ir kaut kas nepareizs, tās ir pretrunā sabiedriskajam. Tā tas nav! Mediācijā mēs sakām tā: ja katrs aizstāv savas intereses, mēs varam nonākt līdz saprātīgam atrisinājumam vai konsensam, kurš rada plašākus sabiedriskus konsensus.

Tātad saprātīgs savtīgums ir taisnīguma priekšnosacījums.

Jā, jā. Taču ne tādējādi, ka es savu savtīgumu realizēju ar varu. Te ir runa par dialogu, kurā var nonākt pie kompromisa vai konsensa. Protams, konsenss ir jēgpilnāks nekā kompromiss, taču arī kompromisi mēdz būt ļoti svarīgi.

Vai grūtākais nav vispār piedabūt cilvēkus pie dialoga?

Mēs visi nākam no autoritāriem režīmiem – gan Latvijā, gan Vācijā. Ķeizara, nacistu laiks un tamlīdzīgi. Tas nozīmē, ka mēs neesam vēl izstrādājuši sevī tādu gatavību uz dialogu, kāda būtu vajadzīga modernai, dažādu interešu pilnai sabiedrībai. Mēs to nemācāmies arī skolās. Es to vienmēr saku cilvēkiem, kuri šķiras – viņi ir nonākuši tāda konflikta priekšā, kura risināšanai viņiem pietrūkst komunikatīvās kompetences, lai šo konfliktu atrisinātu. Tādēļ arī ir vajadzīga mediācija – kā dialoģiskā abpusējas mācīšanās procesā nonākt līdz risinājumiem.

Mediācijai ir arī politiska dimensija. Vācijā, teiksim, mediatori ir iesaistīti procesos starp arodbiedrībām un valdību – un tamlīdzīgi. Vai jums ir bijusi ar to kāda darīšana?

Nē, es vispirms esmu saistīts ar psiholoģijas jomu. Taču tādas lietas notiek. Teiksim, šeit Latvijā ir tā lieta ar vilcienu kompāniju [t.i., pasažieru vilcienu iepirkuma konflikts ar spāņu kompāniju CAF], kur iesaistīti mediatori; Vācijā notiek tas pats ar "Toll-Collect" [kompāniju, kas iekasē samaksu par ceļu izmantošanu]. Arī Frankfurtes un Berlīnes lidostu būvniecības konfliktos ir bijuši iesaistīti mediatori, kuri gan vairāk aizstāvēja valdību nekā iesaistītās puses. Labākais šajos gadījumos ir tas, ka vismaz ir nonākts līdz dialogam. Turklāt šie procesi ir notikuši publiski – lai gan rezultāts netika panākts publiski.

Mediācija ir noslēgts process. Pie mums Latvijā es šeit redzu problēmu: viss, kas netiek darīts publiski, automātiski kļūst neuzticams.

Te ir viens pārpratums ar šo noslēpumu glabāšanu. Gan Latvijā, gan Vācijā problēma ir tajā, ka valdība nedara zināmu mediācijas rezultātu, un tā tas nedrīkstētu būt. Taču tam, kas notiek mediācijas procesā, gan ir jābūt noslēpumam – lai ļaudis, kas tur iekšā darbojas, būtu aizsargāti. Tomēr rezultāti, kas šajā procesā – teiksim, dienas laikā – tiek sasniegti, ir jādara zināmi sabiedrībai. No šā viedokļa noslēpuma glabāšanas priekšnoteikums attiecas tikai uz iekšējo procesu un to, ko saka konkrētas personas, nevis uz rezultātu. Tas ir stāsts par varu. Protams, ka ģimenes un uzņēmumu mediācijai ir augstāks noslēpumainības statuss nekā publiskai.

Kā šādos procesos ir ar autoritāti? Mediācijas speciālistam, lai viņā klausītos, taču ir jābūt autoritātei iesaistīto acīs.

Autoritāti rada loma, tas, kā es pats šajā lomā darbojos. Ja es esmu gana neitrāls, tad ļaudīm parasti nav problēmu – viņus interesē neitralitāte. Taču mediatoram ir jāizstaro drošība un pārliecība par to, ko viņš dara.

Kā to panāk?

Ar labu izglītību. Gan Latvijā, gan Vācijā, strādājot ar topošajiem mediatoriem, mēs darbojamies ap četrām lietām. Pirmā ir jēdzieni, koncepti, teorijas – kā darboties ar emocijām un tamlīdzīgi. Arī procedūras – pastāv dažādi mediācijas procedūru veidi. Kā notiek moderācija? Kā es varu sacīto apkopot? Otrā lieta ir – persona. Personai ir divi aspekti – konkrētais cilvēks ir jāredz viņa biogrāfiskajā situācijā, kurā viņš varētu pats mācīties, kā tikt galā ar konfliktiem. Tādēļ lielākā daļa no mediatoriem ir diezgan harmoniski ļaudis. Otrais aspekts – mums ir jāizstrādā īpaša attieksme, kāda mums mūsu ikdienas sociālajā saskarsmē nemaz nav raksturīga, respektīvi – neitralitāte. Ikdienā mums tās ir maz. Tas ir cilvēkos jārada; viņiem ir jāveido sava filozofija, kurā liela loma ir neitralitātei, taisnīgumam un arī atturība – lai ļautu iesaistītajiem pašiem attīstīt situācijas risinājumus.

Kā panāk šādu neitralitāti? Vai tas ir treniņš?

Jā, tas ir treniņš ar veselām 200 stundām. Mēs tur strādājam pie attieksmes veidošanas. Manās nodarbībās šeit ļaudis ir teikuši – Latvijai nav nekādas starpniecības pieredzes u.tml. Tas šķiet diezgan apšaubāmi – pat agrākās latviešu ciltis ir dzīvojušas ar saviem priekšstatiem par tiesisko un taisnīgo. Gluži kā pie mums ģermāņi.

Pagātnes pieredze pie mums patiešām tiek bieži pieminēta kā attaisnojums un motivācija visam kam. Taču atgriezīsimies pie neitralitātes. Man šķiet, ka cilvēki bieži tieši vēlas konfliktu un viņi to izbauda, lai iegūtu kādu emocionālu stabilitāti.

Jā, to sauc par strīda funkciju. Tas notiek ģimenes attiecībās, un politikā tas ir tieši tāpat. Kamēr es ar viņu strīdos, es vēl viņu par kaut ko atzīstu. Kad es ar viņu vairs nestrīdos, viņš man ir miris. Es jau tiku teicis: mēs nemākam šādās situācijās komunicēt. Vēl kāda cita lieta: no komunikācijas teorijas mēs zinām, ka katrs strīds nes sev līdzi nepārtrauktu komunikatīvu nosēdumu un ved pie pastāvīgas negatīvas dinamikas. Katram konfliktam ir noteikta dinamika, kura norisinās saskaņā ar noteiktām fāzēm. Reizēm tā vairs nav apturama, kas galu galā noved pie tā, ka mēs abi kopā gāžamies bezdibenī. Šādās reizēs strīds pats ir funkcija. Iesaistītās puses pat vairs lāga nezina, par ko ir runa – kā vecie stāsti par Skotijas klaniem, kuri jau 400 gadus vairs nezina, kādēļ konfliktē. Tā ir konflikta dinamika.

Tad kā mediators ar to tiek galā? Ja puses vienkārši vēlas strīdēties, tad starpniekam būt ir neiespējami.

Tas ir svarīgs jautājums. Pats svarīgākais šādos ļoti emocionālos konfliktos ir atrast kopīgo. Vispirms – šādos konfliktos kopīgais ir tas, ka abas puses no tā cieš. Ja man to izdodas abām pusēm iestāstīt, tad tas jau ir sasniegums. Taču šis kopīgais nebūt automātiski nenozīmē – mēs gribam izbeigt konfliktu. Taču mēs ciešam. Tur ir visas šīs smalkās saites; liela nozīme ir godam u.tml. Taču uz šo kopīgo ciešanu pamata ir iespējams izveidot kaut kādu kopīgu platformu, un uz tās arī atrisināt konfliktu.

Pastāstiet mazliet par sevi! Jūsu pirmā nozare ir psiholoģija.

Jā, es esmu psihologs; esmu studējis arī teoloģiju, kā arī saņēmis laulības un ģimenes konsultanta izglītību. Es ilgus gadus strādāju katoļu baznīcai, laulības un ģimenes, kā arī izglītības jomā. Taču tad, kad mani bērni jau bija pieauguši un man vairs nevajadzēja nest mājās tik daudz naudas, es izdomāju, ka varu darīt kaut ko pats sev – tā tad arī bija mediācija.

Kā Vācijā attīstījās mediācija?

1980. gadu vidū tā pie mums nokļuva no ASV, tieši tāpat, kā tā tagad ar nodarbībām ir atbraukusi pie jums uz Latviju. Tiesa, nebija vienkārši amerikāņu konceptus pielāgot Vācijai, un tas nodarbina mani arī šeit Latvijā. Es esmu nepārtrauktā mijiedarbē ar kursu dalībniekiem par jautājumu – kas ir īpašs tieši Latvijai? Vienā no manām pirmajām nodarbībām es tiku piedāvājis kādu situāciju no Vācijas piemēra par vīrieša un sievietes attiecībām. Visa auditorija man vienbalsīgi atbildēja: tā te pie mums Latvijā nenotiek. Tad es pakāpeniski sapratu, ka ir jāņem vērā vietējā sabiedrības situācija. Un tādas lietas notiek nepārtraukti. Teiksim, ģimenes jomā es tieku šeit Latvijā nepārtraukti konfrontēts ar virkni lietu. Vispirms – tā ir zināma "būšana bez tēva" [Vaterlosigkeit], kas ir saistīta ar agrīnām attīstības fāzēm. Otrkārt, pastāv virkne tabu – par to nevar runāt, šito nedrīkst pieminēt u.tml. Treškārt, es tieku nepārtraukti konfrontēts ar karu un nāvi. Visbeidzot – es tieku nepārtraukti konfrontēts ar deportācijām. Tās ir lietas, kuras cilvēki paši nav piedzīvojuši, taču tās joprojām turpina nosacīt viņu dzīvi.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1