Atdzeja
22.12.2017

Skumjā dziesma skumjā

Komentē
0

Niks Flinns ir amerikāņu dzejnieks, dramaturgs un esejists. 2004. gadā klajā nāca Nika Flinna autobiogrāfiskais romāns "Vēlviena sūda nakts sadirstā pilsētā" ("Another Bullshit Night in Suck City"), uz kā pamata 2012. gadā uzņemta filma "Būt par Flinnu" ("Being Flynn"). Niks Flinns sarakstījis trīs dzejoļu krājumus, debijas krājums "Some Ether" 1999. gadā saņēmis "PEN/Joyce Osterweil" balvu, kā arī izdevuma "Los Angeles Times" balvu literatūrā. Atdzejojusi Elvīra Bloma.


Multfilmu fizika, pirmā daļa

Bērniem, teiksim, līdz desmit, būtu grūti izprast,
ka visums nemitīgi izplešas,
nemitīgi spiežas vakuumā, galaktikas

ko norij galaktikas,

sabrūkošas Saules sistēmas, un tas viss
notiek stindzinošā klusumā. Desmit gadu vecumā mēs joprojām mācāmies

multfilmu animācijas likumus,
ja cilvēks uzzīmē durvis uz klints
tad tikai viņš var iziet cauri šīm durvīm.
Ikviens cits, kas to mēģina

ietrieksies klintī. Desmit gadus veciem bērniem
vajadzētu būt informētiem par degošām mājām, sadauzītām mašīnām
kuģiem, kas grimst, – pasaulīgiem, taustāmiem.

Katastrofas, skatuves

kur viņi var būt varoņi. Tu vari ieskriet
atpakaļ degošā mājā, grimstošā kuģī,
tu vari paglābties glābšanas laivā,
brauks glābēji ar savām trepēm, ja tu leksi

tevi izglābs. Bērns

uzliek savu roku uz skolas autobusa jumta
& brauc cauri smilšu pilsētai. Viņa zina

to konkrēto punktu, kur mašīna sāks buksēt,
kur tilts iebruks, kurš izpeldēs drošībā
& kuru aprīs haizivis. Viņa iemācīsies -

ja cilvēks pārskrien pāri klints malai,
viņš nekritīs,

līdz nebūs sapratis savu kļūdu.


Pašdiagnostika (mans ķermenis ir sprosts)

Dari šādi: pacel roku un diviem pirkstiem pieskaries
punktam aiz auss, vienalga, kuras

auss, punktam, kurā izbeidzas tavs galvaskauss

kur tas ieslīd muskuļu & nervu ielejā –
tur ir muskulis, kas satur

galvaskausu, kas iegriež stulbo kaulu
tajā & šajā virzienā, kas ceļ tavu seju augšā &

lejā, kad tev šķiet, ka kaut ko esi
sapratis – iespied dziļāk, satausti mazo nervu kamolu

nervus, kas ierakti tur dziļumā, ierakti skrimslī –
nervus, kas liek tev mirkšķināt

kad gaisma ir pārāk spoža, kas liek tavai mēlei
slīdēt iekšā & ārā, kad tev šķiet, ka esi

iemīlējies, kad tu domā, ka tev ir jāiedzer, pieskaries
tam punktam, it kā tev niezētu, aizver acis &

klausies, lūdzu, aizver
savas acis – vai tu dzirdi? Mums ir sajūta, ka mūsu dvēseles dzīvo

kastēs, mēs domājam, ka kāds sēž aiz mūsu acīm
valda savā mazītiņajā tronī, vada dakšiņu

pie mutes, muti pie krūts, mēs domājam
ka izsalkuši bērni dzīvo mūsu vēderos & skrien ar saviem

tukšajiem traukiem, kad ēdiens krīt
lejā, mēs dažreiz domājam, ka mēs esam tie

izsalkušie bērni, mēs domājam
ka mēs varam domāt jebko & tam nebūs

nozīmes, mēs domājam, ka mēs varam domāt:
"Izgrieziet viņai mēli", & tad lūgt viņai, lai viņa padzied.


Mana māte kontemplē savu ieroci

Kāds mīļākais man teica, lai turu lodes

ieslēgtas citā telpā.
                    Kāds cits mudināja
         iztīrīt to
jo citādi tas varētu eksplodēt. Larijs

domāja, ka man vajadzētu to glabāt pielādētu
zem gultas
           katram gadījumam.

       Es to nopirku
kad nejutos droši. Stobrs
              ir eļļains,

    atstarojošs, metāls

tīrs, izvilkts no bedres
               Rietumvirdžīnijā. To

varēja izmantot jebkam, naglām
starp galdnieka lūpām, margām

kur turēties vilcienā. Paskaties uz šo, viena
                lode

                cik ļoti tas ir gandrīz nekas –

salpetrs     sērs    svins      Ellē

dedzina sēru, tāda ir smaka.
Drošība & gailis, stobrs & spals

            Es nezinu, kam es ticu.

Es atceros mežu aiz sava tēva mājas
         zirgus pie karjera

zagtas mašīnas, zudušas dziļākajās akā,
ūdeni tajās
          tinti, kas tūlīt mani piepildīs.

                      Pie mājas žūst dvielis uz aukstas auklas
            debesis kā tērauda palags

            Uz tā uzzīmētas rozes, zilas rozes.

Rīt tās joprojām būs tur.


Diena, kad nomira Lū Rīds

Nav tā, ka viņa mūzika vienkārši
izgaisīs

bet kopš tās dienas es nespēju
pārstāt viņu klausīties

nebeidzams loks – pazīstamas, jā
manī, jā, kas nozīmē

es esmu dzīvs, vai biju, atkarībā no laika, kad
tu šo lasi. Tagad

dziesma, kas saucas "Skumjā
dziesma", pēdējā "Berlin" albumā,

dziedāta no aizsaules, tikai saruna
tiešām, pašā sākumā, tad

apsolījums
vai drauds, es pārstāšu izniekot

savu laiku, bet no kā vēl
mēs esam veidoti, īpaši tagad? Piedziedājums

skumjā dziesma skumjā dziesma skumjā

dziesma. Es
zināju viņu labāk nekā savu

miesīgo tēvu, tas nozīmē –
caur šo mūziku, kas nozīmē

vispār necik. Viņi nomira vienā un tajā pašā dienā, ak
kas par ideālu dienu, varbūt

tajā pašā mirklī, varbūt
viņu abu līķi tiek tagad ielikti

saldētavā, varbūt blakus, varbūt
viņi sadodas rokās, gaidot

uguni vai zemi, vai cilvēku
vai sāli –

ja es varētu, es ļautu putniem saplosīt atlikušo miesu
& aiznest to debesīs, bet viss, ko varu darīt

šķiet
ir gulēt dīvānā & drebēt, pārvilkt mēteli

pāri miesai, it kā tas būtu viss, kas man pieder, it kā es
būtu tas, kurš guļ ārā, it kā tas būtu

mans ķermenis, ko kaut kas atstāj, paceļoties
no manis

& mētelis spētu to saturēt iekšā
varbūt mazliet ilgāk.

Niks Flinns

Niks Flinns ir amerikāņu dzejnieks, dramaturgs un esejists. 2004. gadā klajā nāca Nika Flinna autobiogrāfiskais romāns "Vēlviena sūda nakts sadirstā pilsētā" ("Another Bullshit Night in Suck City"), u...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0