Sarunas
16.04.2012

Smagā latviešu spēlfilmu nasta

Komentē
0

Diskusiju ciklā, ko interneta žurnāls "Satori" organizēja sadarbībā ar festivālu "Lielais Kristaps", uz sarunu par tēmu "Latviskums latviešu kino" aicinājuti četri režisori, kuru filmas arī piedalās festivālā – Juris Poškus ("Kolka Cool"), Dzintra Geka ("Stacija Latvieši. 1937"), Gatis Šmits ("Seržanta Lapiņa atgriešanās) un Dāvis Sīmanis ("Pasaules skaņa"). Foto - Ģirts Raģelis.

Ilmārs Šlāpins: Kino mūsdienās ir viens no mākslas žanriem, kas ietekmē nāciju publisko tēlu pasaules mērogā. Kino un varbūt vēl populārā mūzika ir divi mākslas veidi, kas ļauj mums visvieglāk spriest par kādas citas nācijas rakstura īpatnībām, dzīvesveidu. Itāļu kino, itāļu popmūzika liek mums domāt par itāļiem kā noteikta rakstura cilvēkiem, kas dzīvo īpatnējā, mums varbūt pat svešādā veidā. Tas pats ir ar britu kino, britu seriāliem, kas liek mums domāt par angļiem kā par ļoti īpatnējiem cilvēkiem ar ļoti īpatnēju humora izjūtu. Tāpat somu kino ļauj mums domāt par somiem, indiešu kino par indiešiem, korejiešu kino par korejiešiem utt. Ja jau mēs varam spriest par citām nācijām, kuras varbūt nemaz neesam redzējuši, tikai pēc kino, ko tās rada, jāpieņem arī tas, ka citi var spriest par latviešiem, skatoties to kino, ko latvieši ir saražojuši. Un mans pirmais jautājums ir tāds – vai tiešām latviešu kino ļauj citiem spriest par to, kādi mēs esam?

Gatis Šmits: Es gribētu apstrīdēt šo hipotēzi, jo, ko mēs varam uzzināt par itāļiem no itāļu kino – tas tomēr ir tik dažāds – tur ir Čelentāno, tur ir Antonioni, tur ir Belučio, un kas tik vēl nē. Jāsaka, itāļu popmūziku neesmu ļoti ilgu laiku klausījies, bet ja klausītos, diez vai man rastos kaut kāds vārdos formulējams priekšstats par itāļiem, izņemot superklišejas: temperamentīgie itāļi, utainie krievi, ar humoru apveltītie angļi, un tā tālāk. Un otra lieta – vai kāds pasaulē vispār ir redzējis latviešu kino? Vai ir kāds cilvēks, kas nejauši kādā festivālā redzējis vairāk par vienu filmu? Man bail, ka nav.

Dāvis Sīmanis: Jā, man šķiet, Gatis ļoti precīzi pateica. Cik daudz latviešu filmu vispār kāds kaut kur ir redzējis? Mēs nevaram salīdzināt visu šo minēto valstu kino produkciju, no kuras zināms procents nonāk festivālos un, iespējams, arī pasaules kinoteātros, ar Latvijas filmu daudzumu. Ja mēs atrodamies situācijā, kurā ir viena latviešu filma...

Šmits: "Rīgas sargi".

Sīmanis: Nu, "Rīgas sargi"? Nezinu, "Rīgas sargi" nav tik pazīstama filma. Viena no latviešu filmām, kas šobrīd visvairāk redzēta pasaulē, ir "Ģimenes lietas". Un ja latviešu tēls veidojas no šīs filmas, tad mums jādomā, vai tā ir kāda bīstama tendence vai nē. Tomēr, es domāju, ka būtu pārspīlēti secināt kaut ko par latviešiem no šīs vienas, divām vai trīs filmām, kas nonāk pasaulē.

Šlāpins: Bet, skatoties kino, taču cilvēki ņem vērā, no kurienes nāk šī filma. Biežāk, nekā skatoties uz gleznu.

Sīmanis: Es saprotu, ka tevis piedāvātā hipotēze kaut kādā veidā attiecas uz noteiktu filmu skaitu, noteiktu apjomu, kur var redzēt vienotas īpašības. Un šīs īpašības piemīt ne tikai varoņiem un attiecībām starp tiem, bet tās ir arī īpašības, kas piemīt pašām filmām. Un tad katrā valstī ir kāds virziens, kas producē noteiktu stereotipu, piemēram, Itālijā – seksuāli uzlādētā itāļa tēlu. Bet interese par mazas valsts filmu ir interese par pašiem autoriem, tās skatītāji nedomā, ka tā piedāvā reālu ainu par konkrēto nāciju.


Juris Poškus: Tas, ko pieminēja Dāvis – "Ģimenes lietas" – šajā filmā ir ļoti izteikts cilvēka gribas motīvs. Šai sievietei, par spīti skarbiem apstākļiem, tomēr atrodas spēks, lai saglabātu ģimeni. Un, kā Rainis teica, "tu esi tik liels, cik liela ir tava griba". Arī tas savā ziņā ir latviešu konstrukts. Piemēram, par itāļu kino mēs domājam, ka tas ir jautrs, bezbēdīgs un temperamentīgs. Tas radies no tā, ka itāļu valdība bija neapmierināta ar itāļu neoreālismu, kas rādīja dzīvi tādu, kāda tā ir. Un līdzīga tendence ir arī Latvijā, Kultūras ministrija ir izstrādā vadlīnijas, kā jārāda dzīve, kādai tai jābūt. Un tieši tas arī ietekmē kino valodu. Indiešu kino dziesmas un dejas savā ziņā arī ir konstrukts. Indijai ir raksturīgi tas, ka, ieejot kinoteātrī, pirmās divdesmit minūtes cilvēki grauž kaut kādas sēklas, runā pa mobilajiem telefoniem, notiek nenormāla kņada – līdz pirmajām dziesmām, kad visi pielīp pie ekrāna. Būtībā tas ir uzmanības iegūšanas veids valstī, kur ir liels analfabētisma procents. Bet nevajag domāt, ka indieši pavada savu dzīvi dziedot un dejojot, viņiem ir arī citas intereses. Manuprāt ir jāatdala to, kas radās kā konstrukts no... Savā ziņā mēs runājam par latviešu kino, domājot par to, kāds ir bijis padomju Latvijas kino, un, domāju, ka daudzi režisori, kas strādāja tajā laikā, šo tradīciju arī turpina uzturēt arī deviņdesmitajos gados. Tās bija filmas, kurās nedrīkstēja būt lamuvārdi, cilvēki bija jārāda kā paraugtēli, līdz ar to viņi uzvedās mazliet nereālistiski, teatrāli, pārspīlēti. Un tas tika pieņemts par normu. Manuprāt, visus šos gadus tas darbojās arī teātrī, ja nu vienīgi Jaunais Rīgas Teātris lauzis šo tradīciju. Tātad ir konstrukts, ko rada zināma tradīcija, un tad, iespējams, ir nacionālā identitāte ārpus šī konstrukta. Man šķiet, ka latviešiem ļoti zīmīgs un raksturīgs ir mežs. Attiecības ar mežu, arī ar dzīvniekiem, visus dzīvniekus mēs visus saucām pamazināmos vārdos – vilciņš, lācītis, tie nav bīstami. Šādā ziņā mums ļoti raksturīga filma, iespējams, ir Viestura Kairiša "Tumšie brieži" un arī "Pa ceļam aizejot". Un tās īpašās attiecības ar dabu, kokiem un visu pārējo ir tāda lieta, kas mūs vieno arī ar lietuviešiem un igauņiem. Viens mežs, kas vieno mūs visus.

Dzintra Geka: Filmējot dokumentālo kino, es daudzus gadus esmu meklējusi Krievijā un Sibīrijā latviešus, bieži bez jebkādām adresēm un citām pieturzīmēm, tad ir bijis tā, sanāk sādžā vai lielākā vietā kādi trīsdesmit cilvēki, un mēs izmisīgi meklējam sejās tās latviskās zīmes. Un kādos deviņdesmit procentos gadījumu mēs arī esam atminējuši, kuri ir latvieši. Un braucot simtiem kilometriem un meklējot kādu māju, pareizāk sakot, kādu būdu, kur varētu dzīvot latvieši, mēs vadījāmies pēc stereotipiem – tur, kuri ir latvietis, tur ir iekopta dobe, tur aug sīpoli, kartupeļi un noteikti zied puķes. Un gandrīz vienmēr mums izrādījusies taisnība. Protams, ka alkoholisms ir skāris ne tikai Latviju un Krieviju, tas ir visur. Dabīgi, ka nodzērušies un utaini ir ne tikai krievi. Bet starp tiem daudzajiem latviešiem, ko esam Sibīrijā atraduši, tomēr latviskās iezīmes, ko mēs uzskatām par labām, viņos ir saglabājušās.

Šlāpins: Vai, veidojot filmas, jums bija mērķis vai uzdevums parādīt, kādi ir latvieši un pastāstīt to citiem?

Geka: Daudz ko var teorētiski izprātot un izdomāt, taču es vienmēr esmu vadījusies pēc savas iekšējās balss, ko es visvairāk gribu darīt. Nu, protams, es gribēju atrast un parādīt cilvēkus, kas, manuprāt, ir latviešu tautas labākā daļa, kas tika izsūtīta un aizvesta. Es gribēju parādīt, kas notika ar viņu pēcnācējiem. Bet, vai es gribēju...

Šlāpins: Stāstīt citiem, kādi ir latvieši.

Geka: Jā.

Šlāpins: Kims Kiduks sava pēdējā filmā "Arirang" atceras, kā viņš saņēma Dienvidkorejas apbalvojumu par valsts tēla popularizēšanu ārvalstīs. Un piebilst, "droši vien tie, kas piešķīruši apbalvojumu, nav skatījušies manas filmas, ja reiz nolēmuši, ka tie veido labu tēlu". Vai jums, strādājot ar filmu, jebkad ir ienācis prātā, ko jūs nodarāt Latvijas tēlam?

Šmits: Nevarētu teikt, ka es pārāk par to uztrauktos. Manuprāt, arī Kima Kiduka gadījumā tas, ka viņš ir izveidojis brendu, viņš ir atpazīstams pasaulē, par to runā, raksta un skatās, tas arī veido tēlu, nevis tas, ko viņš parādījis savās filmās. Kad mēs filmējām "Seržantu Lapiņu", mēs nedomājām, ko darīt ar Latvijas tēlu, turklāt bija skaidrs, ka tā ir paredzēta tikai un vienīgi Latvijas skatītājiem. Tomēr, ja aktieriem un režisoram ir patiesa interese par filmu, par cilvēkiem, tad tas ir redzams, un ja filma ir izveidota puslīdz profesionāli un kvalitatīvi un tā turas kopā kā filma, tad tā būs laba ziņa par Latviju. Skaidrs, ka režisoram nevajag nodarboties ar valsts tēla uzlabošanu, režisoram vajag nodarboties ar augšanu un labu filmu veidošanu. Atbildot uz jautājumu – es nedomāju, ko es nodaru valsts tēlam, katrā ziņā noteikti nemēģināju to kaut kādā veidā pasargāt, dies pasarg.

Šlāpins: Ko nozīmē uzstādījums, ka filma bija domāta latviešu publikai? Kā tas izpaudās?

Šmits: Tas izpaudās tādā veidā, ka es necentos pārāk daudz urķēties sevī, tas bija pilnīgs grupas darbs, mēs ļoti domājām par to, lai skatītājs varētu filmu viegli nolasīt un sagremot. Varbūt bija dažas manierīgas lietas, kas citreiz man šķīlās galvā filmēšanas laukumā, tomēr montāžas laikā es ļoti centos to iztīrīt, nenodarboties ar kādu savas iekšējās pasaules lietu. Man bija ļoti kaitinoša pieredze ar dažiem latviešu ārthausiem, kur režisors ir vienkārši čok-čok, kaut ko dīdās pa savu galvu. Man šķita, ka tomēr jāpanāk tas, lai skatītājs iet uz kino – tāpēc arī komēdija, tāpēc arī mūsdienas. Tas bija mēģinājums uztaisīt filmu ar smaidošām acīm.

Sīmanis: Laikam jau dokumentālajā kino ir mazliet cita situācija, bet, protams, tajā brīdī, kad tu veido filmu, tu jau nedomā par to, cik lielā mērā tu spodrināsi vai tieši otrādi – degradēsi valsts tēlu. Manuprāt, un tas arī galvenais, ko pateica Gatis, ja valsts vai kādas nācijas pārstāvis var piedāvāt kvalitatīvu filmu, tad, iespējams, tā ir viņa lielākā atbildība. Es neticu, ka tēli filmā rada priekšstatu par valsti, es domāju, ka daudz svarīgāk Latvijas marginālajā statusā kino ir tas, kā sevi pierāda autors. Vai viņš var izveidot labu filmu vai nevar. Tas, ko Dzintra minēja – tās latviskās īpašības, spēja pārvarēt grūtības, izdarīt, iziet cauri grūtību lokam – iespējams tas ir tas, ko autori dara jau ar apņemšanos veidot filmas Latvijā, viņš jau veic šo latvisko dzīvesziņu. Bet nopietni runājot, nē, es domāju, ja autors orientētos uz to, kā padarīt baltāku, piemēram, Latvijas tēlu, tad šāds uzstādījums jau sākotnēji lemts neveiksmei, viņš veidos tikai kaut kādas konstrukcijas, kas mākslinieciski nestrādās.

Poškus: Piemēram, rumāņu kino – rumāņu sabiedrību varētu salīdzināt ar Latvijas sabiedrību kaut vai kontrastā ar Angliju vai Vāciju. Tomēr tas priekšstats par rumāņiem rodas priekšstats kā par domājošu un inteliģentu tautu, jo viņu filmas ir tādas. Kino industrijā ir divi tabū – kino nevar būt garlaicīgs un nevar būt izmisis, un rādot degradētu vidu, tajā ir jāatrod kaut kas vispārcilvēcisks, interesants, lai šī filma darbojas kā mākslas darbs. Laikam mēs esam pārāk ietekmējušies no Raivja Dzintara izteikumiem, ka jāveido Latvijas tēls, mākslīgs konstrukts, parauglatvietis, kuram mēs visi centīsimies līdzināties, un tad arī ārzemnieki sāks uz mums labāk skatīties. Es domāju, tas nenotiks. Ar optimistisko idiotismu Latvijas tēlam neko labu nevar izdarīt. Varbūt mēs varam atgriezties pie jautājuma par latviskumu vispār?

Šlāpins: Es pastāstīšu par kādu gadījumu, kas notika pirms kādiem gadiem desmit, kad mani bērni vēl bija mazi, neatceros kurš, bet viens no viņiem attiecās skatīties latviešu filmu, jo tās esot garlaicīgas. Es viņam jautājumu, kā viņš atpazīst latviešu filmas, un viņš teica: "Ļoti vienkārši, latviešu filmās vienmēr viss notiek ļoti lēni, pelēki, garlaicīgi. Viens varonis pajautā otram: "Tu mani mīīīli?" Paiet pāris minūtes, un otrs atbild: "Jā..."." Vai ir kaut kādas pazīmes, kas ļauj spriest, ka filma tapusi Latvijā?

Šmits: Diemžēl, jā. Neskatoties uz milzīgo padomju Latvijas kino industrijas apjomu, jāatzīst, ka divās apjukušajās pēcpadomju desmitgadēs mēs neesam uzražojuši pārāk daudz augstākās kvalitātes produktu. Bet kāds bija jautājums?

Šlāpins: Kādas pazīmes filmā ļauj spriest, ka tā ir latviešu filma?

Šmits: Es cenšos neskatīties filmas, par kurām man ir aizdomas, ka tās varētu nestrādāt. Un kaut kā sanāk vispār latviešu filmas kaut kā neskatīties, bet es ceru, ka tas nav diletantisms. Kad runā par latviešu kino, uzreiz nāk prātā padomju filmas, jo tur tas apjoms ir bijis lielāks, bija tomēr milzīga studija uzbūvēta, bija apmācības, režisoriem apmaksāta dzīve, daudz filmu, piecu mēnešu filmēšanas periodi, atvainojiet, nevis pusotra, un tā tālāk. Diemžēl tas nebija ļoti radošs periods, diemžēl šīs filmas nav ļoti augstvērtīgas.

Šlāpins: Tad tās ir jāmet ārā no kino vēstures?

Šmits: Es domāju, ka tās jau ir izmetušās lielā mērā. Izņemot tās, kas tiek uzturētas. Es nesaku, ka viss ir bijis slikti, taču, ja pie šāda atbalsta, pie šādas kultūrpolitikas mēs nevarējām uztaisīt kaut ko augstā plauktā liekamu, tad tomēr kaut kas nav kārtībā. Atbildot uz jautājumu, es ceru, ka vienojošais elements nav klamzīgums vai neprofesionalitāte plus alkoholiska migla.

Sīmanis: Man šķiet, ka ir liela atšķirība starp padomju latviešu filmām un šī brīža filmām. Viena lieta, ko mēs varam novērot, ir žanra trūkums, žanriskas piederības trūkumu. Autori apjūk, nevar atrast īsto virzienu, kurā viņi grib doties, un rezultātā iznāk žanriska eklektika.

Šlāpins: Kāpēc tas tā ir?

Sīmanis: Domāju, ka galvenā problēma ir tā, ka mēs saražojam pārāk maz filmu.

Šlāpins: Gribas ielikt iekšā visu.

Sīmanis: Jā, nu, iedomājies, cilvēks gaida iespēju uztaisīt savu filmu desmit gadus, un kad viņam šī iespēja rodas, viņš arī grib tur visu ievietot, tā teikt, iet uz visu banku, rezultātā iznāk sajaukums no dažādiem elementiem. Un tad skatītājam ir jāuzmin, kas tad tas īsti ir – gan stāsta līmenī, gan žanriskajā līmenī. Ja viņš zinātu, ka viņš skatās detektīvfilmu, viņam būtu vieglāk, taču viņam šie nosacījumi nav zināmi, viņš ir mazliet apjucis, un tad galvenais kritērijs, pēc kura viņš vērtē filmu, ir – vai man bija kauns. Kas, protams, ir briesmīgi, ka mēs vispār runājam par latviešu kino šādos terminos.

Šmits: Tas ir latviski, tas ir ļoti latviski, tas kalpu kauns...

Poškus: Bet vai mēs vispār varam uzskaitīt divdesmit latviešu filmas, neskaitot padomju filmas, ko mēs zinātu no galvas. Vai sociālajā apziņā vispār pastāv tāds priekšstats kā latviešu kino, jo tiešām, tās iznāk tik ļoti reti. Katra no tām ir tik milzīgs notikums, katra nes tik milzīgu atbildību un it kā pārstāv visu kinematogrāfu kopumā.


Sīmanis: Bet apgalvot, ka pagātnē nav bijušas izcilas latviešu filmas ir pārspīlēti. Es nesaku, ka ir latviešu kino, taču ir skaidrs, ka labas latviešu filmas ir.

Šmits: Protams, protams. Domāju, tīri apjoma dēļ. Ja uztaisa simts filmas, tad divām jābūt ļoti, ļoti labām. Nez kāda ir statistika, cik daudz padomju laikā uzņemtas latviešu filmas. Varbūt kāds zina? (no zāles: "Astoņdesmit filmas gadā.") Bet cik gadus? 40? (no zāles: "Divdesmit var mierīgi atrast.").

Poškus: Mēs runājam par pēcpadomju laiku.

Šmits: Tad divdesmit nemaz nav.

Sīmanis: Jā, pēcpadomju laikā divdesmit būtu grūti salasīt.

Poškus: Tad jau nevar runāt par latviešu kino vispār, ja mēs nodalām padomju kino, kam bija ideoloģiska pieskaņa. Ja mēs runājam par brīvvalsts laiku, vai mēs vispār varam runāt par kino kā tādu? Vai mēs tomēr runājam par atsevišķām filmām?

Sīmanis: Man gan šķiet, ka ideoloģiskās tīrības nav arī šajās filmās, jo cilvēki jūtas pārāk atbildīgi. Padomju laikā neviens nejutās atbildīgs par iztērēto naudu, ko viņš atņem valsts budžetam. Bet šodien atbildības sajūta par naudu, ko tu tērē, aizvien palielinās un mākslinieciskā tīrība samazinās. Tāpēc ideoloģisks piemaisījums pastāv, varbūt tā nav valstiskā ideoloģija, taču tā pastāv.

Geka: Es gribēju piebilst, ka mums nav kino kritikas, kino analīzes. Es nezinu, kur mums paliek visi tie studenti, kas absolvē katru gadu. Varbūt ka Inga Pērkone (Latvijas Kultūras akadēmijas pasniedzēja) vai kāds cits zālē sēdošais. Kur viņi paliek? Liekas, ka visi tikai trvitero, vītero, blogo un ko tik vēl nedara. Ir visādas filmas – labas, sliktas, ļoti sliktas. Bet ja vairāk par tām rakstītu, ja būtu diskusijas, kas radītu sabiedrības interesi... Jo, ja par to nerunā, tad to filmu it kā nemaz nav.

Poškus: Es kādreiz lasīju recenziju, ko bija rakstījis Viktors Avotiņš, par manu filmu "Bet stunda nāk". Recenzija šo filmu burtiski iznīcināja. Es ar tādu prieku to lasīju! Es domāju, beidzot viens runā par latviešu kino kaut ko patiešām kritisku. Par latviešu kino pierasts runāt kā par tādu līķi, tikai labu vai arī nerunāt neko.

Sīmanis: Iespējams, par līķiem vispār baidās runāt, jo līķis ir kaut kas atbaidošs. Bet, jā, pilnīgi piekritu par kritikas trūkumu. Kritika arī rosina diskusiju. Un tad ir jautājums – kā lai režisori uzmin latviskumu, ja viņiem nemaz nav atgriezeniskās saites.

Šmits: Teiksim, kad iznāca "Rīgas sargi", es biju ļoti, ļoti dusmīgs, ļoti aizkaitinās un pazemots. Un man liekas traki, ka bezzobainā prese nespēja neko par to uzrakstīt. Tajā pašā laikā "Variety" divos teikumos profesionāli pateikts, kas tas ir.

Poškus: Es dažreiz par to domāju – ka pastāv milzīga atšķirība starp "Variety" rakstiem, cik viņi raksta par latviešu filmām, un vietējās preses. Tie ir diametrāli pretēji.

 



Geka: Mani pārsteidz tas, ka mūsu ievērojamākie kino kritiķi, rakstot, piemēram, par amerikāņu filmām, par Eiropas labākajām filmām, vienmēr par šo filmu veidotajiem un aktieriem runā kā par sev tuviem cilvēkiem. "Re kā, atkal Maiklam kaut kas nav izdevies, mazais muļķītis, bet Stenlijs viņam skrien palīgā..." Un es neesmu dzirdējusi tik personīgu attieksmi pret Latvijas režisoriem un kino veidotājiem. Liekas, ka tie ir kaut kādi slimi vai traki kukaiņi aiz stikla sienas tālumā, aiz necauršaujama stikla – re kā viņi tur nabadziņi mokās. Bet mūsu Maikls, viņš gan ir super. Nezinu, vai filmas no tā var kļūt labākas. Redzi, tu saki, viņš iznīcināja filmu, tas arī ir super, bet tomēr, tu esi dzīvs, un iznīcināt filmu...

Poškus: Nē, ne jau tas, viņš argumentēja savu nostāju, kāpēc. To bija interesanti lasīt, jo jebkura doma, neatkarīgi no tā, kāda tā ir – kritiska vai pozitīva, ir interesanta, ja tā nav virspusēja. Un tas arī ir tas, kas, manuprāt, pietrūkst tā saucamajai kritikai – tā ir ļoti popsīga, tā mēģina pasniegt kino kā sportu, kur filmas festivālos sacenšas kā sportisti. Tā mēģina piesaistīt plašāku lasītāju loku, taču vienlaicīgi tā kļūst pliekana.

Šlāpins: Jūs tagad novēlāt visu vainu uz kinokritiķiem, kas neraksta. Ja es būtu sapulcinājis kinokritiķus un jautājis, kāpēc viņi neraksta recenzijas, viņi teiktu – lai tie kino cilvēki no sākuma uzfilmē kaut ko, par ko ir vērts rakstīt.

Šmits: Tā arī ir taisnība.

Šlāpins: Bet tad rodas jautājums, ja reiz ir tik maz latviešu filmu, ka par tām nav iespējams rakstīt, kāpēc tad ir iespējams latviešu filmu festivāls? Varbūt arī jāatceļ?

Sīmanis: Nu ja. Tas jau bija atcelts uz kādu laiciņu.

Šmits: Velns viņu zina. Atcelt? Atcelšana droši vien neko nemainītu.

Sīmanis: Šoreiz paveicās – festivāls nebija bijis tik ilgi, ka sakrājās filmas, ko tur prezentēt. Bet ja mums būtu ikgadējs festivāls, tad izrādītos, ka ir tikai piecas filmas, kuras visas vajadzētu nominēt. Un izrādītos, ka visas piecas skatītājiem nemaz nepatīk.

Šmits: Varbūt festivālam tiešām jābūt tādai kā svītras pavilkšanai, kur mēs varētu paskatīties uz sevi. Un varbūt latviešiem kā zemniekiem, kas salīdzinoši nesen nonākuši pilsētā un pieņēmuši vācisko dzīves virzienu, ir tieši nepieciešams tas skats no malas. Un tad festivāls būtu nevis kino svētki, bet iespēja paskatīties uz to visu analītiskāk. Netaisīt patosu un paklājus.

Poškus: Bet varbūt Kristapa jēga ir tieši šī diskusija, kas notiek. Varbūt tieši šī iemesla dēļ pastāv festivāls, lai radītu platformu šādām sarunām, kas citādāk nenotiktu.

Sīmanis: Es vispār domāju, ka tā ir viena no lielākajām problēmām – ka mums vispār nav radīta filmu platforma. Mēs runājam par kritiku un režisoriem, taču mums nav platformas, kur cilvēki varētu diskutēt par aktuālo procesu. Reizēm diskusijas iespējamību uztausta atsevišķi kinolektoriji, taču tie visi ir tik izmētāti, savstarpēji nevienoti, un šobrīd, manuprāt, šajā jomā novērojams noriets. Bet ja būtu sinematēkas tipa platforma, kas dotu iespēju savstarpēji komunicēt arī autoriem, iespējams, arī netaptu ļoti sliktas kvalitātes darbi. Tādi darbi rodas, jo pārējie nekādā veidā tiem nav stāvējuši klāt, nav bijis konkurences sajūtas, tie rodas absolūti izolēti no visa pārējā. Tā ir viena no problēmām, kas būtu jārisina. Un Jurim ir taisnība par to, ka šis festivāls ļauj rasties kaut mazākajai diskusijai. Tas jau ir kaut kas.

Poškus: Ja runā par latviešu kinematogrāfu, tad vienīgā tradīcija, kas ir bijusi, ir latviešu poētiskais dokumentālais kino, aktieru filmas nekādu tradīciju nav radījušas. Pēteris Krilovs kinolektorija "Horizonts" diskusijā reiz sacīja, ka tas nāk no tā, ka latviešiem nav prozas tradīcijas. Mums ir tikai Blaumanis, ko arī visu laiku izmanto. Un poētiskais kino bija vienīgais, kas ap sevi radīja grupu, kas strādātāja, izmantojot līdzīgus mākslinieciskos līdzekļus, kas radīja stila sajūtu. Tieši te arī var runāt par latviešu kino.

Šlāpins: Runājot par kino problēmām, vienmēr tiek pieminēts naudas trūkums. Kā jūs domājat, vai tad, ja būtu pietiekami daudz naudas, uzreiz viss notiktu labāk? Viss plauktu un zeltu?

Šmits: Pēdējo divdesmit gadu ir iztērētas milzīgas naudas summas, domāju, ka tur sanāktu ne viens vien Dienvidu tilts. Es domāju, ka problēmas pamatā nav naudas apjoms. Visi to vienmēr piesauc, taču es domāju, ka drīzāk tā ir mūsu kultūras vides mazspēja. Nav tās masas. Jo kino ir pilsētnieku lieta, un mēs esam tie lauku cilvēki, mēs vēl neesam tik tālu izauguši, tam vajadzīgs laiks. Lai kino darbotos, vajadzīga liela, burbuļojoša sabiedrība, daudz cilvēku ar profesionālām interesēm, kritiskā masa. Mēs varam pilināt vienu vai sešpadsmit miljonus gadā, taču nekas no tā nemainītos, būtu vēl trakāk. Varētu runāt par naudas ieguldīšanu tālredzīgi. Lai latviešu kino iegūtu atpazīstamību pasaulē, tad tam vajadzīgi trīsdesmit gadi, ne mazāk. Un tā nauda, kas šobrīd tiek tērēta, tā jāiegulda nākotnē. Ja kino nozarei šobrīd piešķirtu trīs reizes lielāku summu, varbūt tas radītu filmu apjomu, tas ir svarīgi, lai būtu tās simts filmas, lai divas no tām būtu izcilas, taču tā nav nekāda recepte.

Sīmanis: Jā, tam var piekrist. Nauda neatrisina problēmu, un problēma šajā gadījumā ir cilvēku resursi, cilvēki, kas var uzņemt labas filmas. Vienlaicīgi, ja tas tiktu veicināts valstiskas politikas līmenī, varbūt izrādītos, ka tie cilvēku resursi tomēr ir. Tādā ziņā nauda ir problēma. Skaidrs, ka nevienā valstī visas filmas nav šedevri, kvalitatīvs kino ir tikai kāds procents. Un mēs šajā situācijā vispār neko nevaram nomērīt un saprast, jo mums ir pārāk maz filmu. Mēs nevaram pateikt, ka tā ir tikai naudas problēma, taču vienlaicīgi mēs nevaram noliegt, ka, ja naudas būtu vairāk, būtu arī vairāk filmu. Ja nauda tiktu sadalīta prātīgāk, lai nav tā, ka tad, kad naudas ir daudz, tā tiek sadalīta tikpat daudz filmām, tikai tām tiek piešķirtas lielākas summas, bet tad, kad naudas ir maz, mēs dodam tikpat daudz filmām, bet mazākas summas. Rezultāts būtu daudz labāk, ja mēs dotu mazās summas lielākam filmu skaitam.

Nauda ir cieši saistīta ar cilvēkiem, kas to administrē. Tas nozīmē, ka nedrīkst ļauties nekādam stihiskumam. Nedrīkst būt tā, ka atnāk kāds megaproducents un prasa vairākus miljonus celt latvisko pašapziņu, un visi teciņiem skrien izpildīt viņa prasības. Un galu galā mēs piedzīvojam negatīvu reakciju no cilvēkiem, jo iztērētas ir milzīgas naudas summas, bet rezultāta nav.

Šlāpins: Mani vienmēr ir mulsinājis tas, cik milzīgas summas tiek tērētas kino. Vai tiešām filma ir neizbēgami dārgs produkts? Un vai mūsdienās, attīstoties jaunām tehnoloģijām, filmēt nekļūst lētāk?

Poškus: Nē, jo izmaksas nosaka tā karavāna, kas jāvadā līdzi – divdesmit trīsdesmit cilvēku grupa, kas jābaro, jādzirda. Un viņiem ir arī jāmaksā.

Šmits: Runājot par tehnoloģijām, nevar noliegt, ka filmēt ir kļuvis lētāk. Studija "Tanka" šobrīd filmē Jāna Norda filmu, un filmēšanas budžets ir kādi 50 000 latu, "Lapiņam" bija 160 000 latu, trīs reizes vairāk, tur gan bija drusku garāks filmēšanas process, bet Nordam ir Losandželosas operators, pilnas maiņas, gaismas, viss kārtībā. Un "Dancis pa trim" - 800 000? Nesaprotu, kāpēc tik daudz.

Geka: Nu, ko es varu teikt... Manai filmai "Sibīrijas bērni" budžets bija 1800 lati. Bija divreiz jāizkuļas uz Sibīriju – turp un atpakaļ, jādomā, kā izdzīvot. Es domāju par ekspertu atbildību, kā Dāvis teica – kad naudas ir vairāk, dod vairāk, teiksim 10 000 latu, kad mazāk – mazāk, katram tūkstoti vai divus. Kaut kas tur nav labi. Mēs šodien runājām par Aivara Freimaņa filmu "Nāras akmens", nu kāpēc, kāpēc tai neiedeva naudu, it kā tā filma nebūtu bijusi dārga. Vai nevajadzētu tomēr mēģināt saprast, kas tad tur beigās iznāk, kas iznāk no tiem astoņsimt tūkstošiem, kas iznāk no tiem piecdesmit. Es nekad neesmu dzirdējusi, ka kāds būtu teicis – velns, te kaut kas nav kārtībā, kaut kas nav sanācis.

Šlāpins: Vēl pēdējais jautājums par naudu. Ir taču tā, ka atkarība no naudas rada citas atkarības. Jo dārgāks ir mākslas produkts vai process, jo lielāks ir risks, ka rezultāts būs atkarīgs no naudas devēja. Ne jau velti valstis vienmēr ir uzlikušas savu ķepu kino industrijai. Vai latviešu kino nevajag sākt domāt, kā nokratīt šo valsts jūgu?

Šmits: Būtu interesanti aiztaisīt visu cietu, naudu nedot un paskatīties, kuru interesē kino. Ir režisori, kas čīkst, ka nav naudas, apvainojas, bet kā būs ja nav – nav un viss. Aizmirstam. Kā tad būs?

Sīmanis: Tāda reāla jūga nemaz nav. Tas jūgs veidojas kā psiholoģiska reakcija uz iedotās naudas apjomu, un dažiem režisoriem tas tik skaidri neizpaužas, viņi nejūt nekādu atbildību. Bet Gata ieteikums – tas tiešām būtu interesants eksperiments. Tas daudz ko atklātu par cilvēkiem, kas nodarbojas ar kino, kuri ir tie, kurus kino interesē ne tikai kā darbība, kā performance, kuri ir tie, kurus kino interesē kā esence, kā pielikums, kas nekādā citā veidā nav izsakāms. Taču ir viena problēma – vismaz pēdējos gados ir dažas labas filmas, mēs par konkrētām filmām vēl pagaidām neesam runājuši, bet ir Jura filma un Aika Karapetjana filma, un Gata filma, kas rāda, ka viss nav bijis galīgi bezjēdzīgi, neskatoties uz to, ka ir bijušas arī milzīga apjoma neveiksmes...

Šlāpins: Piemēram?

Sīmanis: Nu, es uzskatu, ka "Rīgas sargi" nav filma, ar ko mums vajadzētu lepoties, es domāju, ka šī filma nekādā veidā neattaisno tos milzīgos izdevumus. Tomēr pēdējais periods uzrāda, ka pat pie nelielajām summām, parādās kaut kāda kino kvalitāte. Un tad šāda veida eksperiments, kas pilnībā pārtrauktu naudas plūsmu, nolīdzinātu līdz ar zemi šo pozitīvo tendenci. Lai gan, protams, iekšēja attīrīšanās ir ļoti vajadzīga.

Poškus: Ja es aizdomājos par to, kas notiktu, ja nogrieztu visu finansējumu – liela daļa režisoru vienkārši strādātu ārzemēs. Tomēr varētu izmainīties vēl viena lieta. Latviešu producenti tāpat kā Eiropas producenti nav īsti ieinteresēti kvalitātē, jo viņi pelna no ražošanas procesa un viņiem nav iespējas pelnīt no šo filmu izrādīšanas. Ja Latvijā būtu izplatīšanas tīkls un ja būtu vairāk vai mazāk attīstīta filmu skatīšanās kultūra, tad arī producentiem būtu lielāka interese par filmu kvalitāti. Ja vienai filmai bez milzīgiem ieguldījumiem reklāmā pieaugtu skatītāju skaits – un ar kvalitāti to iespējams sasniegt – piemēram, līdz 50 000, parādītos zināms tirgus faktors. Kopā ar subsīdijām tas varētu radīt zināmu kvalitāti. Tā ir mana hipotēze.

No zāles: Varbūt kāds var komentēt vienu faktu, kas man aizķēries atmiņā, ka nacionāls produkts nespēj sevi atpelnīt, ja nācija ir mazāka par četriem miljoniem. Tas nozīmē, ka kino nav valsts atbalsta, mums jārada produkts, tēmējot uz plašāku tirgu – vismaz Eiropas līmenī.

Šmits: Bet Eiropā nekad nerādīs filmu latviešu valodā, tas nekad nenotiks.

Sīmanis: Skaidrs, ka atpelnīt nevar, tas ir skaidrs pats par sevi. Taču es piekrītu tam, ko teica Juris, ka producentam ir jābūt ieinteresētam filmu izplatīt, nevis uzražot un turpināt ražot nākamo filmu, jo šobrīd ražošana ir tas process, kas ienes reālu peļņu. Pārējais viņu neinteresē. Viņš saprot, ka distribūcijas apgūšana ir šausmīgi sarežģīts process, tur jāiegulda milzīga enerģija, arī filmas kvalitāte nav sasniegusi to līmeni, lai ieinteresētu izplatītājus Eiropā vai pat šeit Latvijā...

Šlāpins: Es nesaprotu, kāpēc jūs uzskatāt, ka kino jābūt orientētam tikai uz nacionālo auditoriju. Kino taču ir viens no konvertējamākajiem mākslas žanriem – uzliek titrus un skatās. Taizemiešu kino, indonēziešu kino.

Šmits: Es domāju, ka latviešu valodā uzfilmētu filmu ārzemēs kinoteātru tīklā parādīt ir ļoti sarežģīti. Piemēram, Ņujorkā rādīja rumāņu melno komēdiju "The Death of Mr. Lazarescu" vairākus mēnešus, ja nemaldos, divus seansus dienā. Tā bija vienīgā vieta, kur to rādīja, visi par to runāja, bet tā bija vienīgā vieta, kur to rādīja. Bet tur nevar būt ne runas par kaut kādu atpelnīšanu.

Poškus: Nē, kāpēc? Var nopelnīt arī ar diviem seansiem dienā. Bet redziet, tām filmām jābūt drosmīgākām, pārsteidzošākām. Un "Mr. Lazarescu" tādā ziņā bija šokējošs darbs.

Sīmanis: Tad mēs atkal nonākam pie filmu kvalitātes jautājuma. Neviens Eiropā pat mazos arthouse kinoteātros nerādīs latviešu filmu, kurai pirmām kārtām nav festivālu bagāžas, kas nav pierādījusi sevi un ieguvusi kaut kādas balvas.

 

Diskusija

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!