Pietiekami liela sabiedrības daļa (ja vērtē pēc partiju reitingiem) ir ļoti skeptiski noskaņota ne tikai pret to, ko diezgan izplūdušā formulējumā saucam par "valdību" (Ministru kabinets, to atbalstošie deputāti parlamentā), bet arī pret politisko opozīciju. Bieži dzirdams viedoklis "tie jau arī tikai tukšu runā" vai citas versijas par šādu vērtējumu. Principā tam tā nevajadzētu būt.
Sākot refleksiju par politisko opozīciju, vispirms jānošķir tie indivīdi, kuri vienkārši ir apmierināti ar garantētu, Latvijas apstākļiem diezgan labu atalgojumu vairāku gadu garumā. Ko no tādiem daudz prasīt. Runa būs par tiem, kuru ambīciju līmenis ir pietiekams, lai viņi redzētu sevi t.s. reālajā varā. Kāpēc šo cilvēku saturiskais sniegums visbiežāk ir paviršs, ad hoc režīmā?
Vispirms dažas versijas, kas nav glaimojošas opozīcijai.
Acīmredzot Latvijas politiskā vēsture pēdējo desmitgažu laikā opozīcijai dod pamatu uzskatīt, ka iespēja "nonākt pie varas" tām var pavērties vienkārši tāpēc, ka sagāžas iepriekšējā koalīcija un ir aritmētiski nepieciešams sastiķēt nākamo balsu vairākumu Saeimā. Ja tā, tad, kā saka, kāda jēga censties.
Pieļauju, ka sava loma ir arī nojausmai, ka vispārējā neapmierinātība ar "valdošajiem" apriori nozīmē, ka kaut kādas balsis vēlēšanu dienā opozīcija iegūs – nevis tāpēc, ka ir kvalitatīva, bet gan tāpēc, ka zināmai elektorāta daļai būs līdz brošai piegriezušies pie varas iepriekš bijušie. Un arī šādā gadījumā kāda jēga censties – no vēlēšanu tehnoloģiju viedokļa pareizāk tādā gadījumā koncentrēties uz dažām nedēļām priekšvēlēšanu kampaņā, lai vēlētājs viņus vispār "pamana" un izvēlas kā savas nepatikas demonstrēšanas instrumentu. Netieši par šādu loģiku liecina arī tas, ka opozīcijas partijas vairāk orientējas uz konkurenta elektorāta pārvilināšanu, nevis cīņu par tiem, kuri balsot neiet, jo neredz savu interešu, vērtību pārstāvniecību partiju spektrā.
Visbeidzot, opozīcijai par labu nenāk arī tās pašas akceptētais paradums sevi demonstrēt, primāri komentējot "valdības" rīcību. Šādi opozīcija būtībā pakārtojas "valdības" dienas kārtībai. No vienas puses, tas ir it kā loģiski. No otras, ja šīs dienas kārtības jautājumi sabiedrībai neliekas sevišķi svarīgi, tad to komentēšana – lai cik skaļa un kolorīta – nekādus milzu bonusus opozīcijai nedod. Ja tu (opozīcijas politiķis) pieņem šādus spēles noteikumus, tad ir risks, ka neko jēdzīgu tu pateikt nevari (pašam jautājums nav interesants, trūkst priekšstata par to), attiecīgi tavā rīcībā paliek tikai negatīva retorika. Un tā savukārt viegli apnīkst. Ja opozīcija vēlas, lai publika to uztver kā reālu alternatīvu, tai ir jāspēj formulēt sava dienas kārtība, nevis jāpilda viegli prognozējamais rituāls "ja viņi saka – balts, mēs sakām – melns". Šis rituāls nozīmē zināmu saspēli, tādas mazliet eksotiskas partnerattiecības, kurās, lai cik bargas būtu runas, abas puses viena otrai ir nepieciešamas. Rituāls neapliecina potenciālu nākt ar kaut ko savu.
Vai opozīcija var formulēt savu dienas kārtību?
Parlamentārā opozīcija nereti vaid, ka tai neesot tāda informācijas apjoma par "reālo situāciju", kāds esot koalīcijai. Atvainojos, bet tā ir muldēšana. Latvijas nelielie mērogi ("visi pazīst visus") nozīmē, ka, ja vien ir patiesa vēlēšanās, informāciju var iegūt.
Problēma ir ar informācijas apstrādāšanu, un te nonāku līdz versijām, kas zināmā mērā arī ir akmens opozīcijas dārziņā, tomēr rezignētākā toņkārtā (t.i., nebūtu taisnīgi to mest konkrēto, pašreizējo opozīcijas politiķu virzienā – tā ir "iegājies"). Runa ir par opozīcijas sadrumstalotību.
Lai formulētu jēdzīgu alternatīvu, ir nepieciešami resursi. Starptautiskā pieredze liecina, ka demokrātijās, kurās partijas ir ilglaicīgas struktūras un to skaits nav liels, arī partijas nonākšana opozīcijā automātiski nenozīmē, ka resursu sagādātāji (finansiāli un cita veida atbalstītāji) šos resursus liedz. Tā, protams, ir vidēja vai pat ilgtermiņa investīcija (nebūsim ciniski – runa var būt arī par investīciju nevis specifisku interešu sasniegšanai, bet savu vērtību, izpratnes par lietām uzturēšanai), bet loģiska investīcija.
Latvijas gadījumā kāda jēga ilgtermiņa investīcijām projektos, kuri, pirmkārt, var pēc dažiem gadiem pazust un, otrkārt, ir izkaisīti?
Papildu problēma acīmredzot ir tā, ka potenciālie resursu sagādātāji Latvijā vispār neredz politisko partiju kā platformu. Viņi nereti mēģina rosīties patstāvīgi, atbilstoši konkrētajai konjunktūrai, kā "kanālu" izvēloties vai nu individuālu politiķi, ierēdni, mediju, vai nevalstisko organizāciju.
Traģikomiskais ir tas, ka gandrīz viss iepriekš teiktais ir attiecināms arī uz opozīciju, kas nav strukturēta parlamenta opozīcijas (partiju) formā. Runa ir par tām nevalstiskajām organizācijām, kuru fokusā politikai ir būtiska loma, piemēram, arodbiedrībām.
Neizteikšos, ko domāju par, piemēram, Lielbritānijas arodbiedrību izpratni par ekonomiku, tomēr tās neaprobežojas ar piketiem vai streikiem. Britu arodbiedrības aktīvi, ja vēlaties, jaucas leiboristu politikā (lielā mērā tieši pateicoties arodbiedrībām, par leiboristu jauno līderi kļuva partijas elites autsaiders Džeremijs Korbins).
Tas pat nav pārmetums mūsu NVO, jo Latvijas situācijā nedarbojas kāds iekšēji loģisks modelis. Tā būtība ir: a) ja tu (NVO) vēlies būt ietekmīgs politiskajā dienas kārtībā, tev ar politiku ir jānodarbojas, nevis no tās jādistancējas, b) ja tu nodarbojies ar politiku, tev agri vai vēlu kaut vispārīgi, bet ir jāizvēlas partneri (reāli, nevis memorandu līmenī) t.s. profesionālajā politikā. Latvijā NVO redz, ka partijas ir ar ļoti izplūdušām nostādnēm, līdz ar to ir problemātiski veidot noturīgas alianses. Rezultātā NVO mēģina "runāt ar visiem", kas vairumā gadījumu nav efektīvi (un kādēļ gan partijai X būtu jāatbalsta NVO, kas, tēlaini izsakoties, gatava stāvēt kopā arī ar Y un Z?). Vai arī mēģina distancēties no partijām vispār, kas savukārt nozīmē iestigšanu rituālā "mēs protestējam – viņi mūsu protestus ignorē". NVO faktiski komentē (lielākoties kritiski) "valdību", nevis piedāvā alternatīvas. Arī NVO gadījumā attiecības ar "valdību" faktiski ir prognozējams rituāls, kurā abas puses uzskata par nepieciešamu veikt noteiktas darbības, bet, ņemot vērā, ka šo darbību pamatā ir nevis politiska pārliecība, bet vajadzība nofiksēt, ka rituāls ir atbilstoši veikts, viena puse imitē saukli "nu gan visas robežas jūsu nelietībai ir pārkāptas!", savukārt otra izliekas, ka ir nobijusies vai vismaz sarūgtināta.
Ieskicētās problēmas tādas arī paliks tuvāko gadu laikā. Lai situācija pakāpeniski uzlabotos, nepieciešamas izmaiņas kopējā uzstādījumā, kas, ņemot vērā priekšstatu, ka Latvijā jau tā visiem ir alerģija pret "politiku", var skanēt paradoksāli. Proti, nepieciešams tieši vairāk politikas – nelaipojošas un regulāras.
1