Par Edgara Kaufelda izrādi "Bruņinieks, kuram sāpēja zobi" Latvijas Leļļu teātrī
Latvijas Leļļu teātrī Edgars Kaufelds iestudējis jaunu izrādi, kurai nav nemaz tik viegli atcerēties nosaukumu: "Bruņinieks, kuram sāpēja zobi". No vienas puses, izrādei, kura nepretendē uz kārtējo Pelnrušķītes vai trīs ruksīšu rimeiku, tas varbūt arī nav tik būtiski. Taču, no otras puses, – zinot, cik vecāki (tieši viņi reaģē uz reklāmu un pērk biļetes) ir kāri uz pazīstamiem un ātri uztveramiem nosaukumiem, teātrim varbūt vajadzēja būt viltīgākam. Jo šis iestudējums, kura pamatā ir Sergeja Timofejeva stāsts, ir tieši tāds, kādu varam iedomāties mūsdienīgu un kvalitatīvu, tomēr ne pārspīlēti eksperimentālu teātri bērniem.
Domājot par saviem bērniem un viņu topošās gaumes veidošanos, tieši šāda satura un formāta izrādes es vēlos redzēt Leļļu teātra repertuārā. Izrādes, kas balstītas vienkāršā, mūsdienu autora stāstā, kas norit krāsainā un asprātīgā scenogrāfijā un ar neuzbāzīgi gaumīgu oriģinālmūziku. Turklāt izrādei ir bērnu auditorijai ideāls ilgums (nedaudz vairāk par stundu) un tā sadalīta divās daļās. Par vienīgo trūkumu varbūt nevajadzētu atkal izvērsties. Tomēr nespēju. Izrādēm, kas paredzētas no četru gadu vecuma, īsti neder nepieciešamība bērnus nošķirt no vecākiem, kā tas iespējams Leļļu teātra mazajā zālē. Atliek cerēt, ka par kādu no nākamajām peļņām izdosies iekārtot arī ērtu un modernu mazo zāli. Starp citu, tādā gadījumā būtu vēl kāds papildu ieguvums – ja vecāki sēdētu blakus bērniem un būtu tuvāk aktieriem, tad, pieļauju, neapzinīgākie pieaugušie izrādes laikā tomēr kautrētos bakstīt savus telefona aparātus, ar ko mūsu skatīšanās reizē nācās cīnīties zāles pārzinei.
Izrāde iesākas ar īsu, savdabīgu priekšspēli, kurā aktrise Baiba Vanaga it kā starp citu sarunājas ar izrādes tehniskajiem puišiem zāles aizmugurē, mēģinot saprast, vai iespējams sākt izrādi bez otra aktiera: esot jau bijis trešais zvans... Šī "problēma" par problēmu īsti neizvēršas, jo tūliņ jau cauri skatītāju zālei ierodas arī Artūrs Putniņš. Aktrise vēl pagūst, arī it kā starp citu, pateikt, ka pasakas autors esot Sergejs Timofejevs, un pajautāt publikai, vai bērniem garšo konfektes. Acīmredzot šis ievads "teātris teātrī" mēģina uzrunāt nedrošākos skatītājus, uzsverot, ka šī būs tikai spēle. Un, tiešām, izrāde arī ir neforsēta, mierīga un samērā jautra spēle. Turklāt ar uzsvaru uz "spēli", nevis "stāstu" par sāpošiem zobiem.
Par zobu sāpēm, iespējams, visvairāk domā pieaugušie, it īpaši saistībā ar savām bērnības atmiņām, kad zobu sāpes gāja roku rokā ar baisi nepatīkamo zobārsta apmeklējumu. Paaudzei, kas patlaban ir pirmsskolas un jaunākā skolas vecumā, šādas pieredzes nav, jo vizīte pie zobārsta var kļūt par izklaidi ar iespēju izvēlēties sev tīkamu plombu. Vēl vairāk, ja cauruma zobā nav, rodas pat drusku skaudība, ka citam mutē, piemēram, ir rozā vai zila plomba. Taču man patīk, ka izrāde veidota kā spēle bez uzsvērtas didaktikas: iestudējums atgādina, cik svarīgi ir parūpēties par zobiem, tos cītīgi tīrot. Pat ja jaunākie zinātniskie pētījumi liecina, ka to, cik pret kariesu izturīgi vai neizturīgi ir zobi, izšķir gēni.
Izrādē gan ir kāda nedaudz melīga epizode. Kad Bruņinieks beidzot saņemies vizītei pie ārsta, pacietīgi tur vaļā platu muti un fifīga zobu dakterīte pa vienam vien pucē milzīgos zobus, pēc katra notīrīta zobiņa viņa saka: "Vesels!" Ja to uztver kā dzīves patiesību (un bērni tā arī skatās teātri), tad sanāk, zobu sāpes var novērst ar zobu tīrīšanu... Iespējams, pārāk vienkāršots ir arī secinājums, ka Bruņiniekam zobi sāk sāpēt no pārāk negausīgas konču rīšanas. Taču teātrī ir arī cita – mākslas – patiesība, un skatītājam tiek dota iespēja sekot tieši teatrālajām atrakcijām. Piemēram, tam, kā Bruņinieks cīnās ar ļauno pretinieku jeb konfektēm. Vispirms kārumi tiek samalti gaļas mašīnā, mazajos skatītājos radot pārdzīvojumu, jo vismaz divi pirmie priekšmeti, kas tiek iemesti reāla izmēra gaļas mašīnā, ir īstas konfektes "Vāverīte". Otrs ierocis, kas tiek iesaistīts saldumu iznīcināšanā, ir vēl asprātīgāks – tas ir putekļu sūcējam līdzīgs saldumu detektors. Un nepietiek ar to, ka tas "saož" konfekti Baibas Vanagas rokassomiņā, tas dodas "meklēties" arī publikā. Ticu, ka es publikā nebiju vienīgā, kas tūliņ mēģināja apzināties, vai arī manā rokassomiņā nav kaut kas salds. Man bija trīs mazi šokolādes gabaliņi, kas mums ar meitenēm bija paredzēti likšanai uz "kārā zoba" starpbrīdī, taču es to, saprotams, neatklāju, toties sajutos kā zaķis sabiedriskajā transportā, apzināti pārkāpjot noteikumus...
Neraugoties uz to, ka izrādes laikā skatītāju acu priekšā Baiba Vanaga iejūtas vairākos tēlos (vadot dažādas lelles, viņa maina arī balsi), aktrises sejā redzama bērniem tik raksturīgā nopietnība, kad viņi simtprocentīgi atdevušies spēlēšanās brīdim. Līdzīgi cenšas arī Artūrs Putniņš, taču īpaši simpātiska šķiet tieši Baibas Vanagas attieksme pret savu lomu izrādē un attiecībās ar bērniem. Viņa bez pārspīlējuma vai groteskas dzīvo dotajos spēles noteikumos, priekšplānā ļaujot "spēlēties" pašiem šī stāsta notikumiem un no dažādiem priekšmetiem uzkonstruētajām lellēm. Mākslinieces Rūtas Briedes radītā košā spēles telpa, kas pilna ar sīkām, šķietami sadzīviskām detaļām, rada nedaudz fantastisku atmosfēru, tomēr nešķiet, ka visa tā būtu par daudz. Tā kā priekšplānā ir spēle un spēlēšanās, tad kā daļu no izrādes var uztvert arī iespēju pētīt šo priekšmetu pasauli. Es gan no savas vecāku rindas ne īpaši labi spēju saskatīt mazo priekšmetu lellītes, kas pirmajās rindās sēdošajiem, cerams, nav problēma. Taču prieku sagādāja arī tas, ko redzēju: kā jautājuma zīme sāpēs saliektā galda lampa, kas vairākkārt jau bailēs aizmukusi no zobārsta; pāris lizes, kuru platā daļa izveidota kā galva; burvīgā dakterīte tējkanna, kura vienmēr "atvērta" pateicības ziediem, un, protams, pats galvenais varonis – Bruņinieks ar skārda rumpīti un zilu metāla bļodiņu cepures vietā. Priecīgas savā vienkāršībā ir arī "Iļģu" mūziķu radītās dziesmas. Tas viss kopumā tiešām ir "prieks, no kura neizaug".
1