Photo by Arnaud Jaegers on Unsplash
 
Politika
01.10.2018

Sliktie scenāriji

Komentē
1

Politiskās partijas, cenšoties mobilizēt savus atbalstītājus vai pārliecināt svārstīgos, labprāt zīmē scenārijus, ko Latvijai nozīmēs "nepareizs" balsojums (šķiet, priekšvēlēšanu kampaņām kaut nedaudz sekojošiem nav jāmin dažādie piemēri). No kandidātu viedokļa šāda prakse ir labi saprotama, tomēr, manuprāt, scenāriji tiek zīmēti pārāk vienkāršoti. Un vienkāršotas interpretācijas ir bīstamas tieši tādēļ, ka tās sliecas ignorēt grūtāk pamanāmas, bet ne mazāk būtiskas izmaiņas.

Centieniem vairīties no vienkāršojumiem politikas zinātnē ir visnotaļ ilga un daudzveidīga vēsture. Viens no tās aspektiem tēze, ka starp diviem galējiem atskaites punktiem demokrātiju un totalitārismu netrūkst dažādu atzarojumu, variantu, pustoņu. Kategorisks apgalvojums "vai nu – vai nu" ir ērts un saprotams, bet no konkrētu gadījumu analīzes un prognozēšanas viedokļa tas nav sevišķi jēdzīgs. Neieslīgstot vēsturiskās diskusijās par, piemēram, Salazara režīmu Portugālē (1928-1968) vai Tito izveido sistēmu Dienvidslāvijā (1943-1992), to specifiskumu un atšķirīgumu no "vai nu – vai nu" modeļa, līdzīgi ir arī mūsdienās. Iztiksim bez (no mūsu konteksta viedokļa) it kā pārāk attālām ilustrācijām, tādēļ kā, piemēram, apzīmēt politisko režīmu NATO un ES dalībvalstī Bulgārijā? Demokrātija? Ja kritērijs ir pilsoņu iespēja brīvi aizbraukt jā. Ja kritērijs ir oligarhisku grupu ietekmes ierobežošana –. Un tā tālāk.

Arī Latvijas parlamenta vēlēšanu iznākuma kontekstā iespējamās izmaiņas var būt ne tik kategoriskas, kā tās apraksta politiķi (kļūšana par Krievijas satelītvalsti vai galīga nogrimšana korupcijas akacī u.c). Tomēr tas, ka izmaiņas neizpaužas labi saredzami un strauji, nenozīmē, ka tās nav būtiskas.

Izmaiņas politisko lēmēju grupējumu spēku samērā var nozīmēt, piemēram, kadru maiņas pārvaldes vadošajos posteņos – gan kādai amatpersonai "palīdzot" aiziet, gan ieceļot sev izdevīgus personāžus vakantajās vietās utt. Nevarētu teikt, ka šādas pārmaiņas nozīmē struktūras satura pilnīgu maiņu, drīzāk var runāt par resursu pārdali. Atvainojos par nekorektu vēsturisku salīdzinājumu, bet, kad astoņdesmitajos gados pirms mūsu ēras republikas sistēma Romā piedzīvoja, kā dažkārt saka, turbulences periodu, nevarētu teikt, ka kardināli mainījās pati sistēma – toties t.s. proskripciju rezultātā vairāk nekā 1600 valdošās elites pārstāvju zaudēja savu statusu, īpašumus un, delikāti izsakoties, veselību [1]. Vai var teikt, ka "vienkāršajiem" Romas vai Latvijas iedzīvotājiem šādas grupējumu cīņas neko dzīvē nemaina? Es nebūtu tik pārliecināts par to. Jebkura sistēma neatkarīgi no tā, kādā, tēlaini izsakoties, krāsā – spēj funkcionēt tad, ja tai ir lojāli, ieinteresēti dalībnieki arī hierarhijas vismaz formāli zemākajos slāņos. Hierarhijas augstāko slāņu ieņēmēji tradicionāli ir vairāk publikas uzmanības lokā, tādēļ tiem parocīgāk dažādi tulkojamu lēmumu sagatavošanu un izpildi deleģēt citiem.

Košās krāsās zīmēto scenāriju autori neņem vērā to, ka pārmaiņas notiek arī bez demonstratīviem lēmumiem, kas ir pretrunā ar iepriekš dominējušo grupu uzturēto līniju. Pareizāk sakot, demonstratīvi lēmumi tiek pieņemti gadījumos, kas, pēc jauno "patriciešu" domām, varētu būt tīkami publikas vairākumam. Savukārt pretrunīgākos jautājumos savu var panākt ar dažādiem it kā tehniska rakstura labojumiem, papildinājumiem, precizējumiem. Mūsdienu politiskajās sistēmās, ja tās turpina par nepieciešamu sevi aprakstīt kā demokrātiskas (ne autoritāras, kur publikas viedoklis nav tik būtisks) pārmaiņas notiek pakāpeniskāk, klusāk – vienalga, vai mēs runājam par Taizemi, Slovākiju vai Namībiju.

Viss iepriekš paustais neattiecas uz jautājumu, vai šī teksta autors pats atbalsta pašreizējā status quo izmaiņas un, ja atbalsta, tad kādas. Runa ir par to, ka man ir pretenzijas pret maldinošo veidu, kādā tiek aprakstīta politikas funkcionēšana. Tāpat nav no svara, vai politikas teatralizēšana ("mēs esam uz naža asmens", "viss mainīsies pēc 6. oktobra" utt.) notiek apzināti vai manā skatījumā būtiski ir tas, ka sabiedrības uzmanība tiek fokusēta uz gaidām (vai bažām) par kādiem "epohāliem" lēmumiem, kas savukārt traucē sekot politikas reālajam procesam. Apzināti vai nē, bet politiskajām grupām – lai kā tās savstarpēji apkarotos – patiesībā ir izdevīgi sakāpināt publikas emocijas tā, lai pēc 6. oktobra sekotu atvieglojums, ka "tas vismaz ir beidzies", un sabiedrības vairākums politikai jau dažas nedēļas vēlāk pievērstu būtiski mazāku uzmanību. Manā skatījumā tieši šis būtu slikts scenārijs.

Balsojuma nozīmi nedrīkstētu relativizēt, tomēr dramatisko scenāriju zīmēšana ("izšķirošs brīdis" un līdzīgi) netieši paredz, ka vēlētāja līdzdalība politikā ir tā vai cita biļetena iemešana urnā, pēc kuras tālākais jau notiek it kā bez viņa līdzdalības ("izvēle ir izdarīta"). Ja mēs uzskatām, ka Latvija ir demokrātiska valsts, no pilsoniskās līdzdalības viedokļa 6. oktobrī nekas nesākas vai nebeidzas.

 

[1] Walter Scheidel. The Great Leveler. Princeton University Press, 2017., p.74.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1