Man ir dalītas jūtas par simtgades pasākumiem un svinēšanu. Īsti nesaprotu, kas notiek, kāda tad ir tā svinēšana un kur ir mana vieta tajā. Lūk, braucu garām bibliotēkai. Tur pie ēkas ieejas uzlīmēts tāds milzīgs logo – Latvijai-100. Labi izskatās, uzreiz no tāluma var pamanīt, līdzīgi kā valsts karogu uz AB dambja, tādu treknu, kā ar marķieri ievilktu debesīs. Tā arī logo uz bibliotēkas sāna. Vienu tādu (tikai mazāku) redzēju arī uz satiksmes autobusa Rīga–Valmiera, ja nemaldos. Cik saprotu, logo ir tur, kur ir saistība ar Latvijas valsts simtgades svinēšanu. Uz autobusa, piemēram, es nesaprotu līdz galam, kāds tur sakars... Man vispār jautājumu ir vairāk nekā atbilžu. Godīgi pasaku: pašu svinēšanas konceptu līdz galam neesmu izpratusi. Piemēram, ja cilvēkam ir dzimšanas diena, tu aizej ciemos un uzdāvini dāvanu vai aizsūti sveicienu elektroniski. Bet ja dzimšanas dienu svin tava valsts? Kā tur īsti jārīkojas, kam sūtīt sveicienus un dot dāvanas? Ceptu maizes klaipu, piemēram.
Noskatījos Latvijas simtgadei veltītu video. No sākuma domāju, ka tā ir reklāma jaunam uzņēmumam, kas piedāvā enerģiju. Tur cilvēki sadevās rokās un lēca pāri ugunskuram, sita bungas, virpoja māla podu, dejoja, dziedāja, bet beigās no tā visa nāca enerģija un izveidojās ugunīga bezgalības zīme. Gāju uz veikalu cauri tirgum pa tumsu un domāju par simboliem. Tobrīd ārā bija liels aukstums, tik liels, ka asfalts izsalis balts kā apaļais mēnesis debesīs. Likās, domas galvā sasalst. Ievēroju, ka aukstumā ielas kļūst tīrākas un tajās sastopams maz cilvēku. Arī tirgū es biju vienīgā. Tīrība un vienkāršība, pie tāda secinājuma nonācu, to vajag. Iegāju veikalā un nevarēju izvēlēties starp brokastu pārslām, pilns tas plaukts piebāzts, bet, ja tā labi paskatās, tur viena firma pārsvarā. Nejauši nonācu pie desām, pie kūpinājumiem no reģioniem. Tur arī simtgades logo, acīmredzot pēc senām tradīcijām kūpināts. Uz desām dažādas senlatviešu zīmes: Jumis, Māras zīme. Ne jau uz pašām desām, bet uz iepakojuma. Kā tāds zutis tas desas luņķis, celofānā ielocījies, spīdēja. Tur nebija paskaidrots, kāpēc tā, kāpēc ir tas logo un kāpēc senlatviešu zīmes. Pēkšņa impulsa vadīta, aizgāju pie magnētiem, tur divi magnēti, arī simtgadei veltīti, ar šleifi jeb bantīti vidū. Paņēmu magnētu ar Rīgas šprotēm zelta krāsā, ko pielikt pie ledusskapja. Nopirku arī melnu saldējumu kā ogli, Latvijā ražotu. Tikai lasīju kaut kur internetā, ka, ēdot melno saldējumu, kontracepcija neiedarbojas vairs tik labi, tur esot jāuzmanās. Nezinu, vai tam var ticēt.
Kolēģe darbā pastāstīja, ka esot arī tāda simtgades loterija, tur jānopērk par 5 eiro grāmatiņa, atverama, vienā pusē ir kāda glezna, un otrā pusē ir jākasa nost. Ja tev sakrīt simboli ar sprīdīšiem vai kartupeļiem, tad var vinnēt. Viena pazīstama esot tā vinnējusi 10 eiro. Pat tad, ja tev nekas nav sakritis no simboliem, tu tāpat vari ieiet mājaslapā un piereģistrēties un kaut ko tomēr dabūt. Loterijai ir liels balvu fonds – 4 laimesti par 100 tūkstošiem, tad vairāki par 1000 eiro un arī par 500 eiro. Es gribētu tos 100 tūkstošus, domāju izmēģināt šo loteriju, kaut gan vispār loterijās nepiedalos. Tas tā forši, kolēģe teica, simtgades sakarā, šī loterija.
Nopirku loterijas biļeti, trīs tikai bija palikušas. Gleznā bija īrisi attēloti, gleznas autoru es nezināju. Skrāpēju nost, un man cits pēc atklājās simboli: stabule, bite, sprīdītis, traktors, pūce, jūgendstils, pīrādziņš un gaisa tramvajs. Neviens no tiem nesakrita. Jutos vīlusies. Piereģistrējos mājaslapā un tur arī neko nevinnēju, diemžēl nevienu eiro. Tikai viena lieta iekrita acīs: burtiski nedēļas laikā tur ap 20 tūkstošu biļetes ir piereģistrējušās. Tas ir liels skaits, un principā tie pircēji neiegūst neko, izņemot attēlu ar īrisiem.
Internetā meklējot ar simtgadi saistītus pasākumus, nejauši uzdūros sudraba "kamolītim" ozolkoka kastītē. Tas "kamolītis", es citēju, "stāsta par senču zinībām, kas satītas kamolā, par darba tikumu, par visas dzīvības pirmatnējo, pārpasaulīgo kodolu. Par piederību šai zemei!". Godīgi sakot, mani tas pārsteidza, jo runa bija par sudraba monētu. Tāpat mani pārsteidza vēl daži simboli, kas minēti simtgades sakarā: māls, dvēsele un šokolāde. It kā nekādas saistības, bet kādā mākslinieku biedrības "Piebalga" dzejojumā, tie ieguva savu jēgu un saturu. Citēšu:
Laimas šokolāde ar sarkanu rozi,
Un balts zieds no baltā Latvijas māla.
Tā mūsu tautas šodiena.
Kad pasaulē nemieri un kari,
Kas rozes sarkanumā iekrāso citās zemēs
Asiņainas dienas.
Mēs mierā kā šokolādē.
Mīcāmies pa saviem māliem,
Un tai pat laikā dvēselēs esam balti un tīri,
Ar cēlām domām un nākotnes plāniem.
0