Romāna fragments. "Silva Rerum", I nod. 5.-12.lpp. R: Zvaigzne ABC, 2011
No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere
Tai karstajā Mūsu Kunga 1659. gada jūlija dienā Kazimiers un Uršule Norvaišas pirmo reizi ieraudzīja nāvi. Lai arī nāve ap viņiem dvesmoja jau vairākas nedēļas, dvīņi, kas šai pasaulē pieredzēja desmito gadu, pirmo reizi ieskatījās tai tieši pelēkajā, murdošajā sejā, un, var pat apgalvot, ka šī vien dažus mirkļus ilgusī tikšanās izšķīra viņu abu tālāko likteni.
Viss aizsākās dažas nedēļas agrāk, kad nobeidzās viņu mīļais runcis Maurīcijs, strīpains un smagi nobarojies radījums, abu pavadonis kopš visagrākās bērnības, kurš, nagus ievilcis, panesīgi kā stoiķu filosofs izcieta visas viņu palaidnības. Arī abu vismīļāko izklaidi: kamēr viens runci ņurdzīja pa rokām, otrs to sāpīgi parāva aiz astes. Negaidot pārsteigts, Maurīcijs gan pakļāvās savai patiesajai dabai un, aizmirsis visu kaķisko iecietību, ko allaž izrādīja sīkaļām, nikni locīdamies saskrāpēja to, kurš viņu turēja klēpī. Biežāk nagus nācās izbaudīt Kazimieram, jo Uršulei piemita pārsteidzošas spējas ar eņģelisku izteiksmi sejā nodevīgi sagrābt kaķa asti; bet citreiz viņi blēņodamies piesēja Maurīcijam pie astes kādus grabuļus vai arī nelaimīgo, žēli ņaudošo mājinieku cieši ievīstīja lupatā kā mazu pupa bērnu. Pēdējoreiz gan šī spēle beidzās nelāgi, jo, satīstījuši Maurīciju, viņi to, nevienam nemanot, paslepšus samainīja ar šūpulī gulošo nesen dzimušo māsiņu. Zīdītāja, ieraudzījusi šūpulī guļam autiņos ietīto runci, sāka brēkt nelabā balsī, un dvīņi kviukstēja smieklos, vai gar zemi krizdami, bet pēcāk paši, pērienu saņemdami, brēca nelabā balsī, jo ar šo bīstamo delverību bija laupījuši pat sava tēva Jona Motiejus Norvaišas nesatricināmo pacietību.
Taču vienurīt Maurīcijs uz saucieniem neatbildēja ar ierasto ņurkstienu un, asti stāvus gaisā paslējis, neattipināja no kāda negaidīta nostūra. Dvīņi, teju pusi dienas izmeklējušies Maurīciju pa visu muižas namu, beigu beigās savu strīpaino draugu atrada aiz virtuves ēkas, kurp viņus nobijies atsauca stārasta dēls Jonelis. Satupusi visriņķī, trijotne vērīgi nopētīja un pabakstīja nāves saltuma sastindzināto beigto Maurīciju, kurš pēkšņi bija kļuvis tik ciets un svešs un gulēja mazliet pavērtu purnu, kurā rēgaini blāvoja asie zobi. Ne jau pirmo reizi dvīņi redzēja sprādzeni, ko nu vēl runāt par Joneli, kurš veikli meistaroja cilpas putniem un slazdus daždažādām sīkām radībām, taču viena lieta ir redzēt nosprāgušu kurmi vai zīdasti, kas nositusies pret loga rūti, bet pavisam kas cits – mīlīgo Maurīciju, kurš mēdza saritināties uz segas un sildīt abiem kājas, bet tagad izskatījās kā auksts, ciets un pavisam nedraudzīgs priekšmets, kas uzradies no nedzīvo lietu pasaules. No pavisam svešās pretīgu smaku un aukstu, vaskainu virsmu pasaules, kurai piederīgs bija arī baisais un sažuvušais nezināma Jeruzālemes mocekļa pirksts ar dzeltenu, sašķēlušos nagu, kas glabājās skaisti apzeltītajā un iestiklotajā mājas kapeliņas relikvārijā. Lai arī par dārgu naudu pagādāto relikviju ieskāva svētums un bijība, Uršulei un Kazimieram pietika vien uzmest skatienu tam sadzeltējušajam un saplaisājušajam nagam, lai kaklā iemestos pretīguma kamols, kas smagi staigāja augšup lejup un tā vien tīkoja izlauzties ārā kopā ar brokastu putru. Taču tagad piepeši nedzīvo preteklību pasaulei piederīgs bija kļuvis arī Maurīcijs. Nevienam no bērnu trijotnes vairs negribējās ņemt Maurīciju rokās, tāpēc vajadzēja sameklēt kādu piemērotu drēbes gabalu, kurā beigto kaķi ievīstīt. Galu galā ietinuši sprāgoņu maisauduma skrandā un cits citu nomainīdami līķa nesēju lomā, viņi savādi sasmagušo un cieto radījumu aizstiepa uz muižas ēku un devās taisni uz grāmatu kambari, zinādami, ka šai stundā tur noteikti atradīs Jonu Motieju Norvaišu.
Istabene, kas slaucīja priekšistabas kaktus, ieraudzījusi, ka bērni atnesuši nosprāgušu kaķi, skaidra lieta, tūdaļ ņēmās bārties un dzīt viņus prom, taču bāršanos pārtrauca kņadu padzirdušā tēva balss. "Nāciet šurp, muļķīši," viņš mīļi pasauca nomākto trijotni un uz brīdi iesprauda rakstāmspalvu tintnīcā, kas stāvēja uz rēķinu grāmatām un vēstuļu žūksņiem nokrautā galda. Klausīdamies, kā bērni, cits citu pārtraucot, stāsta par runča skumjo galu un tā mirušo miesu atrašanas apstākļiem, un glāstīdams savu strupo, pabalējušo bārdu, kam tieši pa vidu gluži kā āpša svītra stiepās tumšāku matu kumšķis, Jons Motiejus Norvaiša bērnu pļāpas lielākoties laida gar ausīm un skatījās uz sava mūža nogales mierinājumu – delverīgajiem, rudacainajiem apaļvaidžiem dvīņiem, kas bija veselīgi un sprauni gluži kā nobriedušu ķiršogu ķekariņš. Pēc vecuma tie viņam drīzāk būtu derējuši par mazbērniem, nevis bērniem, un Jons Motiejus bieži prātoja, ka, tik vēlu kļuvis par tēvu, viņš tiešām ir iemācījies uz nebeidzamajiem dvīņu jautājumiem atbildēt īsti vecišķā pacietībā, un, tā kā viņa paša dienas jau bija saskaitītas un ruka mazumā, viņam atradās laiks arī bērnišķīgu atklājumu priekiem un sarūgtinājumiem.
"Bet kāpēc viņš tagad ir tik ciets?" uzstājīgi prašņāja mazā Uršule, un viņas aubes ieskautajā sejiņā cīkstējās bailes un ziņkārība. Jons Motiejus Norvaiša paskaidroja, ka Maurīciju važās saslēdzis nāves stingums, ko zinātniski un latīniski sauc par rigor mortis. Nē, šis nāves stingums saslēdz bez atslēgas, un Maurīcijs ir sastindzis tāpēc, ka pa viņa dzīslām ir pārstājušas plūst asinis, ko uz riņķi dzina sirds; sirdī ir tādi vārstuļi, kas atvērdamies un aizvērdamies grūž asiņu straumi noteiktā virzienā. Tas ir dižens zinātnes noslēpums, kura pastāvēšanu bija uzminējuši jau Austrumu gudrie vīri un kuru apjauta kāds spānis, vārdā Miķelis no Servetiem[1], taču viņš bija tik nekrietns ķeceris, ka beidza savas dienas sārtā, un vajadzēja gaidīt vēl gandrīz simt gadu, līdz angļu karaļa ārsts Viļums Hārvejs[2], izpētījis visas dzīvās būtnes, sarakstīja biezu traktātu un pierādīja, kā viss ir patiesībā. Jons Motiejus Norvaiša vēl atceroties, kā jaunībā, aizceļojis uz Itāliju, pašā Padujā dzirdējis zinātņu vīrus strīdamies, vai cilvēka sirds tiešām spēj gluži kā kalēja plēšas dzīt uz priekšu asinis un likt tām kustēties uz riņķi vien, un vai tieši tas ir galvenais cilvēka kustības, siltuma un dzīvības noslēpums. "Tad varbūt ir iespējams panākt, lai Maurīcija asinis atkal riņķotu?" Jonu Motieju pārtrauca Jonelis. Dvīņu tēvs bija spiests skaidrot, ka viena lieta ir atklāt dzīvības likumu, taču ņemt un to mainīt – pavisam kas cits: "Ij pats Hārvejs neko nejaudāja, kad angļu karalim Jēkabam pienāca nāves stunda." Turklāt Maurīcija kaķiskā dvēselīte jau esot izlidojusi ārā no ķermeņa un neviens to vairs nevarot notvert un ieslodzīt atpakaļ. Uršule gribēja zināt, vai dzīvība ir atkarīga no sirds pukstiem vai no tā, ka ķermeņa iekšienē slēpjas dvēselīte, bet Kazimieram bija svarīgi izdibināt, vai Maurīcija dvēselīte ir aizlaidusies uz paradīzi. Tēvs izvairījās no atbildes uz Uršules jautājumu, kurš viņam pašam bieži vien nedeva mieru, bet apstiprināja, ka, paturot prātā, cik pacietīgi runcis ļāvies nežēlīgi ņurcāms pa rokām, tas noteikti bijis īsts moceklis un ir izpelnījies paradīzi. Tad Jonelis prasīja, vai Maurīcijs dosies uz tām pašām debesīm, par kurām stāsta prāvests un kurās nonāk visi labie cilvēki, vai varbūt kaķiem ir kādas atsevišķas debesis, kur ņudz saules zaķīši, tikko dzimuši pliki pelēni un vēl neapspalvojušies putneļi, un netrūkst salda krējuma, resno kuņģa desu un cieti vārītu olu, bet Kazimiers apvaicājās, vai Maurīciju nevarētu pārgriezt, jo viņš taču tik un tā jau ir beigts, – pārgriezt un paskatīties, kā tur viņam iekšā viss ierīkots, kā īsti izskatās tās dzīslas un sirds un kur ir tie vārstuļi, kas virinās te vaļā, te ciet.
Jonu Motieju Norvaišu urdīja zinātniska interese, kas nebūt nebija vājāka par desmitgadīga puikas zinātkāri, kam sveši jebkādi ierobežojumi, un viņš pats labprāt būtu runci uzšķērdis, taču laikus apvaldījās, ieraudzījis šausmu pilnās Uršules acis un to, kā, drauga pārdrošību dzirdot, izstiepjas Joneļa seja. Tāpēc galu galā tika nolemts nelaiķa runcim izrādīt pienācīgu godu un apglabāt viņu ārstniecības augu dārza malā pie lielā aveņu krūma. Lai arī dvīņu māte Maurīcijam par līķautu visžēlīgi atvēlēja gabalu veca un nodriskāta mēbeļu samta, uz pašām runča bērēm no pieaugušajiem mājiniekiem tika ielūgts vienīgi Jons Motiejus, un viņam bija uzticēts pienākums sacīt galveno bedību runu. Pēcāk, pabeidzis īso, bet iespaidīgo un saskaņā ar visiem retorikas likumiem sacerēto obituāriju[3], kurā cildināja Maurīcija medīgumu, uzticību un krietno raksturu, un vērodams, kā bērni, sastājušies pie nelielās bedres ap koka šķirstiņu ar aizbīdāmu vāku, kurā dusēja samtā ievīstītais nelaiķis, cits pēc cita saka sērīgas kapa runas, aizber bedrīti un apsprauda kapa kopiņu ar pašu salasītām pļavas puķēm, Jons Motiejus ļāvās, lai viņu pārņem ne visai kristīgas domas, ka varbūt paradīze ir tikai skaists izdomājums, kura uzdevums ir aizsegt nepievilcīgo patiesību, ka ķermenis ir tikai miesas, kaulu un šķidruma aparāts, kas sadilst un nolietojas tāpat kā izļodzīti dzirnavu zobrati vai no kādas nelaimes vai slimības nesalabojami izjūk gluži kā dārgs pulkstenis, kas nejauši izsprucis no rokām un nokritis uz marmora grīdas. Tāpēc šim miesas un kaulu aparātam, kas apjēdzis savu ierobežotību un zudīgumu, vairāk par visu ir vajadzīgs mierinājums un ticība nemirstīgai dvēselei, paradīzei un augšāmcelšanās apsolījumam, lai būtu kaut visniecīgākais iegansts ik rītu atkal mosties un pievērsties neskaitāmām nenozīmīgām darbībām, kas būtībā neko nemaina, un tā cilvēks rod iemeslu ēst un mīlēties, un dzemdēt, sēt un pļaut, karot un noņemties ar politiku, cirst kokus un aust samtu, rakstīt zinātniskus traktātus, celt pilsētas, būvēt kuģus un ar šiem kuģiem ceļot uz tālām zemēm... Vairāk par visu vajag ticību, ka visai šai rosībai tiešām piemīt kāda jēga, kas brīnumainā kārtā atklāsies, kad pienāks nāves stunda, kas tai darīs galu, bet, lai visa šī ņemšanās izskatītos jēgpilnāka, gudri vīri ir sadomājuši daždažādus rituālus un paražas, kam itin kā vajadzētu pārliecināt, ka miesas un kaulu aparāta nolietošanās nebūt nav beigas, bet gan visa sākums... Muļķīga pasaciņa, paredzēta vien tam, lai cilvēks aizmirstos savās rotaļās, tāpat kā šie bērni, kaķi apbērēdami, un lai tas tik gauži negremztos par savas esamības bezjēdzību.
Izturējis Maurīcija pompa funebris[4] un atgriezies namā pie savām grāmatām, Jons Motiejus atkorķēja spāņu vīna pudeli, ko glabāja turpat, grāmatu skapī, pielēja nelielu kausiņu un, zīžļādams vīnā pamērcētu cietu ingvera cepumu, izcēla no atvilktnes nelielo, veco Norvaišu ģimenes silvu[5] ar zelta iespiedumu rotātiem ādas vākiem, un, pats īsti nesaprazdams kāpēc, juta pienākumu aiz datuma Die 7 Julij 1659 Anno ierakstīt vienu vienīgu prātā iešāvušos teikumu: Scientia dat refero, fides dat vires perfero lemma [6].
[1] Migels Servets (Miguel Servet, 1511-1553) – spāņu teologs un ārsts, apstrīdējis Sv. Trīsvienības pastāvēšanu. 1553. gadā publicētajā teoloģijas darbā Christianismi Restitutio aprakstījis plaušu asinsrites un skābekļa uzņemšanas procesus. Kā ķeceris sadedzināts sārtā 1553. gadā Ženēvā. (Te un turpmāk galvenokārt autores piezīmes.)
[2] Viljams Hārvejs (William Harvey, 1578-1657) – angļu zinātnieks, 1628. gadā darbā Exercitatio Anatomica de Motu Cordis et Sanguinis in Animalibus izskaidroja un ar eksperimentiem pierādīja asinsrites principu.
[3] Bēru runa.
[4] Bēru svinības (latīņu val.) – sarežģīti un svinīgi 17. gs. bajāru bēru rituāli.
[5] Silva rerum (latīņu val. burtiski ‘lietu mežs’) – 16.-18. gs. bajāru ģimenēs populāra, no paaudzes paaudzē pārmantojama "ģimenes grāmata", kurā tika pierakstīti ne vien svarīgāko notikumu, piemēram, dzimšanas, kāzu un nāves datumi, bet arī dažādas prātulas, rīmēti sakāmvārdi, svinībās teiktie tosti, apsveikuma runas un panegiriki.
[6] Zinātne sniedz atbildes, ticība – spēku tās izturēt. (Vēlīnā latīņu val.)
0