Komentārs
11.02.2013

Skandāli un apnicība

Komentē
17

Šoreiz – par kaut ko pozitīvu. Mani pārņem patiess un neviltots lepnums par to, cik tālu esam tikuši savā attīstībā pēdējos divdesmit gados, kad atkal uzzinu par kārtējo "kompromātu" – precīzāk, informāciju par tām lietām mūsu amatpersonu dzīvē, kuras tiek uzskatītas par diskreditējošām un nomelnojošām. Patiesi, tā taču ir vesela industrija, kurā darbojas žurnālisti, partiju spindoktori, "sabiedrisko attiecību" speciālisti un vienkārši entuziasti, kuri visi kopā mēģina atrakt sazvērestības, interešu konfliktus, netikumīgus sakarus un visu ko citu. Savukārt daudzie gadījumi, kad šī industrija ir spējīga izspiest no sevis visai žēlīgu rezultātu, liek secināt, ka mūsu amatvīri un sievas patiesībā ir diezgan godīga publika – varbūt ne tik godīga, kā šur tur citur pasaulē, taču krietni godīgāka par vidējo Latvijas iedzīvotāju. Turklāt arī godīgāka, nekā mēs būtu pelnījuši.

Pēdējā amatpersona, kurai paveicās sevi parādīt no šādas puses, ir Sarmīte Ēlerte – "Vienotības" kandidāte Rīgas mēra amatam. Par viņu žurnāls "Otkritij Gorod" ir cēlis gaismā "skandalozu faktu": Ēlerte, lūk, 1980. gadu beigās, mācīdamās Maskavas VGIKā, esot pelnījusi pieciniekus zinkomā, partijas vēsturē un sociālisma politekonomijā. Tas, manuprāt, caurcaurēm liecina Ēlertei par labu – nevis paši piecinieki, bet gan tas, ka neko nopietnāku par viņu laikam nevar atrast. Lai būtu skaidrs: mans nolūks šeit nav celt viņas reitingus. Neesmu ar Ēlerti sadarbojies žurnālistikas laikos, savukārt viņas politiskie centieni saliedēt mūsdienu Latvijas sabiedrību uz latviešu etniskā nacionālisma pamata man šķiet atrauti no realitātes. Šeit sacītais mutatis mutandis varētu attiekties uz jebkuru līdzīgu gadījumu – teiksim, nozagto Nila Ušakova e-pasta saraksti, kurā acīmredzot neko spēcīgāku nevarēja atrast, kā vien pilnīgi oficiālas atskaites Krievijas vēstniecības Hapilovam par naudas izlietojumu kaut kādiem "Saskaņas Centra" pionieru organizācijas utreņņikiem. Piedošanu, ja tā ir visa "Maskavas roka", ko var atrast Ušakova sarakstē, tad gribot negribot rodas secinājums par Nilu Valerjeviču kā salīdzinoši lojālu Latvijas pilsoni. Abi gadījumi ir vienlīdz triviāli un bez nopietna kompromitējoša satura. Tādēļ abos gadījumos apgalvot pretējo nozīmē apzināti debilizēt lasītājus, mēģinot pierādīt, ka acīmredzamu faktu vietā viņam vajadzētu ticēt mūsu sazvērestības teorijai.

Taču šis konkrētais Ēlertes "kompromats" gan ir pelnījis mazliet pārdomu. Skaidrs, ka stāstam par VGIKa atzīmēm ir īpašs skanējums tieši Latvijas krievvalodīgo auditorijā. Galvenā okupantu apkarotāja, izrādās, pati ir tīri labi iejutusies asiņainās diktatūras elitē, turklāt bez īpašiem pārdzīvojumiem un ļoti veiksmīgi kārtojusi eksāmenus nīstā režīma ideoloģijā. Taču kāda ir šā fakta nozīme? Protams, to var atcerēties rubrikā "personības loma vēsturē". Taču apgalvojums, ka šī informācija nopietni diskreditē attiecīgo personu kā politiķi, nostāda muļķa lomā pašus kompromātu medniekus un liek vaicāt – kas, vai tad nekā nopietnāka tiešām nav?

VGIKs padomju laikā noteikti nebija pēdējā mācību iestāde, turklāt salīdzinoši brīva no komunistu ideoloģijas. Tādēļ pats mācīšanās fakts Maskavā cilvēku drīzāk parāda pozitīvā gaismā. Savukārt, ja Ēlertes grēks nav mācīšanās, bet gan eksāmenu kārtošana zinkomā, diamatā, partijas vēsturē un sociālisma politekonomijā, tad tā ir vienkārši prasta liekulība. Varētu padomāt, ka kāds PSRS varēja mācīties augstskolā bez visas šās ideoloģiskās dogmatikas. Arī sacīt, ka Ēlerti diskreditē piecinieki šajos priekšmetos, liekas mazliet uzspēlēti no psiholoģiskā viedokļa. Cilvēkiem piemīt noteiktas mācīšanās spējas, kuras arī nosaka viņu rezultātus šāda veida eksāmenos. Vai ir iespējams iedomāties cilvēku, kurš tādēļ, ka nepiekrīt padomju ideoloģijai, būtu spējīgs kaut kā "atslēgt" mācīšanās spējas attiecīgajos priekšmetos un kārtot tos uz knapiem trijniekiem, šādi riskējot tikt izmests no elitārā VGIKa? Kā teica Staņislavskis saviem draugiem Ņemirovičam un Dančenko – neticu!

Īsi sakot, tiem ļaudīm, kuri tuvākos mēnešos darbosies pa "kompromātu" līniju, vajadzētu būt uzmanīgiem. Reizēm izvilktie "skandalozie fakti" ir tik bezcerīgi triviāli, ka parāda attiecīgo nomelnošanas kandidātu drīzāk pozitīvā nekā negatīvā gaismā. Savukārt, ja vaicājam filozofiski, vai PSKP vēstures un diamata mācīšanās padara cilvēku labāku vai sliktāku, tad atbilde nemaz tik viegli nedodas rokā. Skaidrs, ka viss atkarīgs no atskaites punkta. Protams, padomju laikā visās savienības augstskolās tika fundamentāli degradēta mācīšanas un mācīšanās kultūra, kura pie mums daudzviet nav atdzimusi joprojām. Tekstam ir tikai viena "pareiza" interpretācija; pasniedzēja uzdevums ir no katedras lasīt priekšā pareizo mācību, studenta – eksāmenā viņam atstāstīt to pašu atpakaļ, ar tieši tiem pašiem vārdiem. Taču šai sistēmai, kuras ietvaros studentam bija jālasa, jākonspektē un diezgan detalizēti jāpārzina noteikts Marksa, Engelsa un Ļeņina darbu kanons, bija arī savas priekšrocības iepretim mūsdienu Latvijas situācijai. Proti, toreiz viņi patiešām izlasīja šos Marksa, Engelsa un Ļeņina darbus. Ja par kaut ko mēs varam būt droši Sarmītes Ēlertes gadījumā, tad par to, ka viņa patiešām ir lasījusi Ļeņina "Valsts un revolūcija" un "Как нам реорганизовать РАБКРИН?" Šodien turpretī Latvijā ir iespējams iegūt t.s. augstāko izglītību, patiešām neizlasot pilnīgi neko. Tādēļ atbildēt, kas ir labāk, nebūt nav tikt vienkāršs uzdevums.

Tēmas

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
17