Attēlā – režisors, producents un festivāla "Artdocfest" prezidents Vitālijs Manskis
 
Recenzija
22.10.2015

Skats no nepareizās puses

Komentē
0

Par filmu festivāla "Artdocfest" dokumentālo filmu programmu, kas tiek demonstrēta Rīgas Starptautiskā kinofestivāla ietvaros

Dokumentālā kinofestivāla "Artdocfest" manifests sākas ar šādiem vārdiem:

"Kinematogrāfs ir radies kā dokumentālais kino.

Dokumentālais kino ir dzīvs.

Dokumentālais kino ir dzīvs, kamēr vien tas ir māksla."

Festivāls "Artdocfest" pirmo reizi norisinājās Maskavā, 2007. gadā, un līdz pat salīdzinoši nesenajiem Maidana notikumiem bija uzskatāms ja ne par māksliniecisku institūciju, tad pavisam noteikti par lielāko un sekmīgāko Krievijas dokumentālā kino festivālu. Laika gaitā vārds "Artdocfest" tika papildināts ar tituliem "Atklātais Krievijas (Starptautiskais) dokumentālā kino festivāls": atlases konkursā ar krievu valodā uzņemtām filmām drīkstēja piedalīties režisori no visas pasaules. Un, par spīti festivāla liberālajam uzstādījumam, līdz 2014. gadam tas turpināja saņemt finansējumu no Krievijas Kultūras ministrijas, katru gadu pulcēt vairāk nekā 20 000 skatītāju un dalībnieku un nodrošināt krievu auditorijai pasaules līmeņa dokumentālā kino programmu, kuras lielākā daļa rosināja palūkoties uz Krieviju "no malas", tātad bieži vien arī no ideoloģiski "nepareizās puses".

Sākoties Maidanam, arī Krievijas kultūrpolitiskā situācija kļuva ievērojami jūtīgāka, un "Artdocfest" dibinātājs, direktors un vadītājs režisors Vitālijs Manskis bija spiests pārcelt festivālu uz kādu ne pārāk tālu valsti, kur politiskas diskusijas vēl nav aizstājusi patriotiska eiforija vai mierinošs klusums. Šogad "Artdokfests" norisinās Rīgā, kinofestivāla "Riga IFF" ietvaros (tādēļ kā viesmīlības dāvanu atļaušos tam piešķirt latviešu lietvārda locījumu), un šajā scenārijā ir kaut kas pacilājošs: dokumentālais kino turpina dzīvot.

Taču nepatīkamais jautājums, kuru man nācās sev uzdot teju pēc katras "Artdokfesta" filmas noskatīšanās, bija: "Vai līdzās politikai tas turpina būt arī māksla?" Protams, apgalvot, ka māksla un politika ir savstarpēji izslēdzošas vienības, būtu klajš ideālisms. Taču visnekvalitatīvākie mākslas darbi un visciniskākie politiskie risinājumi mēdz rasties, tieši strādājot pēc principiem "viss ir māksla" un "viss ir politika". Šeit gan ir svarīgi piebilst, ka Rīgas "Artdokfesta" filmas ir jāvērtē divējādi – pirmkārt, katru atsevišķi, ņemot vērā gan tās māksliniecisko ieceri un izpildījumu, gan uzņemto politisko kursu, un, otrkārt, kā dokumentālu filmu kopumu, kas apzināti sastādīts no visiem konkursa pieteikumiem, vadoties pēc noteiktiem kritērijiem – gan mākslinieciskiem, gan politiskiem.

Pirmā festivāla programmā iekļautā filma, kuru man gadījās noskatīties, bija Natālijas Babincevas "Muzejs "Revolūcija"". Tas, ko tagad sauc par Maidanu, ir beidzies, Kijevas centrs ir atgriezies ierastajā galvaspilsētas ritmā, Neatkarības laukums iztīrīts un sakopts, bet mediju uzmanība pievērsta aktualitātēm citos Ukrainas reģionos. Tikmēr filmas varoņi – muzeju darbinieki, kuratori, kolekcionāri un aktīvisti – nodarbojas ar šai īsajai un spilgtajai vēstures epizodei veltītu izstāžu veidošanu. Ideoloģijai un mākslai te izdodas pārsteidzoši labi sadzīvot, galvenokārt tāpēc, ka filmas interesantāko daļu veido sarunas ar māksliniekiem, kuri ir piedalījušies revolūcijas estētikas radīšanā, sākot ar improvizētu vairogu un prīmusu apgleznošanu un beidzot ar teatrālām, līdz zobiem bruņotai berkutiešu ierindai izpildītām performancēm. Tā ir skaista un krāsaina revolūcijas aina ar vijoļspēli un smiekliem, gluži kā no Kusturicas kāzu ainām, tieši tāda, kādu to gribētos iztēloties. Protams, šī idille ir attēlota tikai līdz brīdim, kad berkutieši gluži kā tumsas spēki no pasakām ielaužas daiļrades apdullinātajā pūlī. Šķiet, kāds no filmas varoņiem izteicās, ka kopš tā brīža par mākslu vairs nebija laika domāt.

Museum Revolution

"Muzejs "Revolūcija""

Pēc "Muzeja "Revolūcija"" noskatīšanās kļuva vairāk vai mazāk skaidrs, ka šis ir ideoloģiskais formāts, kurā, visticamāk, iekļausies arī visas pārējās "Artdokfesta" filmas. Un principā tam nav nekādas vainas: ja par Ukrainu, tad par Ukrainu. Skaidra un godīgi formulēta politiskā nostāja ir daudz labāka par slēptiem un šifrētiem psiholoģiskiem mājieniem. Taču problēma ir tā, ka ideoloģisks kino bieži vien atvaira jebkādas diskusijas iespējas.

Festivāla programmā, piemēram, ir divas filmas par Ukrainas karu. Pirmā ir Ruslana Ganuščuka īsfilma "Divas dienas Ilovajskā", otra – Šahidas Tulaganovas "Doņeckas lidosta". Un lūk, noskatoties pirmo filmu, es jutos iedzīts strupceļā. Filma ir veltīta Ilovajskas kaujā kritušo kareivju piemiņai, un jau tēma vien to it kā paceļ ārpus jebkādas kritikas – par mirušajiem vai nu labu, vai neko. Turpretī "Doņeckas lidosta" lielākoties ir veltīta kara noziedzīgajam absurdam. Filma pagodina abu pušu – gan ukraiņu, gan separātistu – kaujiniekus ar krietni kvalitatīvāku kinematogrāfiju, taču bez liekas žēlošanas uzsver arī viņu destruktīvo un agresīvo dabu. Ja "Ilovajskas" varoņi ir jauni, apjukuši puikas bez jebkādas militāras pieredzes (ko vaļsirdīgi atzīst arī viņu komandieris), tad "Doņeckas" vīri skatās kamerā ar zvērojošām un bezcerīgām acīm, cenšoties racionalizēt to, ko racionalizēt nav iespējams (viens no separātistu komandieru personīgajiem pamatojumiem karam pret Ukrainas armiju, piemēram, bija "tāpēc, ka esmu mācīts kalpot Padomju Savienībai"), un paužot pret ienaidnieka pusi neviltotu, gandrīz neprofesionālu naidu. Dokumentālais kino par karu vienmēr atstāj spēcīgu emocionālo pēcgaršu. Taču diemžēl gandrīz vienīgais, ko no šīm filmām var uzzināt, ir: karā šauj. Ne vairāk un ne mazāk. Visas "Doņeckas lidostas" garumā es cerēju, ka režisore uzdos komandieriem sāpīgo jautājumu, uz kuru nespēja atbildēt ne BBC, ne radio "Brīvā Eiropa" korespondenti, kas tur atradās konflikta brīdī: "Kāpēc jūs tik ilgi karojāt par šo gruvešu kaudzi?" Un tas nekas, ka neviens no kaujiniekiem nezinātu atbildi. Tas nekas, ka atbildes nemaz nav. Galvenais taču ir domāt, vai ne?

Bet atgriezīsimies pie mākslas. Rīgas "Artdokfesta" (manuprāt) aizkustinošākā un sirsnīgākā filma ir Elvīras Nevjeras un Pjotra Rosolovska "Domino efekts". Abhāzijas Republikas sporta ministrs ir apprecējies ar krievu operdziedātāju, kura cenšas turpināt savu skatuves karjeru pustukšajā Suhumi pilsētā un iekļauties lēnām izklīstošajā un novecojošajā, taču bezgala patriotiskajā abhāziešu sabiedrībā. Sporta ministrs tikmēr organizē pasaules domino čempionātu, lai piesaistītu valstij plašāku starptautisko uzmanību. Ziniet, ir tādas vietas, kurās šķiet, ka laiks ir apstājies. Šie pasaules nostūri, kā likums, ir ideāli piemēroti laiskām sarunām ar draugiem, vīna dzeršanai, grāmatu lasīšanai, muļķīgiem jokiem un pēcpusdienas miegam. Taču atliek šajās vietās aizkavēties pārāk ilgi, un izrādās, ka laiks tomēr iet uz priekšu, un eiforiskās miera sajūtas vietā iestājas izolācija, izmisums un nemiers. Tieši tas pats notiek ar filmas varoņiem, un galvenais – ar skatītāju. Abhāzijas iedzīvotāju skaits strauji sarūk, galvaspilsētā kopš deviņdesmito gadu bruņotā konflikta ar Gruziju nekas nav mainījies, ja neskaita to, ka pēc kara tā arī nenojauktie grausti ir ieauguši vīteņaugos, un uz domino čempionātu ierodas dalībnieki tikai no tām valstīm, kas ir atzinušas Abhāzijas neatkarību, – šobrīd pasaulē tādas ir četras.

The Domino Effects

"Domino efekts"

"Domino efekta" valoda ir pašironiska un pat nedaudz rotaļīga, turpretī otra festivāla filma par postpadomju konfliktzonām – Nikolas Belluči "Groznijas blūzs" – atklāj diezgan nepatīkamu skatu uz Čečenijas galvaspilsētas mūsdienu reālijām. Kopš otrā Čečenijas kara beigām 2000. gadā daudz kas ir mainījies. Groznijas centrs ir attīrīts no jebkādām kara paliekām, par spraigajām neatkarības cīņām, kurām praktiski visās postpadomju valstīs ar interesi sekoja līdzi, vairs nav pieņemts runāt. Viens no Ramzana Kadirova autoritārā režīma galvenajiem uzstādījumiem, šķiet, ir izlikties, ka nekas no tā visa nav noticis. Uz katra stūra karājas milzīgi baneri ar, kā joko filmas varoņi, Tēvu, Dēlu un Svēto Garu: Ahmatu un Ramzanu Kadiroviem, kā arī visur klātesošo Putinu. Groznijā valda rūpīgi uzturēts miers un informatīvs vakuums. Taču līdzās ainām ar jaunās Groznijas sterilajām, gandrīz nevainojamajām ielām un laukumiem Belluči gluži kā caur plaisu laikā parāda tās pašas vietas arī pavisam nesenā kara brīdī. Rodas īpatnējs efekts, kas liek noprast, ka tepat vien, aiz šīs glīti nospodrinātās fasādes, joprojām dzīvo atmiņas par brīvības cīņām. Tie paši karotāji, kas tiek nicināti kā tautas nodevēji, vēl nesen tika uzskatīti par varoņiem, un tikai pilsētas vecākie iedzīvotāji kaut kur dziļi skapjos un atvilktnēs glabā izbalojušus plakātus ar Dudajeva ģīmetnēm.

Grozny Blues

"Groznijas blūzs"

"Groznijas blūzs" ir interesants darbs, kuru ir vērts noskatīties kaut vai tāpēc, lai gūtu minimālu priekšstatu par šo dīvaino un visnotaļ orvelisko iekārtu. Tiesa, tā ir arī ļoti ambicioza filma – brīžiem pārāk ambicioza. Vienlaikus tā stāsta gan par sociāli aktīvu sieviešu grupu, kas cīnās pret Kadirova iekārtas sludināto paštaisno šovinismu, gan par centieniem apspiest atmiņas par abiem Čečenijas kariem, gan par Groznijas vienīgo blūza klubu, kas cenšas izdzīvot par spīti tam, ka dzīvā mūzika nevienu vairs neinteresē, gan daudz ko citu. Un bieži vien šķiet, ka pat paši autori ir apmaldījušies visā šajā tematiskajā pārbagātībā, kā rezultātā filma ir pilna ar ainām, kurām nav nekādas acīmredzamas nozīmes (ticiet vai ne, bet es, piemēram, tīri labi varētu iztikt bez kadra, kur nezināma sieviete veikalā pērk saldētus pelmeņus) un kuras liek skatītājam novērtēt savu personīgo laiku.

Bet paša Vitālija Manska pienesums festivāla programmai darbojās kā pretinde "Artdokfesta" politiskajam un ideoloģiskajam saturam. No pirmā acu uzmetiena filma "Ikonoskops" ir izglītojošs, gandrīz skolniecisks atskats televīzijas vēsturē. Stāsts sākas ar Borisa Rozinga un Vladimira Zvorikina triumfālo eksperimentu, kura rezultātā krievu zinātniekiem izdodas pārraidīt grafisku attēlu bez projekcijas palīdzības. No šī brīža seko virkne saistošu vēsturisku detaļu un arhīvu materiālu, kas seko televīzijas attīstībai līdz mūsdienām. Taču nevar nepamanīt, ka šis vēsturiskais kopsavilkums ir ar diezgan lieliem robiem. Ne ar vienu vārdu, piemēram, netiek pieminēts tāds sīkums kā BBC. Runa ir tikai par diviem pretpoliem – PSRS un ASV (retu reizi tiek pieminēta nacistiskā Vācija, galvenokārt, lai ilustrētu TV propagandas spēku) –, un drīz vien filmas vēstījums maina virzienu un pievēršas televīzijas ideoloģiskās lomas analīzei. Īsta zelta raktuve šādai tēmai, protams, ir Aukstais karš, sākot ar Hruščova un Niksona komiskajām debatēm un beidzot ar Gagarina nosēšanos uz Mēness, taču filma nav tikai par to. Galvenais, ko Manskis, šķiet, vēlas pateikt, ir tas, ka cilvēka pasaules redzējums bieži vien ir pielāgots televīzijai, nevis dzīvei. Citiem vārdiem sakot – sirsnīgs veltījums krievu televīzijas skatītājam. Un, it kā apzinādamies, ka dokumentālais kino patiešām ir dzīvs tikai tikmēr, kamēr tas ir māksla, Manskis savā filmā ir piešķīris īpašu nozīmi tās grafiskajam risinājumam, pakārtojot vēstījumu vizuāliem paņēmieniem un otrādi.

"Ikonoskops"

Te nu jāatdod "Artdokfestam" pienācīgais gods par uzticību manifestam: dokumentālais kino patiešām ir dzīvs, kamēr vien tas ir māksla, un Rīgas festivāls to lieliski pierāda gan ar pozitīviem, gan ar negatīviem piemēriem. Bet tas nav vienīgais. No visa šī saturiskā piedāvājuma var secināt arī to, ka, lai dokumentālā kino māksla patiešām spētu dzīvot, tai jāspēj izraisīt diskusijas, apkopot viedokļus un neļaut nevienam vēstures momentam paslīdēt garām nemanītam. Gandrīz vai žēl, ka pagaidām tieši tur, kur šādas filmas visvairāk būtu nepieciešamas, tas nav izdevies.

Svens Kuzmins

Svens Kuzmins ir mākslinieks, literāts, etīžu teātra "Nerten" režisors un aktieris. Raksta prozu un publicistiku, kā arī glezno.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!