Neskatoties uz tēmas skandāla potenciālu, Kaspara Gobas 2010. gada filma "Homo@lv" Latvijā līdz šim izpelnījusies mazāku interesi un atzinību nekā ārzemēs. Pēc dažām tīri formālām konservatīvo aprindu satraukšanās pazīmēm un liberāļu atbalsta pasākumiem filma, šķiet, atlikta plauktā līdz nākamajam tematiskajam gadījumam, un tieši šis tematiskums kā maģiska zvaigzne novērš uzmanību no filmas patiesās vērtības. Tas ir viens no retajiem mediju produktiem, kas tēmu, kura saistīta ar homoseksuālismu un praidu (tieši abiem: homoseksuālismu un praidu), risina cienījamā komunikācijas līmenī – ar skaidru, objektīvu skatījumu, izceļot racionāli balstītus argumentus un mēģinot uztaustīt noskaņojumu iemeslus, lai arī cik netverami, mānīgi un mainīgi tie būtu. Tādēļ žēl, ka tikai retais spēja novērtēt, ka galu galā filma izrādās par kaut ko citu – autors soli pa solim attālinās no satraucošā geju un lesbiešu jautājuma, parādot filmā kā spogulī mūsu pašu kaites un bailes. Jā, jā, sīkāk izpētot to vietu mediju sniegtajā sabiedrības reprezentācijā, kuru ieņem ar kauna zīmi apzīmētie svešie, mēs varam ieraudzīt, kas kaiš pašiem, mūsu sabiedrībai un ne tikai mūsu – jebkurai cilvēku kopienai, kurā nav ierasts skatīties taisni, domāt droši un runāt par daudz, jo neviens neuzskata to par labas uzvešanās kodu. Filmas naratīvs ekrānā saauž kopā dažādus viedokļus, arvien paplašinot versiju skaitu un uzskatāmi netiekot līdz šķietami meklētajam secinājumam, jo meklēts izrādās pavisam kas cits, – tā ir filma par sabiedrību, kas nav gatava uzklausīt, respektēt un cienīt. Tad izrādās, ka praids, iespējams, vienmēr sacēlis ažiotāžu pavisam citu apsvērumu dēļ, nevis to, kas attiecīgajās svētku reizēs parādās publiskajā diskursā, izraisot viedokļu un izteikumu apmaiņu.
Homoseksuālajā kultūrā, tāpat kā zilo teorijā, prezentācijas (un vēlāk reprezentācijas) raibumam ir īpaša nozīme, un praids ir tikai viens no īpašajiem sociālās prezentācijas žanriem, kas izkopti kā aktīvisma karnevāls, lai nezaudētu cilvēcisko īstumu. Jo cilvēki, kas tajā piedalās, tāpat kā cilvēki, kas nepiedalās, ir īsti, tādi paši kā citi cilvēki, kas savā sociālajā dzīvē spēlē to vai citu lomu. Gājiens – demonstrācija, kā jau žanra nosaukums vēstī, – ir performatīvs akts, kurā viena no šādām lomām tiek nostiprināta, akcentēti izrādot to citiem. Akcents šeit ir nepieciešams, lai pievērstu uzmanību izteikumam par īstenību, kas ir pretrunā valdošajam jautājuma formulējumam. Antiglobālisti, sievietes, dzīvnieku mīļotāji, lauksaimnieki vai pacifisti, kas šādās demonstrācijās dodas, tādējādi ne tik daudz grib izmainīt pārējo patiesības, cik iegūt vietu zem saules savējai, – tiesa, līdz ar to atbilstoši izmainot sabiedrības attieksmi, kas izpaužas vairāk vai mazāk saskaņotās darbībās. Praids šajā ziņā ir grūtāks šī komunikācijas žanra paraugs, jo izteikums tiek veidots par jomu, kas publiskā komunikācijā (varbūt verbālā komunikācijā vispār) ir tabuēta un tieši tādēļ apvīta ar neskaitāmiem mītiem, ticējumiem un mistiku. Tā izteikšanā nav obligāti jāpiedalās tikai pašiem gejiem un lesbietēm, arī citi sabiedrības locekļi piedalās izteikuma veidošanā – gan atbalstot formulētās lomas līdztiesību, gan arī noliedzot to. Turklāt īstenībā nekas neizmainās – katra privātā dzīve un morāle joprojām ir viņa paša rokās – sabiedrība tikai savirzās, lai dotu vietu jaunai konceptuāli apjēgtai grupai publiskajā telpā. Nevienam sabiedrības loceklim nav jāiegūst pārliecība, ka katrs šāds izteikums ir norma, kas viņam uzreiz un tieši jāattiecina uz savu privāto telpu, uz savu es, ka šī norma skars viņu personiski, ka viņam būs jātiecas uz to un jākaro par to ar citiem, – runa ir par publisko jomu, kur ir citi likumi un citas konsekvences: nevis nedari citiem to, ko tu negribi, lai dara tev, bet nerīkojies tā, kā nebūtu iespējams rīkoties visiem! Tieši privātā jaukšana ar publisko Latvijas sabiedrībā padara neiespējamu jebkuru diskusiju par svarīgiem, ne līdz galam izrunātiem un izprastiem, tādēļ satraucošiem jautājumiem – neievērojot ētiskā uzstādījuma atšķirības, mēs sabojājam mūsu publisko komunikāciju, cīnoties pret tādu izteikumu parādīšanos publiskajā telpā, ko nezināšanas dēļ attiecinām uz savu privāto. Protams, publisko lomu un akceptu dalīšana skar arī katra sabiedrības locekļa privātās darbības iespējas, tomēr tikai pastarpināti, pēc tam, kad publiskajā tiesā, vēsi, neatkarīgi un ņemot vērā izteikto daudzveidību (tādēļ visiem, kam ir ko teikt, ir konstitucionāla brīvība to darīt) izlemts par labāko visiem. Tieši fakts, ka daudzveidība tiek artikulēta, izrunāta, nevis slēpti uzturēta, padara liberālo demokrātiju tik drošu, un publiskuma trūkums ir tās lielākais risks gan ētiskajā, gan ekonomiskajā un politiskajā kontekstā [1].
Mēs arī neapzināmies, ka šim publiskajam dzīves teātrim nepieciešami mediji, jo tikai mediji nodrošina sociāliem lēmumiem nepieciešamo auditoriju, tas ir, mediji reprezentē izteikto un formulē publiskos viedokļus. Tādēļ mediji un komunikācijas dizains ir centrālie elementi gan sociālo grupu iekļaušanā, gan to marginalizācijā un stigmatizācijā, it kā tehniski jaudīgi iegriežot publiskās runāšanās virpuli, kas centrbēdzes rezultātā izsviež malā vājākos kā "svešos". Tādēļ ir svarīgi noturēties ar savu izteikumu tuvāk centram, lai ar savu citādību iekļautos veselumā (kur ir savs hierarhizēts akceptēto lomu saraksts). Turklāt medijs pats vienmēr paliek it kā neredzams – tieši tāda ir medija būtība: izcelt no apkārtējās pasaules to, ko tas demonstrē, pasvītrot to, kristalizēt, izdzēšot individuālās variācijas, un izgaist skatam tā, lai meditācija izskatītos kā atspoguļojums. [2] Paradoksāli, bet gandrīz visas dažādās masu komunikācijas efektu teorijas tā vai citādi skaidro šo fenomenu. Komunikācijas pamatā ir atšķirība un mijiedarbība. Mediju attīstība dod cilvēkiem arvien efektīvākus instrumentus, kā identificēt otru (tautas vārdiem runājot, "skabargu" cita acī), bet arī it kā nostiprināt, objektivizēt, norobežot, izzināt šo otru, lai attiecībā pret to izprastu sevi un tad padarītu viņu nekaitīgu. Masu – bet vēl jo vairāk masu informācijas laikmeta – komunikācijā mediji rada un cenšas pastāvīgi uzturēt priekšstatu par sabiedrību kā sistēmu, kā dzīvu organismu un runā objektīvas publiskās personas balsī, taču šai balsij realitātē neatbilst neviens runātājs, kas, salīdzinot ar sevi, palīdzētu saprast komunikācijas konstrukciju. Ne velti masu psiholoģija ietver arī tādas parādības kā intersubjektivitāte vai interpasivitāte. Ne velti bez problēmām lietojam tādus vārdus kā "mēs", "visi", "sabiedrība" vai "cilvēks" vai tādas izvairīgas gramatiskās konstrukcijas kā "nav pieļaujams", "tiek veidots", "(ne)eksistē", "būs" – šie valodas paņēmieni ļauj izvairīties no tieša priekšstata par konkrētu darītāju reālajā pasaulē, kurš patiešām ir tikai fikcija, atšķirībā no viņa darbības sekām, ko var sajust un uztvert [3]. Tieši tikpat "gaisīgi", pēc būtības relatīvi un laikā mainīgi ir arī tādi koncepti kā "daba", "normāli" vai "pareizi".
Ne velti elektronisko masu plašsaziņas līdzekļu sākumlaikā parādās arī tik daudz filozofisku sistēmu, kas ietver sevī citādā jēdzienu. Identificējoties ar Lielo – mediju teksta autora, galvenā varoņa vai stiprākā (piemēram, politiskā) spēlētāja – Es, es nodrošinu sev vairākuma grupas identitāti, tātad iegūstu maģisku spēku. Lai kaut kā līdzsvarotu atklāto likumsakarību un aizsargātu pret šī Lielā Es iespaidu, mediju darba normas lielākajā daļā valstu ietver arī apzinīgas žurnālistikas pašpārbaudes konceptus – objektivitāte, neitralitāte, daudzveidība – gan viedokļos un žanros, gan atspoguļotajā tematikā. Žurnālistikas normatīvie principi arī ir interpretējami, konceptualizējami, kontekstualizējami un ieaudzināmi, taču visa šī skola nav nenieka vērta, ja, neizprotot tradīcijas lomu, uzskatām šos principus par pārāk virtuāliem salīdzinājumā ar tiem, kas mums šķiet dabiski.
Izvērtējot Latvijas mediju nozīmi stereotipu veidošanā par mazākuma grupām kā svešajiem, problēmu es redzu tieši masu mediju veidotās publiskās telpas neprasmīgā izmantojumā, neizprotot to kā konceptuāli, kvalitatīvi atšķirīgu sarunāšanās telpu – atšķirīgu no katra privātās sarunu sfēras (ģimene, draugi). Tādēļ cīņa notiek par to, lai vispār neielaistu publiskajā telpā atšķirīgos viedokļus, nevis par to, kā nosargāt savu privāto telpu un privāto viedokli, neļaujot tam locīties līdzi runātāju statusam un izteikumu skaitam vai decibeliem. Mediju reprezentācija lielā mērā balstās uz privātiem viedokļiem, tai skaitā gan politiķu, gan žurnālistu – publisko runātāju – privātajiem viedokļiem, turklāt šo subjektīvo meklējumu rezultātiem ar iztapīgu degsmi mēs meklējam "pareizības" autoritāti. Ja publiskas vienošanās, uz ko balstīties, vēl nav, viedoklim nākas meklēt tradīcijas un normas kulturālos balstus [4].
Fakts, ka "viņi" (tas ir, svešie) "tur" (tas ir, attīstītās demokrātijas valstīs) staigā pa ielām un iekļūst bērnu redzeslokā, kļūst mazāk briesmīgs, ja paši izturamies un audzinām bērnu tā, lai viņš varētu noturēt savu pārliecību un pašcieņu, vienlaikus neievainojot vai neiznīcinot to otru, atšķirīgo, iespējams, nepatīkamo, pat bīstamo, jo tolerance nenozīmē ne mīlestību, ne neuzmanību, tikai respektu. Šī principa uzturēšana ir pavisam konkrēta atbildība publiskajiem runātājiem (bet visvairāk mediju darbiniekiem kā vārtsargiem un formulētājiem), lai arī tā lielā mērā ir visas sabiedrības kopumā un katra tās locekļa (arī mediju darbinieku kā tādu) atsevišķi atbildība vispār. Vai varbūt atbildība ir nenozīmīgāka vērtība par pareizību?
Tikmēr mediju tehnoloģiju attīstība iet savu gaitu. Informācijas un viedokļu plūsmas nišu auditorijai izrēķinātajos medijos un sociālajos tīklos virzās zibenīgi, neracionāli, paralēli un tikai dažreiz nezināmās vietās savijas un saplūst. Iespēja komentēt visu – un dažādās domas formulējuma stadijās – arvien padziļina viedokļu atšķirības un izteikumu radikalitāti – tā veidojas jauna komunikācijas telpas struktūra un jauns publiskums, kurā neviens nav pasargāts no visekstrēmākajiem apgalvojumiem un izteikumiem, kamēr neatslēdzas no tīkla un nenoslēdz acis un ausis. Publiskumā nemācītais Es šādā pasaulē izsakās tieši un ir īpaši neaizsargāts un arī īpaši monstrozs, jo pavisam nejauši viņa rokās var nonākt milzu vara, kuru, darbodamies nevis atbildīgi vai cilvēcīgi, bet gan pareizi, viņš, visticamāk, uzreiz pavērsīs pret to, kas apstrīd šo pareizību ar savu eksistenci kā tādu, – katrs pret savējo svešo.
[1] Terorismu, piemēram, var skatīt arī kā izteikuma veidu, kurā neuzklausīta, publiski neakceptēta grupa, izmantojot masu medijus, pievērš uzmanību savai eksistencei, īpatnībai un problemātikai, tas ir, artikulē sevi sociālajā plānā. Praids – salīdzinoši maiga un rotaļīga "nezināmās" grupas izteikšanās – tieši tādēļ rada vardarbīgu reakciju, ka ir pierasts domāt, ka šādas grupas nav vai arī tā nav īsta (homoseksuālisms nav dabisks, tie ir vienkārši amorāli, izlaidīgi cilvēki), vai vismaz (saskaņā ar mūžsenām sociālām normām) tai nevajadzētu būt. Tieši šādi tiek meklēts argumentācijas pamats, apstrīdot praidu.
[2] Jau starpkaru periodā, kad Volters Lipmens savā plaši citētajā darbā "Publiskais viedoklis" (1922) ievirzīja skaidrojumā stereotipa (sengrieķu 'stereos' – ciets, nemainīgs; 'typos' – nospiedums) jēdzienu, bet Valters Benjamins neatvairāmajā flaniera tēlā (franču 'flâneur' – sliņķis, kas nosit laiku, vazājoties apkārt pilsētas pūlī) atklāja virtualitāti, kādā rodas identitāte, – kad skatlogu atspulgu un svešu acu perspektīvas izzīmē ejošā sociāli neuzbudinātā, tomēr atsvešinātā personāža patību. Skatlogu un garāmgājēju vietā mūsdienu sabiedrībā ir plašsaziņas līdzekļi. Līdzās tik dažādi, kā Fuko vai Batlere, kas no komunikācijas atvasināja mainīgo identitāti, un Stjuarts Hols, kas citādajam paredzēja pašam savu, neatkarīgu kodu komunikācijas vēstījumu lasīšanā, vai, piemēram, vācu mediju pētniece Elizabete Noele-Neimane, kas savā empīriskos pētījumos balstītajā teorijā, atceroties fašistisko Vāciju, runāja par bailēm, kas liek noklusēt savu viedokli, ja tavējais tev neliekas pārējo vairākuma atbalstīts, – tas ir teorētisko ieviržu ziņā visai eklektisks kokteilis, kuru vieno aptuveni formulējamā atziņa, ka masu mediji pēc būtības rada fiktīvas lomas, funkcijas, darbības – sociālo realitāti kā sistēmu, kas, ja vēlies būt šī sociuma loceklis, tev jāakceptē kā obligāta.
[3] Tieši šī fiktīvā Sabiedrība taču prominenti izšķiras par parlamentu, kas nosaka pilsoņu dzīves apstākļus nākamajos gadus līdz vēlēšanām.
[4] Tad, neskatoties uz to, ka ikdienas sadzīve rāda, ka tradīcijas attīstījušās un jau sen ievērojam citas normas, par "pareizu" tiek pieņemts skaidrākais un izteiksmīgākais, nereti vecākais normas formulējums, kas šķiet dabisks – tādēļ, ka ierakstās mītā, kā savās "Mitoloģijās" savulaik parādīja Rolāns Barts. Ja jautā, kāpēc tas ir pareizi, pamatot savu viedokli ir grūti, parasti galu galā atsaukšanās notiek uz dabu vai Bībeli. Bet, iedziļinoties dabā un Bībelē, "pareizais" izirst, kļūst daudznozīmīgs, mainīgs, vēsturisks, neabsolūts un tātad arī neobligāts, tādēļ šādu diskusiju ietvaros dabā un Bībelē patiesībā neviens neiedziļinās.
2