Foto - Ilmārs Šlāpins
 
Dzeja
27.04.2018

Sīkas vēstules ar neredzamiem burtiem

Komentē
0

es domāju par kuģiem tālu izkaisītiem miglā. par tuviem krastiem. Burām

atklātību. no kalniem vējš. no dievnamiem pa nopūtai un lakatā – mazs bērniņš izvējojies čukstus kaut kur pagrabā. varbūt aiz ēnu sijām... es domāju par dzīvi. te un tagad. īstenībā. un raudu smejos. čukstu rītam – esi žēlīgs savā cilvēcībā. es domāju par mātēm, tēviem, pasakām un sejām. par saspringtiem un zobgalīgiem smaidiem attēlos. par to man nemaksā. par to man nesamaksās laiks un neuzrīdīs suņus. par to man neteiks, rimsties, nedomā... es nezinu. es klausos sirdspukstos un naktī pamodusies savus bērnus iedomājos. un lūdzu Dievu – pateicos, ka visi dzīvi. pa ielu aizbrauc baikeri. virs galvas helikopters. kaut kur māte kliedz un tēvam nogriež galvu. kā zīmuļasināmais nāve paķer skabargas un sasien lielā skrambu pušķī. es domāju par zīmējumiem. viļņu šļakatām. un smilšu autobusi kā veči nopūšas. un bērni skrien un skrien, un skrien... un skrien, un ieskrien nepareizā dimensijā. pa upi barža savā nodabā... un putni. putni. putni. kā mazas laiviņas ar signālkarodziņiem. vai sīkas vēstules ar neredzamiem burtiem papīrlocījumu vietās. es domāju par to, kas būs. neviens mūs neredz, redzam mēs. un tas ir vienīgais, ko gribam. zināt.

Londona, 2013

 

kad saule lec

Koku lapotni uzzīmē miglas aizkars, ir  svarīgi ļauties tavai iekārei un neaizmigt vēlreiz dēmonu sapņos. 

Neko nevajag banalizēt, neko nevajag personificēt, neko nevajag darīt, lai sāpinātu. Redz, uzrakstīju un skatos, banāli personiski un sāpīgi. 

Tāpat to varētu visu nosaukt par laimes atblāzmu no kaut kā liela un neaprakstāma.

Pamostoties visi saules stari plūst augšup. Domas plūst visriņķī un nogludina palaga stūrus, sabužina spilvenu un naktij nav vietas ne vidū, ne malā, pat ja tā krauja vai klints.

Ir īsta un silta rīta atdošanās, gaismas lapas aprakstītas vārdiem. Nav un ir vienlaikus. 

Lapas caurspīdīgumā ir noturīgs. Jo caurspīdīgākas lapas, jo noturīgāks ir viss.

Ja svarīga piedzimšana, nomiršana, kas ir pa vidu?

...un tad vēl tāds smalks jautājums, kas ir tad, kad sākas mūžīgā dzīve...

Tikai neko nevajag banalizēt, personificēt un darīt aplam. 

Garā dzīve sākas ar apzināšanos mīlestībā.

Brēmene, 2014

 

otas

Tu esi aizmirsis otiņas. Divas smalkas līnijas uzzīmējas pašas no sevis. Jā, Dalī būs Brigē pie kases aizmidzis, un kāds viņa ūsas aizņēmies.

Kas būtu Dalī bez ūsām un mehāniskajiem spārniem?

Pūķa adata. Atlasa tērpi, krāsotas uzacis. Drakonam uzlikta pastmarka.

Kā būtu, ja samta priekškars saplīstu kā kristāla vāze… Ekrān acs atveras un izvelbjas pludmale. Saules apspīdēta, tad brāzmainas ūdens šaltis, ko rada jaudīgi sūkņi aiz skatuves, un sieviete, kura sākumā gulējusi kaila starp melnajām drapērijām, apģērbta un izvesta mākslīgajā lietū.

Sieviete apbrīno vīrieša augumus un, gluži kā tikko radīta māksla, vēl slapja aiz iekāres, pastaigājas starp palmām.

Kad visu salīmē zem vienas adreses – atpeld uz pusi pāršķērsta gotiņa un saka: "Mū..."

Un atkal aizveras ekrāna acs, un zilas zvaigznītes uzmirgo otiņu galos. Iešu vērot ūsas vēlreiz. Kase slēgta. Dalī aizmidzis. Vāveres lēkā pa kanālmalu. Briges tiltiņi ar viduslaiku ūdenslāmu cepurēm aiz manis kā policisti. Neviens uz manu zvana signālu nereaģē.

Kāds mani uzglezno mitrajā salvetē uz kūciņām un balzamā peldošām upeņogām zemapziņā. Nepalieku parādā – savirpinu metāla bārdu lāstekveidīgi – noknakst pamatne.

Viena ota palikusi par piemiņu, tagad gleznoju kvartālu.

Māju jumtus. Kas toreiz notika tālāk?

Protams, muzejā iedarbojas signalizācija, kad klauvējām pa loga stiklu. Stikliem. Atelsušās mākslas, ejam garām vafeļpankūkām, mežģīņu ēku pagrabiem, ievalkātu jumtu platmalēm, lidojumā starp tornīšu smailēm dzeguze pelēkām kājām, muliņiem garām straumes, gaidām acumirklī uzziedam atraitnītes apdrupušās ēku ārsienu tapetēs, pērkam atkal un vēlreiz biļetes iepretī laivām, sūnām noklātiem ķieģeļrakstiem mikli vaigi, smārds no mitreņu laukumiem. Brigē esam kopā ar Daci.

Vēl mums ir blakus Voldemārs, kurš katedrālē ērģeles spēlē.

Mēs smeļam un smeļam no apaļiem, dziļiem traukiem zupu ar gliemežvāku karotēm, un vakarā aizmiegam katra savā stāvā. Voldemāra sapņi kaut kur tālāk, aiz debesu velves un Baha aizvērtajiem nošu pierakstiem.

Mums ir zvanu mēles līdzi, pasaules karte un mazā Brige ar viduslaiku smakām piesūkusies un uzrotītām aprocēm mazas meitenes balsī smejas. Kafejnīcā ar pirmskara matējumu, patinu. Te, kafiju ar pienu un cukuru pasūtot, uz paaugstinājuma, kur spēlēs orķestris, sēž mirušie. Daži caurbraucēji, šķiet, tirgoņi. Aiz ēkas ar ķieģeļu taustiņiem kāds spēlē.

Brige, 2014

 

mākslinieku kvartāls

Jūtos kā pārtikusi dzīve industriālajā kvartālā – mazdrusku deju grīda ož pēc zivīm un vakardien izdzertā alus pie skatuves, smārds ir neizturami glums kā gliemežvāks pirkstos. Birgita ar bukletiņu poesia pirkstu galos. Melnajā skatuvītē sieviete skaistām kājām uznes molbertu un pēcāk uzvilks zeķes virs ceļgaliem. Tāda sieviete. Ar otiņām dzeju savelkot skatpunktā Eiropas kanālos.

Oslo, 2015

ar rozā un kaparrudu nokrāsu

Galds, galdauts un telpa ir īsti, arī lellīte un augļi,

solā sēžu rātni, neaizskarot. Bijīgi.

Astrupa gleznas ir daļa no Norvēģijas. Krāsas ar gaismu un tumsu joko.

Īstais zīmējums ir pie sienas, un ļaudis, kuri tuvojas, aiziet garām.

Es baudu gleznā brīdi, skatos uz galdautu. Tautisks ornaments, dīvainas krāsas.

Maigās, mežonīgās un bagātās zemes palagi noklāti purenēm, ziliem naktsaugiem. Mēness plaukst. Spīguļo augstu virs kokiem, mirkst ezerā, laivā vīrs un sakustas ūdensdzelme.

Cilvēks kādu gaida – palīdzi mums abām: ved sievieti gleznā un mani.

No neganti sprakšķošiem ugunskuriem augšup slīd ugunsgari, vasaras sākums, dejas un smiekli, mēs arī to varam. Saplūst.

Nakts atkārtojums, bilde, bildes par tēmu – vakars, vakars un vakars. Sieviete dārzā. Neiekāpusi laivā. Vārtiņi, zaru rokas un sniegs vai krēsla. Sieviete. Pagriežas un gaida.

Spīdums māju lieveņiem, ēnojums rabarberiem, lapas un ziedi mums līdz pleciem. Es apsēžos, esmu dārzā starp sievietēm un vīriešiem, vēroju kluso dabu, mēs meditējam. Laivas vairs nav. Ir zeme strēmelēs kā uzrušinātas dzejas rindas.

Tu ieradies uz pirkstgaliem, lai netraucētu skatīties gleznas toni. Rudi, brūngani, rozīgi un zili. Es sēžu uz sola, un zirdziņam ir aste kā bizīte.

Tu apsēdies, rakstainu galdsegu ar plaukstu taustot, pietuvinot, smalki izglāstot audumu, iešūpo ar elpu uzgleznoto rozā koka zirdziņu. Mēs sēžam gleznā. Mājā silti, kā jau muzejā. Ceļos, un kāpnes ved uz pagalmu, gleznas dziļumā, kur taka un oļi, kas smieklīgi gurkst. Mijkrēslis.

Zāles pārzinis smaida. Zāles uzraugs un valdnieks. Hei, hei… iesim purenes skatīties. Nekā, aizsteidzās. Kāds iešūpojis signalizāciju. Sabožos.

Vīrietis platmalē un mētelī, nedaudz pieliecies, nedaudz pazemīgs, skatiens pret mani, skatītāju, aicinājums pagriezties pret dabu. Mākslinieks ienācis. Sakustinājios ezera dzelmē mēnesi, ūdeni, liesmas ugunskura galotnē, gaida aplausus. Kā caur sienu izgājis, dimensijas sajaucis, bet tas ir tik normāli… Zāles pildās ar japāņu tūristiem. Kāds puisis savai meitenei dziļi paklanās.

Un sekundes sitas pret pureņu laukā iepilējušo gaismu. Nikolaj Astrup, esmu tavā gleznā, kā būtu nule ieradusies Norvēģijā.

Emdene, 2016

Tēmas

Sandra Vensko

Sandra Vensko raksta prozu, dzeju un lugas. Ieguvusi maģistra grādu izglītības zinātnē, vada literatūras un kultūras projektus, konsultē karjeras izaugsmes jautājumos. Iznākušas vairākas prozas grāmat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0