Foto: Inga Plūme
 
Recenzija
19.02.2015

Spīķeru Antarktīda

Komentē
0

"Dirty Deal Teatro" repertuārā jaunienākušais dokumentālais piedzīvojumu stāsts "Zudusī Antarktīda" savādā kārtā ieinteresē tieši tāpēc, ka solās būt pagalam neinteresants. Nevaru apgalvot, ka bez profesionāla pienākuma apziņas un "Satori" aicinājuma saņemtos ar apmeklējumu reaģēt uz šādu nosaukumu teātra afišā. Nu, labi, ledus, pingvīni, mazizpētīta vide. Droši vien arī globālās sasilšanas efekts tiks apspriests. (Tieši tā arī notiek.) Turklāt iestudējums veidots kā monoizrāde lekcijas formā. Tā teikt, pilns komplekts, lai potenciālais skatītājs kļūtu tramīgs.

Bet, uzzinot, ka šī projekta iniciatori ir režisors Valters Sīlis un dramaturgs Jānis Balodis, rodas pamatotas aizdomas, ka te ir "blēdība vidū" un ka stāsts varbūt nemaz nebūs par Antarktīdu vai arī ne tikai par Antarktīdu. Jo radošais tandēms, ko veido Jānis Balodis un Valters Sīlis, ir pierādījis, ka birokrātisku dokumentu ("Nacionālais attīstības plāns"), valsts prezidenta institūtu ("Visi mani prezidenti") vai brēcošu saimnieciskas bezatbildības faktu ("Mārupīte") iespējams pārvērst aizraujošā mākslas darbā. Kāpēc lai šādu pārvērtību nepiedzīvotu arī dokumentāls stāsts par zinātniski pētniecisku ekspedīciju uz dienvidpola apkaimi? Jāteic uzreiz, ka tik spēcīgu iespaidu kā iepriekš minētie iestudējumi "Zudusī Antarktīda" neatstāj, tomēr izrādes notikumam vismaz divas trešdaļas laika var sekot līdzi ar interesi.

"Zudusī Antarktīda" piedāvā visnotaļ prognozējamu sižetu, kura pamatā ir reāli notikumi: pavisam reāla trīsdesmit gadus sena pieredze, ko guvis pavisam reāls amerikāņu jūras biologs Džeimss Maklintoks, piedaloties Antarktīdas ekspedīcijās. Savus iespaidus viņš ir saglabājis nākamībai grāmatā, kas iedvesmojusi iestudējuma autorus un kļuvusi par izrādes literāro pamatu.

Tā vietā, lai vēstījuma centrā izceltu kādas viegli uztveramas un atpazīstamas sakarības, Jānis Balodis dramaturģiskajā tekstā rīkojas tieši pretēji – pievērš uzmanību vissīkākajām detaļām. Maklintokam pa pēdām viņš uzskaita visus moluskus, zivis un vēzīšus, lielus un mazus jūras iemītniekus ar to latīniskajiem nosaukumiem un atšķirīgajiem uzvedības paradumiem. Rūpīgi soli pa solim tiek aprakstīta gan ekspedīcijas projekta tapšana, gan pati ekspedīcijas norise, gan zinātniski pētnieciskā darba rutīna.

Protams, pat tādam cilvēkam, kurš nav jūras biologs, vēsts par globālās sasilšanas izraisīto ūdens temperatūras paaugstināšanos un līdz ar to arī visu dzīvības formu pārmaiņām, ir tik vispārzināma, ka nekādu atklāsmi nesagādā, savukārt neskaitāmo profesionālā žargona vārdu un latīnisko terminu nozīme, kā arī skrupulozais molusku uzvedības nianšu iztirzājums gluži vienkārši nav saprotams un nolīst gar ausīm kā pīlei ūdens. Tomēr šķiet, ka neatlaidīgā iedziļināšanās detaļās izrādes veidotājiem ir obligāti nepieciešama. Tā palīdz radīt īstuma sajūtu, noauž tādu kā ticamības audeklu, uz kura var "izšūt" izrādes cilvēcisko stāstu, ko veido nemitīga saspēle starp šķitumu un realitāti.

Izrādei sākoties, uz gandrīz vai mikroskopiskā spēles laukuma mundrā gaitā iznāk aktieris un stādās publikai priekšā kā Džeimss Maklintoks. Tūlīt gan viņš sevi izlabo, teikdams, ka patiesībā ir Toms Liepājnieks, kuram Džeimss Maklintoks uzticējis sevi aizvietot. Jānis Balodis intervijā "Satori" apgalvo, ka, veidojot dramatizējumu, no grāmatā ietvertās plašās informācijas atstājis vien to, kas saistās ar Maklintoka personisko pieredzi. Ļaujot Liepājniekam sevi pieteikt kā cilvēku, kurš no amerikāņu zinātnieka ir krasi atšķirīgs kaut vai tajā ziņā, ka no bioloģijas neko nesaprot, toties saprot šo to no teātra mākslas, dramaturgs, šķiet, ir atradis asprātīgu, Bertolta Brehta iedvesmotu veidu, kā latviešu aktieris varētu ne savu – amerikāņu jūras biologa – stāstu izstāstīt kā savējo.

Šī stāsta matēriju veido ne tikai aktiera dzīvespriecīgā un brīžam pašironiskā klātbūtne, bet arī izrādei piešķirtais šķietami neizdevīgais lekcijas formāts – Liepājnieks alias Maklintoks par visu pieredzēto vēstī, vēršoties pie publikas, kurai demonstrē savus aprēķinus un secinājumus, skribelējot garas formulas, rādot pētījumu pierakstus un – nevis fotogrāfijas, kā varētu sagaidīt, bet zīmējumus. Tajos redzama gan Antarktīdas ledāju ainava, gan dažādi dzīvnieki un objekti, tostarp pētnieciskās stacijas ēkas un ierīces pētījumu veikšanai. Izrādes māksliniece Ieva Kauliņa, šos zīmējumus veidojot, tiekusies pēc atbilstības ne tik daudz realitātei, cik savai iekšējai izjūtai par šīs realitātes iespējamo atveidu. Izrādes notikuma telpa tiek paplašināta gan ar Ievas Kauliņas un gaismu mākslinieka Jāņa Sniķera vizuālo, gan ar komponista Edgara Raginska audiālo iztēli. Tajā atbalsojas trokšņi, dārdi un šalkoņa, kas rada apjausmu par neikdienišķiem, ekstremāliem apstākļiem. Zinātnieka pieredzētiem dzīves faktiem tādējādi tiek piešķirtas subjektīvas aprises, gandrīz nemanāmi ievietojot tos mākslas faktu kategorijā.

Aktiera brīžiem itin veiklā, brīžiem ne tik veiklā krāmēšanās ar projektoru, piezīmēm un skiču lapām, kas aizvieto mūsu laikos daudz ierastāko "Powerpoint" prezentāciju, kalpo kā paņēmiens, kas palīdz nodibināt attiecības ar skatītāju un uzturēt intrigu. Kurš gan, izņemot speciālistu, spēj novērtēt, vai formulas ir īstas (šaubas nerada ja nu vienīgi savienojums CO2, kas daudziem būs palicis prātā no ķīmijas stundām) vai tikai formulu atdarinājums; kurš zina, vai skicēs attēlotie ķeburainie radījumi, ko aktieris, optiski palielinātus, bāž skatītājiem pie deguna, patiešām eksistē; kurš ir redzējis, vai Antarktīdas ledāju kalni izskatās tā, kā tos redz Ieva Kauliņa?

Taču būtiski, ka no šiem fikcijas ķieģelīšiem izrādes laikā veidojas jauna realitāte, kurā skatītājs tiek ievests, lai saredzētu un sajustu, ka cilvēka dzīvē allaž ir kas tāds, ko gribas izzināt, saglabāt un paturēt – oranžie jūras tauriņi, krabju pārvietošanās maršruti un ar mežonīgu dārdoņu plīstoši ledāji. Kaut skaidri zināms, ka paturēt nav iespējams neko. Tāpat kā Maklintoks būvē vīziju par Antarktīdas realitāti, kurai lemts izzust, Toms Liepājnieks kopā ar pārējo izrādes veidotāju komandu būvē izrādes realitāti, kurai arī pēc pusotras stundas būs lemts izzust.

Aktierim piemīt labsirdīgi ieinteresēta attieksme pret skatītāju, humora izjūta un pats galvenais – spēja būt gana aizrautīgam, lai ticētu, ka publikai viņa pārspriedumi par jūras mošķiem un to pārvietošanos būs interesanti. Tikai finālam tuvojoties, izrādes temperatūra atšķirībā no globālās sasilšanas ietekmētās jūras ūdens temperatūras sāk kristies. Epizodē, kurā zinātniskās pētniecības stacijā tiek rīkota ballīte, Liepājnieks-Maklintoks maskošanās nolūkā uzstīvē mugurā sieviešu lindrakus, paņem dažas alus pudeles un piedāvā atsevišķiem skatītājiem. Kādam arī kaut ko pajautā. Bet rodas iespaids, ka šajā brīdī izrādē iestājas atslābums. Varbūt aktieris ir paguris – pusotru stundu vienam pašam tuvplānā kontaktēties ar publiku nav joka lieta.

Šķiet, viņam arī nav viegli ātri novērtēt un izpildīt situācijas diktētās prasības: izvēlēties, kurus skatītājus "izredzēt" ar dzēriena piedāvājumu; būt politkorektam un neignorēt vecāko paaudzi, kas būs mazāk atsaucīga uz viņa jautājumiem; iekļauties ballītes sadaļai ieplānotajā laikā. Tad svētki beidzas, aktieris novelk sieviešu svārkus un vēl mazliet paprāto par CO2 koncentrācijas pieaugumu jūras ūdenī. Nu jau arī ir klāt brīdis, kad Toms Liepājnieks pats savā vārdā paziņo, ka tagad darīs to, ko prot labāk nekā Džeimss Maklintoks, – paklanīsies publikai. Izrāde beigusies.

Līdzās pārliecībai, ka vakars nav "zemē nomests", un gandarījumam, ko radīja Toma Liepājnieka simpātiskā klātbūtne, izrādes neteatrālā forma un skaidri nolasāmā vēsts, ka viss ir laicīgs un zūdīgs, un tieši tāpēc uzmanības vērts, tomēr nepameta arī sajūta "kaut kā tā kā pietrūkst". Iespējams, tāpēc, ka izrādes stāsts, kaut ne tikai par Antarktīdu, tomēr visai stipri ir par Antarktīdu – atšķirībā no tādiem iestudējumiem kā "Mārupīte" vai "NAP", kuri tika stingri "iezemēti" Latvijas sabiedrībai aktuālās problēmās un vidē. "Zudušajā Antarktīdā" izrādes veidotāju aizrautība ar tēmu uzrunā vairāk nekā pati tēma.

Tēmas

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0