Starp klīstošiem rēgiem un lieliem nejēgām

Recenzija par Alēna Gaņola un Žana Lū Felisioli (Jean-Loup Felicioli, Alain Gagnol) pilnmetrāžas animācijas filmu "Mazais spoku detektīvs" (Phantom Boy)

Filmu teātris "Kino Bize" sasniedzams caur neuzkrītošu klusā centra iekšpagalmu, un tā ir vieta, kur ekrānā redzamais netiek nomests skatītāja priekšā kā masu prece, bet pasniegts intīmā atmosfērā. Ar gaumi atlasītas, bieži ar komentāriem ievadītas un domubiedru lokā apspriestas šeit tiek gan vietējā, gan pasaules mēroga kino parādības. Pagājušajā mēnesī kinoteātris paplašināja kinocienītāju loku, piedāvājot notikumu ģimenēm – filmas "Mazais spoku detektīvs" pirmizrādi divos īpašos bērnu seansos, ko ievadīja iluzionista Voldemāra Veisa triki un iespēja pašiem apgūt nedaudz maģijas.

"Mazā spoku detektīva" režisori Žans Lū Felisioli un Alēns Gaņols sadarbojas jau gandrīz divdesmit gadus, turklāt 2011. gadā viņu pirmā kopīgā pilnmetrāžas filma "Kaķis Parīzē" saņēma skatītāju balvu par labāko filmu bērniem Varšavas Starptautiskajā filmu festivālā, kā arī tika nominēta "Oskaram". Starp pilnmetrāžas animācijas nominantiem filma bija viena no retajām pēdējos gados, kas nav veidota ar 3D datoranimācijas programmām, – citi šādi izņēmumi ir nominantu starpā bieži redzamās japāņu animācijas studijas "Ghibli" filmas vai tādi neparasti kinonotikumi kā Stefana Objē un Vensāna Patāra "Ernests un Selestīna".

Arī Felisioli un Gaņola jaunākā filma "Mazais spoku detektīvs" iedzīvina ar roku zīmētus tēlus plaknē un datoranimācijas iespējas pataupa tikai īpašiem specefektiem. Nav arī īpašs pārsteigums, ka otrais franču režisoru kopdarbs pilnmetrāžas animācijā būvēts līdzīgi kā panākumiem bagātais "Kaķis Parīzē" – centrālie personāži, kas nokļuvuši sarežģītā un sāpīgā situācijā, tiek izrauti no bēdu gūsta un iemesti satraucošos un spriedzes pilnos notikumos. Abu stāstu ekspozīcijā mēs iepazīstam varoņus, kuru dzīves priekšplānā ir izvirzījies smags notikums, – animācijas filmā "Kaķis Parīzē" ir nomiris ģimenes tēvs, bet filmā "Mazais spoku detektīvs" zēnam konstatēta smaga slimība. Taču šeit arī līdzība beidzas, jo katra filma izmanto citu risinājumu – "Kaķis Parīzē" rāda personību pārtapšanu ceļā uz samierināšanos un izspēlē smalkus tēlu attīstības pavedienus, taču "Mazais spoku detektīvs" ķeras pie pārdabiskām, no sākotnējās problēmas atrautām parādībām, kas stāstu tuvina supervaroņu filmai. Arī darbības vide – stilizēta Ņujorka – ir plakātiskāka, abstraktāka un mazāk noslēpumaina par jumtu un šķērsielu Parīzi.

Mazajam Leo vairākas nedēļas jāpavada slimnīcā, izmēģinot ārstēšanas metodes un veicot analīzes. Viņš mierina māsu, ka garlaicīgi tur nebūs, – līdz ar slimošanu zēns ir atklājis spēju iziet no ķermeņa un ceļot ārpus tā, neviena nemanīts. Slimnīcā atklājas, ka spēja pamest ķermeni ir izplatīta, taču parasti cilvēki tad atrodas miegam līdzīgā nemaņā un uztver notiekošo par sapni. Taču ne Leo. Pa gaiteņiem lidinādamies, zēns palīdz rēgainajiem klaidoņiem nepazust tālu no ķermeņa. Viens no klīstošajiem izrādās detektīvs Aleksis, un zēns sajūsmināts izmanto iespēju iepazīties ar izmeklētāju arī nomoda dzīvē. Šī pazīšanās izrādās noderīga abiem, jo pilsētai draud briesmas, bet Aleksis pēc traumas ir piesaistīts ratiņkrēslam, turklāt priekšniecība policijā neņem par pilnu detektīva brīdinājumus par ļaundara Greizģīmja plāniem.

Leo izmanto savu prasmi ceļot ārpus ķermeņa, novēro bīstamo noziedznieku un piegādā ziņas detektīvam un žurnālistei Marī (franciski ierunājusi Odrija Totū), kas bezbailīgi dodas ļaundarim pa pēdām. Taču Leo nevar palikt ārpusē ilgi, jo viņa spoku ķermenis, atrāvies no miesas, lēnām izdziest; reizēm svarīgo informāciju nākas iegūt, pamatīgi riskējot. Uz Leo gulstas milzu atbildība – peldēdams caur sienām, viņš redz vecāku bailes un bezpalīdzību. Zēns zina – visi uz viņu cer un gaida, kad viņš kļūs vesels. Izglābt pilsētu un izlīdzēt bezpalīdzīgajiem lielajiem – tas pat ir vieglāk izdarāms, nekā uzveikt slimību, kas diemžēl nav atkarīga no zēna gribas un labajām īpašībām. Tādēļ viņš labāk pat nepiemin, cik lielas pūles viņam sagādā ceļošana tālu ārpus ķermeņa, un ļauj policistam neuztraukties par briesmām. Ja zēna cīņu par pilsētas glābšanu uzskatām par metaforu neredzamajai cīņai par izveseļošanos, tad noslēpumā glabāto izdzišanas risku varam salīdzināt ar bailēm no nāves, ko zēns negrib atklāt satrauktajai ģimenei.

Zēna nopietnā personiskā cīņa kontrastē ar pieaugušo izmeklēšanas biedru attieksmi – tie dodas briesmās bez plāna, nespēj brīdināt varas iestādes, pazaudē un nenobloķē telefonu, iegrūžot ļaundaru rokās vērtīgu informāciju. Par zināmu laimi mūsu stāsta labajiem, ļaundari gan ir vēl nejēdzīgāki. Neliešu raksturi veidoti raupji un plakani kā karikatūras. Skatoties filmu, ir gluži vai žēl, ka režisori neizmanto niansētos paņēmienus no filmas "Kaķis Parīzē" – ambivalentus tēlus (izpalīdzīgais zaglis un zaglīgais kaķis), demonizētu ļaundara versiju (monstrozais astoņkājis mātes murgos) vai tēlus, kuru motivāciju neizdodas atklāt. "Vai zināt, kāpēc man ir tāda seja?" Greizģīmis, kura šķautņainajos vaibstos lasāma atsauce uz kubisma mākslu, jautā, pats šķietami atsaucoties uz Betmena antagonistu Džokeru. Džokers ar baudu izstāsta daudzus pretrunīgus stāstus par savām rētām, spēlējoties ar stereotipu, ka ļaundari par ļaundari padara smags stāsts un neiederēšanās sabiedrībā. Taču Greizģīmja gadījumā nav jūtama ironija, viņš tiešām grib izstāstīt stāstu un tikt saprasts, taču apkārtējie... vienkārši neklausās. Arī par citiem ar kriminālo pasauli saistītajiem tā saucamie labie nebaidās izņirgāties, kas kļūst pat paradoksāli, kad policijas priekšnieks atstādina Aleksi, padarot izmeklēšanu nelegālu. Vai šī pasaule drīzāk neatgādina zēna fantāziju par detektīvu pasauli?

Filma ļauj skatītājam pašam izvēlēties – ticēt mazā spoku detektīva vētrainajiem piedzīvojumiem vai uzskatīt tos par košu un varenu sapni. Un patiesībā jau tas it nemaz nemaina to, ko filma cenšas pavēstīt, – iekšējie spēju resursi ir neizdibināmi, un negaidīts spēks var parādīties arī šķietami bezcerīgos brīžos. Šī optimistiskā vēsts un galvenais varonis – slims bērns – it kā iekļauj filmu drošības čaulā. Kurš gan gribētu sacīt ko sliktu par slima bērna cerību un varonību?

Tomēr filmas autori ir pieauguši cilvēki, un arī skatītāju zālē starp bērniem sēž pieauguši cilvēki. Arī tiem bērniem, kas šo filmu skatās bez vecākiem, nevajadzētu pamest zāli ar atziņu, ka ir normāli justies vientuļam ģimenē. Nevajadzētu baidīties atklāt vecākiem vai citiem tuviniekiem savas bailes, nevajadzētu slēpt savu vājumu no tiem, kas tiek uzskatīti par autoritātēm. Un varbūt vairāk par sprādzienu būkšķiem, nervus kutinošiem durvju čīkstiem viņiem vajadzētu dzirdēt, ka supervaroņa spēja var būt arī iedzert negaršīgās zāles vai uzveikt rīta miegu. Lai cik lieli nejēgas arī pieaugušie būtu, jāļauj viņiem pašiem riskēt nejēdzībās, kur tie nokļuvuši.