Somu mīlestība

Par Rīkas Pulkinenas romānu "Patiesība", apgāds "Mansards", 2014

Sākot lasīt somu rakstnieces Rīkas Pulkinenas romānu "Patiesība", šķita, ka tas būs par nāvi. Tas aizsākas ar Elsas – sievas, mātes, vecmāmiņas – vēža diagnozi un neizbēgamā rezultāta apjausmu kā viņas ģimenei, tā lasītājam. Kā nereti gadās, pašas neseno pieredzi ar šādu situāciju projicēju uz romānu un gribēju tur izlasīt apstiprinājumu savām izjūtām. Taču šī izrādījās grāmata nevis par nāvi, bet dzīvi.

Dzīve šajā romānā nav ne vienas konkrētas personas dzīvesgājuma nogrieznis, ne arī tādu kopums. Tā ir organisms, kurš elpo un eksistē pats par sevi un kurā cilvēki ir pārejoši dalībnieki, kas to veido, bet nedefinē. Elsas izzūdošā dzīve ir nesaraujami saistīta ar viņas vīra Marti, meitas Eleonoras un mazmeitas Annas dzīvi, tajā pāraugot un turpinoties, radot sajūtu, ka mēs visi kaut kādā ziņā esam viens. Taču romānā klātesoša ir arī atsvešinātība un cilvēkam raksturīgā vientulība, īpaši sāpēs.

"Patiesība" stāsta par it kā banālu un melodramatisku tēmu – laulības pārkāpšanu, precēta vīra romānu ar viņa meitas auklīti. Taču no banalitātes un melodrāmas šai darbā nav ne vēsts. Tas ir detalizēts visu iesaistīto izjūtu šķērsgriezums. Vīrietis Marti ir mākslinieks ar jūtīgu pasaules uztveri, saasinātu kaislību un vainas apziņu, kurš nespēj pretoties jaunās auklītes izstarotajai jaunībai. Elsa ir viņa sieva, kuras profesionālie panākumi bieži aizved viņu prom no vīra un meitas. Gluži dabiski šo tukšumu aizpilda auklīte Ēva – gan bērna, gan vīra dzīvē. Gadu garumā veidojas divas paralēlas ģimenes, un šī situācija sagādā iesaistītajiem gan daudz laimes brīžu, gan ciešanu. Kā jau noprotams no romāna uzbūves, šie notikumi ir dzīvi iesaistīto atmiņās vēl daudzus gadus pēc tam un ir veidojuši viņu savstarpējās attiecības ar citiem. Auklējamā meitene izaug par gādīgu ģimenes māti, ārsti Eleonoru – viņa ir no tiem, kas vienmēr cenšas citus glābt vai vismaz palīdzēt, lai gan glābšana un palīdzība būtu nepieciešama viņai pašai. Neparastā veidā vecmāmiņas ģimenes likteni un sarežģītās attiecības savā dzīvē atkārto Eleonoras meita Anna, Elsas mazmeita.

Iespējams, viena no šī romāna lielākajām vērtībām ir uzmanība, kas pievērsta pieaugušo attiecībās iesaistītajiem bērniem. Romāna gaitā nevar nejust līdzi mazajai Ellai, lai gan viņas loma notikumos ir aprakstīta šķietami garāmejot. Viņa kaut kur turpat ir, pa vidu vecāku mīlestības trijstūrim, bandinieks, kuram nav izšķirošas nozīmes pieaugušo izvēlēs, bet kurš visu redz un savā veidā saprot. Ir nojaušama pretruna, kuru viņas mazajā sirdī izraisa vēlēšanās mīlēt gan māti, gan auklīti un apjukums, ko izraisa abu sieviešu lomu pārklāšanās viņas un viņas tēva dzīvē. Pieaugušie par viņu iedomājas gan tikai vēlāk, kad notikumi ir atstājuši jūtamas un neizdzēšamas pēdas bērnā. Gadus vēlāk, gaidot mātes nāvi, Eleonoras atmiņā un sajūtās atgriežas bērnībā pieredzētais, kas daudzējādā ziņā atšifrē ne tikai attiecības ar vecākiem, bet arī pašas bērniem.

Elsas un Annas, pareizāk sakot, Ēvas un Annas, dzīvē vērojamās paralēles varētu šķist mistiskas un ezoteriskas, bet tās mani drīzāk vedināja domāt par neredzamajām saitēm, ar kurām saistītas paaudzes. Pērnvasar, pārlasot savas vecmāmiņas vēstules, es atklāju, cik līdzīgi mēs daudzējādā ziņā domājām un uztvērām notiekošo, lai gan mūsu dzīves ir pārklājušās tikai par dažiem gadiem. Savu senču dzīves un domas sajutu daudz tuvākas, sajutu viņu daļu manī, kāda esmu šodien. Tāpat arī Anna, uzzinot, kas noticis viņas mātes bērnībā, savām tik ļoti līdzīgajām bēdām iegūst kaut kādu attaisnojumu, izskaidrojumu un mierinājumu.

Laiks šajā romānā ir būtisks dalībnieks, tas šķir un vieno, ir konkrēts un tajā pašā laikā nosacīts. Paralēli tagadnei, kurā tuvojas Elsas nāve, mēs lasām par piecdesmit gadu senu pagātni, kurā Elsa bija jauna. Tā ir cita pasaule, politiskā un sociālā ainava atšķiras, mēs uzzinām, par ko tai laikā uztraucās un domāja Somijas inteliģentie iedzīvotāji un dedzīgie jaunieši. Šo cilvēku dzīvē ienāk karš Vjetnamā un Prāgas pavasaris, veidojot viņu pasaules uzskatu. Tas ir laiks, kad "cilvēki pamazām sāk ticēt dziesmai, pulcējas blīvos baros. Meitenēm vairs prātā nenāk ģērbt apakšveļu. Vīriešiem bārda un mati kļūst aizvien garāki. Kāds ir izdomājis, ka miers nav iespējams bez mīlestības, un uz ielas stūra pačukstējis kādam citam. Visiem paplašinās apziņa, debesis paceļas, atbrīvodamas vietu viedokļiem, zeme netrīc, taču sirdis sitas straujāk". [282] Līdzīgi kā ar mūsdienu aktualitātēm, arī tobrīd romāna varoņiem bija svarīgi formulēt nostāju un izzināt sava viedokļa nozīmi globālā kontekstā.

Dīvaini laiks atklājas Ēvas tēla kontekstā. Zināmā mērā Ēvu – jauno auklīti, kurā iemīlas Marti, – var uzskatīt par romāna centrālo tēlu. Viņa ir studente, kura darbu veikalā iemaina pret darbu ģimenē, un tas nosaka viņas turpmāko dzīvi līdz pat tās pāragrajām beigām. Iznāk, ka mēs lasām atmiņas par cilvēku, kura vairs nav, līdz ar to nevarētu būt arī šādu atmiņu. Taču jūtams, ka autorei nav šķitis iespējami to atrisināt citādi, jo Ēvas stāsts var tikt izstāstīts tikai no Ēvas perspektīvas. Lai gan šis aspekts lasītājos var radīt diskomfortu, īpaši tajos, kam būtiska konsekvence, to var arī uztvert kā neparastu izteiksmes līdzekli, ļaujot romānam ritēt savu gaitu.

Tāpat arī dažādi lasītāji atšķirīgi varētu uztvert valodas nianses romānā. Uz grāmatas aizmugurējā vāka vēstīts, ka autores valoda ir "brīnišķīgi poētiska" un kā tāda tā varētu piesaistīt poētisma cienītāj. Citiem, līdzīgi kā man, kas meklē identificēšanos un pazīstamu realitāti, dažas vietas būtu jāsauc par samākslotām, galvenokārt tās, kur tēlu dialogos iezogas abstrakcijas un vispārīgi pārspriedumi. Taču tur, kur poētismi izmantoti, lai aprakstītu, piemēram, Somijas dabu, tie ir vērtīgi un vērīgi un izstaro īpašu somiskumu. Nesen pārlasot Tūves Jānsones "Vasaras grāmatu" un drīz pēc tam šo romānu, bija iespējams saskatīt dažādas paralēles tēlu sajūtu un dabas attiecību attēlojumā.

Šis ir romāns par mīlestību, taču tā it kā nav sajūtama tiešā veidā. Varoņi gan atzīstas viens otram mīlestībā un daudz runā par to, tomēr pat šīs atzīšanās ir vēsas un ziemeļnieciskas. Tikai izlasot līdz beigām, var sajust, ka mīlestība ir pusnots, kas skan cauri visiem notikumiem un tēlu attiecībām, nevis pārlaicīga kaislība, bet cilvēku savstarpējās satiksmes pamata veidotājs.

– Tu mani ienīsti.

– Nē.

– Ienīsti, es redzu.

– Neienīstu. Es tevi mīlu.

– Tas ir tikai vārds.

– Un tomēr tā ir patiesība.