Par Joahima Trīra filmu "Skaļāk par sprādzieniem", 2015
Vidusskolas laikā, kad atklāju kino burvību, mani kā ar tipiskām pusaudža neirozēm un radošajām intencēm sirgstošu nūģi visvairāk, protams, aizkustināja filmas par personāžiem, kuri saskārās ar tām pašām problēmām un uzlūkoja dzīvi tāpat kā es. Vai vismaz man tā gribējās domāt. Kad skatījos, teiksim, "Adaptāciju", "Doniju Darko" vai "Garpa pasauli", dzīvi izjutu galveno varoņu (tie gandrīz vienmēr bija vīrieši ar literārām nosliecēm, kuri netika galā ar pārējo savā dzīvē) iekšējās un ārējās cīņas kā savējās, un šādas filmas tolaik bija un joprojām ir manas "feel-good" jeb labsajūtas filmas. It kā par dzīves ciešanām, taču vienlaikus arī pacilājošas, iedvesmojošas, mudinošas sēsties pie datora un censties pašam kaut ko uzrakstīt par to, kas notiek. Par atšķirtību, vientulību, alkām pēc mīlestības un visām pārējām klasiskajām pusaudžu dzīves nebūšanām. Šie personāži bieži bija vecāki un nobriedušāki (vai kļuva tādi filmas laikā), taču mani saistīja viņu inteliģentais trauslums un pašrefleksijas spējas. Un, protams, fascinēja sajūta, ka filmas autori tik labi saprot "mani", to, ko pārdzīvoju es, – un tik precīzi un smalki to attēlojuši uz ekrāna. Bet varbūt tā bija tikai ilūzija? Varbūt man gribējās piedzīvot to pašu, ko šiem filmu varoņiem, un kādā brīdī kļuva skaidrs, cik viegli patiesībā ir ļauties šiem pārdzīvojumiem, cik tie ir kinematogrāfiski un nesalīdzināmi skaistāki par ikdienas dzīvi. Es tiešām nezinu, vai pats būtu sapratis, cik eleganti ir vienatnē sēdēt jūras krastā, austiņās klausīties "Pink Floyd" un birdināt asaras, raugoties saulrietā, ja vien pirms tam nebūtu redzējis līdzīgas ainas Sofijas Kopolas un citu indie režisoru filmās.
Šīs izjūtas atkal uzbangoja krūtīs, skatoties norvēģu režisora Joahima Trīra (starp citu, viņam esot attāla radniecība ar skandalozo dāni Larsu) trešo pilnmetrāžas filmu "Skaļāk par sprādzieniem", ko aprīlī sāks demonstrēt kinoteātrī "Splendid Palace". Vidusskolas laikā šī savdabīgā drāma par kādas ģimenes vīriešu – tēva un divu dēlu – psiholoģisko krīzi un centieniem sadzīvot vienam ar otru un apkārtējo pasauli pēc mātes/sievas nāves, noteikti būtu atstājusi uz mani spēcīgu pēcsajūtu. It īpaši ainas ar abu ģimenes dēlu – Džonasa (Džese Eizenbergs) un Konrada (Deivids Druīds) – līdzdalību. Savā dzīvē aizgājušais Džonass nespēj aprast ar jaunā tēva lomu un izmanto izdevību, lai aizbēgtu no savas ģimenes atpakaļ pie tēva un jaunākā brāļa, ceļā sastopot bijušo mīlestību. Tikmēr Konrads pārdzīvo tipisko pusaudžu "viens pret pasauli" sindromu, ir noslēdzies sevī, spēlē datorspēles, slepus raksta eksperimentālu dokumentāla stila prozu un ir līdz ausīm samīlējies vienā no skolas pievilcīgajām karsējmeitenēm. Problēmas ir arī tēvam Džīnam (Gabriels Bērns), kuram jāmēģina saglābt izirusī saikne ar Konradu un sadzīvot ar atklājumu par mirušās sievas – slavenas kara fotogrāfes Izabellas (Izabella Ipēra) – mīlas dēku ar kolēģi. Uzmanības centrā nereti nokļūst arī mirusī Izabella, kuras tēls ienāk filmā caur visu trīs vīriešu atmiņām, fantāzijām un sapņiem. Filmas gaitā atklājas, ka Izabella pirms trim gadiem izdarījusi pašnāvību, acīmredzami nespējot sadzīvot ar mierīgu ģimenes mātes lomu pēc fotogrāfes gaitās pieredzētajām šausmām. Tēvam un dēliem jāsanāk kopā, lai izšķirotu mātes materiālus gaidāmajai izstādei un beidzot tiktu galā ar viņas nāves radītajām traumām.
Kā jau pieminēju, pirms gadiem desmit šāds kino noteikti būtu mani satriecis, pietiktu vien ar dažām iespaidīgākajām ainām – dinamisko kolāžu, kuras fonā skan Konrada radītais teksts, vai noslēguma epizodi, kurā Konrads pēc ballītes kautrīgi pavada uz mājām savu slepeno mīlestību. Taču man vairs nav sešpadsmit, un visi šie režisora triki ar noskaņas radīšanu, neparastu montāžu, mūsdienīgām detaļām (virtuālā ORPG spēļu vide, kurā dzīvo Konrads) un mūziku (chillwave ritmi lieliski papildina palēninātas ainas) nespēj aizēnot to, ka filma ir bardaks. Skaisti un atmosfēriski uzfilmēts, ar labiem aktierdarbiem, ar labām idejām, taču bardaks. Filmas naratīvs ir haotisks un saskaldīts sīkos fragmentos, turklāt dažreiz viena aina tiek atkārtota no dažādu varoņu skatpunktiem, tāpēc pirmajā skatīšanās reizē nav nemaz tik viegli orientēties filmas laika hronoloģijā. Realitātē izspēlētus notikumus papildina arī personāžu iztēles augļi, un pārejas starp šiem apziņas stāvokļiem notiek tik plūstoši, ka to iespējams nepamanīt. Man nebūtu nekādu iebildumu pret šādu filmas uzbūvi, kas šķietami ļauj iekļūt personāžu apziņā, ja vien režisors kopā ar scenāristu Eskilu Fogtu būtu parūpējušies, lai varoņu darbības radītu par viņiem pilnasinīgāku iespaidu, kad viņi darbojas reālajā pasaulē. Diemžēl filmai ir uzkrauts tik apjomīgs tematiskais slogs, ka ar nieka stundu un piecdesmit minūtēm ir daudz par maz, lai ar visiem šiem uzstādījumiem kaut cik sakarīgi tiktu galā. Rezultātā visi trīs vīrieši – Džīns, Džonass un Konrads – drīz vien kļūst par staigājošiem klišeju iemiesojumiem, un tikai Konradam, šķiet, paveicies ar kādu interesantāku personības šķautni. Scenārijs viņiem īsti nedod iespēju izpausties, un mēs bieži varam tikai nojaust par to, kādas ciešanas patiesībā pilda viņu dvēseli, un par to iemesliem vispār jāzīlē kafijas biezumos. Kaut vai par to, kāpēc Džonasa dzīvē ir iestājusies laulības krīze. No Eizenberga klusēšanas un smīnēšanas zodā to grūti izdibināt. Kādā brīdī ir cerība, ka viņš atklāsies savam brālim, taču tas nekad nenotiek, un visa Džonasa līnija paliek pilnībā karājamies gaisā. Līdzīgi arī Džīns nespēj tikt pāri vainas sajūtai sievas un dēlu priekšā, to papildina viņa romāns ar Konrada skolotāju, taču tas viss netiek izvērsts tālāk par ekspozīciju. Ļoti spēcīgs varētu būt Izabellas tēls, kuras harismu un dzīves pieredzi leģendārā Izabella Ipēra spēj pasniegt tikai ar acu skatienu vien. Diemžēl skatītājiem jāiztiek ar to, ko par Izabellu atceras viņas dzīves vīrieši, taču viņai pārāk maz iespēju ir pašai sevi manifestēt. Šāda pieeja ir interesanta, taču neesmu drošs, vai rezultāts konkrētajā filmā uzskatāms par veiksmīgu.
Kad 2012. gadā noskatījos Joahima Trīra otro filmu "Oslo, 31. augusts", piedzīvoju īsta atklājuma sajūtu. Sajūtu, kas arī pusaudža gados pārņēma, atklājot kādu režisoru, kura filmas spēj tev pavēstīt kaut ko nozīmīgu par tevi pašu un noformulēt tās izjūtas, kuras tevī šķietami visu laiku bijušas iekšā, bet kuras nekad neesi spējis saprast. Protams, abās filmās iespējams saskatīt viena režisora rokrakstu (diemžēl neesmu redzējis Trīra pirmo filmu "Reprīze"), taču to uzbūves principi ir diametrāli pretēji. "Oslo, 31. augusts" ir ļoti vienkāršs stāsts, kas pilnībā pavēstīts no galvenā varoņa – rehabilitāciju izgājušā narkomāna Andersa – skatpunkta. Taču vienlaikus ar viņa acīm filma mums sniedz ieskatu veselas paaudzes dzīvē mūsdienu Norvēģijā, ļaujot emocionāli izdzīvot gan viena cilvēka personisko traģēdiju, gan ieskicējot laikmeta problēmas plašākā griezumā. Tāpēc arī nākamo Trīra filmu gaidīju ar lielu interesi, ko vēl vairāk uzkūdīja ziņas, ka viņš to filmēs ASV un tajā piedalīsies vesela zvaigžņu plejāde. Iespējams, Trīrs pārāk spēcīgi izjuta savu atbildību šīs iespējas priekšā, tāpēc nolēma likt lietā visus savus radošos ieročus, rezultātā pāršaujot par strīpu. Mēdz gan teikt, ka izcilību neveiksmes vienmēr ir interesantākas par viduvējību veiksmēm, un "Skaļāk par sprādzieniem", bez šaubām, ir talantīga radoša un domājoša cilvēka darbs, kurā brīžiem uzdzirkstī ģenialitātes uguntiņa. Varbūt tā neatklāj neko jaunu par mūsu ciešanām šīs pasaules priekšā, taču atgādina, ka ciešanas dažkārt mēdz būt tik noslēpumaini skaistas.
2