Par Jana Villema van den Bosa izrādi "Pinokio" Latvijas Leļļu teātrī
Pirms pāris nedēļām mēs ar dēlu Eiženu bijām Leļļu teātrī uz nīderlandiešu režisora Jana Villema van den Bosa iestudētās izrādes "Pinokio" pirmizrādi. Pirms izrādes sākuma uz priekškara tiek projicēts zili luminiscējošs valis un no skatuves nāk dobja rūkoņa – it kā mēs būtu nokļuvuši kaut kur okeāna dzelmē, zemūdenē, vaļa vēderā vai kādā citā ļoti tumšā un noslēpumainā vietā. Izrādes mākslinieka Reiņa Pētersona rokraksts un zemūdens tēli Eiženam un daudziem citiem bērniem jau varētu būt pazīstami no bērnu grāmatām ("Čingo Babas" ilustrācijām un "Bikubukiem"), bet aiz priekškara slēpjas citādāka estētika. Sākas izrāde, priekškars spēji atveras, lielajam valim it kā noraujot ādu un muskuļus un atklājot skeletu. Skatuve pēkšņi izskatās pēc rentgena uzņēmuma – viss ir melnbalts un veidots no kauliem –, un šāds vizuālais stils saglabājas visas izrādes garumā. Priekškara izmantošana par robežu starp mūsu un skeletu pasauli ir asprātīga, daudznozīmīga, un šīs robežas atvēršana, lai arī būtībā tas ir pats sākums, ir viens no spilgtākajiem brīžiem izrādē.
Skatuves noformējumā uz melna fona ar videoprojekcijas palīdzību attēloti balti, it kā ar krītu veidoti zīmējumi un no kauliem veidoti dažādi ornamenti un ainavas, kas man atgādina no kauliem veidotās konstrukcijas Parīzes katakombās vai kaulu kapelas Polijā, Čehijā un Portugālē. Man tas rada baisas asociācijas, bet dēlam, šķiet, kauli ir tāds pats konstrukcijas materiāls kā jebkuras pagales, ķieģeļi vai lego. Lielākā daļa objektu un spēles elementu izrādes gaitā tiek pēc nepieciešamības atjautīgi darināti no apkārt izmētātajiem kauliem. Līdzīgi kā stāsta sākumā, no kauliem, kas mētājas uz zemes, Džepeto saliek arī pašu Pinokio – mazu skeletiņu –, lai nebūtu vientuļi vecumdienās.
Visu tēlu pārvēršana par skeletiem it kā apgriež otrādi oriģinālo Karlo Kollodi pieaugšanas stāstu "Pinokio piedzīvojumi". Pirms 133 gadiem sarakstītajā stāstā koka marionete Pinokio ir atšķirīgais, jo gandrīz visi pārējie, ieskaitot viņa tēvu, ir veidoti no miesas un asinīm. Jana Villema van den Bosa izrādē skelets Pinokio sākumā ir līdzīgs visiem citiem – nevienam uz kauliem nav miesas, un arī viņa tēvs ir skelets. Bet izrādes beigās Pinokio kļūst dzīvs, tātad atšķirīgs no visiem pārējiem (robežu starp dzīvo un nedzīvo atkal iezīmē priekškars – tas aizveras, un Pinokio no tā iznirst nu jau kā "īsts puisēns"). Vienā ziņā šīs nav pilnībā laimīgas beigas, jo Pinokio visus pārējos atstāj aiz muguras un nekas neliecina, ka tiem ir kāda cerība sekot viņa piemēram. Karlo Kollodi stāsts galvenokārt ir par pieaugšanu, atbrīvošanos no bērniem raksturīgā savtīguma, bet izrādē īsti nav skaidrs, ko saprast ar Pinokio kļūšanu par dzīvu puisēnu. Kādēļ neviens cits no izrādes personāžiem nav kļuvis dzīvs, un kādēļ gan lai Pinokio vispār gribētu kļūt dzīvs, ņemot vērā to, ka pārējie skeleti, šķiet, tāpat vada pilnvērtīgu dzīvi? Zinot, ka skelets ir kādreiz dzīva cilvēka atliekas, Pinokio kļūšana par dzīvu puisēnu ir atgriešanās no mirušo valstības, un tas atgādina mitoloģijā sastopamo atdzimšanas motīvu.
Spēles ar robežām, duālām attiecībām un to maiņu šeit nebeidzas. Kā jau bieži bērnu izrādēs, auditorijai ir iespēja dot padomus personāžiem, kad, piemēram, Pinokio un Džepeto maldās mežā, nevarēdami viens otru atrast. Tomēr daudz interesantāka skatuves un auditorijas robežas jaukšana kļūst brīdī, kad izrādes darbība nonāk līdz ainai leļļu teātrī. Uz skatuves notiekošais kļūst par izrādi izrādē, un tādā veidā gan auditorija, gan pati leļļu teātra zāle uz brīdi darbojas kā izrādes dekorācija. Patiesībā to var uzskatīt par diezgan racionālu izvēli – kādēļ radīt vēl vienu teātri un auditoriju uz skatuves, ja izrāde jau notiek auditorijas priekšā, turklāt brīdī, kad saniknotais teātra priekšnieks auro uz skatītājiem un dzen tos projām, var uz savas ādas pa īstam izjust viņa dusmas – pieļauju, ka daudzi bērni auditorijā ir nobijušies vai vismaz izbrīnīti un patiešām apsver, vai vajadzētu klausīt un iet projām.
Vietām izrādē izmantota kinematogrāfiska pieeja kopplāna atveidošanai, un līdz ar to personāžu izmērs nav absolūts, bet relatīvs. Kopplāna efekts izmantots, piemēram, kad Pinokio uz putna (putns, protams, arī ir skelets) muguras lido pāri jūrai un meklē savu tēvu, – skatītāji to redz it kā no lielāka attāluma, tādēļ šajā vietā Pinokio atveido par cilvēka augumu ievērojami mazāka lelle. Tas atkārtojas vēl pāris vietās izrādē, un, lai arī neesmu drošs, ka tādu abstrakciju labi var uztvert bērni, šī ilūzija ir diezgan iedarbīga. Lielāko daļu izrādes Pinokio tēlo aktieris Edgars Kaufelds ar skeleta grimu un kostīmu, tomēr, lai arī šajā izrādē Pinokio nav lelle, viņš joprojām ir mazs bērna skeletiņš, tādēļ vairākas lelles ir veidotas ievērojami lielākas par cilvēka augumu, un tās izskatās patiešām iespaidīgi un draudīgi, kā arī liek skatītājiem justies mazākiem attiecībā pret šiem dažiem lielajiem un draudīgajiem personāžiem, atgādinot bērna (vai maza skeleta) perspektīvu.
Pinokio lomas atveidotājs ir vienīgais aktieris, kura seja ir redzama, un viņa tēlojumā tiek atveidota plānprātiņam raksturīga naiva sajūsma un enerģija, kas diezgan precīzi atbilst oriģinālajam Pinokio tēlam. Diemžēl jāsaka, ka vietām izrādē var vēlēties labāku balss tēlojumu. Zilmatainās fejas balss rada samāksloti untumainu iespaidu, kas nešķiet atbilstošs šim tēlam, bet vismazāk patīk atsevišķu slikto personāžu "bandītiskās" intonācijas. Šis mūsdienu pašpuiku runasveids bērnu izrādēs un filmu dublējumos ir izplatīts, un, iespējams, var vainot manu personisko nepatiku pret šādu tēla personības radīšanas paņēmienu, bet šķiet, ka tas nav iederīgi izrādes citpasaulīgajā noskaņā, proti – īsti skeleti tā noteikti nerunātu. Tas šķiet tikpat neiederīgi kā laupītāju replika auditorijai, ka viņi pēc izrādes aizņemšoties kādu telefona aparātu. Šis deviņdesmito gadu runasveids kļūst īpaši apnicīgs otrā cēliena pirmajā daļā, kad darbība norisinās skolā, un tā dēļ uz brīdi zūd interese sekot notikumu gaitai. Bet tās ir manas domas, un, iespējams, šādi dialogi ir tas, ko noteikta vecuma bērni pazīst un vēlas.
Izrādē ir dzirdama komponista Raimonda Tigula mūzika un dziesmas, kuru motīvi atkārtojas vairākās situācijās. Šie muzikālie iestarpinājumi nav pārāk gari, un ar tādiem dziesmas vārdiem kā "tikai putekļi un kauli" tie iederas kā muzikāls pavadījums uz skatuves vērojamajai nāves dejai, kuras noskaņu varētu raksturot kā "jautru nolemtību". Katrā gadījumā šīs vienkāršās dziesmas paliek atmiņā, un Eižens tās brīžiem atkārto vēl vairākas dienas pēc izrādes. Skaņas dizainā daudz izmantotas dobjas skaņas, kas rada draudīgu un spocīgu iespaidu, un patīkami, ka dzirdama arī kaulu graboņa – nemāku teikt, vai tas ir speciāls skaņu efekts vai arī kauli patiešām grabēja.
Protams, jau drīz pēc izrādes sākuma rodas jautājums – kādēļ tieši skeleti? Pirmā un vienkāršākā interpretācija, kas nāk prātā, – režisors Jans Villems van den Boss ir vēlējies skatītājiem piedāvāt kādu neparastu kultūras ikonu sakausējumu, kā tas bieži tiek darīts ar klasikas darbiem, savienojot stāstu par Pinokio ar estētiku no melnbaltās 1928. gada Disneja īsfilmas "Skeletu deja", kas ir tik klātesoša populārajā kultūrā, ka lielākajai daļai ir pazīstama, nemaz nezinot par tās izejmateriālu. Īsfilmu par dejojošajiem skeletiem atgādina kontrastaina melnbalta attēla vizuālā estētika un stilizēti skeleti, kas, neskatoties uz savu biedējošo raksturu un nāves simboliku, atļaujas dažādas muļķīgas izdarības – paša galvaskausa izmantošanu mešanai vai kaulu salikšanu citās kombinācijās, veidojot komiskus un absurdus kaulu radījumus. Liela daļa izrādē esošā humora ir tajā, cik nopietni tiek īstenota skeletu pasaules premisa, jo patiešām viss ir veidots no kauliem – pat mazie putniņi un burts A uz ābeces – un Pinokio tēvs nevis pārdod savu pēdējo, ielāpaino mēteli, bet gan iztērē zārka naudiņu.
Tomēr Pinokio stāsta pasniegšanu no skeletu perspektīvas var uztvert arī kā metaforu, ar kuras palīdzību netiek pievienoti jauni elementi, bet, tieši otrādi, – noņemts viss, kas stāstam uzaudzis 133 gadu laikā. Šādu interpretāciju stiprina arī tas, ka vienīgā miesa uz skatuves ir uz priekškara skatītāju pusē, un tad, kad priekškars ir atvērts, redzams slānis zem miesas virskārtas – kauli. Neskatoties uz neparasto pasauli un tēliem, iestudējuma pamatā ir britu dramaturga Lī Hola luga, kuras sižets ir tuvs oriģinālajam Karlo Kollodi stāstam, īstenībā uzkrītoši tuvs – izrādē ir veikta minimāla stāsta "īsināšana" (piemēram, Pinokio apēd 1 bumbieri, nevis 3, un tamlīdzīgi), un rezultātā tā ir salīdzinoši gara – divi stundu gari cēlieni. Par izrādes līdzību oriģinālajam stāstam īpaši nākas domāt dažos šaušalīgākajos brīžos. Piemēram, pirmā cēliena beigās uz skatuves ir tumšs, no kauliem veidots mežs, ko apspīd milzīgs, apaļš mēness, un kaulu kokā cilpā pakārts skeletiņš Pinokio lēnām mirst, un varētu padomāt, ka šādas šausmas ir par daudz arī par 6 gadiem vecākiem bērniem, bet tad nākas atcerēties, ka tā ir rakstīts oriģinālajā stāstā, izrādē tas tiek atainots precīzi, vienīgā atšķirība ir stāstam pāri esošais rentgena filtrs, kas, lai arī padara visu šausmīgāku, nemaina lietu norisi pēc būtības. Ne jau tikai kauli ir tie, kas izrādi padara biedējošu, biedējošs un tumšs ir pats oriģinālais stāsts, un ir viegli to piemirst, kad redzamākas ir daudzās vecās un modernās interpretācijas.
Ja runā par interpretācijām, kas pāraug oriģinālu, visredzamākais piemērs ir Disneja studijas filmas un to versijas par populāriem bērnu literatūras stāstiem, un starp tām arī Pinokio piedzīvojumi. Lai arī Disneja studijas filmas ir augstvērtīgi darbi paši par sevi, tiem bieži tiek pārmesta pārmērīga izejmateriāla "saldināšana", un 1940. gada Disneja Pinokio tam ir spilgts piemērs. Disneja Pinokio ir piemīlīga, maza lellīte, un viņš jau no paša sākuma vēlas būt labs un kļūt par īstu zēnu, bet iekļūst nepatikšanās, jo viņam vēl ļaunu galvenie sliktie personāži – kaķis un lapsa. Disneja filmas pasaulē valda harmonija un iekšēja loģika, Pinokio atdzīvina labā feja, jo viņa tēvs tā ir lūdzis krītošai zvaigznei, un circenītis tiek norīkots par viņa palīgu ceļā uz kļūšanu par īstu zēnu. Karlo Kollodi Pinokio ir nepaklausīgs, niķīgs un savtīgs, viņš izrāda necieņu pret savu tēvu, nokļūst nepatikšanās savas bezatbildības dēļ, un viņa nelaimes kalpo kā didaktisks brīdinājums bērniem, lai tie uzvestos labi, ja nevēlas pārvērsties par ēzeļiem. Karlo Kollodi stāsta pasaule ir mulsinoša un haotiska, neviens nezina, kā pagale kļuva dzīva, circenīti Pinokio nejauši nogalina un vēlāk sastop viņa spoku, bet feju Pinokio satiek, meklējot palīdzību pamestā mājā, un feja viņam paskaidro, ka mājā visi, ieskaitot viņu pašu, ir miruši un viņa gaida apbedītājus. Spocīgs skelets Karlo Kollodi stāstā iederētos daudz labāk par sārtvaidzīgu lellīti, bet pirmajā brīdī tas var šķist neticami, jo mēs esam pieraduši, ka klasiskie bērnu literatūras darbi, piemēram, arī brāļu Grimmu pasakas, tiek pasniegti ar krietnu cukura piedevu, un van den Bosa izrāde veiksmīgi "atsaldina" vismaz vienu no tiem.
Eižens saka, ka viņam izrāde esot patikusi, jo tā esot bijusi briesmīga. Viņam baidīties patīkot vairāk par visu.
0