Dzeja
13.03.2007

Skaties man acīs, ziema

Komentē
0

 

Tukuma pagrieziens

Viņam mutes vietā ir sniegpārsla,
tās formas ir asas un tas nozīmē,
ka viņš neko neteiks.

Reizēm meiteņu krūtis ir vienīgais,
par ko viņš domā, tā līdzinoties vienlaikus
dzīvniekam un tai pat laikā
cilvēcīgākajam no cilvēkiem.

Viņu neglāba brīvdabas estrādes
un cukurvates kioski.

Pasaule ir atvērta tikai
dažiem, un viņš nav no tiem,
kas saņems reto patiesības vēstuli.

Mēs stopējam, balsojam mašīnas sniegā.
Somas ir tukšas, bet smagas.
Man noteikti jānokļūst galā,
bet viņa mērķis jau sasniegts.
Pudele tukša -

ar minūti krītošu
noveļas tumsa.

Pazib mašīnu logi, sejas aiz tiem
klusas. Sakniebtas lūpas.

Skatienus nemainām,
tie paliek pie mums.
Viņa seja - pazaudēts draugs.
Un atgūts no jauna.

Mēs balsojam mašīnas sniegā.


***
Senā kartiņā sēž jaunkundzes, sola atzveltne rotāta smalkiem ziediem,
Jūgends ir sācies.
Vienai no viņām uz pleca sēd dūja.

Šo kartiņu atceries, mīļā, atceries dienā,
Kad lietus pāri kaltušiem ceļiem līs
Un tu uzvilksi šortus, lai ietu uz ezeru zemenes skalot.

Šo kartiņu atceries, kad gadiem vairs nozīmes nebūs,
Kad laiku skaitīs pēc ozolu lapām, kad eņģeļi pārnāks uz laukiem
Un kops govis, aitas un kazas.

Šo kartiņu man atstāja mana vecmāmiņa, tas notika sen -
Kādā rītā pie brokastu galda,
Kūpēja vārīta ola, krievu trauciņā sēdināta,
Viņas acis bija laipnas un aiz loga sniegpulkstenītes lauzās no zemes.
No sienām uz mums skatījās dzejnieku portreti, sārti un sastinguši.

Šo kartiņu atceries tad, kad ilgosies manis.
Šo kartiņu atceries tad, kad žēlosi sevi.

Otrā pusē nekas nav rakstīts, tik traipi un kleksīši mazi.

Vai tu zini
Kā tintes traipi izrotā mīlestību?


Atvadas

Šodien nebūšu mājās.
Nesūtiet vēstules.

Lai gan jūs man nekādas vēstules tāpat
Nesūtāt.

Brītiņu uzgaidi, viesuļu taksometr,
Man šis tas vajadzīgs no tevis.


***
Zaļa jaka velk viņu sev līdz,
pats viņš vairs
nespēj iet.
Acis - bijušā fotoaparāti.
Pa netīriem, brūniem
bruģakmeņiem viņu velk
viņa zaļā jaka.
Veikalā velk.
Un tad - alus. Bauskas.
Uz pudeles drupas.

Skaties man acīs, ziema!
Kā jokodamās tu viņu dzenā
pa ielām, lai gan
miers - īstais namatēvs,
pie kā viņam jādodas.

Bāli virinās durvis.

Viņš nedzer, bet
meklē sevi
uz ielas.


Pavasaris

Krauķis bērzā
vaiduļo kā agrāk.

Redzu - eju ceturtā klasē,
marts, pa gaiteņiem skolā
meklēju ceļu uz āru.
Tur viss - svaigs,
lielie nomet pīpjus,
līdz autobusam, uz centru,
būs rupji joki. Ādas jakas
un laka sapūsta matos.

Peļķēs koku mizas, mellumi sīki,
sniegs tiepjas un saka - balts.
Es rikšoju, maisiņā kurpes - tā ir piektdiena,
un mani gaida krūmu pasaule,
kolti un makārovi no koku zariem,
slapjas zeķes.

Lauki ir plaši,
gaiss tajos nestāv uz vietas,
tas jož caur pasauli manu
Un dod elpot.
Par brīvu.
Bez mitas.

Tēmas

Toms Treibergs

Toms Treibergs ir etīžu teātra "Nerten" aktieris un režisors, kā arī Latvijas Radio 1 kultūras žurnālists. Raksta kino un teātra kritiku, ir trīs dzejoļu krājumu autors.  

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!