Viljams Orčardsons, "Aprēķina laulība", 1883
 
Sabiedrība
10.04.2018

Per solum consensum

Komentē
0

15. martā Saeimas vairākums nolēma noraidīt 10 276 iedzīvotāju iniciatīvu par Kopdzīves likumu. Publiskas diskusijas par šo likumu ir bijušas retas, un piedāvātā argumentācija galvenokārt virspusēja un izvairīga, tādēļ likuma noraidījuma iemeslus ir iespējams vienīgi nojaust. Bieži tie norādījuši uz nepieciešamību aizstāvēt tradicionālo. Piemēram, Jānis Iesalnieks (NA) kopdzīves regulējumu raksturojis kā gadu tūkstošiem pastāvējušai laulībai paralēlu, identisku un tādēļ nevajadzīgu institūtu. Uzskats, ka kopdzīves regulējums ir ar tradīciju tā vai citādi pretrunā esoša inovācija, ir izplatīts abu pušu vidū, un implicīti to ir paudis arī Juris Pūce (LA). Vēsture šķiet par neformalizētu kopdzīvi atstājusi retas un problemātiskas liecības, ārpuslaulības sakariem bieži paredzot sodus ar likumu. Šādu iespaidu motivē vēsturei raksturīga konceptu satura maiņa – viduslaiku baznīcas kanonizētā laulība, par kuras patiesuma noliegšanu personas tika ekskomunicētas, no mūsdienu perspektīvas daudzos gadījumos ir tikai neformalizēta kopdzīve un attiecīgi nokļūst grozā pie visa pārējā sabiedrību degradējošā. Tradicionāli neformalizēta kopdzīve ir tikusi klasificēta ne vien kā ārpuslaulības sakari, bet arī kā laulība un kā konkubināts, kuru viduslaiku baznīca lielā mērā laulībā asimilēja. Turpmāk rakstā tiks īsi ieskicēta neformālu laulību vēsture Senajā Romā un viduslaiku kristīgajā Eiropā.

Nepieciešamība laulību formalizēt kristīgajā Eiropā ir salīdzinoši nesena. Vienīgi 1563. gadā Trentas koncils, samilzušu baznīcas tiesu problēmu un sekulārās autoritātes spiediena motivēts, lēma par labu formalizācijai. Koncila izdotais aizliegums ir vērsts pret slepenām laulībām (matrimonii clandestina), ko pāris noslēdzis ar privātu vienošanos, bieži izteiktu zem četrām acīm. Viduslaikos izplatītas un baznīcas atzītas, tās arvien vairāk noslogoja tiesas. Problēmas apmērus ilustrē nesena divu Anglijas tribunālu 14. gadsimta dokumentācijas analīze – teju 90% izskatīto laulības lietu ietvērušas slepeni slēgtas savienības. Taču prasība pēc formalizācijas no laulības klases lika izslēgt arī salīdzinoši neproblemātisku ilglaicīgu kopdzīvi, kuras gadījumā pēc 12. gadsimtā izdotas pāvesta Aleksandra III instrukcijas tika izdarīta neapstrīdama laulības prezumpcija. Neformalizētas kopdzīves beztiesiskais stāvoklis tādējādi ir nevis tradīcijas būtiska daļa, bet gan netieša konsekvence to pragmatisko problēmu risinājumam, pie kurām gan Senajā Romā, gan daudz augstākā mērā viduslaiku kristīgajā Eiropā veda tradicionālu laulības uzskatu praktiskā nepielietojamība.

Agrīnās un viduslaiku baznīcas pielaidīgā attieksme pret neformalizētu kopdzīvi var šķist neparasta, ja salīdzinām to ar mūsdienu pasauli, taču tas bija konsekvents baznīcai relevantu tradīciju turpinājums. Senie jūdaisma likumi starp sievu un konkubīni striktu nošķīrumu nav izdarījuši, Bībelē šie jēdzieni reizēm ir lietoti kā savstarpēji aizstājami, un būtisku lomu baznīcas uzskatos spēlēja apstāklis, kas vēlāk kļuva par augsta ranga dogmatisku kontroversiju Trentas koncilā – Jēzus laulību nav formalizējis. Arī Romas impērijā, kurā agrīnā baznīca veidojās un kuras tiesības ir būtiski ietekmējušas mūsdienu Eiropai raksturīgo laulību, nošķīrums starp konkubinātu un laulību bieži bija subjektīvs.

No romiešu laulībām vecākā, cum manu, kas izzuda, visticamāk, sievietes tiesību radikālas ierobežošanas dēļ, varēja tikt noslēgta gan formāli, gan neformāli – tā stājās spēkā pēc bildinājumam sekojušas vienu gadu ilgas, laulībai atbilstošas kopdzīves. Bet līdz ar klasiskā perioda sākumu dominantas kļuva sine manu laulības, slēgtas vienīgi neformāli. Par laulības noslēgšanai nepieciešamu un to konstituējošu likums atzina affectio maritalis. Affectio parasti tiek interpretēts kā personas emocijas, attieksme vai nolūki, kam šajā gadījumā nepieciešams būt laulības dzīvei atbilstošiem; tas apzīmē izpratni par laulāta pāra attiecību raksturu, apzinātu gribu veidot monogāmu, ilglaicīgu savienību, kopīgu un nedalāmu dzīvi. Laulība cēlās no personu iekšējas pārliecības par attiecību raksturu, kurai nebija noteikti jābūt izteiktai vārdos vai apliecinātai formālos aktos.

Tiesu praksē affectio maritalis tika verificēts caur honor matrimonii – attieksmi un cieņu, ko vīrs izrādīja pret sievu, kā arī sievietes uzvedību, atbilstošu sievas statusam. Laulības stāšanās spēkā, visticamāk, ir tikusi datēta ar sievietes ienākšanu vīra mājā, kopdzīvei kļūstot par vienu no būtiskākajiem laulību apliecinošajiem apstākļiem, kuras gadījumā tiesas bieži izdarīja laulības prezumpciju. Par mazāk būtiskiem pierādījumiem laulības eksistencei varēja kalpot, piemēram, pūra vai pašas laulības dokumentācija, taču formālas liecības klasiskajā periodā nebija pietiekamas, lai laulību atzītu par spēkā esošu.

Ilglaicīgas un stabilas attiecības, kas nebija laulības, tika klasificētas kā konkubināts, tādējādi nošķirot tās no sodāmiem ārpuslaulības sakariem. Pirmkārt, tās bija attiecības starp personām, kuru sociālais statuss laulāšanos liedza. Ar likumu aizliegtas bija laulības ar aktieriem, prostitūtām, noziedzniekiem un vergiem; ierobežojumi tika piemēroti senatoriem un karavīriem; ilgu laiku laulības nebija iespējamas starp patriciešiem un plebejiem u.c. sabiedrības grupām. Otrkārt, kā konkubināts tika klasificētas attiecības bez affectio maritalis jeb tās savienības, kurās vienai vai abām pusēm trūka vēlēšanās dzīvot laulības dzīvi. T.i., laulību no konkubināta šajā gadījumā nošķīra paša pāra uzskats par attiecību raksturu, bet tiesu izdarītās laulības prezumpcijas bija apstrīdamas.

Ne tradīcija, ne agrīnajai baznīcai apkārtesošā kultūra to nemudināja uz laulības formalizāciju. Laulība tika ierindota starp nebūtiskiem jautājumiem, un agrīnie baznīcas tēvi 2. un 3. gadsimtā nostiprināja vienīgi laulības nešķiramību un aizliegumu laulību slēgt tuviem radiniekiem. Sistemātisks laulības uzskats un to regulējošie likumi netika izstrādāti gandrīz līdz pašam kanonizācijas laikam, baznīcai laulības kontrolē iesaistoties maz. Uz laulības statusu kristietībā šajā periodā aptuveni norāda, piemēram, pāvesta Svētā Kaliksta I 3. gadsimtā izdotā pavēle visām Romas katoliskajām baznīcām par laulātiem atzīt tos konkubinātā esošos pārus, kuriem sekulārais likums laulāties liedz, kristietībai tādējādi sperot pirmos soļus konkubināta un laulības asimilācijā. Svētais Augustīns 4. gadsimtā atbildēja apstiprinoši uz jautājumu, vai par laulātu ir uzskatāms pāris, kas laulību nav slēdzis, taču abu pušu nolūki un rīcība ir laulības dzīvei atbilstoši. Lai nepārvērstu rakstu vēsturisku epizožu kolekcijā, jāpiemin pāvesta Nikolaja I, pedantiska laulības likumu izpildītāja, 9. gadsimtā rakstīta vēstule bulgāriem. Tajā Nikolajs I norāda, ka formalitāšu ievērošanu leģitīmas laulības noslēgšanai baznīca nepieprasa: "sufiiciat secundum leges solus [..] consensus".

Fragmentāra kristīga laulības uzskata un baznīcai relevantu tradīciju strauja sistematizācija notika 12. gadsimtā. Ar Svētā Krēsla lēmumu tika galēji nostiprināts princips contractus perfectum est per solum consensum, apstiprinot kristīgās laulības augsti kontraktuālo raksturu: abu pušu brīvprātīga piekrišana laulībā stāties to padara par noslēgtu. Autoritatīvu lēmumu nepieciešamu padarīja augošs konflikts starp Franciju un Itāliju, pēdējai neatzīstot laulību gadījumos, kad pāris nebija stājies seksuālās attiecībās. Līdz ar to kristīga laulība bija noslēdzama divējādi: per verba de praesenti, kas nozīmēja laulības tūlītēju stāšanos spēkā, un per verba de futuro, kas galēji stājās spēkā līdz ar konsumāciju, bet pirms tās izņēmuma gadījumos varēja tikt lauzta. Laulības noslēgšana nepieprasīja ne baznīcas pārstāvju, ne citu laicīgu liecinieku klātbūtni, tāpat netika pieprasīta arī konkrētu vārdu izteikšana vai citi formāli akti. Taču obligāta bija skaidra reference uz laulību – tiesas par laulātiem neatzina pārus, kas izmantojuši daudznozīmīgus terminus vai devuši metaforiskus solījumus –, kā arī tagadnes forma, slēdzot de praesenti vienošanos.

Gratiāns, viens no būtiskākajiem laulības kanoniķiem, "Decretum" (1140) laulību iedalīja divās apakšgrupās. Primāra bija baznīcā, formālas ceremonijas ievērojot, noslēgta laulība, kas augošā legālā haosa dēļ tika arvien stingrāk rekomendēta. Balstoties vēsturiskos Romas impērijas un baznīcas dokumentos, Gratiāns konkubinātu klasificēja kā sekundāru laulības veidu. Saturiski Gratiāna konkubināts atbilst romiešu laulībai: tas ietver neformāli slēgtas un eksplicīti neslēgtas laulības, ar priekšnosacījumu, ka pāri vieno laulībai atbilstošas emocijas un nolūki vienam pret otru. Balstīts formālai laulībai identiskā ētiskā pamatā, Gratiāna analīzē konkubināts ir laulībai fundamentāli identisks. Šo laulības definīciju pārņēma gan sekojošie kanoniķi, gan baznīcas tiesas, un, lai gan neko radikāli jaunu praksē tā neieviesa, tā varētu būt veicinājusi pieaugošo laulības prezumpciju izdarīšanu.

Ja iepriekšminētais Svētā Krēsla dekrēts attiecas uz formālām un neformālām laulībām, tad otrs būtisks pāvesta Aleksandra III dekrēts attiecās uz konkubinātu bez formas un noteica neapstrīdamas laulības prezumpcijas izdarīšanu vairāk nekā 10 gadus ilgušas kopdzīves gadījumā. Kanoniķi dekrētu interpretēja kā pieprasām trīs dažādu pierādījumu eksistenci: (1) vismaz 10 gadus ilgušu kopdzīvi, (2) pāra kā laulāto reputāciju un (3) citus pierādījumus, piemēram, dzīvesbiedru vienam otra dēvēšanu par sievu un vīru vai gredzenu dāvinājumu u.tml. Ilglaicīga kopdzīve kļuva par vienīgo gadījumu, kurā baznīca atkāpās no kristīgās laulības kontraktuālā rakstura un laulības eksistenci atzina bez eksplicītas norunas notikšanas. Pati par sevi kopdzīve laulību neradīja, taču laulībai atbilstoša rīcība ilgos laika periodos norādīja uz laulībai atbilstošas intencionalitātes klātbūtni, līdzīgi kā Romā honor matrimonii bija norādījis uz affectio maritalis. Ir saprotams kādēļ baznīca varētu nevēlēties sodīt tos, kas, lai gan nav ievērojuši laicīgas regulas, faktiski ir dzīvojuši augstām kristīgām vērtībām atbilstošu dzīvi.

Baznīcas radītais laulības regulējums veda pie ievērojami augstākas tiesu noslogotības, salīdzinot ar situāciju Romā, kas arī bija bijusi sarežģīta. Tam par iemeslu kalpoja vieglums, ar kādu kristīga laulība varēja tikt noslēgta, reizēm pat nejaušības rezultātā. Nepārdomātas un sasteigtas laulības bieži nonāca tiesās, daļai cerot uz laulības anulāciju norunas formulējuma dēļ, daļai cerot uz neatgriezenisku sevis saistīšanu ar izvairīgu otru pusi. Par nopietnu ētisku problēmu kļuva iespējamība slēgt neformālas laulības tuvu radinieku vidū, kuras tiesas reizēm bija spiestas atzīt par spēkā esošām. Savukārt laulības nešķiramība motivēja liecību un pierādījumu fabrikāciju gadījumos, kad laulība vienu vai abas puses neapmierināja: tiesās tika sniegtas prasības anulēt eksistējošas laulības uz it kā iepriekš slepeni noslēgtu laulību pamata. Kad tās varēja tikt pierādītas, tās tika atzītas par primārām. Tā, piemēram, 1349. gadā pāvests Klements VI anulēja Kentas Žannas, Anglijas karaļa Ričarda II mātes, baznīcā formāli noslēgtu un 7 gadus ilgušu laulību uz agrākas, slepenas laulības pamata. Līdzīgas lietas nebija retums, taču bieži tās bija mēģinājums izvairīties no likuma, padarot iespējamu atkārtotu stāšanos laulībā, ko baznīca uzskatīja par poligāmijas veidu un tādēļ smagu grēku.

Pēc 18 gadus ilgušām diskusijām Trentas koncils dekrētā rakstījis: "[..] nevar tikt apšaubīts, ka slepenas laulības, noslēgtas ar abu pušu brīvprātīgu piekrišanu, ir spēkā esošas un patiesas laulības, ja vien baznīca tās nav atzinusi par spēkā neesošām, un attiecīgi šīm personām ir jātiek taisnīgi sodītām, kā svētā Sinode ar izslēgšanu no baznīcas soda tos, kuri noliedz šādu laulību patiesumu un spēkā esamību [..]" (autores tulk.). Neformālu laulību patiesumu baznīca nav apšaubījusi arī to anulācijas laikā. Par anulācijas iemeslu koncils min cilvēka dabu, kas caur likuma vienkāršu ekspluatāciju ved pie smagiem grēkiem, turklāt šo grēku realizācijā bieži ir bijusi spiesta iesaistīties arī pati baznīca. Formalizācija kalpo praktisku problēmu risinājumam, bet ar ētisko nav bijusi saistīta. Attiecīgi arī neformalizētas kopdzīves regulējumi, kas sekojuši lielā daļā Rietumu pasaules, ir tradīcijas turpinājums, nevis noliegums – kā laulības kanoniķi tie atzīst cilvēka rīcības primaritāti pār formāliem aktiem un neformalizētas kopdzīves biežu fundamentālu līdzību ar laulību.

Šādā kontekstā ir vērtējama arī neformalizētas kopdzīves beztiesiskā stāvokļa mērķtiecīga saglabāšana Latvijā. Tiek melsts, ka šo stāvokli pieprasa tradīcija, visu neformalizēto nonivelējot līdz sabiedrību graujošam stāvoklim. Taču tradīcija drīzāk pieprasa kritēriju izstrādi neformālas kopdzīves iedalīšanai divās grupās – laulībai pielīdzināmā un nepielīdzināmā – un piemērotas legālas aizsardzības piešķiršanu pirmajai. Šī raksta mērķis nav lasītāja pārliecināšana, ka nepieciešams vēlreiz uzkāpt uz visiem vecajiem grābekļiem, vienkārši izpildāmus kritērijus papildinot ar laulībai ekvivalentām tiesībām. Taču uzskats, ka atsevišķu attiecību priviliģēto stāvokli rada to formalizācijas fakts, nevis personu konsistenta rīcība daudzu gadu, iespējams visas dzīves garumā, kalpo vienīgi turpmākai laulības diskreditācijai, pieaugošā novirzē no tās tradīcijas.

Izmantotie avoti:

Krustpunktā, LR1, 12. decembris 2017: http://lr1.lsm.lv/lv/raksts/krustpunkta/kopdzives–likums.a96564/, 41:24 un 41:55.)

Sheehan M. M. The formation and stability of marriage in fourteenth–century England: Evidence of an Ely register. Mediaeval studies, 1971, N.33, 228–63; un Kelly H. A. Clandestine marriage and Chaucer's 'Troilus'. Viator, 1971, Vol.4, N.43, 5–57.

Epstein L. M. Marriage laws in the Bible and the Talmud. Harvard Semitic Series. Cambridge, Massachusetts: 1941, 35–37.

Piemēram, Augustine. De civitate Dei, Books I & II. Ed. Walsh P.G. Oxford: Oxbow Books, 2005, 16.34.

Corbett P. E. The Roman Law of Marriage. Oxford: Clarendon Press, 1930, 95.

Lind G. Common Law Marriage. Oxford: Oxford University Press, 2008, 60.

Gaudemet J. La décision de Callixte en matière de mariage. Studi in onore di U. E. Paoli. Firenze, 1956.

Augustine De Bono Coniugali, De Sancta Virginitate. 401. Ed. and transl. Walsh P.G.. Oxford: Clarendon Press, 2011, 11.

Responsa Nicolai ad consulta Bulgarorum. Ed. Migne I.P. Patrologia Latina (Lutetiae, 1844–1855) Vol.119, 980. Anglisks vēstules tulkojums pieejams Online Medieval Sourcebook: https://sourcebooks.fordham.edu/basis/866nicholas–bulgar.asp.

Helmholz R.H. Marriage litigation in Medieval England. New York: Cambridge University Press, 1975, 34–40.

Brundage J.A. Concubinage and marriage in medieval canon law. Journal of Medieval History, 1975, Vol.1, N.1, 3–5, 9.

Decretales Gregorii IX, Lib. II, Tit. XXIII, Cap.11.

Helmholz R. H. Marriage Litigation in Medieval England. Cambridge Studies in English Legal History. New York: CUP, 1974, 46–47, 195–196.

Donahue C. J. Law, Marriage and Society in the Later Middle Ages: Arguments about Marriage in Four Courts. Cambridge: Cambridge University Press, 2007.

Wentersdorf, K.P. The clandestine marriages of the Fair Maid of Kent. Journal of Medieval History, 1979, Vol.5, N.3, 203–231.

The canons and decrees of the sacred and oecumenical Council of Trent. Ed. and trans. Waterworth J. London: Dolman, 1848, 196.

Ilze Kalnāja

Ilze Kalnāja Edinburgas Universitātē ieguvusi M.Sc. grādu ar specializāciju zinātnes metodēs, aizstāvējusi disertāciju pret deBrojī-Boma mehāniku. Interesē anomālas zinātnes formas.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0