Par Ineses Zanderes dzejoļu krājumu "Putna miegā", apgāds "Neputns", 2014
Jau pirms kārtīgas izlasīšanas nojautu, ka Ineses Zanderes ceturtais dzejoļu krājums "Putna miegā" būs ļoti labs. Grāmata nāca klajā jau pirms vairākiem mēnešiem un pa šo laiku ir tikusi augstu novērtēta – tai ir piešķirta žurnāla "Latvju Teksti" dzejas balva, kas turpina agrāko Dzejas dienu balvas tradīciju, kā arī par krājumu lasāmas rūpīgas, analītiskas recenzijas, kurās teiktajam grūti ko piebilst vai iebilst. Gan Anda Baklāne [1], gan Arvis Viguls [2] norāda uz virkni nenoliedzamu faktu gan saistībā ar autores personību kā kultūras fenomenu, gan ar dzejoļa krājuma kvalitātēm. Zandere patiešām ir gan publiciste un viedokļa līdere, izdevēja, redaktore, bērnu dzejniece un libretu autore, gan arī viena no nedaudzajiem dzīvajiem 70./80. gadu mijā debitējušajiem dzejniekiem (te es lietoju vīriešu dzimti, kas latviešu valodā joprojām ir abu dzimumu autorus aptveroša, lai gan minētajā kategorijā šobrīd dominē dzejnieces), kas turpina rakstīt, turklāt joprojām nav izsmēluši savu talantu – krājumā lasāmajai dzejai nevar pārmest autora raksturīgā rokraksta ekspluatēšanu, ierastās poētikas atkārtošanu, kas bieži mēdz piemeklēt arī spēcīgus dzejniekus. Uz to drīzāk var attiecināt apzīmējumus "uzplaukums" vai "pilnbrieds". Krājumā klātesošs ir gan spožs intelekts un pamatīga zināšanu bagāža, gan pirmatnēji impulsi un etnogrāfiski elementi gluži mūsdienīgā skanējumā, gan meistarīga formas pārvaldīšana un kvalitatīva valoda, gan arī silts cilvēciskums.
Kā atzīst pati Zandere, šajā, pēc skaita ceturtajā, pieaugušo dzejas krājumā tik lielā mērā kā nekad iepriekš viņas daiļradē tiek aktualizēta pagātne. Tās nozīme jūtama gan motīvos, gan izteiksmes līdzekļos. Tomēr tā nav depresīva atpakaļ skatīšanās. Pagātne šeit ir nepieciešama tālākai virzībai, un tas atklājas kā formā, tā saturā (ciktāl dzejā tāds atsevišķi vispār iespējams, zinām taču, ka dzejā vēstījums praktiski nav nodalāms no skanējuma). Zandere turpina tradīciju, ne vien tai sekojot, bet arī arvien atdzīvinot. Tā A. Vigula pieminētais dzejolis "avec que la marmotte" (77. lpp.) izsauc pārsteigumu ne vien Gētes, Bēthovena un murkšķa dēļ (interesanti, vai Zandere dziesmiņu galvenokārt atceras krieviski vai oriģinālā? Interesanti arī, ka šo pašu murkšķi piesauc arī Ļevs Rubinšteins [3]), ne vien augstas raudzes fonētisko efektu, bet arī sava neizskaidrojamā absurdā svaiguma dēļ. Savukārt dzejolis "ja man saule" (56. lpp.; starp citu, šoruden tas, Jāņa Ozoliņa komponēts, bija dzirdams "Dzejkoncertā" Rīgas Domā grupas "Sigma" izpildījumā), uz atkārtojumiem balstīts, līdzinās buramvārdiem, taču tajā neatrast nekā novecojuša vai neaktuāla, tas ir abstrakts un aktuāls ārpus laika, līdzīgi kā "ik rudeni valodiņa" (63. lpp.), kura sprigani tautiski melgalviskās vārdu virknes tomēr ir pietiekami reta parādība krājumā, lai nebūtu jāpārmet paņēmiena pašmērķīgums.
Atmiņas, kā personiskās (piemēram, ciklā "Bērnība" (22.–26. lpp.)), tā kolektīvās, dziesmās vai stāstos dzirdētās, lasītās, caur valodu sajustās (jau minētās etnogrāfiskās atsauces vai veltījumi klasiķiem) te nav vis kaili nostalģiskas, bet drīzāk kalpo kā pamats, kā subjekta sevis apzināšanās, ar subjektu saprotot ne tikai lirisko es, bet arī plašāku ļaužu grupu, kuru varbūt būtu pieļaujams dēvēt par 21. gs. latviešiem. Grūti noteikt, pie kura no iepriekšējā teikumā minētajiem atmiņu paveidiem pieder pirmais dzejolis no cikla "Miegs" (50. lpp.), taču jāatzīmē, ka man šis un citi pēc izcelsmes ne vienmēr saprotamie motīvi šķiet vieni no pievilcīgākajiem visā krājumā. Turklāt tas tā nav tāpēc, ka es noteikti piederētu pie šaurākā loka, kas, iespējams, spēj atpazīt references, par kurām runā A. Viguls, teikdams, ka daži dzejoļi sakņojoties vairumam lasītāju nezināmos stāstos, kā, piemēram, "par radio balsīm (40.–41. lpp.) vai profesora Bisenieka rīta skrējieniem (61.–62. lpp.), kas kaut ko izteiks vien Rīgā mītošam, rakstniecību mīlošam intelektuālim, bet traucē krājumam kļūt par pašpietiekamu, universālu mākslasdarbu", – vienlaikus gan atzīstot, ka tas ir "diezgan abstrakts koncepts un noteikti ne Zanderes dzejas mērķis". [4] Kaut arī Bisenieku zinu, ir virkne dzejoļu, kuru izcelsmi, ja tā ir tikpat konkrēta, neizprotu, taču izbaudu tos, arī nemeklējot tik klaju "satikšanos ar Zanderes vitālo personību" [5], bet drīzāk tieši kā pašpietiekamu, universālu mākslasdarbu, lai kāds stāsts būtu to pamatā, – līdzīgi, kā varam priecāties par Vijonu, Apolinēru, Kamingsu un citiem, arī līdz galam neizprotot iespējamās atsauces.
Runājot par saprotamajā līmenī pateikto, konkrēti veltījums profesoram Biseniekam šķiet viens no tiem dzejoļiem, kas cerīgi raugās nākotnē, balstoties citu gaišu prātu paveiktajā kā labos un stabilos pamatos (Fausta tulkojums) un apzinoties turpinājuma iespēju un nepieciešamību: "tā jābūt vienmēr"/"profesors Bisenieks dodas rīta skrējienā" (62. lpp.). Dzejoļa profesors Bisenieks šeit pārstāv ne tikai pats sevi, bet jo vairāk izglītību un možu garu, tādu kā apgaismību – un reizē situācija kļūst dzīvīga ar kādas jautras detaļas palīdzību, konkrēti šeit tie ir suņi, kas sapņo reiz iekost profesoram kedā. Tāpat arī grāmatā ir vairāki saprotamie dzejoļi ("ik rītu" (8. lpp.); cikls "mēs un viņa" (29.–32.lpp.); "rekviēms mūsu kaimiņam" (68. lpp.) u.c.), kas ir skumji un aizkustinoši vienkāršā, nepretenciozā veidā.
Atkal atgriežoties pie nesaprotamā aspekta, novēroju sevī, kā lasot iekšēju sanoņu izraisa, piemēram, šūpojiet mani, radioviļņi un citas dzejoļa "radio balsis" (40. lpp.) rindas – pateicoties arī fonētiskajai ss šsts žs ņš, bet ne tikai. Līdzīgā kārtā saviļņo daži dzejoļi, kurus gan iespējams interpretēt, taču vismaz es neuzdrošinos to darīt publiski, kā "kurpe" (39. lpp.) un vēl vairāki, jo īpaši "maize kas esi debesīs" (48. lpp.), kas pēc satura ir gluži universāls, vienlaikus personiskajām asociācijām padarot to ticamāku.
Raksta nobeigumā es saistībā ar Zanderes krājumu pievērsīšos diviem jautājumiem, kas pēdējā laikā aktuāli man pašai. Viens no tiem ir femīnā izteiksme. A. Viguls precīzi norāda, ka krājumā "zem intelektuālo un personisko atsauču slāņa guldz kas pirmatnējs" [6]. Izteikums sabalsojas ar teoriju par diviem valodas līmeņiem, virsējā no kuriem vārdiem tiek piešķirta nozīme, bet apakšējā tos strukturē pulsējošas dziņas. Galvenā attiecīgās idejas paudēja Jūlija Kristeva dēvē šos līmeņus par simbolisko un pirmssimbolisko jeb semiotisko [7]. Pirmssimboliskais ir dziļākais un pirmatnējākais no abiem, tas saistīts ar ķermeņa ritmiem un nozīmē kaut ko viņpus vārdiem, dzejā izpaužoties ne tikai kā ritmiska struktūra, bet arī kā dažādas nepareizības. Jau iepriekšējā rindkopā minēju ķermenisku sajūtu, ko patiesībā izraisa ne tikai konkrēti citētais, bet kopumā diezgan liela daļa Zanderes dzejoļu. Kristeva saista pirmssimbolisko jeb semiotisko valodā ar sievišķo kodu, vienlaikus atzīstot, ka tas nav atkarīgs no autora dzimtes. Jāpiekrīt, ka šādu ķermenisku lielākas vai mazākas zemestrīces efektu bieži atstāj arī Raupa, dažkārt Bērziņa vai Brūvera (apzinoties šo autoru savstarpējās atšķirības) rindas (iepriekš minētajam Melgalvam veiklās vārdu virknes tomēr, šķiet, ir seklāk rotaļīgas). Līdz ar to it kā nav pamata saistīt paņēmienu sievišķumu ar autores dzimti – vai arī tie jāsasaista citā veidā. Ja Kristeva uzskata, ka abi valodas līmeņi, tāpat kā sievišķie un vīrišķie elementi, nav nodalāmi, tad citas franču feministes, kā Lisa Irigaraja un Helēna Siksū, savulaik aicināja radīt valodā sievišķo simbolisko, kas būtu dabiskāka izteiksme tieši sievietēm. Lai gan viņu tēzes ir visai nenoteiktas, pieļauju, ka Zanderes dzejā sastopams šis sievišķais simboliskais. "Putna miegā" caur tās atšķirīgajiem paņēmieniem intonācija saglabājas nekategoriska, atvērta. Pat faktus konstatējot, tonis gandrīz nekad nav apsūdzošs; pat kaut ko apgalvojot, dzejas balss drīzāk ir drīzāk vaicājoši priecīga vai skumja. Iespējams, Zanderei kā autorei lecīgs kategoriskums liekas vienkārši aizdomīgs vai saistās ar sliktu gaumi, taču rezultātā mēs lasām vērojošu un netiesājošu, tātad femīnu valodu, kas netiecas nostiprināt varu vai noskaidrot vienīgo objektīvo patiesību.
Otrs jautājums ir par dzejas funkciju vispār, vienlaikus aizdomājoties, kā tad "Putna miegā" pietrūkst, trūkumu šajā gadījumā saprotot nevis kā defektu, bet gan kaut kā klāt neesamību. Nešaubos, ka grāmata ir kvalitatīvi nevainojama. Lasot tā izrādījās tāda, kā biju cerējusi, un pat vēl labāka, svaigāka, baudāmāka. Kā jau teikts, tā ir darināta no dzidras gaismas, dziļas rīboņas un šķelmīgiem smaidiem. Tomēr ar visu ķermenisko saviļņojumu tā negāž gluži no kājām, jo sniedz tieši to, ko sagaidām, kad domājam par estētiski augstvērtīgu dzeju, izpaliekot jebkādam kaunam vai citam izaicinājumam, bet pārsteigumam dažkārt uzplaiksnot detaļās, nevis konceptuāli. Citiem vārdiem, tā nav pārāk riskanta un neiziet ārpus komforta zonas. Protams, neviens talants atsevišķi nevar realizēt pilnīgi visas mākslas iespējas: viena spēks ir maigumā, cita – provokācijās. Kā jau rakstīju, Zanderei nevar pārmest sevis atražošanu – taču nevar arī pārmērīgi brīnīties par pārmaiņām. Viņas ceturtā pieaugušo grāmata, gan ne bez sāpēm nākusi, tomēr planē gaisā gluži likumsakarīgi.
[1] Baklāne, A. Aizņemtas svarīgā vēsturiskā sapnī. Latvju Teksti, nr. 3/2014, 51.–53. lpp.
[2] Viguls, A. Putna ticībā. Punctum.
[3] Rubinšteins, Ļ. Tas esmu es. Latvju Teksti, nr. 9/2012, 24.–25.lpp.
[4] Viguls, A. Putna ticībā. Punctum.
[5] Turpat.
[6] Turpat.
[7] Sk. Kristeva, J. Revolution in Poetic Language. Columbia University Press, 1984 [1974].
1