Blogs
11.10.2017

Snaideru gaidot

Komentē
1

Nākamajā pirmdienā, 16. oktobrī, Rīgā viesosies, iespējams, pasaulē pazīstamākais angliski rakstošais Austrumeiropas vēsturnieks, Jeila Universitātes profesors Timotijs Snaiders. Viņš lasīs lekciju par tēmu "No nenovēršamā pie mūžīgā: jaunā nebrīvības politika". Lai arī mēs precīzi nezinām, par ko būs šī lekcija, tomēr ir zināms pamats domāt, ka tās tēma nebūs vēsture – vismaz ne akadēmiskā izpratnē. Snaiders pēdējos gados ir pievērsies publicistikai, ko noteikti pēc viņa slejām ir pamanījuši laikraksta "The Guardian" lasītāji. Viņa galvenais patoss šeit ir saistīts ar tā sauktā populisma ietekmes pieaugumu, kurā viņš saskata tiešas analoģijas ar divdesmitā gadsimta totalitārisma traģēdijām – vispirmām kārtām jau nacismu, bet arī komunismu. Šādām analoģijām ir veltīts arī Snaidera pēdējais publicētais darbs ar nosaukumu "Par tirāniju: divdesmit divdesmitā gadsimta mācībstundas", kurš teju, teju iznāks arī latviski "Jumavas" apgādā.

Atzīšos, man saistošāks šķiet Snaiders kā vēsturnieks, mazāk kā publicists. Viņa historiogrāfiskie darbi ir ļoti interesanti, savukārt publicistikā vilktās analoģijas starp Trampu un Hitleru nav tik aizraujošas. Ne jau tādēļ, ka gribētos par katru cenu aizstāvēt Donaldu Džonu, bet gan tādēļ, ka jebkurai analoģijai ir savas robežas. Tieši tur slēpjas analoģiju šarms, ka tās nekad nav pilnīgas, un ļoti līdzīgi notikumu virknējumi noved pie ļoti atšķirīgiem iznākumiem. Pasaules politiskā nākotne šobrīd ir ļoti atvērta, un 21. gadsimts visdrīzāk nebūs šūts pēc 20. gadsimta lekāliem.

Turpretī Snaidera vēsturiskās grāmatas ir aizraujošas. Latviešu lasītājs pazīst bestselleru "Asinszemes" (2010), kurā Snaiders veido īpašu koncepciju par Eiropas totalitāro režīmu veikto cilvēku masveida iznīcināšanu – šoreiz piesaistē noteiktai vietai, starp Vāciju un Krievijas iekšzemi, kurā abi lielie 20. gadsimta totalitārismi pārklājās un mijiedarbojās viens ar otru. Mazāk pazīstami ir viņa agrīnie darbi par poļu sociālistu – nacionālistu Kazimiru Kelles-Krausu (poļu Miķeli Valteru, ja tā var teikt), arī grāmata par nacionālās apziņas veidošanos Polijas – Ukrainas – Baltkrievijas apvidū. Taču īpašu uzmanību pelna Snaidera līdz šim pēdējā historiogrāfiskā grāmata "Melnā zeme: Holokausts kā vēsture un brīdinājums" (2015), kurai varētu būt zināma rezonanse Latvijā.

Mēs itin bieži nosodām nacistu un komunistu noziegumus, iedomājoties šo noziegumu plānotājus kā morālus briesmoņus, kā absolūto ļaunumu. Tas ir labi saprotams, taču ļoti vienkāršots skatījums. Snaiders, kurš nevairās no ideju vēstures aplūkojuma, vaicā – kādi priekšstati vadīja Hitleru, kad viņš uzsāka Otro pasaules karu un īstenoja holokaustu? Šāds jautājums nebūtu nevietā arī pie mums, kas vēlamies salīdzināt un pat identificēt abus totalitāros režīmus. Milzu noziegumus pret cilvēcību veica abi, taču to programmas bija ļoti atšķirīgas.

Snaidera izpratnē Hitlers nav bijis nekāds nacionālists, ja ar to saprot cilvēku, kurš aizstāv kādas tautas tiesības pašnoteikties zināmā teritorijā. Viņš ir bijis kaut kas cits, proti, rasists, kuram Vācijas valsts un pat vācu tauta ir bijuši tikai instruments globālā rasu sacensībā. Tieši tādēļ Hitlers ir vairāk domājis rasu impēriju, nevis nācijvalstu kategorijās – ar to viņš atšķīrās, teiksim, no ļoti antisemītiskās starpkaru laika Polijas, kura tomēr uzsvēra šo nāciju pašnoteikšanās redzējumu. Hitlers turpretī īstenoja ļoti "inovatīvu" projektu, kuru, pēc Snaidera domām, nevajadzētu interpretēt no nacistu propagandas, bet gan no tās slēpto nolūku perspektīvas. Viņš runā par virkni pasākumu, kurus nacisti mēģināja realizēt no savas nākšanas pie varas līdz pat operācijai "Barbarosa". Lieki piebilst, ka daži no tiem Snaideram sasaucas ar mūsdienu antiliberālajām tendencēm demokrātiskajos Rietumos. Vispirms, tā ir jau Ļeņina izgudrotā partijvalsts – iekārta, kurā valsti savā varā pārņem viena, totalitāra partija – šajā gadījumā rasistiska. Valsts tādējādi vairs nav nekāds morāls ideāls vai mērķis (tieši tādēļ ir aplami nacisma krusttēvos ieskaitīt, teiksim, Hēgeli), bet gan tikai līdzeklis kāda augstāka mērķa realizēšanai: ne velti Hitlers bija vienlaikus gan reihskanclers (valstiska pozīcija), gan Führer (ideoloģiski – rasistiska "vācu tautas vadoņa" pozīcija). Otrkārt, tā ir vardarbības deleģēšana – proti, dažāda veida paramilitārie grupējumi, kuri īsteni režīmam vajadzīgu vardarbību tā teikt, "tautas vārdā". Treškārt, anarhijas eksports – proti, valstiskuma iznīcināšana ārpus savas valsts formālajiem ietvariem (iekšienē koncentrācijas nometnēs, ārienē okupētajās teritorijās), radot Hobsa "dabiskā stāvokļa" teritorijas, kurās rases kundzības vārdā var darīt jebko – spīdzināt, nogalināt, utt. Ceturtkārt, institūciju hibridizācija, pakļaujot valsts institūcijas (kā Gestapo) ideoloģiskām partijas organizācijām (kā SS). Piektkārt, "bezvalstiskuma" izplatība kā iespēja ārpus valsts robežām īstenot savas rasistiskās utopijas bez valsts uzliktajiem likuma rāmjiem – ne velti neviena nāves nometne neatradās pirmskara Reiha teritorijās. Un, sestkārt, Vācijas ebreju globalizācija, retoriski padarot šo ļoti nelielo minoritāti par pasaules sazvērestības perēkli – pēc Snaidera domām, Hitlers redzēja PSRS vispirms kā "žīdu-boļševiku" impēriju.

Šāds skatījums uz nacistisko Vāciju daudziem vēsturniekiem ir šķitis neierasts, varbūt pat ačgārns – īpaši tēze, ka Hitlers patiesībā nav bijis nacionālists. Taču pati šī argumentācija šķiet gana interesanta, lai sastaptu tās autoru klātienē un uzklausītu viņa spriedumus par šodienas politiku.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1