Dzeja
02.12.2016

Simptomu meklēšana

Komentē
0

Gājputni slīdēja uz dienvidiem,
un jumis bija uzsēdies uz jumta
un, vēroja saullēktu, saprot, ka
saule cenšas kausēt zvaigznes
nost no horizonta. Manā purvā,
kur dzimu jeb izcēlu
miesas no dubļiem, jeb akacī
bezgalīgi dziļā, kur
kaut kur pusceļā grauž tevi
tā zivs, ko par Šrēnsī saucam.

Pazūdu savā čaulā, iesprūdis
savā vairogā, kas neļauj saulei
mani kausēt un deformēt, gluži
kā ielejot miesas sudraba
biķerī. Es jau sen pazīstu savu
dabu, kas lēnām ieaug tevī, izkropļojot
turpat izlieto asfalta segumu.
Es skanu pusskaļā melodijā,
ieberot vēl putraimus galvaskausā.

Industrializācija kauc
un sauc mani dziļāk
nemanāmajā pasaulē, ko
apskauj osta.
Strādnieku vājās pieres,
sviedriem pilnās, sauc, līdz
atbalss izskan vēl tālāk
par mana prāta rītiem.
Es jūtu šo spēku, tas sadragās
to, kas pārāk vājš, varbūt
kārns sirdī.

Es jūtu visu,
kas mani mūžīgi tirdīs,
kaut lejat dzīvības ūdeni
upē.
Tur nebūšu es un nepavisam
kāds cits.

Pliks laiks un maize,
ielās izmētāti,
nekam nederīgi, aizmirsti
izrakumi.
Kur starpās kāds augs un izauga jau
pliks,
nekam nederīgs,
izmētājots un iemantots
dzīlēs pār upēm, kas neplūst,
bet ieplūst, aizmirstot, kur.

Es izrāpšos no tā, par ko kļūšu,
jebšu nevaru pat paņemt pliku maizi rokā,
iespiest dūrē,
iekratīto miltu putrā.
Aiz apvāršņa.
       Vēl tālāk,
              kur mans izsalkums stiepjas.
                Gar horizonta apvāršņiem,
jebšu vēl tālāk par mani un sauli.

Kāpēc katru nakti līst
un nepārstāj,
kad beidzot izlīst
un izlien
senči no alām,
nesot
mūsu vēl nepiedzimušos bērnus
uz upi peldināt,
kā Gārņi to dara.

Es dzirdu skaļās raudas,
mūžīgais lietus
slapinās to ādu.

Tā kļūs sausa,
un ķermenis –
kārns.

Visi pīkstēs,
pukstēs
un neredzēs galu,
kad lietus nebeidzies,
kaut Gārņi laižas prom,
atstājot mani upes
krastā,
slīcinot mūsu nākotni.

āboli drīz kritīs.

Kāpēc katru dienu līst
tunelī, kur guļu,
mērcēju miesas,
skatoties sienā,
uz kuras piles veido
rēga seju.
                 
Es kaļu to portretu sev rokā,
skrāpēju,
plēšu pušu ādu,
ar zobiem iesūcos kā sulīgā gabalā,
un manām asinīm
vairs nav krāsu –
tās caurspīdīgas un guļ manī,
ielejot vēl putraimus
galvaskausā.

Un, nu, nāc,
nu, saule,
kausēt –
vēlreiz.

Apokalipse – dievišķā,
                     dienišķā –
sagrauj un izārdi mani!
Ak, tēvs un māte,

Izkāmējis,
jūras krastā sludinājis savus pātarus,
pārnācis nu mājās,
apguļas un sapnī
redz, kā lielā laivā sasēdis ar saviem
senčiem.

Tie dala maizes kukuli.
Katrs pa vienam gabalam, bet katrs
nākamais gabals lielāks par
iepriekšējo, līdz
nokļūst līdz vectēva rokām.
Nu tie dzer saldu vīnu.
Katrs pa vienam malkam, bet vīns tā
arī nebeidzas, līdz
nokļūst līdz vectēva rokām.

Laivu ienes dziļumā,
līdz vēja brāzma iepūš senčus jūrā,
man paliekot dzīvam sēklī.

Un, nu, nāc, nu, saule,
mani vēlreiz glāb,
liec jūrai izžūt
vai rodi manu patvērumu
vaļa vēderā,
kur nosmakt bezgaisā,
pieplūdumā.

Rihards Raudonis

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!