Ja pavērojam rakstošās publikas reakciju uz laikrakstā "Sestdiena" publicētajiem režisora Alvja Hermaņa izteikumiem, dominējošā attieksme šķiet esam tāda: piekrītam saturam, bet nepiekrītam formai. Citiem vārdiem: pieņemam, ka rīdzinieku vairākums ir "lumpenizēts" un uzticēt tādiem vēlēšanas ir bīstami, bet nepiekrītam tik tiešai valodai. Sak', varēja jau kaut kā prātīgāk, elegantāk un caur puķēm paust šo savu riebumu pret vienkāršo vēlētāju. Izteikties par vecām latvietēm, kuras vēl ir gatavas kādam atdoties, – tas ir mazliet par smagu vidējā Rīgas inteliģenta kuņģim...
Šo rindu autoram režisora sacītais raisīja pavisam citādu reakciju – tieši saturs šeit nemaz nav dižas uzmanības vērts, toties forma ir pavisam pieņemama un patīkami provocējoša. Vispirms, šo Hermaņa izteikumu nozīme ir lielisks apliecinājums tam, cik ļoti maldās visi liberālie politisko diskusiju piekritēji, kuri vēlas nodalīt personību no argumenta. Tas uzskatāmi nav iespējams – ja par latviešu atdošanos par tramvaja biļeti būtu runājis kāds cits, tad arī šo vārdu nozīme būtu pavisam cita. Taču tos saka latviešu teātra režijas superstārs, kurš, līdzīgi ļoti, ļoti nedaudziem, ir spējis izrauties no mūsu kultūras tautiskā provinciālisma un apliecināt sevi pasaulē. Turklāt – vienlaikus nezaudējot specifiski latviskās kultūras kontekstu un nemitīgi domājot par latviskumu kaut kādā mūsdienu, nevis pēc naftalīna smaržojošā tautiskā romantisma nozīmē. Šajā ziņā Hermanis pats ir sava argumenta sastāvdaļa, un tikai tas vispār padara viņa sacīto komentēšanas vērtu.
Ja runā par viņa sacītā saturu, tad ar visu cieņu pret režisoru jāatzīst, ka Hermanis – domātājs tomēr ir mazāk oriģināls par Hermani – režisoru. Jā, demokrātija ir vairākuma vara, un vairākums pēc definīcijas ir "viduvējības". Tieši tādēļ neierobežota vairākuma vara patiesi ir bīstama kultūrai un izcilībai. Tas ir apstāklis, kuru politiskā doma pamanīja jau ap 19. gadsimta vidu – nu, pateicoties Alvim Hermanim, par to ir izdzirdējuši arī pie mums. Kā saka – labāk nemaz nekā nekad. Taču visa šī apzināti aizvainojošā runāšana par "lumpenu" patiesībā liecina par runātāja nespēju paraudzīties ārpus savas sociālās lomas – izglītota, veiksmīga, samērā turīga pusmūža latviešu režisora – robežām, un tas nekas diži cildināms nav. Ja vēlamies pasauli dalīt "elitē" un "lumpenā", tad Alvim Hermanim nešaubīgi ir tiesības sevi pieskaitīt pirmajai grupai. Jautājums vienīgi, cik produktīvs ir šāds dalījums. Ja ar eliti saprotam kādā noteiktā jomā – ekonomikā, mākslā, zinātnē, politikā – visveiksmīgākos indivīdus, tad šādas elites demokrātiskā sabiedrībā patiesībā ir daudzas un relatīvi autonomas cita no citas. Šajā nozīmē elites patiesībā ir daudzas un ar dažādām vērtību sistēmām. Turpretī, ja eliti saprotam tādā klasiskā krievu "inteliģences" nozīmē (kā neiecietīgus un arogantus sektantus, kuriem ir kādas morālas tiesības uztiept savas vērtības visai pārējai sabiedrībai), tad es no visas sirds dodu priekšroku tai pašai neizglītotā lumpena masai, nevis šādai pašpasludinātai elitei, kura mani tagad kaut kā "audzinās" un "izglītos". Pat tad, ja to grasās darīt tāds man tuvs režisors kā Hermanis.
Protams, vēlētāju neizglītotība var šķist problēma – it īpaši, ja idealizējam Rietumu demokrātijas un to, cik pilsoniski un izglītoti ir to pilsoņi. Taču, ja demokrātijas efektivitāte būtu atkarīga no vēlētāju izglītotības, tad demokrātiskas valstis pasaulē būtu liels retums. Vienkārši nevajag no demokrātijas prasīt vairāk, nekā tā spēj dot. Demokrātija nav nekāda izglītotu eņģeļu valstība, bet gan iespēja kopīgi kļūdīties un pēc tam šīs kļūdas atkal kopīgi labot – protams, bez garantijas nekļūdīties vēlreiz. Tiesa, līdz ar ekonomisko krīzi pasaulē ir vērojams tāds izteikti anti-elitistisks sentiments; ļaudīm arvien vairāk tiek stāstīts, ka viņiem ir "jāpatriec sliktie politiķi", "jāatdod vara tautai" un tamlīdzīgi. Tā rezultātā visur pamazām šķobās demokrātiskās institūcijas – vēlēšanas, partijas un parlamenti, kuri sākotnēji bija vienkāršs varas kontroles mehānisms, nevis instruments paradīzes izveidei zemes virsū. Tādēļ kultūraristokrāts Hermanis, kurš aicina uz vēlēšanu tiesību ierobežošanu, nebūt nav nedz vientuļš, nedz arī iracionāls. Un patiesi – vai nav dīvaini, ka alkoholiķiem un deģenerātiem var atņemt gan bērnu aprūpes tiesības lemt par dažām savām atvasēm, taču vienlaikus nevar atņemt tiesības lemt par valsts politiku? Tas, protams, ietver sevī nopietnus riskus. Taču, ja vēlēsimies pieskaņot savu politisko sistēmu šāda veida riskiem, tad neizbēgami ierobežosim to cilvēku tiesības, kuri ir sociāli adekvāti un spēj pieņemt informētus lēmumus gan par sevi, gan par valsti. Ne man stāstīt "Latviešu stāstu" autoram Hermanim, ka starp augsti izglītotiem un elitāriem ļaudīm ir iespējams tāds destruktīvas šizofrēnijas līmenis, kādu ir grūti iedomāties starp tiem, kuri pēc visiem socioloģiskiem parametriem atbilstu viņa aprakstītā "lumpena" līmenim.
Īsi sakot, ir mutes, kurās dziļdomīgi izklausās pat banalitātes. Taču par Hermaņa sacītā formu gan esmu gatavs iestāties ar visām četrām – par spīti visiem tiem, kas sūdzas par viņa sacītā neatbilstību politkorektuma klišejām un "labajam tonim". Patīk vai nē, taču brīvā sabiedrībā ļaudīm ir jābūt brīviem paust arī antiliberālus, ultrakonservatīvus un nedemokrātiskus uzskatus (ciktāl runa tiešām ir vienīgi par uzskatu paušanu). Apsēstībai ar politkorektumu vispār nav nekā kopīga ar liberālismu šā vārda klasiskā izpratnē; un nav iemesla, kādēļ lai Alvis Hermanis, Imants Kalniņš vai arhibīskaps Stankēvičs savos spriedumos par politiku reizēm patīkami neizceltos uz vienmuļā politkorektuma fona.
13