Soliņš

Tas bija tas pats soliņš. Protams, ieaudzis zālē un gružos. Grantētā celiņa vietā palikusi vairs tikai taciņa nekoptajā zālājā. Toreiz netālu no soliņa stāvēja koka kaste ar smiltīm un dažādiem sētnieka darbarīkiem. Laikam laika zobs nograuzis, viņš pie sevis nodomāja. Taču, pieejot tuvāk, viņš ieraudzīja, ka arī kaste nekur nav pazudusi. Nekrāsota un sašķiebusies, tā stāvēja, kur stāvējusi. Vienīgi skatam to aizsedza ceriņkrūms, kas bija sakuplojis tieši blakus soliņam. Toreiz tāda nebija… Jā, toreiz… toreiz vēl Brežņevs bija dzīvs. Nākot no bērnudārza, viņi tuvējā maizes veikalā bija nopirkuši baltmaizes klaipu. Pēc tam viņš bija pierunājis māti apsēsties uz soliņa un pabarot baložus. Abi tā aizrāvās, ka klaips sadila līdz sīkai doniņai ceturtdaļstundas laikā. Bet baloži tikai pulcējās un pulcējās… Labi, ka pa ceļam uz māju bija vēl viens maizes veikals. Viņš jau bija liels puika un prata nolikt uz letes 22 kapeikas un palūgt vienu baltmaizi…

Ienāca prātā, ka varētu pēc trešdaļgadsimta pārtraukuma atkal apsēsties uz šī paša soliņa. Uz brīdi, bez īpaša mērķa vai vajadzības. Vienkārši tāpat. Pablenzt uz garāmgājējiem vai palasīt avīzi. Avīzes gan viņam nebija. Galu galā, var telefonā padzenāt čūsku… Baložus, šos antisanitāros lielpilsētas iemītniekus, gan nekur neredzēja.

Pa ietvi uz tuvējās skolas pusi aizsoļoja divas jaunkundzes. Baltās blūzītēs, smaidīgas un lielām, mirdzošām acīm. Kāpēc gan ne – ir taču pavasaris, maijs, gada skaistākais mēnesis. Ja pēdējā klase, tad arī izlaidums nav aiz kalniem. Varbūt pirmā mīlestība. Vai arī ovulācija. Daba ir viltīga, un šajās no sugas turpināšanas viedokļa tik būtiskajās dienās liek jebkurai jaunuvei izskatīties divtik iekārojamai nekā ikdienā. Te nu viņš atcerējās kādu pētījumu, kurš veikts jeņķu striptīza klubos un kura rezultātā secināts, ka konkrētās stieņa dejotājas sapelnītā naudas summa attiecīgajās mēneša dienās pieaug par procentiem 70–80. Klubu tīkla īpašnieki bija izdarījuši secinājumus un aizlieguši beibēm rīt tabletes, kas savukārt beidzās ar kolektīvu protesta akciju, petīcijām par iejaukšanos privātajā dzīvē un tiesāšanos tīri amerikāniskā stilā. Meža sanitārs dzenis vai arī tuksneša maitu lija bija klāt labi trenētu juristu izskatā, un prāvošanās beidzās ar izlīgumu, kura summa bija ar daudzām nullēm rakstāma. Jā, labi, ka te nav Amerika, viņš pie sevis nodomāja, atceroties savu pamatskolas biedru, kurš kādreiz dzīvoja netālu no šī paša ielas stūra ar šķībo soliņu. Puisi jautrajos deviņdesmitajos sašņorēja par dārgu automašīnu zagšanu un mentenē tā piedauzīja, ka nācās šķirties ne vien no zobiem, bet arī no redzes. Pēc ilgas tiesāšanās no valsts izdevās piedzīt 2700 latus, plus izdevumus par valsts nodevu. Un labi, ka tā. Dabūtu miljonu, noteikti katru dienu strēbtu dārgu viskiju vai durtos. Un drīz vien būtu beigts…

Nedaudz tālāk ielas malā apstājās "X5" ar tumšiem stikliem. No auto izkāpa puisis treniņtērpā un grīļodamies aizslāja uz dzērienu veikala pusi. Pasažiera puses durvis palika pusaizvērtas, un no mašīnas salona pa visu ielu izplūda mūzikas skaņas…

…Papa, ņe trogaj mandu… skaļruņi dimdināja sirsnīgas dziesmas tekstu. Pavērās arī vadītāja puses durvis. No auto izrāpās vēl viens tips treniņbiksēs, stipri pamatīgāk iedzēris par savu pasažieri. Kādu brīdi truli blenza uz veikala pusi, tad apstreipuļoja apkārt mašīnai un ievēlās otras puses sēdeklī. Papaņa, mandu ti ņe troņ… dziesmas tekstā bija dažādas variācijas. Pirmais "Adidas" zīmola nēsātājs jau tenterēja atpakaļ no veikala ar atkorķētu konjaka pudeli rokās, pa ceļam ieraujot no kakliņa. Papaša, ņe lapai mandu… Vēlreiz ierāvis pamatīgu malku, pudeles nesējs ierāpās vadītāja vietā. Auto strauji uzņēma ātrumu un pazuda aiz līkuma.

Nedaudz sirreāli, bet tomēr aizkustinoši, viņš nodomāja. Ir jau arī mūžīgas vērtības… "X5" tēls laikam aizskāra kādu stīgu zemapziņā, un viņš atcerējās, kā reiz saulainajā Bavārijā, zāli sapīpējies, uz "BMW" rūpnīcas jaunā korpusa sienas lieliem burtiem ar aerosolu uzpūta – Volcker Oesau ist gay… Nebija jau tā, ka viņu toreiz briesmīgi uztrauktu šī Bavārijas autobūves giganta "CEO" seksuālā orientācija, kas viņam patiesībā nemaz nebija zināma. Vienkārši sagribējās izdarīt kaut ko līdz smieklīgumam primitīvu un muļķīgu. Kā tīņa gados, kad uz žoga tika ar līdzīgu aerosolu pūsti trīs burti. Vai kad tika apmētāts ar akmeņiem vilciens, kas klaudzināja pa sliedēm netālu no skolas…

Papa, ņe trogai, papa, ņe lapai… nez kāpēc vēl aizvien skanēja ausīs… Tomēr tajā dziesmā kaut kas ir… Papa… Papa Karlo, kurš izdrāza Buratīno, Paparazzi, kuri nolaida bedrē princesi Diānu, un Papa Ratzi, kurš reiz bija ērti iekārtojies pontifa krēslā… Prātā ienāca stāstiņš par pāvesta Racingera jaunības dienām, kad hitlerjūgenda puiši turpat Bavārijā bija stādījuši egļu mežu. Eglēm pa vidu kā monumentāls akcents ticis izveidots kāškrusts teju kilometru gariem zariem, kurus veidoja stādīti ozoli. Protams, kara un pēckara gados visi par to bija aizmirsuši, un koki, neviena netraucēti, auga. Līdz kaut kad aukstā kara gados pāri mežam bija novirzīts kāds starptautisko lidojumu gaisa koridors un pasažieriem pavērusies jauka aina. Sevišķi skaisti uz zaļo egļu fona zeltaino ozola lapu svastika izskatījās rudeņos.

Bet toreiz Bavārijā viņam izdevās viena no perfektākajām operatīvajām kombinācijām viņa mūžā. Pats Allāhs viņu kādā krogā bija savedis kopā ar puisi, kuram smadzeņu audzējs pēdējā stadijā un izmisums par īso un bezjēdzīgi nodzīvoto mūžu. Izmisums nu tika slīcināts alkoholā un slēpts izlaidīgu skuķu apskāvienos. Plāns dzima vienkāršs un ģeniāls. Vienai no beibēm izdevās nelaimīgajam jauneklim iestāstīt, ka viņai būšot bērns no potenciālā aizgājēja. Nāves parādnieka izmisums nu kļuva divkāršs, jo apziņa, ka savu bērnu ne tikai neredzēs, bat arī neko vērtīgu viņam neatstās, nav no tām patīkamākajām… Puisis piekrita šķirties no dzīves nedaudz ātrāk, bet tā, lai bērnam būtu kāds labums. Par diezgan pamatīgu summu apdrošināja dzīvību un devās braucienā ar velosipēdu pa nomaļu lauku ceļu. Kur nabaga riteņbraucēju notrieca lielā ātrumā braucošs zagts "BMW". Beibe, kā jau vēl nedzimušā bērna māte, bija polisē ierakstīta kā labuma saņēmēja, bet viņš, šīs kombinācijas autors, savukārt bija no jaunkundzes dabūjis pilnvaru visu sarežģīto formalitāšu nokārtošanai un naudas saņemšanai. Administratīvie  izdevumi šajā shēmā bija minimāli. Beibe principā nedabūja neko. Viņš nospēlēja uz piečakarētu sieviešu (vulgāri un glupi sievieši parasti uzskata, ka visa pasaule viņas čakarē) solidaritātes jūtām. Tāpēc jaunkundzi piedalīties pasākumā pierunāja, izstāstot, cik nāves kandidāts ir bijis slikts cilvēks un cik nelāgi izturējies pret citām sievietēm. To pametis, šo pierunājis izdarīt abortu, pēc kura nabadzīte kļuvusi reproducēties nespējīga utt. Beibe padomāja un piekrita, ka tādu kretīnu vajag pačakarēt…

Pie zagtā "BMW" stūres sēdēja austrumnieciskas izcelsmes bandītelis, kurš kaut ko bija sariebis saviem biedriem dzimtenē un tagad uzskatīja, ka labāk pazust no NVS reģiona. Šis tips, kurš tobrīd Vācijā uzturējās nelegāli, ne ar ko īpaši neriskēja. Par riteņbraucēja notriekšanu pat pašā sliktākajā gadījumā tiktu cauri ar nosacītu sodu. Toties shēmas autors viņam bija apsolījis sagādāt uzturēšanās atļauju kādā civilizētā zemē, ko arī par nelielu atlīdzību izdevās nokārtot. Vēl atlika nolikvidēt nāves kandidāta ārstniecības papīrus, lai piekasīgie apdrošinātāji nesadomātu ko nelāgu. Visās klīnikās ir jaunākais medicīniskais personāls, kuram patīk šarmantu vīriešu uzmanība… Tātad nekā sarežģīta tur nebija. Par to, kas notiks, ja mirušo riteņbraucēju liks uz sekcijas galda, viņš nebažījās. Bija tā nejauši sagadījies, ka "BMW" notriektajam un nu jau beigtajam ķermenim pēc tam vēl pārbrauca pāri kravas automobilis. Turklāt tik muļķīgi, ka viens no riteņiem bija saspiedis galvaskausu kā rieksta čaumalu.

Pēc apdrošināšanas summas saņemšanas viņš pāris mēnešus padzīvoja komunismā. Izbaudīja iespēju uz nebēdu tērēt naudu Marksa dzimtajā zemē. Folkera Ēzava lamāšana par pederastu bija viena no epizodēm procesā, kuru laikam būtu pareizi apzīmēt kā tīksmināšanos par savu esību simts dienu garumā. Racingers toreiz vēl nebija paspējis publiskot savu Sokrata cienīgo atziņu par to, ka visu pasaules nelaimju cēlonis ir cilvēku alkatība. Viņam pašam jau toreiz nebija nekādu ilūziju par to, ka alkatības cēlonis savukārt ir nevēlēšanās strādāt un vēlēšanās baudīt dzīvi. Tāpat kā nebija šaubu par to, ka dzīve ir zebra, kuras kažokā secīgi mijas baltās un melnās joslas.

Kāpt uz devīto stāvu pa aukstām, piesmēķētām kāpnēm Gaiļezera slimnīcā nebūt nebija tas pats, kas tīksmināties par Bavārijas zelta rudeni. Tobrīd viņam tīksmināšanās par savu esību vairs nebija prātā. Atpakaļ uz palātu bija jādabū ne tikai nogurušais, zāļu, svaiga gaisa trūkuma un dažādu procedūru samocītais ķermenis, bet arī neredzamā nešļava, kas gūlās plecos. Diagnozes svars. Ar kompetenta speciālista lūpām pasludinātais spriedums – diplomātiski izteiktais formulējums par to, ka izveseļošanās iespēja ir stipri apšaubāma. Varēja jau pie sevis murmināt, ka tas ir Allāha sods par ne pārāk garajā mūžā sastrādātajām blēdībām… varēja lamāt vecākus par nepareizu gēnu kombināciju… pārmest vēl kaut ko valdībai vai ārstniecības iestādei… Vieglāk jau no tā nekļuva… Dīvaini, bet iespēju izlēkt pa logu vai sarīties miegazāles viņš toreiz tā īsti nebija apsvēris ne mirkli. Laikam jau jaunība ar to arī atšķiras no citiem dzīves posmiem, ka jaunībā cerības nezūd pat vissmagākā strupceļa brīdī.

Palāta bija piecvietīga. Smuku māsiņu nebija. Ēdiens bija trūcīgs un negaršīgs. Tas nebija jaukākais posms viņa mūžā. Doma, ka jātiek skaidrībā par to, ko īsti vēl varētu/gribētu paspēt atlikušajā laika sprīdī, īsti nemotivēja dižiem uzrāvieniem… Zebra šūpoja pakaļu kā veca palaistuve un ļāva tīksmināties par melnbalto joslu rakstu… Pēc loģikas naktīs vajadzēja murgot, bet viņš gulēja tīri labi. Dienās, tad gan reizēm bija grūti saprast  – vai un kāpēc tas viss notiek tieši ar viņu. Arī sugas turpināšanas instinkts, kuram it kā pasludinātās nāves priekšnojautu ietekmē vajadzēja sarosīties, tā īsti nekādus jokus ar viņu izspēlēt necentās. Pēc izvākšanās no slimnīcas sekss ar draudzeni bija ne pārāk labs, ne parāk slikts, bet aplēkt vēl pusduci potenciālo mantinieka iznēsātāju viņš nemetās…

Muļķīgi sanāca pēc gājiena uz datortomogrāfijas kabinetu. Procedūra kā jau procedūra, ne īpaši patīkama, ne īpaši sāpīga. Brīdī, kad viss jau bija galā un viņš jau pakojās izejas virzienā, pēkšņi nāca apskaidrība par to, ka jaunā sieviete baltajā virsvalkā pie smalkā aparāta vadības pults ir kaut kur redzēta. Vajadzēja tikai dažas sekundes, lai saprastu, kur, kad un kapēc… Kaut gan toreiz viņa izskatījās krietni citādāk…

Toreiz bija pirmie godmaņlaiki. Vētrains plosts dzimtajā Teikā vismaz nedēļas garumā. Kāds bija kaut kur ticis pie kastes laba konjaka, bet kāds – uzaicinājis ciemos bariņu meiču no medmāsu skolas. Viņai nebija, ar ko izcelties uz pārējo meiteņu fona. Neformīgo augumu nepadarīja pievilcīgu pat diezgan lielās krūtis. Savukārt seju nevarēja atzīt par skaistu pat smagā reibumā. Vienīgi acis – tās bija neparasti lielas, maiguma un labsirdības pilnas. Ieskatoties tajās, viņam likās, ka zem meitenes novalkātā džempera ar augsto apkakli noteikti būs atrodama ķēdīte ar krustiņu. Acis viņu darīja līdzīgu Mātei Terēzei jaunībā…

Par krustiņu viņš bija kļūdījies. Meitene tomēr nebija no tām, kuras uzskatīja, ka sievietes smaržas piesātināta krūšu ieleja ir labākā vieta, kur likt šūpoties nabaga krustā sistajam pestītājam. Toties paredzējums par to, ka viņai līdz šim noteikti nav bijis neviena vīrieša, izrādījās precīzs. Viņi satikās vēl dažas reizes. Viņš pieklājīgi klausījās viņas vārdos par to, cik ļoti viņa viņu mīl un cik viņai ir labi kopā ar viņu. Viņi mīlējās, maigi, bet ne īpaši kaislīgi. Viņam likās, ka kaislīgs sekss šai meitenei noteikti liktos kaut kas bīstams un nelāgs… Viņš dažas reizes aizveda viņu pusdienās, vēl dažas – vakariņās. Pat bez vārdiem bija saprotams, ka līdz šim neviens viņu pa restorāniem un kafejnīcām nav vadājis. Viņa bija maiga, mierīga un jauka. Cita lieta, ka viņiem nebija īpaši daudz, par ko runāt. Viņa parasti klausījās viņa stāstos par dažādiem piedzīvojumiem un lietu kārtību pasaulē, reizēm uzdeva kādu jautājumu. Viņas acīs bija redzama neviltota interese un klusa apbrīna. Bija redzams, ka viņa ļoti cenšas būt laba sarunbiedre, bet baidās pateikt kaut ko muļķīgu vai neatbilstošu… Pēc kādiem diviem mēnešiem viņam ne tikai bija skaidrs, ka šim stāstam nav nākotnes, bet arī bija pieteikusies cita rotaļu biedrene. Viņš viņai to atklāti un diezgan nesaudzīgā formā pateica. Viņa neteica neko. Tikai klusēja un skatījās uz viņu. Bet viņas acīs bija tik milzīgas sāpes un izmisums, ka viņam tajā brīdī gandrīz apstājās sirds… Nespēdams izdomāt neko labāku, viņš iespieda viņai plaukstā simts dolāru banknoti, kas toreiz lielākajai daļai ļaužu bija milzīga naudas summa, bet viņam neko lielu nenozīmēja. Un piebilda, ka, ja viņa nedaudz uzlabotu savu seju pie kvalificēta speciālista, tad noteikti atrastu kādu daudz labāku puisi…

Tagad bija viņas reize skatīties uz vīrieša sāpju un izmisuma sakropļoto sejas izteiksmi. Tāpat kā viņu pēdējās sarunas dienā, arī šoreiz viņa neteica neko… Tāpat kā toreiz, viņas acīs parādījās asaras. Viņam šoreiz pietrūka spēka kaut ko teikt. Jau ejot prom pa slimnīcas gaiteni, viņa apziņu panāca muļķīga doma – laikam jau 100 dolāri tikuši izmantoti lietderīgi. Seja bija krietni apgreidota, un pirkstā laulības gredzens…

Lija spēcīgs lietus. Lāses pātagoja upes virsmu ar tādu spēku, ka likās – pa ūdeni lēkā tūkstošiem mazu vīriņu sprīža garumā. Kad viņš šo domu pateica tēvam, tēvs pasmaidīja un aicināja slēpties zem nolaistās buras, lai netiktu pie slapjiem matiem un sarkana kakla. Nelielā jahta bija iemanevrēta Lielupes attekā un noparkota pie koka konstrukcijas, ko viņš sauca par slēpotāju laipiņu. Jo no tās parasti savus braucienus uzsāka Lielupi apsēdušie ūdensslēpotāji, kuru dēļ attekās pat nopeldēties vairs normāli nevarēja. Turpat netālu bija akmeņu laipiņa – no grants izveidots uzbērums upes krastā, kuru ugunsdzēsēji mēdza izmantot ūdens ņemšanas vajadzībām. Gan no vienas, gan no otras viņš šad tad mēģināja noķert kādu ķīsi vai kazragu. Minerālmēslu uznāciens lauksaimniecībā vēl nebija pa īstam sācies, upes vēl neaizauga tik strauji kā astoņdesmitajos gados, un Lielupes atteku dibens vismaz vietām vēl bija smilšains, nevis dūņu pārpilns. Reiz no slēpotāju laipiņas pat izdevās noķert palielu asari, kas piecgadīgam puikam bija liels guvums…

Šoreiz tēvs viņu bija pavizinājis ar jahtu. Viņi aizbrauca no Lielupes jahtkluba līdz Baltajai kāpai un tad atpakaļ uz attekām, kur viņus pārsteidza lietusgāze. Lietum beidzoties, nācās no jahtas izsmelt ūdeni. Pēc kāda laika atnāca māte un atnesa trīs šokolādes sieriņus – katram pa vienam. Tālākie dienas notikumi nez kāpēc bija atmiņā pagaisuši. Viņš atcerējās vienīgi to, ka tas bija viņa pēdējais brauciens ar jahtu kopā ar vecākiem, jo pēc kāda laika tēvs pārstāja nodarboties ar burāšanu… Leģendas par Miera ielas Jankas varoņdarbiem gan jūrā, gan krastā, protams, palika. Tāpat kā pārdomas par seno grieķu jūrasbraucēju izteikto domu, ka cilvēks var atrasties trīs stāvokļos – dzīvs, miris un jūrā… Vai atziņa, ka tikai jūrā cilvēks var būt patiesi brīvs. Jo ne jau velti seno feniķiešu kuģotāju termins buras apzīmēšanai – marsa – bija palīdzējis tikt pie nosaukuma tikpat senai Vidusjūras ostai – Marseļai. Kura savukārt bija devusi pasaulei skaistāko brīvības cīnītāju himnu – Marseljēzu…

No otras puses, varēja jau iebilst, ka jūra ir slēptuve tiem, kas neprot sakārtot savu dzīvi uz sauszemes. Vai mocīt sevi ar pārdomām par to, vai kādreiz dzīvē izdosies izdarīt kaut ko tādu, par ko visi pārējie būtu ar mieru ja ne gluži aiz cieņas noliekt galvas, tad vismaz aplaudēt… Kā to darīja ļaudis pie Mīlgrāvja kanāla, kad Miera ielas Janka bija aizpeldējis simts metrus no sēklī uzsēdušās jahtas, stumjot uz korķu vestēm uzliktu enkuru. Tā bija veca tehnoloģija neliela kuģa nocelšanai no sēkļa. Vajadzēja enkuru nogādāt pēc iespējas tālāk no jahtas un tad nogremdēt, lai pēc tam enkura virvi izmantotu kā lielu sviru. Pēc enkura nogremdēšanas Janka, protams, peldēja atpakaļ uz jahtu. Gan ļaudis uz tilta pāri kanālam, gan tuvējās kuģu remonta rūpnīcas strādnieki, gan jūrnieki uz citiem kanālā esošajiem peldlīdzekļiem bija noņēmuši cepures un aplaudējuši. Jo tas viss notika novembra beigās…

Prātā nāca nez kur dzirdētais formulējums: novembris – varoņdarbu mēnesis… sākot ar neatkarīgās valsts proklamēšanu un beidzot ar boļševiku revolūciju… tad vēl Berlīnes mūra gāšana, pirmā melnādainā ASV prezidenta ievēlēšana un citas oriģinālas lietas. Domas pārsviedās no Baraka rūpīgi biksēs nomaskētās astes uz Bila Orālo kabinetu un Monikas notraipīto kleitu. Yes, we can! vietā agri vai vēlu stājas No, you must!. Daiļā ebrejiete Lewinsky jaunkundze, šī Bētlemes princese Vašingtonas galmā, gluži kā tāda Marija Magdalēna nostrādāja par katalizatoru Jēzus otrreizējai atnākšanai teju vai pielīdzināmā procesā – kad pasaules lielākajai valstij nācās izvēlēties starp sievieti un nēģeri. Pilnai nirvānai vēl pietrūka trešais kandidāts – kāds invalīds vai gejs… Toties ASV Augstākā tiesa pieredzēja jaunā prezidenta nominētu tiesnešu iekārtošanos ofisā un masveida kautiņu vestibilā, jo abortu aizliegšanas fanātiķi mēģināja izmantot kārtējo iespēju sevi apliecināt un izdarīt spiedienu uz pasaules nopietnāko tiesu iestādi. Sevišķi izcēlās kāds pustraks sievišķis spilgti krāsotiem matiem, kurš vispirms mēģināja noraut mantiju vienam no tiesnešiem, tad ņēmās ar plakāta kātu sist policistus un visbeidzot centās paust savu nicinājumu pret dieva likumu noliedzējiem, mēģinot piečurāt tiesu nama vestibilu… Kad šo marasmātiķi ar "Pro Life" uzrakstu uz krekliņa stiepa uz policijas auto, kāds no pašiem vecākajiem tiesnešiem mulsumā nogrozīja galvu un paskaidroja jaunākajiem kolēģiem, kas ir šī persona. Džeina Reja. Sieviete, kas pirms 35 gadiem šajā pašā namā uzvarēja Amerikas Savienotās Valstis un panāca abortu aizlieguma atcelšanu…

Kā zināms, visam reiz pienāk gals. Tieši tāpat kā pagāja pāris komunisma piesātinātie mēneši Marksa dzimtenē, izbeidzās arī viņa rezidences periods Vašingtona darinātajā un Linkolna apgreidotajā kapitālisma citadelē. Palika atmiņas par aizkadra darījumiem, kaudzīte "aizkrasta" kompānijām piederošu kontu izdruku un pāris pasu ar nu jau pagājušiem derīguma termiņiem. Plus vēl iespēja ķircināt savas mazgadīgās mīļākās ar jociņiem no sērijas – kas kopīgs Ilzītei/Anitai/Kristīnei un viena dolāra banknotei? Abām virsū vecs kretīns.

Zebra atkal šūpoja savu svītraino pakaļu, globālie spēlētāji atkal pārdalīja kārtis, kāds atkal riskēja tikt pie norādes uz kapu pieminekļa, ka ticis pieķerts spēlējam pokeru ar pieciem dūžiem… Buļļa ādā ietērptā Zeva piesmietā Eiropa bija gatava paplest ciskas arī citiem četrkājainiem un agresīvi rūcošiem tīkotājiem, bet visādi pārgudrīši, kas nekad mūžā neko smagāku par pi… (ok, pildspalvu) nebija cilājuši, nu spriedelēja par kopīgo un atšķirīgo Pax Romana un Pact of Rome (ok, treaty of Rome) gadījumos. Te gan bija vietā mūžvecā, jau cara laikos dokumentētā anekdote, kuras galvanajam tēlam tika ieteikts nokaunēties – kā nekā tāds jauns, vesels cilvēks – un deputāts… būtu nu labāk strādāt gājis…

Bet Romā viņš paspēja paklaiņot pa parlamenta kuluāriem, padzert kafiju ar dučes mazmeitas bijušo piegulētāju, pārdzert jēgu uz kāda turienes oligarha jahtas un kādam akadēmiķim atzīties, ka Eneīdu gan nav lasījis, bet vismaz pirmos divpadsmit cēzarus prot nosaukt. Akadēmiķis savukārt gudri muldēja par to, ka neredzot īpašu starpību starp Flāviju vai Sevēru dinastijām un Rūzveltu vai Bušu klaniem, kā arī tīksminājās par Vergilija rindām, kurās apdzejoti blēži, kam padomā pievienot Lībiju itāļu zemēm. Pie vīna glāzes vienoties, ka nav nekā jauna šajā pasaulē, jau nekad nav bijis grūti.

Uz ielas nobremzēja automašīna. Šoreiz gan tas nebija uzkrītošs "X5" ar dārdošu mūziku. Tieši otrādi – pelēks, nobružāts un neizteiksmīgs gredzenu pavēlnieks, t.i., četriem riņķiem greznotais spēkrats. Arī no tā izkāpušie pasažieri bija bez īpašām pazīmēm. Tādi, kurus pūlī neatšķirsi, bet ar akadēmiķi, protams, nesajauksi. Turklāt viens likās kaut kur redzēts un pazīstams. Pat pārāk labi pazīstams. Diemžēl…

Tomēr atraduši, viņš vienaldzīgi nodomāja… Kaut gan – sen jau bija laiks, ja tā reāli uz lietām paskatās. Vēl viņš paspēja nodomāt, ka svarīgākajiem dzīves notikumiem taču vajadzēja aizskriet gar acīm pēdējos mirkļos, nevis sākt lēni slīdēt jau pusstundu iepriekš. Kaut kur pašā prāta kaktiņā paspēja sarosīties arī jautājums par to, vai tiešām viss pārējais ir bijis tik nesvarīgs…