Lekcija par režisora Rostislava Gorjajeva kinofilmu "Noktirne" (1966), kas nolasīta Rīgas Kino muzeja lektorijā "Tas, ko Tu nedrīksti nezināt X: Latviešu variants" kinoteātrī "Splendid Palace"
Man liels prieks, ka zālē ir neparasti daudz cilvēku, lai skatītos filmu "Noktirne", es domāju, ka jūsu būs vismaz piecas reizes mazāk. Un, pārlaižot skatu pāri zālei, konstatēju, ka jūsu vidējais vecums ir vismaz trīs reizes mazāks par manējo. Tas rāda, ka kino skatīšanās turpināsies vēl un vēl, ka mēs neesam pēdējie kino skatītāji. Tas viss ir ļoti patīkami.
"Noktirne" ir skumja dziesma par zaudētu kauju, par bezcerīgi zaudētu kauju, par zaudētu dzimteni, par draugu, kuru nošauj tev acu priekšā, un par mīļoto meiteni, kurai arī ir jāmirst. Filma ne velti ir uzņemta 1966. gadā. Tas ir gads, kad visa, kā toreiz teica, progresīvā cilvēce atzīmēja 30. gadadienu kopš Spānijas pilsoņu kara sākšanās. Dīvaini, ka tiek atzīmēta gadadiena kopš kara, kurš tika bezcerīgi zaudēts, bet tā laika politiķiem tas acīmredzami bija svarīgi, un filma par pilsoņu karu Spānijā tika sagatavota un uz ekrāniem izlaista tieši 1966. gada vasarā. Lai gan par pilsoņu karu filmā vēsta tikai viena trešdaļa un pārējā filmas daļa notiek Otrā pasaules kara gados okupētajā Francijā. Kas tad īsti notika Spānijā? 1936. gada 18. jūlijā sākās bruņota sacelšanās pret toreizējo republikas režīmu. Par šo režīmu: 1931. gadā Spānijā gāza karali, un tā kļuva par republiku, tika organizētas parlamenta vēlēšanas, kurās pietiekami pārliecinoši uzvarēja kreisie spēki – sociālisti, liberāļi, komunisti. Un šie kreisie spēki, nākuši pie varas, sāka diezgan pārspīlētas reformas. Pirmkārt, tā bija zemes reforma, kas paredzēja milzīgos zemes īpašumus atņemt un atdot trūcīgajiem zemniekiem, un otrs bija atdalīt baznīcu no valsts. Katoliskajā Spānijā tas bija tāds kā bumbas sprādziens, jo baznīca Spānijā bija ļoti spēcīga, bet republikāņu valdība ar likumu noteica, ka baznīca ir šķirta no valsts un nevar jaukties valsts lietās. Katrā ziņā varētu teikt, šie abi reducēti radikālie lēmumi pret jauno republikāņu valdību noskaņoja ne tikai labēji noskaņotos, bet ļoti daudzus konservatīvi domājošus cilvēkus, kuri uzskatīja, ka tā kārtība, kura bija, tā arī ir vislabākā un nekas te nav jāmaina. Un pakāpeniski sākās rūgšana armijā, un 1936. gada jūlijā armijas grupējums sāka bruņotu cīņu. Šī cīņa no sākuma bija samērā līdzvērtīga, un pat republikāņi sākumā vēl saglabāja 60 % kontroli pār valsti, bet pēc trīs gadu cīņas republikāņi bezcerīgi zaudēja daudzās kaujas. Bojā gāja vairāk nekā miljons Spānijas cilvēku, kāds pusmiljons brīvprātīgo, kuri piepildīja armijas rindas abās frontes pusēs.
Tātad republikāņus atbalstīja Padomju Savienība, bet līdzās Padomju Savienībai arī ļoti daudz "progresīvi" noskaņotu cilvēku brauca uz Spāniju, lai stātos brīvprātīgās armijas rindās. Arī Hemingvejs, kurš ir atstājis divas unikālas liecības savos literārajos darbos: romānu "Ardievas ieročiem", kurā ir cieņa pret republikāņu brīvprātīgajiem internacionālistiem, un "Kam zvana zvans", kurā jau parādās pretrunas, kas bija brīvprātīgo vienībās. Brīvprātīgie taču nebija nekādai armijas dresūrai izgājuši cauri, un otrā pusē, ģenerāļa Franko vadībā, bija disciplīna, un tajās pilsētās, kuras viņi ieņēma, tūdaļ tika ievesta pilnīga kārtība. Protams, tika iznīcināti visi, kas "nepareizi" domāja, un visi aizdomās turamie. Franko atbalstīja Vācija ar savām lidmašīnu eskadriļām, atbalstīja Itālija ar vairākiem simtiem tūkstošu karavīru, atbalstīja īri, bet Padomju Savienība arī sūtīja uz Spāniju gan aviācijas eskadriļas, tankus un, pats galvenais, komandēja šo sastāvu. Vairākus gadus Jānis Bērziņš bija ģenerālštāba vadītājs Spānijā; pulkvedis Voldemārs Ozols savukārt izcēlās pretējā nometnē, tā ka latvieši nemaz nav tik rātni gaidījuši cīņas iznākumu, bet aktīvi piedalījušies.
Filma uzņemta pēc Žaņa Grīvas noveles, kas uzrakstīta 1960. gadā. Žanis Grīva, kurš tagad ir pietiekami aizmirsts, bija īsts komunists pēc pārliecības. Viņš nāca no trūcīgas ģimenes, līdz ar to arī nonācis tajā komunistiskajā pagrīdes apritē. Latvija, kurā 1936. gadā valdīja "kārtība", nelaida brīvprātīgi piedalīties cīņās Spānijā, vajadzēja izdomāt pieklājīgu iemeslu. Žanis Grīva izdomāja, ka viņš brauks uz Pasaules izstādi Parīzē, kas bija ļoti interesants un izglītojošs pasākums. Viņš aizbrauca un pēc tam nonāca Spānijā, pārejot robežu – Francija bija jau pārtraukusi jebkādus sakarus ar Spāniju, un robeža bija slēgta. Savukārt filmas scenāriju uzrakstīja literāts Antons Stankevičs, kurš 1964. gadā sāka strādāt Rīgas kinostudijā. No sākuma scenārija autoram gribējās, lai filmu uzņem Vitauts Žalakevičs, kurš 1966. gadā guva ļoti lielus panākumus ar filmu "Neviens negribēja mirt", ko joprojām skatīties ir apbrīnojami aizraujoši. Bet Žalakevičam plānos jau bija šī filma, kura rādīja tās pretrunas, kādas bija Lietuvā, un viņš uzskatīja, ka tas ir daudz vērtīgāk.
Tad par filmu ieinteresējās jaunais režisors Rostislavs Gorjajevs, un filma ir interesanta ar to, ka tajā Latvijas kino ienāk vesela rinda jaunu cilvēku. Rostislavam Gorjajevam tā bija pirmā pilnmetrāžas filma, pirms tam viņš bija uzņēmis īsfilmu "Trase". Operatoram Gvido Skultem tas bija viņa diplomdarbs institūtā (Maskavā). Filmas kostīmu māksliniece Ieva Kundziņa tikko bija beigusi Mākslas akadēmiju. Filmā savu pirmo saskari ar kino sāka Varis Brasla, kurš pēc tam kļuva par vienu no izcilākajiem Latvijas kino režisoriem, un interesanti, ka savu darbību kino sāka arī izcilais latviešu kino scenārists Alvis Lapiņš. Tā bija reta sagadīšanās, ka tik daudz jaunu, enerģisku cilvēku, vēlāko kinoprofesionāļu, vienlaikus sāka strādāt pie filmas.
"Noktirnē" joprojām ir nezūdošas vērtības. Tajā apbrīnojamā kārtā nav nekādas propagandas afektācijas. Lai gan, protams, filmā ir fašisti, kas uzbrūk. Bet fašisti jau nebija nekāds lamuvārds, tā bija aktīva cilvēku grupa, kura bija pārņēmusi iniciatīvu Itālijā, un viņiem bija sava ideoloģija, kura pārņēma arī Spānijas labējos spēkus, kas karoja. Tas, ka fašisti uzbrūk Francijas ciematam, ir tikai mesli pastāvošajiem terminoloģiskiem rāmjiem. Bet būtībā filmā nav nekādu ideoloģisku spiedienu, tajā dominē skumjas, nevis cīņas patoss. Skumjas par šīs cīņas bezjēdzību, un tam cauri – mīlestība, kurai mēs jūtam nolemtības zīmi, un man liekas, ka tā ir režisora prasme – to parādīt bez ārējas afektācijas, bez aktieru uzspēles – cik apvaldīti spēlē Gunārs Cilinskis, kurš taču varētu būt nezin kāds. Interesanti, ka šajā filmā, tāpat kā viņa kino debijā "Svešiniece ciemā", lai parādītu, cik labi viņš ir veidots un kāda viņam muskulatūra, viņam ir jācērt malka. "Svešiniecē ciemā" viņš noģērbjas līdz vidum, bet, tā kā "Noktirnē" tas notiek jau sniegājos, tad līdz vidum ne, bet tāpat mēs redzam, ka tas ir stiprs latviešu vīrs, kas malku prot labi skaldīt. Un cik apvaldīta ir Pola Raksa: kāds rakstīja – trausls ziediņš. Jūtas, kas strāvo filmā, viņi prata pārraidīt bez vārdiem un bez ārējas afektācijas; arī tas ir režisora sasniegums. Arī izcils operatora darbs, kā arī filmas mākslinieka Ulda Pauzera gigantisks darbs, jo visas masu skatu grupas taču bija mākslinieciski jāizdomā, jāizkārto un Ievai Kundziņai – jāapģērbj. Tie bija vairāki tūkstoši cilvēku, un šai ziņā filmai nav analogu latviešu kino. Filmēšana notika Tjanšanā, 3000 metrus virs jūras līmeņa, kur gaiss ir retināts, pārvietojas ar ēzelīšiem un zirgiem, tehnika tiek pārvietota ar ārkārtīgām grūtībām. Filma atspoguļo periodu Spānijas karā, kad viss jau zaudēts. 1937. gadā internacionālistu vienības jau atstāja Spāniju, un tas arī filmā ir redzams. Redzam, cik ļoti daudz ciešanu šajos masu skatos. Un arī tā ir izcila režisora prasme, un arī operatora – panākt to, ka garām iet tūkstošiem cilvēku, un tu redzi, ka viņi cieš. Mēs zinām, ka viņi atnākuši no blakus ciema, nezinu, cik viņiem maksāja, pieci rubļi vai cik, bet viņi ir atnākuši, viņi iet un cieš.
Interesanti – tā laika recenzijās rakstīja, ka filmā ir labi centieni, labi masu skati, bet nu tik neviendabīgi, tik neviendabīga filma, un īpaši neviendabīgi ir sapņi, Cilinska varoņa sapņi par nākotni. Bet tad var kritiķiem jautāt, kā tad viendabīgi varēja uzfilmēt sapņus par nākotni, filmējot Spānijas kalnus? Tā bija nākotne saulainajā 1960. gadu Rīgā, un man šķiet, ka tie ir tik atbilstoši un tik ļoti papildina filmas skarbo norisi. Citādi uzskatīja tikai Miks Savisko, visspilgtākais kino analītiķis 1960. gados, un Māris Rudzītis. Šie abi cilvēki spēja analizēt filmas tā, ka šodien to var uztvert ar interesi un ar cieņu. Miks Savisko sacīja: "Rostislavam Gorjajevam traucēja pārmērīga paškontrole. Viņam vajadzēja vairāk atraisīties, viņam traucē pašcenzūra." Iespējams, tā arī ir, bet, ja viņš būtu vēl vairāk atraisījies, filma nenonāktu uz ekrāniem.
Un vēl dažas detaļas. Pirmajā daļā – filma ir sadalīta trijās epizodēs – būs unikāla iespēja redzēt tiltu pār tagad jau aizmirsto upi Pērsi. Tiltu uzspridzināja tieši filmai – jāspridzina tas bija šā vai tā, un tad to uzspridzināja filmas vajadzībai. Un, uzmanīgi skatoties tālumā, var redzēt Pērses apkaimi – senleju, kas tika iznīcināta. Otrajā daļā var redzēt Avotu ielu, kura šeit ir nogrimēta par Marseļu, kas ir perfekts mākslinieka darbs. Kafejnīcā epizodisku lomiņu nospēlējis arī Rīgas ratiņstūmēju karalis Paeglis. Tajos laikos bija tāda profesija – ratiņstūmēji, kas apgrozījās pie veikaliem, tirgiem, stacijas. Cilvēki nopirka kaut ko, nevarēja atļauties taksometru, un tad bagāžu aizstūma ratiņstūmējs. Paeglis bija ļoti reljefa figūra, un viņš smalki nospēlē savu epizodi kafejnīcā: viņam prasa dokumentus, un viņš, tos meklēdams, izkrāmē visas kabatas, kamēr kaut ko atrod; viņš pilnīgi iejutās savā lomā un to var ar prieku skatīties.
Pirmajā gadā Padomju Savienībā filmu noskatījās 17 miljoni skatītāju, to pārdeva 18 valstīm, bet pusgada laikā Latvijā to noskatījās 34 000 skatītāju. "Rīgas sargiem" skatītāju gan laikam bija vairāk; katrā ziņā latviešu filmai šodien tas būtu labs rezultāts.
Rakstu sērija par kino tapusi sadarbībā ar kinoteātri "Splendid Palace" un Rīgas Kino muzeju.
0