Recenzija par Dirty Deal Teatro iestudēto izrādi jauniešiem "Nāves ēnā". Režisore - Paula Pļavniece
8. aprīļa vakarā kopā ar piecpadsmit piektklasniekiem – manas meitas klasesbiedriem, kā arī vairākiem dažāda vecuma pieaugušajiem biju klāt vienā no nedaudzajām šī pavasara izrādēm "Nāves ēnā" teātrī "Dirty Deal", kuru režisore Paula Pļavniece kopā ar radošo komandu veidojusi pēc Rūdolfa Blaumaņa noveles motīviem kā spēli, kas paredzēta 5. līdz 8. klašu skolēniem.
Pēc neilgas gaidīšanas spēles vadītāji Jānis un Andrejs aicināja visus iekšā un izstāstīja turpmākos noteikumus – piemēram, ka paaugstinājums telpas vidū tagad būs jūrā aiznestais ledus gabals, un ka skatītājs ir uzskatāms ar spēles dalībnieku, kamēr atrodas uz šī ledus gabala. Lai gan skatītāju nebija pārmērīgi daudz, visiem kopā uz ledus gabala bija pašauri. Tomēr drīz vien daļa no ledus gabala tika atšķelta – līdz ar gandrīz visiem pieaugušajiem skatītājiem, kuri, tāpat kā es, spēles sākumā nekādu aktivitāti neizrādīja.
Esmu konservatīvs skatītājs tādā ziņā, ka dodoties uz teātri, vēlos vērot priekšnesumu. Šajā izrādē priekšnesums neaprobežojas ar iepriekš sagatavotu režisores, aktieru, gaismotāju un citu teātra ļaužu sniegumu, un daudz kas atkarīgs no skatītāja kā dalībnieka iesaistīšanās pakāpes. Kā jau minēju, pasīviem skatītājiem nākas izrādes laiku pavadīt malā un raudzīties, kā abi aktieri aicina bērnus, šajā gadījumā piektklasniekus, iztēloties dažādus Blaumaņa aprakstītā notikuma aspektus un savu iespējamo rīcību šai sakarā. Dažiem pieaugušajiem ātri vien kļuva garlaicīgi vērot, kā spēles vadītāji pūlas tikt galā ar bariņu divpadsmitgadnieku, daļa no kuriem šoreiz bija ārēji vienaldzīgi, savukārt citi uzvedās skaļi un neorganizēti. Jānim Znotiņam un Andrejam Polozkovam bērnu disciplinēšana padevās tīri labi, tomēr var saprast tos dažus pieaugušos, kas atstāja zāli – viņi nebija izrādes mērķauditorija. Nezinu, vai es pati būtu izturējusi līdz galam, ja skolēnu vidū nebūtu mans bērns un man nebūtu nolūka rakstīt šo rakstu. Tomēr pacietība atmaksājās, un izrādes gaitā, pavisam mierīgi sēžot un ārēji spēlē neiesaistoties, es guvu daudz iekšēju eksistenciālu pārdomu un pārdzīvojumu, kas mani kā personību noteikti bagātināja.
Viens no izrādes sākumā uzdotajiem jautājumiem bija, vai cilvēki tagad ir citādi nekā Blaumaņa laikā. Cik sapratu no režisores intervijas, tiek pieņemts, ka vismaz bērni tagad noteikti ir citādi. Viņi, piemēram, spējot koncentrēt uzmanību tikai 15 minūtes – vismaz tad, ja viņiem jālasa vai jāskatās kaut kas viņu ikdienai tik svešs kā Blaumaņa aprakstītās tālu jūrā uz ledus pavadītas dienas. Konkrētā izrāde – spēle ir mēģinājums tuvināt šo izcilo darbu mūsdienu bērnu izpratnei, izmantojot noveles universālo un racionālo aspektu. Dalībniekus aicina piedāvāt risinājumus: kā mēs piesaistītu sev kuģotāju uzmanību, ja būtu uz ledus gabala; kā mēs sildītos, kā sadalītu zivis vai vietas atbraukušajā igauņu laivā.
Mūsdienu bērnu uztveres iespējamā atšķirība ir viens no iemesliem, kāpēc viņiem var būt grūti izprast vairākus latviešu literatūras šedevrus. Uzvestās Blaumaņa noveles gadījumā pastāv vēl cita problēma – tā kā aprakstītā situācija ir patiešām smaga, šķiet, bērni nevēlas sevi tajā iztēloties. Lai gan es pati bērnībā diezgan labi spēju koncentrēt uzmanību, lai izlasītu šo un citus literatūras klasikas paraugus, tomēr "Nāves ēnā" nekādu prieku tolaik nesagādāja arī man. Jau tolaik novērtēju Blaumaņa meistarību, taču viņa radītais līdzpārdzīvojums bija pārāk izteikts, lai vecumā, kad grāmatās meklē izklaidi, no laba prāta gribētos atgriezties pie šīs noveles, kas izraisa nopietnas pārdomas par cilvēka dabu un bezspēcību.
Tāpēc es nebrīnos, ka liela daļa bērnu negribēja nopietni iesaistīties spēlē: daži dauzījās, citi jokojās vai citādi uzsvēra, ka "tas nav pa īstam", un tikai nedaudzi reaģēja pareizajā veidā – kā atvērti skatītāji, kuri dara visu, lai izrāde izdotos.
Visvairāk šī nevēlēšanās saistīt sevi ar notiekošo izpaudās izrādes-spēles pēdējā daļā, kad tika dalītas vietas laivā – iespēja izglābties. Ja spēles sākumā, kad vajadzēja tikai izdomāt efektīvu karoga pacelšanas veidu vai iespēju, kā varētu pārlaist nakti, zaudējot iespējami mazāk siltuma, divpadsmitgadnieki vēl lielākoties ar prieku piedalījās rotaļā; ja arī zivis dalot – kaut arī tie, kuriem nepietika zivju, nomira – viņi upurējās otra labā diezgan sirsnīgi (tikai viens puisītis sēdēja klusi un nomira, jo viņam neviens nepievērsa uzmanību), tad beigās, kad sarunā ar atbraukušās laivas stūrmani – igauni lauzītā angļu valodā tika noskaidrots, ka laivā ir desmit vietas, bet glābjamo – sešpadsmit, tad vairāki bērni atteicās kāpt laivā, un tajā palika brīvas vietas. Skaidrs, ka uz īsta ledus gabala aukstumā vairākas dienas pavadījušiem pusaudžiem šāda izvēle gluži dabiski vis nenāktu. Savukārt es, kas tagad biju pie tiem, kas acīmredzot, iepriekš izglābti, jau sēdēja igauņu laivā, vai gan īstajā atklātajā jūrā es nebūtu lēkusi uz ledus gabala un ar varu nestumtu laivā savu meitiņu, kura spēlē palika uz ledus? Bet tagad es mierīgi stāvēju un klusēdama visā noraudzījos, līdz mums, izdzīvojušajiem, lika pirmajiem pamest zāli.
"Man nepatika, garlaicīgi," teica meita pēc izrādes, un grūti pateikt, vai vārds "garlaicīgi" tiešām nozīmēja garlaicību vai drīzāk neprasmi apzīmēt citus savas nepatikas iemeslus. Ne es, ne skolotāja, ne izrādes veidotāji neuzzinājām, ko tieši katrs bērns ir iztēlojies un izjutis spēles laikā. Kā jau minēju, konkrēti mans pārdzīvojums bija iekšējs – pieļauju, ka tāds radās arī skolēniem, un ir saprotami, ka viņi nevēlējās savas izjūtas atklāt, tāpat kā, iespējams, negrib runāt par tām literatūras stundās. Pēc diviem gadiem viņi ies septītajā klasē un lasīs "Nāves ēnā". Vai šīgada piedalīšanās izrādē – spēlē liks viņiem dzīvāk paraudzīties uz noveles notikumiem? Vai Paulas Pļavnieces izrāde ir atsevišķs mākslas darbs vai palīglīdzeklis skolām?
Un kurā klasē labāk mācīt "Nāves ēnā"? Brigaderi, Poruku? Vai, stūķējot pusaudžos nopietnus un bēdīgus senlaicīgā valodā rakstītus darbus, viņi netiks pavisam atbaidīti no latviešu literatūras? Vai, gluži otrādi, no tiem ilgstoši sargājot, viņi nekļūs infantili, vai vispār kādreiz izlasīs šos savai identitātei svarīgos darbus? Varbūt "Nāves ēnā" būtu piemērotāks vidusskolām? Varbūt skolēni nav jārosina skatīt šādus darbus caur personisko, klases priekšā iejūtoties varoņu lomās, bet gan analizēt tajos autora valodu, izmantotos paņēmienus? Varbūt gadījumā, ja jaunākiem bērniem dodam lasīt mūsdienīgākus un aizraujošākus darbus, latviešu klasisko literatūru vajadzētu ieviest kā obligātu priekšmetu arī visu profilu augstskolās, kur studenti jau ir nobriedušāki kā personības un spēj koncentrēt uzmanību ilgāk?
Šie un citi jautājumi par literatūras mācīšanu skolās paliek atvērti. Izrādes "Nāves ēnā" radošā komanda tikmēr ir devusi ieguldījumu jaunatnes audzināšanā pēc saviem ieskatiem: interesantu psiholoģisku vingrinājumu pusaudžiem ar mērķi labāk izprast literāru darbu. Gribēju jau rakstīt, ka mazliet pietrūka mākslas, taču atcerējos, ka arī "kas ir māksla?", par laimi, ir atvērts jautājums.
1