Par Ināras Kolmanes dokumentālo filmu "Dubultā dzīve. Sekss un PSRS" (2018)
Sabiedrību ļoti izteiksmīgi raksturo tas, par ko tajā nav atļauts runāt. Aizliegto tēmu saraksti mēdz būt dažādi, taču gandrīz vienmēr starp tām var atrast seksualitāti. Kāpēc tā? Kas seksualitātē šķiet tik ļoti "biedējošs" un "nepareizs", lai tā būtu jānoklusē? Darbā "Seksualitātes vēsture" Mišels Fuko runā par "apspiešanas hipotēzi" un jautā: vai joprojām nepieciešams seksualitātes vēsturi uztvert kā apspiešanas hroniku? [1] Uz šo jautājumu atbild Ināras Kolmanes dokumentālā filma "Dubultā dzīve. Sekss un PSRS" – jā, tā vēl aizvien ir klusēšanas un vajāšanas vēsture, kuras rūgtā pēcgarša ir jūtama vecākās paaudzes cilvēku skatījumā uz dzīvi un seksu. Vienlaikus tas ir saviļņojošs stāsts par seksuālu pilsonisko nepakļaušanos un libido neiznīcināmību: "Mūsu karogs ir meiteņu brunči, tas ir karogs, kas mūžīgi plīv…" [2] Taču par visu pēc kārtas.
Vērtējot filmu, manuprāt, ir lietderīgi nodalīt tās radīto emocionālo iespaidu no konceptuālā uzstādījuma, jo, raugoties uz otro aspektu, nākas konstatēt vairākas neprecizitātes. Pirmkārt, redzama ģeogrāfiska neatbilstība starp nosaukumu un saturu. Nosaukums vedina domāt, ka tiks aptverta visa PSRS teritorija, taču faktiski runa ir tikai par seksualitāti padomju Krievijā un vēlāk arī padomju Latvijā. Tas ir daudz šaurāks skatījums, kas ignorē PSRS sastāvā iekļauto republiku plašo daudzveidību, piemēram, Vidusāzijas un Kaukāza reģionu specifiku. Šādu izvēli var saprast: nedz filmas budžets, nedz formāts acīmredzot nav ļāvis tam visam pievērsties. Otrkārt, arī tad, ja atsauci uz PSRS uztveram hronoloģiski, nosaukums ir tikai daļēji atbilstošs filmas saturam, kur dominē Latvijas cilvēku stāsti. Uz Latviju, piemēram, nav attiecināma seksuālās kontroles politika, kas 20. gados tika īstenota PSRS, jo Latviju PSRS pievienoja tikai 1944. gadā. (Labā ziņa ir tā, ka pirmspadomju perioda seksualitātei Latvijā veltīts analītiski un informatīvi ļoti bagātīgais vēsturnieces Intas Lipšas pētījums "Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā 1914–1939" (2014).) Ja filmas veidotājiem būtu bijis pietiekami daudz resursu, viņi, iespējams, varētu salīdzināt atšķirīgos procesus, kuri šajā laikā risinājās padomju Krievijā un Latvijā, ilustrējot to, kas šajā ziņā mainījās līdz ar Latvijas iekļaušanu PSRS. Piemēram, padomju valsts sākumposmu raksturo atteikšanās no tradicionālajiem priekšstatiem par labu modernisma ideju iespaidotam skatījumam uz seksu kā komunālu pakalpojumu, kuru sieviete sniedz vīrietim pēc vajadzības. Krievijas seksuālā revolūcija diskreditēja laulību un ģimeni, turpretim Latvijā pēc kara "katras sociālās grupas galvenais mērķis bija atjaunot ģimenes dzīvi." [3] Tomēr abas minētās neprecizitātes nemazina filmas emocionālo efektu. Tieši pretēji, pēc noskatīšanās rodas vēlēšanās, kaut šīs filmas iecere būtu izvērsta seriāla formātā, aptverot stāstus no visām bijušajām padomju republikām.
Iespējams, mēs tikai tagad esam ieguvuši pietiekamu laika un psiholoģiskā komforta distanci, lai palūkotos uz šo periodu ar neitrāli vērtējošu skatienu un vienlaikus mēģinātu apzināties jēdziena "padomju mantojums" patieso, cilvēcisko svaru. Filmā aplūkotas bezgala interesantas kultūras liecības un vēsturiskie fakti, kas pasniegti ar dokumentālajam kino raksturīgo tiešumu un jutīgumu. Gribat zināt, kā labi izskatīties apstākļos, kad nav iespējams nopirkt elementāras zeķbikses? Ko nozīmē būt gejam vai lesbietei sabiedrībā, kurā par to draud cietumsods? Kas varētu būt "gumijas izstrādājums Nr. 2", kuru ražoja gāzmasku rūpnīcā? Kurš bērnu (!) žurnāls veltījis veselu numuru tam, lai ar komiksa palīdzību izskaidrotu mēnešreizes, dzimumaktu un grūtniecību? Un kā tik slēgtā sabiedrībā kā PSRS varēja sadzimt simtiem afrokomunistu?
Filma parāda, kā padomju režīms radīja īpašu cilvēka tipu: homo sovieticus – psiholoģiski un sociāli sašķeltu indivīdu, kurš dzīvo dubultu dzīvi pastāvīgās bailēs no soda un pazemojuma. Padomju ideoloģija noliedza seksualitāti, jo cilvēka uzdevums bija nesavtīgi un uzticīgi kalpot komunisma mērķiem. Kā to formulē Fuko, "seksu apspiež ar tādu bardzību tādēļ, ka tas ir nesavienojams ar vispārēju un intensīvu iesaistīšanos darbā". [4] Jautājums par seksuālo brīvību vienmēr ir bijis politizēts, atbrīvota seksualitāte ietver revolūcijas draudus gan kapitālisma, gan komunisma iekārtai.
To apzinoties un cenšoties samazināt seksualitātes nozīmi līdz minimumam, tika radīti dažādi absurdi un kropli uzskati. Par seksu bija aizliegts runāt un rakstīt pat zinātniski neitrālā formā, tādēļ nebija ne tikai informācijas, bet arī valodas, kurā izteikt savus seksuālos pārdzīvojumus. Cilvēki izlīdzējās vai nu ar abstrakti inteliģentām botānikas metaforām ("drīksna", "putekšņnīca"), vai kriminālajām aprindām raksturīgo necenzēto leksiku. Pat griežoties pie ārsta pēc palīdzības, padomju cilvēkiem nebija ne jausmas, kā aprakstīt savas dzimumdzīves problēmas.
Pilnīgi ignorēt dzimumdzīvi nebija iespējams kaut vai sabiedrības veselības vārdā. Lai ierobežotu venerisko infekciju izplatīšanos, tika ražoti prezervatīvi, taču tie bieži plīsa un bija tik biezi, ka neko nevarēja just. Turklāt, lai tos nopirktu, bija jāiet uz aptieku un jābūt spējīgam pārvarēt kaunu, pietiekami skaļi pateikt "man, lūdzu, prezervatīvu", samaksāt, paņemt preci un iziet uz ielas nosodošu skatienu pavadītam. Klusēšanas likumam bija traģiskas sekas, tas vairoja nezināšanu un nevajadzīgas ciešanas. Nebija nekādas seksuālās audzināšanas vai izglītības. Īsti nezinot seksa fizioloģiju, bija grūti izsargāties, tādēļ padomju medicīnas aprūpē visizplatītākais kontracepcijas veids bija aborts. Miljoniem abortu katru gadu. Arī miljoniem steigā noslēgtu laulību. Miljoniem krasi mainītu dzīvju.
Padomju morāle prasīja, lai cilvēks būtu uzticīgs valstij un ģimenei, nevis domātu par savu labsajūtu, tādēļ tika propagandēts uzskats, ka tikumīgai sievietei seksuāla bauda nemaz nav jāizjūt, viņai svarīgākas ir mīlestības jūtas. Radās destruktīvais stereotips, ka seksa fizioloģiskā bauda domāta vīriešiem, turpretim sievietēm – emocionālais gandarījums no attiecību fakta. Bet ko darīt, ja nav arī tā? Sarunāties bija grūti ne tikai ar mediķiem, bet arī savā starpā. Ko sievietei darīt, ja vīrs pēkšņi sāk runāt par "orālo mīlestību"? Kas tas vispār ir? Beidzot noskaidrojot atbildi, iestājas pamatīgs šoks. Tas ir tik liels, ka padomju sieviete varēja tūlīt pat nosūdzēt aptrakušo vīru partijas komitejai, kura izsauca viņu uz pārrunām un izteica rājienu. Dažkārt arī atbrīvoja no amata. Tagad viņš zinās, ka sieva var viņu nodot jebkurā brīdī, bet vēl aizvien nezinās par sāpēm mēnešreižu un seksa laikā. Dubulta dzīve, dubults izmisums.
Ja nevari justies brīvs pat guļamistabā, tad kur ir tavas brīvības robeža? Pagrīdē. Dubultās dzīves norma ir runāt vienu, bet darīt pavisam kaut ko citu. Apspiežot seksu, tas neizzūd, bet gan kļūst par personiskās un politiskās brīvības simbolu. Līdz ar videomagnetofonu parādīšanos parādījās arī pirmā no ārzemēm atvestā videopornogrāfija – tautas seksa universitāte. Varbūt tādēļ Padomju Savienība beidzās ar seksuālo revolūciju, kuru tā savulaik bija uzsākusi un pēc tam apspiedusi: kad 1988. gadā filmā "Mazā Vera" pirmo reizi padomju kinovēsturē uz lielā ekrāna tika parādīts dzimumakts, kļuva skaidrs: kaut kas ir mainījies neatgriezeniski. Tā bija zīme, ka padomju vara drīzumā kritīs.
Ināras Kolmanes izjustā filma ir nozīmīga kā homo sovieticus pašterapija, jo ļauj izsekot līdzi ne tikai seksualitātes apspiešanai, bet arī tam, kā seksualitāte pamazām atguvusi savu vietu mūsu dzīvē. Filmas vietām ironiskais, vietām skaudri emocionālais vēstījums aizkustinās tos, kuri neko par to visu nezināja, un – gribas cerēt – palīdzēs dziedināties tiem, kuri joprojām dzīvo dubultu dzīvi. Ļaus saprast, ka ar viņiem viss ir kārtībā, ka var uzdrošināties gribēt un saņemt intīmu pieskārienu un runāt par baudas mirkļiem. Skapja durvis ir vaļā.
[1] Fuko, M. (2000) Seksualitātes vēsture I. Zinātgriba. Rīga: Zvaigzne ABC, 8. lpp.
[2] "Lilioma dziesma", (1971), Imants Kalniņš (mūzika), Māris Čaklais (teksts).
[3] Lipša, I. (2014) Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā 1914–1939. Rīga: Zinātne, 133. lpp.
[4] Turpat, 9. lpp.
2