Kadrs no filmas "Volstrītas vilks"
 
Redzējumi
04.03.2014

Sliktais puika, pozitīvs tēls

Komentē
5

Plašāki pārspriedumi par t.s. antivaroņiem ir parādījušies tieši saistībā ar televīzijas seriāliem, kuri, sākot ar "Soprano ģimeni", ir aizrāvušies ar netipisku varoņu dzīvesstāstiem. Tādos seriālos kā "Deksters", "Doktors Hauss" vai "Pārkāpjot robežu" skatītājs izjūt empātiju pret cilvēkiem, kuri līdz šim ir tikuši pozicionēti kā sliktie varoņi vai ļaundari (villains). Vairākos pētījumos antivaroņus raksturo ar personības iezīmju "tumšo triādi" – narcisismu, sociopātiju un makjavellismu[1]. Tās ir īpašības, kas skaidri saskatāmas tādos populārās kultūras varoņos kā Džeimss Bonds un Betmens. Šie tēli dzīvo pēc saviem noteikumiem, īsti nepiederot ne pie tradicionālajiem varoņiem, ne pie ļaundariem. Tas, kas parasti atšķir antivaroni no ļaundara, ir sirdsapziņa. Ja ļaundari visbiežāk ir sociopāti, tad antivaroņi mēdz izjust iekšēju diskomfortu vai nožēlu par nelikumībām vai pāridarījumiem, kurus veic, dažādu apstākļu spiesti. Arī Holivudā arvien biežāk figurē šie antivaroņu stāsti: populārākas kļuvušas filmas par narkodīleru dzīvesstāstiem ("Mežoņi", "Kokaīns"), algotiem slepkavām ("Borna triloģija", "Reiz Brigē", "Kur sirmgalvjiem nav vietas"), kā arī dažādiem krāpniekiem (con men). Arī šī gada "Oskara" balvai nominēto filmu vidū ir divas "krāpnieku filmas" (con films): Mārtina Skorsēzes "Volstrītas vilks" un Deivida O’Rasela "Amerikāņu afēra".

Arī krāpnieki ir iekļaujami antivaroņu kategorijā. Visiem ir skaidrs, ka tas, ko šie cilvēki dara, ir pretlikumīgi, bieži vien amorāli, bet tajā pašā laikā skatītāji jūt viņiem līdzi. Bet kāpēc šīs filmas ir tik pievilcīgas? Kāpēc mēs jūtam līdzi nevis tiem cilvēkiem, kurus apkrāpj, bet gan pašiem krāpniekiem? Tods Robinss, kurš ir Konīailendas triku meistars un šovmenis, kā arī grāmatas "The Modern Con Man: How to Get Something for Nothing" autors, raksturo krāpniekus kā kriminogēnās pasaules aristokrātus. Savās afērās viņi reti izmanto ieročus, viņi ir šarmanti, un viņu izstrādātās shēmas ir tik filigrānas, ka tieši tādēļ viņi arī tiek dēvēti par "krāpšanās māksliniekiem" (con artists). Vislabākie krāpnieki ir tie, kuri ar savu šarmu, viltību un pārliecināšanas spējām panāk to, ka cilvēki paši lūdz, lai tiktu paņemta viņu nauda. Un šāda situācija ir redzama gan "Volstrītas vilkā", gan "Amerikāņu afērā". Leonardo di Kaprio atveidotais Džordans Belforts izmanto savu harismu un talantu, liekot noticēt tam, ka, nopērkot "pareizās" akcijas tieši no viņa, ir iespējams zibenīgā ātrumā nopelnīt. Toties Kristiana Bela tēlotais Ērvings Rozenfelds un Eimijas Adamsas spēlētā Sidnija Prosere melo un panāk cilvēku uzticēšanos tādā līmenī, ka viņi labprātīgi un uzstājīgi atdod savus iekrājumus, nešauboties par to, ka šie krāpnieki viņiem vēl tikai labu. Tas var būt gan naivas uzticēšanās, gan alkatības dēļ, jo skaidrs ir viens – visi grib kļūt bagāti.

Antivaroņu pievilcība slēpjas tajā, ka skatītājs tomēr spēj ar viņiem identificēties. Lai arī lielākoties mēs vēlamies savā dzīvē būt labie varoņi, gadās arī paslīdēt, gadās pieļaut kļūdas un izdarīt nepareizās izvēles. Antivaronis parāda, ka tas ir normāli, ka ir iespējams sevi bezgalīgi nešaustīt un ka ne viss ir balts vai melns. Skatīties uz perfektu labo tēlu, kuram nav nekādu trūkumu, ir interesanti, iespējams, desmit minūtes. Taču drīz pēc tam zūd ticamības moments, jo dzīvē cilvēku bez trūkumiem nav. Skaidri tas redzams vairākās supervaroņu filmās, kur lielāku popularitāti iemanto nevis galvenais varonis, bet viņa pretinieks (piemēram, Tors un viņa brālis Loki no filmām "Tors" un "Tors: Tumsas karaļvalsts"). Šī antivaroņu cīņa ar sevi, cīņa par izdzīvošanu un neskaitāmās vājības skatītājam liek justies labāk. Izjust empātiju pret pozitīvo varoni – tas no skatītāja gaidīts jau a priori, bet, ja notiek emocionāls līdzpārdzīvojums antivaronim, tas bieži vien tiek tulkots kā veiksmīga, daudzšķautņaina un sarežģīta tēla izveidošana. Turklāt arī skatītājs jūtas labāk, jo šķietami ir spējis tikt cauri stereotipiskajam pretnostatījumam "labais – sliktais", saskatījis cilvēcisko, trauslo un sarežģīto šajā it kā tradicionāli "sliktajā" varonī. Protams, tā ir smalka krāpniecība no kino puses – izdzīvot bīstamas un morāli apšaubāmas situācijas caur šiem antivaroņiem. Dažos brīžos skatītājs spēj sevi iedomāties rīkojamies līdzīgi, dažos viņš spēj justies pārāks, nodomājot: "Es gan tā nekad nedarītu." Un šī empātija rada apgrieztas realitātes situāciju: mēs nevēlamies, lai Džordanu Belfortu noķer FIB, kā arī daudz mazāk jūtam līdzi Ričija Dimaso (Bredlijs Kūpers, "Amerikāņu afēra") varonim, kaut gan viņi stāv likuma pusē un patiesībā aizstāv apkrāptos. Bet skatītājs nevēlas domāt, ka varētu būt tik naivs, lai kristu par upuri krāpnieka shēmai, viņš pats vēlas būt krāpnieks un būt gudrāks par policistiem, par FIB, par biržām un bankām, par valdību.

Viens no aspektiem, kas skatītāju savaldzina šajās filmās, ir neiztrūkstošais šarms un greznība. Gan Džordans Belforts, gan Ērvings Rozenfelds savu karjeru uzbūvē paši. Viņi atklāj to, kas viņiem padodas vislabāk, un to izmanto, lai izsistos dzīvē. Ja Leonardo di Kaprio spēlētais varonis ir arī fiziski pievilcīgs un spēj sevi pārdot ar smaidu vien, tad druknajam Kristiana Beila varonim ar acīmredzami apslēpto plikpaurību šarmu piešķir viņa skaistā līdzdalībniece Sidnija Prosere. Šie varoņi vienmēr ir lieliski ģērbušies, viņi rada iespaidu, ka ir bagāti, pirms vēl tādi ir. Viņi savā ziņā piepilda visu skatītāju fantāziju – piepeši kļūt bagātiem. Un vienas filmas ietvaros – divās vai trīs stundās – tas notiek zibenīgi. Mēneši un gadi paskrien minūtēs, un mums rodas iespaids, ka sekunžu laikā mūsu rokās var nonākt tūkstošiem vai miljoniem dolāru. Tā kā lielākā daļa skatītāju, visticamāk, šādu bagātību sava mūža laikā nesasniegs, kā arī nekad neatļautos filmās attēlotās nelikumības un izvirtības, šis ir veids, kā izdzīvot savas slēptās vēlmes, izvairoties no jebkādām reālām sekām. Antivaroņi dzīvo ar vērienu, viņiem pārāk nerūp tas, ko teiks citi, un viņiem ir skaidrs, ko viņi vēlas. Tonija Montanas milzīgā savrupmāja "Rētainī", ar dolāriem aplīmētās supermodeles "Volstrītas vilkā" – vērot šo greznību un izšķērdību ir teju vai perversa bauda. Ikdienā pērkot akcijas produktus "Rimi" un sūkstoties par apkures rēķiniem, ko tādu vērot uz kino ekrāna ir greznība un izšķērdība, kas rada skatītājā dažādas un pretrunīgas reakcijas: nosodījumu, neticību, apbrīnu un, protams, sajūtu, ka, nonākot šādā finansiālā situācijā, noteikti naudu netērētu tik neapdomīgi un bezgaumīgi. Taču kāpēc tik un tā mēs jūtam līdzi šiem varoņiem, kuri sviež FIB aģentiem ar omāriem?

"Volstrītas vilka" gadījumā Mārtins Skorsēze šo greznību un izšķērdību ir attēlojis līdz absurdam. Džordana Belforta dzīve šķietami sastāv no kailām sievietēm, neticamiem narkotiku daudzumiem un ļoti, ļoti lieliem banknošu kalniem. Ja paslīd garām režisora rūgtā ironija un riebums pret šādu dzīvesveidu, rodas iespaids, ka tā ir trīs stundas gara krāpšanās shēmu reklāma. Šis spožums un pārmērības nohipnotizē skatītāju, un filmas laikā šķietami atslēdzas jebkāds morālais kodekss, kas eksistētu reālajā dzīvē. Šis krāpnieks caur kino ekrānu apkrāpj arī skatītāju, liekot viņam just līdzi. Un mēs labprātīgi krītam par upuriem šim šarmam un spožumam. Par spīti tam, ka Džordans Belforts zināmu līdzjūtību vai nožēlu izrāda, iespējams, četras reizes trīs stundas garās filmas laikā, mums gribas domāt, ka viņš nožēlo. Ka viņš nav nemaz tik slikts. Jo, ja mēs izjustu empātiju pret kādu narcisu un sociopātu, tas neko labu neliecinātu par mums. (Lai arī Džordana Belforta pašreizējā dzīve par īpašu nožēlu neliecina.) Arī reālajā dzīvē mēs bieži turpinām attiecības ar cilvēkiem, kuri mums melo, kuri ar mums manipulē un kuri mūs krāpj. Vienmēr paliek ilūzija, ka tikai es spēšu šo cilvēku izglābt, tikai manā klātbūtnē viņš/viņa kļūs labāks. Līdzīgi arī skatītājam tiek radīta ilūzija, ka ar kameras skatiena palīdzību mēs redzam šajā varonī ko tādu, ko viņa līdzcilvēki nepamanīja. Caur empātiju tiek radīta atkarība no šī antivaroņa, jo mēs visu laiku ceram, ka viņš izrādīsies labāks, cilvēciskāks un ka viņš gluži vienkārši ir pārprasts.

"Amerikāņu afēras" krāpnieki ir cilvēciskāki, arī viņu mahināciju apmēri nav tik grandiozi. Ērvinga Rozenfelda harisma slēpjas tajā, ka fiziski viņš nemaz nav pievilcīgs (piemēram, salīdzinājumā ar Džordanu Belfortu). Taču viņam ir ass prāts, viņš prot skaisti runāt un ir par sevi pārliecināts. Filmas sākumā arī Sidnija Prosere atzīst, ka par spīti fiziskajiem trūkumiem kāds nedefinējams šarms viņu piesaistījis šim vīrietim. Tā nu divas greznas skaistules šikos dekoltē (Eimija Adamsa un Dženifera Lourensa) cīnās par šī vīrieša uzmanību, ar saviem perfekti manikirētajiem nagiem viena otrai ķeroties uzkasītajos matos. Šis ir fantāzijas augstākais piepildījums – tev nav jāizskatās kā Leonardo di Kaprio, lai dabūtu visu: skaistas sievietes, ietekmi un naudu! Pārpilnības un bagātības iespaidu tikai vairo Deivida O’Rasela pārspīlētā septiņdesmito gadu estētika, kas robežojas ar parodiju par pašu dekādi. Zelts, fliteri, mākslīgais iedegums, kažokādas un disko.

Ērvings Rozenfelds nonāk spiedīgākā situācijā nekā Džordans Belforts – viņam ir jāsadarbojas ar policiju, lai glābtu savu un Sidnijas ādu, kā arī jātiek galā ar divām sievietēm, kas katra viņa parūku velk uz savu pusi. Situāciju vēl vairāk sarežģī morāla dilemma: krāpšanas shēmas ietvaros Ērvings iedraudzējas ar savu upuri – Džeremija Rennera atveidoto mēru Kārmeinu Polito. Lai palīdzētu policijai atklāt korupciju politiskajās aprindās un glābtu savu un Sidnijas ādu, Ērvingam nākas krāpšanā iesaistīt arī labsirdīgo un labticīgo ģimenes cilvēku Kārmeinu. Ar šādu antivaroņa iekšējā konflikta attēlojumu skatītājs it kā tiek ievilināts vēl dziļāk – aizmirstas Ērvinga dēļ finansiālajās grūtībās nonākušie "parastie cilvēki", no kuriem tikusi izkrāpta nauda. Priekšplānā izvirzās neapskaužamos apstākļos nonākušais krāpnieks, kuram jātiek laukā no paša radītām nepatikšanām, un mēs no sirds vēlamies, lai viņam izdodas. Jo mēs negribam sevi pieskaitīt pie "parastajiem cilvēkiem".

Vēl viens aspekts, kas nodrošina šo filmu popularitāti, ir tajās savā ziņā iemiesotā viena indivīda cīņa pret sistēmu. Piemēram, "Oušena banda" attēloja to, kā iespējams apiet azartspēļu pasaules nerakstīto, bet visiem zināmo likumu house always wins (kazino uzvar vienmēr). Līdzīgi arī "Volstrītas vilks" ilustrē to, kā ir iespējams apiet Volstrītas sistēmu (jo galu galā Džordans Belforts nav Gordons Geko no "Volstrītas", viņš ir šīs pasaules ārpusē, bet vienlaikus augšgalā). Un kā, iegūstot pietiekamu naudas daudzumu, ir iespējams apiet visas sistēmas: likumdošanu, sirdsapziņu, sociālās pieklājības normas un pat fizioloģiju – ikdienā patērējot tik daudz narkotiku un alkohola, filmas varonim teorētiski būtu jābūt mirušam. Tieši cīņa un uzvara pār sistēmu rada neaizskaramības sajūtu, kas visbiežāk šos krāpniekus arī noved postā, jo liek zaudēt piesardzību. Taču skatītājs paliek pārākā pozīcijā, viņam ir iespēja vērot varoņu pieļautās kļūdas un palikt ar sajūtu, ka, pats apkrāpjot sistēmu, noteikti netiktu pieķerts, jo zinātu, kā nerīkoties.

"Amerikāņu afēra" spēlējas ar cīņu pret sistēmu vairākos līmeņos. Sākotnēji Ērvings Rozenfelds ar Sidniju Proseri apiet augļotāju sistēmu, izveidojot paši savu shēmu. Tad policists Ričijs Dimaso apiet policijas sistēmu, lai ar krāpnieku palīdzību atklātu politiķu korumpētību. Un visbeidzot krāpnieku pārītim jātiek galā ar policijas, politiķu, ka arī azartspēļu mafijas sistēmu. Vērojot, kā ar dažādu triku un viltību palīdzību šie krāpšanās mākslinieki izpeld virspusē, skatītājs gūst krietnu adrenalīna devu. Un šādu adrenalīnu reti kad sanāktu vai gribētos izjust dzīvē. Bet ar kino palīdzību skatītājiem rodas iespēja pašiem sajusties kā antivaroņiem. Lai izbaudītu filmu, mēs atmetam empātiju pret krāpšanās upuriem, izslēdzam no apziņas vainas sajūtu un iejūtamies noziedznieku ādā, paši paliekot nesodīti.

Krāpnieku filmas, līdzīgi kā zinātniskā fantastika, baro fantāzijas un ilūzijas. Kino pats par sevi ilūzija, bet šādas filmas rada pseido-reālistisku pasauli, kurā piepeši ir pilnīgi citi noteikumi. Džordans Belforts ir reāls cilvēks, kas izveidoja savu impēriju, kura eksistēja kā savdabīgs finansiāls anklāvs ASV teritorijā. Krāpnieku uzdevums ir uzburt ilūziju, kas pārliecinātu cilvēkus un radītu uzticību. Belforts radīja ilūziju, ka ikviens var piepeši kļūt bagāts. Rozenfelds un Prosere kultivēja ilūziju, ka, pateicoties dažādiem ekskluzīviem sakariem ārzemēs, ir iespējams dabūt citiem nepieejamas investīcijas. Līdzīgs ir arī filmu veidotāju uzdevums – ilūziju radīšana. Tādējādi skatītājs labprātīgi ļaujas dubultai krāpšanai, jo tas vienkārši ir aizraujoši, grezni un šausmīgi interesanti. Pateicoties šai ilūzijas klātesamībai, mums nav jājūtas vainīgiem, ka jūtam līdzi "sliktajiem". Viņi savā pasaulē nav sliktie, viņi ir cilvēki, kas izmanto savus talantus un spējas, un apkrāptie "parastie cilvēki" visbiežāk pavīd epizodiskās lomās un uz vispārējā košuma fona izplēn mūsu smadzenēs. Mēs paši sev radām attaisnojošu ilūziju, ka, iespējams, neko tik sliktu jau šie krāpnieki arī nav izdarījuši. Jo lielākā daļa no mums nekad nebūs tik "slikti", nekad nebūs tik drosmīgi vai nekaunīgi, lai apkrāptu sistēmu vai iesaistītos apšaubāmās afērās, pat ja tās solītu milzīgas bagātības. Mēs negribam, bet reizē ļoti gribam būt slikti. Un šīs filmas ļauj to izdzīvot bez reālajā dzīvē biedējošajām sekām. Mēs jūtamies gudrāki gan par apkrāptajiem, gan par krāpniekiem, jo vērojam notiekošo no malas. Krāpnieku filmas rada iespaidu, ka viss ir iespējams un ka arī kādu dienu mēs tā varēsim. Vai vismaz varētu, ja gribētu.

 


[1] Jonason, P.K., Webster, G. D. et. al. The Antihero in Popular Culture: Life History Theory and the Dark Triad Personality Traits

Marta Martinsone

Marta Elīna Martinsone ir teātra režisore ar vēsturnieces pagātni. No teātra brīvajos brīžos interesējas par kino, kantri un izbāztiem dzīvniekiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!