Par ēdnīcu "Daily" LU centrālajā ēkā un Ekonomikas un vadības fakultātē
"Viens, divi, trīs, četri, kājas kopā! Un atkal – viens divi trīs četri..." Lai nokļūtu LU Ekonomikas un vadības fakultātes ēdnīcā "Daily", ir jāiet garām noslēpumainai telpai ar tumši brūnām apdauzītām durvīm, aiz kurām aizelsusies sieviete skaļi komandē vingrotāju grupu. Tāpat ir jāuzmanās no nikniem pensionāriem, kas gaitenī novietotajos kafijas automātos saredz savu slimību cēloni un ar vāji slēptu naidu cenšas no tiem izdabūt ārā kādu šķidrumu.
Tāds pats "Daily" atrodams LU galvenajā ēkā Raiņa bulvārī. Pētīt norādes uz kafejnīcu nav jēgas, jo tās ir uzliktas tikai teoloģijas fakultātei, astronomijas institūtam un pagraba tehniskajām telpām. Jālieto vecā metode – jāseko smakām. Iesākumā it nemaz nav rosinoši kāpt lejā pagrabā un iegrimt vieglā mitruma, kanalizācijas un sēnīšu izdalīto gāzu mikslī, bet, izturot šo pārbaudījumu, nonāku lielā, gaišā telpā ar ventilāciju, kas tuberkulozi izraisošos izgarojumus ir uzsūkusi, un drīz pārstāju bažīties par to, ka man neviens šodien nevēlēsies tuvoties, jo smaržoju pēc kotletēm un kanalizācijas.
Ēdienkartē ir skaidri jūtama pasaules elpa. Ir pieejams gan kuskuss, brazīļu ragū un tradicionālās gruzīnu desiņas – kupāti. Esmu svētdienas plēsējs-gaļēdājs, un, redzot veģetāro ēdienu opcijas, vienmēr nopriecājos, jo rodas drošības sajūta, ka ēdienkartes sastādītājs domā ne tikai par plēsējiem, bet arī par zālēdājiem.
Tas, kas liek manai sirdij priekā salēkties aukstā janvāra dienā, ir zupas katls ar nosaukumu "ribollita". Ribollita ir sena un pamatīga itāļu zemnieku zupa, kas tulkojumā nozīmē "vēlreiz vārīta". Vakardienas dārzeņu vai makaronu zupa, piemēram, minestrone, tiek uzvārīta, pieliekot visu, kas pa rokai, papildus sametot katlā maizi. Iespējams, šīs zupas vēsture sākās viduslaikos, kad kalpi savāca ēdienā mērcētu maizi no kungu dzīru galdiem, salika katlā, pievienoja ūdeni un pagatavoja kārtīgu viru. To pat par zupu īsti nevar nosaukt, jo kārtīga ribollita ir bieza kā auzu putra.
Veru katlu vaļā un... redzu tikai šķidrumu. Maisot ar kausu, liela pretestība nav jūtama, un pēc kulstīšanas katla virspusē parādās vientuļas seleriju šķēlītes, kas skumji airējas starp retām pupiņām un citiem dārzeņiem. Maize katlā noteikti nav bijusi, un kļūst skaidrs, ka šī ir ļoti nabadzīgu itāļu zemnieku zupa. Bet no otras puses – tā maksā vienu eiro, un pēc brīža es piedzīvoju vienu no tām retajām reizēm, kad ir jāēd, labsajūtā skaļi vaidot.
Šī ir tā pati sajūta, kas redzama filmās, kad no vāciešiem izbēgušais karagūsteknis ilgi slapstās pa purviem, līdz beigās nonāk kādā nomaļā mājā, kur viņu – izvārgušu un netīru – pabaro fejai līdzīga sapņu meitene. Atzīšos – es ēdu kā šis gūsteknis, ātri, skaļi kā ruksis un negausīgi, zupa bija asa, karsta un pilna ar dzīvesprieku, kas ir nepieciešams janvārim, kaut arī no ribollitas tur bija tik daudz, cik Imantā Kalniņā no saprātīga cilvēka.
Ar apslāpētu pirmā bada sajūtu ievēroju neparasto trauku selekciju – pirmo reizi mūžā es kādu laiku blenzu uz kafijas krūzi, kas izrādījās lielāka par zupas šķīvi. Tas ir oriģināli, bet es labprātāk dodu priekšroku klasiskajai versijai, jo mazā zupas bļodiņa vēderu nepiesien, bet lielā kafijas bļoda pārāk strauji atdzesē dzērienu, un es to siltu tā arī nepagaršoju.
Kafija atdzisa arī tāpēc, ka nācās doties cukura medībās un klīst kā Venēcijā pazudušam tūristam, kurš pēdējā ceļojuma dienā meklē bezjēdzīgus suvenīrus saviem draugiem. Cukurs nebija atrodams ne uz galdiem, ne pie kafijas automāta, un visbeidzot, saņemot kasieres draudzīgi pārmetošo "vajadzēja uzreiz prasīt – maksājot", ieraudzīju, kur tas noslēpts; dziļi iekšā, aiz kases aparāta, tieši tik tālu, lai pat garākā roka tam netiktu klāt. "Ar diviem pietiks?" kasiere man uzsmaidīja un nolika uz šķīvja papīra desiņas ar cukuru.
Acīmredzot topošie zinātnieki ir nesātīgi cukura rijēji.
Ir viena mīkla, ko "Daily" ēstuves mani atstāja šķetinām. Kā otro ēdienu izvēlējos sēņu paprikašu, kas, līdzīgi kā gulašs, ir viena no tradicionālajām ungāru mērcēm. Paprikašs ir no paprikas gatavota mērce ar vistas gabaliņiem, bet mūsdienu virtuvē ir izplatītas dažādas veģetārās versijas. Ekonomikas fakultātes kūku sektorā arī valda ungāri – ir gan karaliskā Esterhāzi kūka, kas nosaukumu ieguvusi no ungāru prinča ar šādu uzvārdu un kas sastāv no daudzām plānām biskvīta kārtiņām, kurām vajadzētu būt piesūcinātām ar konjaku. Blakus atrodama Doboša kūka, kas savu vārdu guvusi no ungāru konditora ar šādu uzvārdu. Doboša kunga piecu biskvīta kārtu kūkai pa virsu jābūt kārtīgai karamelei, jo tā ir radīta, lai ilgāku laiku saglabātu savu mitrumu un nekļūtu sausa. Lūk, es tā arī nesapratu, vai ēstuvēm ir kādas tautu draudzības dienas, vai arī ēdienkartes sastādītājam ir mīlas dēka ar kādu ungāru, bet jebkurā gadījumā patīkami, jo nezinu citu vietu Rīgā, kur maltītē var gūt ungāru virtuves piesitienu.
"Daily" ir draudzīga ēdnīca arī pilnīgā nabadzībā nonākušiem studentiem. Atšķirībā no cukura, kas tiek izsniegts, it kā mēs gatavotos karam ar Lietuvu, olīveļļa un olīveļļas-balzamiko mērce ir par brīvu. Ja iegādājas pāris maizes šķēles un ūdeni, par to iztērējot 30 centus, var paņemt šķīvi, pieliet ar olīveļļu un ieturēt labas gardēža pusdienas, mērcējot maizi eļļā un apcerot tumšajā ēdnīcas daļā starp vīna glāžu kastēm novietotos spaiņus ar vīstošo ziedu gubām. Kā pamesti mājdzīvnieki patversmē, ar nokārtām galviņām tās gaida savu saimnieku, bet izskatās, ka viņš savā dzimšanas dienā ir kārtīgi piemeties, bez šalles un cimdiem izskrējis ārā un pazudis Eiropas kultūras galvaspilsētas naktī.
2