Komentārs
23.10.2012

Slēptās puses otrā puse

Komentē
0

Pagājušās nedēļas galvenais notikums mūsu publiskajā telpā bija pētījums par nevienlīdzību Latvijas sabiedrībā, kuru bija veicis pētnieciskās žurnālistikas centrs re:Baltica, Inga Spriņģe un institūts BICEPS (starp citu, tam nav nekāda sakara ar kultūrismu). Īpaši jauki, ka ar šo informāciju tiek iepazīstināts tieši žurnāla "Ir" lasītājs, kurš kopš nacionālā tiesiskuma iestāšanās lielākoties ir raudzījies uz Latvijas veiksmes stāstu pēc principa: "bet citādi, daiļā marķīze, viss kārtībā, viss kārtībā". Līdz šim runas par Latvijas sabiedrības sociālekonomisko degradāciju it kā ļoti patriotisku valdību vadībā šī žurnāla auditorijā ir bijušas mauvais ton un tādēļ atstātas "NRA" un krievu presei. Tagad to, šķiet, pamanījis arī visnotaļ enerģiskais žurnāls, un tas tiešām ļauj runāt par progresu.

Taupīgs ar dalīšanu labajos un ļaunajos, pētījums labi parāda, kā pēdējos gados ir attīstījusies sociālekonomiskā situācija. Lieki piebilst, ka sociālās noslāņošanās un taisnīgas ienākumu sadales jautājumi līdz šim nav bijuši politisko diskusiju centrā. Kā to šā gada sākumā rādīja populares.lv pētījums, ļaudis pie mums vēlēšanās nebalso par ekonomiskiem jautājumiem. Pilnīgi visu partiju piekritēji vairumā ir kreisi, ciktāl tie vēlas vairāk valsts visās dzīves jomās, un labēji, ciktāl tie ir sociāli konservatīvi. Taču vienīgā nozīmīgā šķirtne joprojām ir etniskā. Nekāda iedzīvotāju diferenciācija starp kreisajiem un labējiem jeb darbu un kapitālu pie mums līdz šim nav vērojama. Jautājums par ienākumu sadali arī nekad nav bijusi nopietna politikas tēma. Pie varas divdesmit gados ir bijuši "labējie", savukārt "kreiso" pretenzijas pamatoti vai nepamatoti vienmēr norakstītas uz opozīcijas populismu un Maskavas roku. Vienīgais nopietnais kreisais spēlētājs Latvijā ir Satversmes tiesa, kura ar saviem lēmumiem "sociālas valsts" principa īstenošanā saviem spēkiem ir centusies mīkstināt valdības tehnokrātisko neoliberālismu. Pie kā tas viss ir novedis, varat paši palasīt re:Baltic pētījumā.

Vienlaikus no šī publicistikas parauga nevajadzētu izdarīt nekādus pārāk optimistiskus secinājumus: sak', tūliņ politiķi izlasīs un sāks rīkoties. Vairumu no te minētajām lietām šodienas politiķi patiesībā nemaz nevar ietekmēt. Sociālās zinātnes tā sauktā "izvēlētā ceļa atkarības" (path dependency) teorija apgalvo, ka vienreiz pieņemti lēmumi par turpmāko attīstības kursu nosaka tālāko attīstību arī gadījumos, kad šis kurss izrādās kļūdains – vienkārši kursa nomaiņa ir saistīta ar vēl lielākām izmaksām nekā ceļa turpināšana pa jau uzsākto kļūdaino ceļu. Latvija jau 90. gados izvēlējās būt par tipisku "Vašingtonas konsensa" valsti ar zemiem nodokļiem kapitālam, augstiem – darbam, ar ierobežotu ienākumu pārdali, gandrīz totālu privatizāciju un zemām algām publiskajā sektorā. Šīs lietas jau sen ir kļuvušas, tā sacīt, par Latvijas valsts identitāti, un norakstīt tās uz ļauno oligarhu ietekmi nav īsti pareizi. Galu galā, kad salīdzinājumā ar mūsu valdību pat SVF Grifits sāka izskatīties pēc neglābjama sociālista, pie varas nebija ne Kalvītis, ne Godmanis, bet gan Valdis Dombrovskis. Tādēļ iedomāties, ka te kaut ko iespējams strauji vērst par labu, ir diezgan aplami. Valdības rīcībā esošie instrumenti ir ļoti ierobežoti, un neko, izņemot dažus piesardzīgus pielabojumus, patiesībā veikt nav iespējams. Tas būtu grūti izdarāms pat valstī ar spēcīgiem sociāldemokrātiem, kur nu vēl pie mums, kur vieni "nacionāli labējie" nomaina otrus "nacionāli labējos".

Nebūt nenoliegdams re:Baltic pētījuma kvalitātes un nevēlēdamies arī sacensties ar Alfu Vanagu datu interpretācijā, es tomēr vēlētos uzdot dažus piesardzīgus jautājumus par izejas pozīcijām un secinājumiem – tā sacīt, marginālijas jeb piezīmes uz malām. Vispirms, pilnībā jāpiekrīt, ka ar steigu būtu jānovērš gan tie elementi nodokļu politikā, kuri faktiski strādā regresīvi un nes labumu turīgākajiem, nevis trūcīgākajiem. Tāpat pabalstu sistēma būtu jāpadara efektīvāka tādējādi, lai pabalstus saņemtu tie, kuriem tos patiešām vajag. Arī arguments, ka iespēja saņemt no valsts, teiksim, "māmiņu algu" piecos ciparos bez jebkādiem griestiem ļoti veicina dzimstību un motivē godīgi maksāt nodokļus, izklausās vienkārši komiski. Tāpat pārprastais egalitārisms pabalstu piešķiršanā, slavenie 8 lati, visbiežāk ir zemē nomesta nauda. Ko darīt ar turīgākā slāņa opt-out, izvēloties privātas skolas un medicīnu un nospļaujoties par plebejiem domātajām "publiskajām" sistēmām, vispār ir diezgan sarežģīta problēma, ar kuru jau sen cīnās visa Eiropa. Tomēr klaji regresīvi pabalsti un slepenas privilēģijas bagātajiem gan būtu jāizskauž. Latvijas kultūras vēstures zinātāji atcerēsies kādu mūsu zemei jau agrāk sniegtu raksturojumu: "debesis muižniekiem, paradīze mācītājiem, zelta bedre ārzemniekiem un elle iedzimtajiem". Taču tas, kā šķita, bija pirms 150 gadiem...

Tomēr mazliet jāpadomā būtu arī tiem, kuri uzskata, ka ienākumu nevienlīdzība pati par sevi ir galvenais ļaunums, kas apkarojams principa pēc. Galu galā, pasaulē ir krietni pārtikušākas valstis ar krietni augstāku nevienlīdzības līmeni – teiksim, ASV. Sāksim ar to, ka Latvijas ekonomikas galvenā problēma tomēr nav nevienlīdzība, bet gan zema produktivitāte. Tieši šī pēdējā, nevis netaisnīga nodokļu sistēma ir mūsu relatīvā trūkuma iemesls. Tādēļ lūgšu piedošanu dārgajiem salona sociālistiem – pat tad, ja šo vienu procentu iedzīvotāju, kas mēnesī pelna vidēji Ls 3018,88, apliktu ar 75% ienākuma nodokli (kā tas tikko notika Francijā), tie 90%, kas saņem Ls 425,11, faktiski to neizjustu. Neapliekamā minimuma celšana varbūt būtu taisnīga, taču arī tās ekonomiskais efekts ir diezgan ierobežots. Sapņot par pārdali kā labklājības avotu varbūt ir morāli skaisti, tomēr kopējo labklājības līmeni var pacelt, ražojot un tirgojoties, nevis pārdalot nodokļus. Ir gan dzirdēts arguments, ka pati nevienlīdzība mazina produktivitāti un attīstības potenciālu. Tomēr šis arguments pie mums allaž paliek skaistas retorikas līmenī, ar kuru aizraujas dažādi "kaviāra sociālisti". Vēl nesen viens no tādiem tviterī izpaudās, ka solis pareizajā virzienā, lūk, būšot augstākās izglītības totāla komercializācija, par kuru iestājas izglītības ministrs. Nu, ko tur vēl piebilst – domas lidojums, tā teikt.

Par to, vai pārdale, nebūdama efektīva, tomēr būtu morāli vēlama, varētu pastrīdēties. Ir saprātīgi argumenti, kas saka, ka jebkura bagātība būtībā ir sociāls produkts, un tās īpašniekam ir pienākums rūpēties par apkārtējo sabiedrību, kas ļāvusi viņam kļūt ekonomiski veiksmīgam. Man turpretī loģiskāks šķiet princips: ja neviens nav spiests badoties, tad nav nekādu problēmu tajā, ka daži dzer Dom Pérignon un brauc ar Ferrari. Problēma ir tad, ja kāds, dzīvodams kopumā pārtikušā sabiedrībā, tomēr ir spiests badoties un nespēj samaksāt par pieklājīgu mājokli un veselības aprūpi. Tad – un tikai tad – valstij ir jāiejaucas ar pabalstiem un nodokļu pārdali. Te nu vajadzētu ieklausīties pašos Ingas Spriņģes intervētajos Apfelbergos: "Ieva Apfelberga uzskata, ka par šo problēmu ir jārunā. Viņa ar vīru Māri nemāk spriest par nodokļiem un arī neprasa vairāk naudas pabalstiem. Vienīgais, ko valsts varētu palīdzēt – dot darbu." Liekas, ka šai kundzei ir krietni labāka izpratne par sociālo taisnīgumu, nekā dažam labam no mūsu "Armani sociālistiem".

Visbeidzot par dažām pētījuma intonācijām. Līdzās visām daudzajām kvalitātēm pētījumā mani mazliet mulsināja t.s. "bagātnieka" piemēra izvēle – tie ir Ainārs un Inese Šleseri ar saviem četriem dēliem. Grūti teikt, vai tā ir apzināti tendencioza izvēle, taču uzskatīt Šleserus par tipiskiem Latvijas bagātniekiem ir mazliet, teiksim tā – problemātiski. Latvijā ir bagātas ģimenes, kuru bagātības izcelsme un reputācija krietni vien atšķiras no šī eksemplāra. Piedāvāt Aināru Šleseru ar viņa biogrāfiju, kolorīto tēlu un krimināllietām kā pretstatu visnotaļ simpātiskajai Apfelbergu ģimenei nozīmē spēlēt vienos vārtos. Un uz šiem vārtiem skaidri stāv rakstīts kāds man personīgi nepieņemams lozungs: "Būt nabagam ir morāli labāk nekā būt bagātam." Patiesībā tās ir veltas pūles – no Ruso un sociālistiskās tradīcijas nākusī pārliecība, ka nabagie ir "labāki" par bagātajiem, jau tā ir gana izplatīta Latvijas sabiedrībā. Turklāt tieši šī izplatība spētu šo to pavēstīt arī par Ingas Spriņģes uzdoto jautājumu: "Kādēļ Latvija nav bagātāka valsts?"

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0