Izdevniecība Neputns savā „samta sērijā” piedāvā Josifa Brodska dzejas izlasi bilingvālā izdevumā, paralēlos tekstos atklājot dažādu paaudžu latviešu atdzejotāju versijas par četrdesmit pieciem Nobela prēmijas laureāta „dzejolīšiem”. Pats Brodskis par savu dzeju nekad nerunāja kā par kaut ko izcilu, vienmēr uzsverot to, ka tā ir nepilnīga, neizdevusies, tā ir tikai mēģinājums pietuvoties kaut kādiem ideāliem. Viņš teica „стишки”, ko latviski varētu tulkot arī kā „pantiņi”, lai arī formas ziņā viņa dzejai raksturīgs visai brīvs dalījums „pantos”, turklāt, daudzi dzejoļi sava apjoma un teksta „blīvuma” dēļ drīzāk dēvējami par poēmām vai cikliem.
Šādu piezemētu attieksmi nekad nav atļāvušies kritiķi un Brodska dzejas pielūdzēji – viņš jau agrā jaunībā nodēvēts par ģeniālu dzejnieku, bet kopš Nobela prēmijas saņemšanas visai viennozīmīgi ticis uzskatīts par „20. gadsimta izcilāko dzejnieku” krievu, bet iespējams, ka arī visas pasaules literatūrā. Ar šādu bijību vienmēr ir lasīta arī viņa dzeja – tā bieži atzīta par „sarežģītu” un „grūti saprotamu”, taču „iedarbīgu”. Brodska dzejas „iedarbīguma” noslēpums ir fascinējis literatūrzinātniekus, tam, kā tad īsti „darbojas” viņa teksti, ir veltīti daudzi specifiski zinātniski raksti, disertācijas un esejas. Dzejniekam ar tik smagu „lauru vainagu” ir grūti pietuvoties no atdzejotāja pozīcijām. Šī iemesla dēļ vien jāizsaka atzinība par drosmi un uzņēmību – Amandai Aizpurietei, Irēnai Auziņai, Ronaldam Briedim, Pēteram Brūverim, Jānim Hvoinskim, Ingum Jostam, Liānai Langai, Mārim Melgalvam, Jānim Rokpelnim, Jānim Vādonam, Kārlim Vērdiņam un Arvim Vigulam.
Publikācija paralēlu tekstu veidā ir īpaši kutelīga – lasītājs var nekavējoši salīdzināt līdzās esošus dzejoļus, pamanīt atšķirības, izvērtēt atdzejotāja izvēli lietot to vai citu vārdu. Salīdzinājums diez vai var nostrādāt atdzejotāja labā, oriģināls šeit vienmēr tiks uztverts kā etalons. Vēl trakāk – publicējot vienā krājumā dažādu dzejnieku veiktos atdzejojumus, viegli ievērojamas arī atšķirības viņu dažādajās pieejās, var atzīmēt dažādu spēju līmeni. Tas viss atdzejotāju darbu padara tik viegli ievainojamu, ka nebūtu godīgi šajā recenzijā bakstīt ar pirkstu viņu vājajās vietās. Centīšos, cik iespējams, no tā izvairīties.
Bet, pirmkārt, centīšos atbildēt uz jautājumu, kāpēc šis izdevums ir nozīmīgs latviešu literatūras kontekstā. Vai tas ir adresēts lasītājam, kurš neprot krievu valodu vai vismaz nemēdz tajā lasīt oriģināldzeju? Iepazīstināt ar Brodska talantu vēl vienu paaudzi varētu būt viens no uzdevumiem. Ne velti Jāņa Rokpeļna ievadvārdos jūtama vēršanās pie „jaunajiem lasītājiem”, cenšoties paskaidrot dažas padomju laikmeta reālijas. Brodskis ir īpašs dzejnieks ne tikai savas dzejas dēļ. Viņa „stāsts” ir simbolisks viņa dzejas turpinājums, kam analogi varētu būt vienīgi Artūra Rembo vai Džima Morisona „gadījumi” – kad dzīvesstāsts un sarakstītā dzeja veido vienu veselu vēstījumu.
Josifs Brodskis ir noteikta pasaules uzskata pārstāvis, viņš ir izteikts individuālists, apolitisks un asociāls dzejnieks, kuru valodas problēmas vienmēr ir interesējušas vairāk par „karu un mieru”. Tas izpaužas viņa dzejā, un ārkārtīgi zīmīgi ir tas, ka viņa dzejas triumfs iesākās vienlaicīgi ar visai publisku diskusiju tiesas zālē – par to, kas ir dzejnieks un kāda ir viņa vieta sabiedrībā. 1964. gadā (24 gadu vecumā) notiesāts par „liekēdību”, tas ir par to, ka atteicies strādāt „godīgu darbu”, Brodskis vistiešākajā veidā meta izaicinājumu ne tikai padomju politiskajai sistēmai, bet jebkurai „normālai sabiedrībai”, kas dzejolīšu rakstīšanu neuzskata par „darbu”. Zinot, cik viegli padomju divkosīgajai morālei ir iespējams „pielāgoties” (nu, kaut vai iekārtoties fiktīvā darbavietā vai kļūstot par hrestomātisko naktssargu), viņš apzināti atteicās pieņemt šādus spēles noteikumus un pieņēma vienu no apkaunojošākajām apsūdzībām „liekēdībā un parazītismā”. Kopš filozofu notiesāja par „jaunatnes samaitāšanu”, kopš astronomu notiesāja par to, ka „zeme ir apaļa”, dzejnieka notiesāšana par atteikšanos kļūt par „derīgu sabiedrības locekli” ir trešais svarīgākais juridiskais strīds Rietumu kultūrā. Zīmīgi ir arī tas, ka pats Brodskis šim gadījumam nekādu īpašu nozīmi nepiešķīra, viņa dzīvesveids, uzskati un radošā darbība līdz ar to nekādi nemainījās. Svarīga šeit ir vēl kāda nianse – būtībā Brodskis bija pārkāpis likumu, lai cik absurds tas nebūtu bijis. Un tā nav vienīgā reize, kad viņš ir veicis sodāmu darbību. Pēc Annas Ahmatovas nāves viņš apciemoja viņas kapu un pamanīja, ka pagaidu koka krusta vietā uzlikts pamatīgs dzelzs krusts, uz kura šķērskoka uzsēdināts kalts putniņš, kas simbolizējis cietumā ieslodzīto dvēseli, kas nu izlauzusies brīvībā. Šāds kičs ir tik ļoti nokaitinājis Brodski (viņš Ahmatovu bija pazinis personīgi), ka naktī atgriezies kapsētā, viņš putniņu nolauzis, šādi veicot kapavietas apgānīšanu, par kuru tālaika kriminālkodeksā bija paredzēta brīvības atņemšana uz sešiem mēnešiem, bet, ņemot vērā viņa iepriekšējo sodāmību un nosacīto atbrīvošanu, iespējams, ka arī vairāk. Brodskis nebija ērts līdzpilsonis. Viņš principā nerēķinājās ar „valdošajām normām” un nevis tāpēc, ka būtu ideoloģiski pret kādu noteiktu politisku vai ētisku sistēmu, nē, viņš tās vienkārši neņēma vērā. Viņš bija pārkāpējs tādā pašā nozīmē, kādā mēs, ejot pa mežu, pārkāpjam pāri skudru takai, jo nepamanām to.
Brodskis tiek uzskatīts par snobu dzejnieku, un tajā ir zināma likumsakarība. Viņš pats nereti ir rīkojies kā īsts snobs, izvēloties retus, oriģinālus, „ne visiem” domātus intereses objektus. Viņa aizraušanos ar Henrija Pērsela mūziku vai Tomasa Stērna Eliota dzeju var analizēt un meklēt tajā estētiskas saiknes, taču lielā mērā tā bija oriģinalitātes meklēšana – Pērsela operas „Didona un Enejs” skaņuplati Brodskis aizņēmās no Ahmatovas, kurai to bija atsūtījuši „no Rietumiem”, iespējams, tā bija vienīgā šāda plate visā Padomju Savienībā, kur baroka laika mūziku tolaik vispār neviens neklausījās. Pašmācības ceļā apgūtā angļu valoda un cenšanās lasīt dzejniekus, kurus „neviens cits nezina” lielā mērā bija protests pret to, ko māca skolās un to, kas skan „pa radio”. Daudzi ir teikuši, ka Brodskis nebija pret padomju iekārtu, viņš tikai centās dzīvot tā, it kā tās nebūtu bijis. Kāpēc tas varētu būt svarīgi šobrīd un svarīgi mums? Savā dzejā Brodskis iemiesoja veselu rindu „pārkāpumu” – leksikā, stilistikā, formā. Viņa sarakstītie „pantiņi” ir analīzes vērti, un mēģinājums tos atdzejot, mēģinājums vērtēt atdzejotā teksta atbilstību oriģinālam šādu analīzes iespēju veicina.
Kā dzejniekam Brodskim ir raksturīga zināma nesavaldība, pat nesātība – viņa teksti nebūt nav stilistiski viendabīgi, tie ir atpazīstami, taču nevis noteikta rokraksta dēļ, bet gan dēļ veselas izmantoto paņēmienu gūzmas. Nosaukšu tikai dažus, kas pirmie „duras acīs”. Būdams apmāts ar ideju par valodas kundzību pār dzejnieku, Brodskis brīvi izmantoja dažādu leksisko slāņu sajaukumus, līdzās novietodams vārdus no cietumnieku žargona, sadzīviskas detaļas, patētiskas izteicienus, citātus no antīkās kultūras, senkrievu vārdus. Šķiet, ar krievu valodas bagātībām viņam ir bijis pilnīgi pietiekami, jo jaunvārdus viņš praktiski nemaz nav centies radīt pats, lai arī labprāt pieņēmis tos, kas radušies valodā „paši no sevis”. Brodskis bijis absolūti pārliecināts, ka dzejoļa jēdzienisko smagumu nes lietvārdi, tāpēc viņa dzejā ir izteikti jūtams lietvārdu blīvums uz darbības vārdu un jo īpaši – apstākļa vārdu rēķina. Atskaņu izmantojums Brodskim vienmēr ir bijis svarīgs nevis ritma uzturēšanas, bet gan tieši jēgas piešķiršanas nozīmē – viņam ir bijis svarīgi, kādi vārdi tiek novietoti „pāros”, visbiežāk viņš ir centies panākt, lai tie būtu lietvārdi, ļoti bieži tieši atskaņu pārī parādās frāzes „nozīme”. Brodskis ir slavens ar savu māku piemeklēt „svaigas” atskaņas, tādas, kas agrāk nevienam citam dzejniekam nav ienākušas pat prātā, te viņam par labu nostrādā jau pieminētais paņēmiens smelties vārdus no dažādiem, reālajā dzīvē nesavienojamiem leksiskiem slāņiem. Trešais paņēmiens, kas noteikti jānosauc, ir frāzes vai teikuma pārnesums nākamajā rindiņā, ko franciski dēvē par „enjambement”. Brodskim tas izpaužas vai nu kā teikuma pabeigšana ar aprautu „pusrindiņu” (to lasot, Brodskis pats lietoja intonatīvu uzsvaru, pazeminot balsi) vai arī ar punktu dzejoļa rindiņas vidū, kas lasītājā izraisa noteiktu samulsumu un izpaužas negribētā pauzē jeb cezūrā. Te var saskatīt līdzību ar džeza mūzikā lietoto sinkopi, zinot Brodska aizraušanos ar amerikāņu džezu, var meklēt dziļāku saistību, taču acīmredzams ir tas, ka paņēmiens, kuru agrāk dzejnieki izmantoja kā plāksteri („Nu, ja savādāk nevar, pabeigsim domu nākamajā rindiņā.”), Brodska dzejā „strādā” kā spēcīgs ritmisks un intonatīvs instruments lasītāja balss un apziņas virzīšanai uz priekšu tekstā. Būtībā lasītājs apstājas divreiz – rindiņas beigās un frāzes beigās, šādi būdams spiests pievērst uzmanību ne tikai dzejoļa ritmikai, bet arī saturam. Vēl jāpiebilst, ka Brodska paša dzejas lasīšanas maniere ir ļoti raksturīga – stiepta, monotona intonācija, kas ritmiski iezīmē nevis atskaņas un dzejoļa vizuālo struktūru, bet gan tieši jēdzienisko uzbūvi un tās vietas, kurās novietotas „domas beigas”. Viņš gan nekad nav izteicies, ka tas būtu vienīgais pareizais veids, kā lasīt viņa dzeju, taču tas noteikti pasaka priekšā, kā to iespējams saprast.
Ņemot vērā iepriekš uzskaitīto, ņemot vērā arī iepriekšējo pieredzi, piemēram, Brodska dzejas atdzejojumus angliski, kas nereti ir atzīti kā „neapmierinoši”, varam secināt, ka otrs svarīgs iemesls izdot latvisko atdzejojumu krājumu ir ne tik daudz saistīts ar Brodski un viņa dzejas popularizēšanu, bet gan ar latviešu dzejnieku valodas un tās rīku attīstību, vai pat vēl vairāk – ar lasītāju rīcībā esošo lasīšanas rīku krājuma papildināšanu. Protams, jebkura pasaules literatūras šedevra tulkojums latviski daudz vairāk dod latviešu valodai, nevis attiecīgajam šedevram, taču Brodska gadījumā tam varētu būt papildus iedarbība, jo tas nav tikai tulkojums no „bagātākas” valodas uz „nabadzīgāku” (nu labi, to mēs nekad neatzīsim, taču latviešu valodas vārdu krājums ir pelnījis vēl plaukt un attīstīties), tas ir arī noteiktas attieksmes pārcēlums mūsu valodas telpā.
Salīdzinot dažādu atdzejotāju pieeju, var izteikt vispārīgus novērojumus – vistuvāk Brodska dzejas intonācijai pietuvojies Jānis Rokpelnis:
Peld skumjās neizdibināmās
starp mūru nemierīgo miegu
nakts kuģītis ar gaismu rāmu
no Aleksandra dārza sniegiem,
kā roze dzeltena un bāra
nakts lukturītis neapdzēšams
peld saviem mīļotajiem pāri,
pie kājām svešiem.
(Pirmais pantiņš no dzejoļa „Ziemassvētku romance”, 1961)
Tagad – oriģināls:
Плывет в тоске необьяснимой
среди кирпичного надсада
ночной кораблик негасимый
из Александровского сада,
ночной фонарик нелюдимый,
на розу желтую похожий,
над головой своих любимых,
у ног прохожих.
Var pamanīt, ka izdevies saglabāt šūpojošos ritmu, noskaņu un aprautās rindiņas lejupejošo intonāciju. Protams, neizdibināms nav gluži tas pats kas neizskaidrojams, taču tādā gadījumā parādītos pavisam cita veida līdzskaņu klātbūtne. Brodskim gan patika lietot aliterāciju, it īpaši r burtu, taču šajā dzejolī noskaņas dēļ labāk iederas „mūru nemierīgo miegu” ar tā m burta atkārtošanos.
Pavisam cita pieeja bijusi Pēteram Brūverim, atdzejojot dzejoli „Verbi”:
Verbi, mani ielenc verbi un klusē
tie virzās tuvāk un vervē,
kā svešādas galvas kustas uz visām pusēm,
verbi, pliki verbi, valgani alkaini verbi,
verbu valdnieki un verbi vergi.
Bez lietvārdiem verbi. Vienkārši – verbi.
Verbi, kuri pagrabos dzīvo,
pagrabos runā,
pagrabos dzimst,
virs viņiem vairāki stāvi
pilni ar optimismu.
Oriģinālā:
Меня окружают молчаливые глаголы,
похожие на чужие головы
глаголы,
голодные глаголы, голые глаголы,
главные глаголы, глухие глаголы.
Глаголы без существительных. Глаголы -- просто.
Глаголы,
которые живут в подвалах,
говорят -- в подвалах, рождаются -- в подвалах
под несколькими этажами
всеобщего оптимизма.
0