Ilustrācija - Normunds Ozlos
 
Proza
08.03.2018

Sieviešu pasaule

Komentē
0

Kopš decembra Valdemāra un Briāna ielas krustojums ir paaugstinātas jūtības zona. Ielas, kur pusgads pagājis, pastaigājoties, runājoties, skūpstoties un strīdoties.

Ir augusta sākums, bet es joprojām ļoti baidos – un tikpat ļoti gribu – šeit nejauši satikt Paulu. Pat tagad, ejot kopā ar citu sievieti, tuvojoties šim nelielajam krustojumam, man sākas drudzis.

Varbūt tieši tāpēc tagad es un Agnese te sastrīdamies. Pirmoreiz mēneša laikā, kopš tiekamies. Negribēti esmu viņu aizskāris. Meitenes slaidie, bālie pirksti nervozi pabīda augšup biezo briļļu rāmi, smalkā balss pēkšņi ieskanas kareivīgi. Neapdomīgi pasaku, ka varbūt šodien mums nevajadzēja satikties. Agnese apvainojas, pagriežas un aiziet. Stāvot pie sarkanās gaismas, bezspēcīgi noskatos viņai pakaļ. Kad skatiens atgriežas pie luksofora, otrā ielas pusē man priecīgi māj cita sieviete. Baidoties saskrieties ar Paulu un sastrīdoties ar Agnesi, esmu nejauši saticis Ievu. Es dzīvoju sieviešu pasaulē.

Vienā ģeogrāfiskā punktā sastapušās trīs man nozīmīgas sievietes. Ieva tepat priekšā, Agnese aiz muguras. Un Paula visapkārt – atmiņās –, bet varbūt pavisam īsti: netālu savā istabā ar krāsainu ķiršu bumbu lampiņu virteni pie sienas, saldi rūgtenām smaržu pudelītēm uz galda pie spoguļa un izvelkamo gultu ar spilveniem. Tur es viņu nosaucu par kuci un viņa draudēja izsaukt policiju, bet tas mūs tikai satuvināja. Toreiz Paulas skaistā seja un vienmēr ieplestās acu zīlītes man atsvēra visas lamas.

Ievu neesmu saticis kopš rudens. Zaļā gaisma spītīgi ilgi neiedegas. Kad beidzot šķērsoju ielu, mani pārsteidz mūsu garuma starpība. Mēs bijām neparasts pāris: es ļoti garš, bet viņa tik maza. Tādēļ vienmēr bija nedaudz neērti. Ieva jūt manu mulsumu un veikli piedāvā piesēst uz apstādījumu apmales. Sēžot augumu atšķirība nav tik uzkrītoša.

Šķiršanās sāpes pagaisa, kad iepazinos ar Paulu, kura gan arī nu kļuvusi par manu pagātni.

Jau pirmajā mirklī ir skaidrs: Ieva nav mainījusies. Garie izspūrušie mati, basās kājas un kleita, kas atgādina mongoļu tautastērpu, spilgti izceļas starp pelēkajiem pilsētas namiem un ļaudīm, liecinot par ļaušanos kādam reālam vai iedomātam spēkam, kurš manam analītiskajam un skeptiskajam prātam nekad nav bijis līdz galam pieņemams.

Ir grūti pastāstīt, kā man iet. It kā viss ir, bet kaut kā vienmēr pietrūkst. Arī es neesmu mainījies.

Esmu dzirdējis, ka viņa vairs nedzīvo Mežaparkā. Tur pagāja mūsu piektdienas vakari ar sarkanvīna tetrapakām un "Pringles" čipsu kārbām. Ievai tagad ir mājas uz riteņiem – viņa dzīvo busiņā. Pagaidām, kamēr atradīs piemērotu lauku māju, ko nopirkt, viņa piebilst. Trīsdesmit septiņus gadus vecā sieviete aicina mani uz savu pagrabu, kas atrodas pavisam netālu. Tur šobrīd glabājas viņas iedzīve.

Maldāmies pazemes labirintā zem daudzdzīvokļa nama, līdz nonākam kambarī, kur grēdā sakrautas Ievas lietas. Bez tā visa varot iztikt, viņa paskaidro.

Ir drēgns, nedaudz smird pēc kanalizācijas, Ieva pagriežas pret mani un rotaļīgi pajautā, vai esmu laimīgs. Kavējos, mēģinot formulēt patiesu atbildi, bet viņa jau veikli uzrāpusies mantu grēdas augšā un meklē kaut kādus teātra kostīmus.

Mēs satikāmies amatieru teātrī. Pusgadu Čehova "Trīs māsu" mēģinājumos es viņu bildināju, krītot ceļos. Līdz kādā piektdienas vakarā aizbraucu ciemos ar vīnu. Diskutējot par garīgiem jautājumiem, mēs sastrīdējāmies. Ieva raudādama ieskrēja guļamistabā. Aizsteidzos pakaļ atvainoties un attapos viņas gultā. Turpmākajos divos mēnešos mēs piedzīvojām dažus labus brīžus. Mazajās Mežaparka ielās, vizinoties ar velosipēdu, ar vienu roku stūrējot, otrā turot alu, saule iespīdēja mums acīs, viņa pieglauda matus un laimīgi paskatījās manī.

Tomēr es nespēju pieņemt Ievas ticības līkločus un sēņu tripus. Dusmojos par kaktusu ēšanu un atteicos viņu uztvert tikai kā dvēseli.

Atceros, vakarā pirms mūsu šķiršanās sēdējām sakrustotām kājām viņas gultā un cieši skatījāmies viens otram acīs. Ja to dara pietiekami ilgi, varot ieraudzīt, kas otrs bijis iepriekšēja dzīvē. Ieva manī saskatīja labsirdīgu melnādainu večuku, bet es domāju par seksu.

Tagad pagrabā liekas, ka Ieva savā ceļā gājusi tālāk. Sievietes sejā ir iezagusies kāda mežonīga atblāzma. Atradusi meklēto, Ieva palūdz, lai noceļu viņu no mantu krāvuma. Atklāju, ka pieskarties viņas gurniem joprojām ir patīkami. Ieva izaicinoši jautā, kad vedīšu viņu uz bāru – kā agrāk. Neuztveru to nopietni un atrunājos.

Atgriežamies virszemē. Pavadu viņu uz pieturu, piedāvāju nest melno maisu ar mantām no pagraba. Pa ceļam Ieva pajautā, vai man nav aizķēries kaut kas ēdams, bet nekā nav. Viņa vēl pastāsta par hipiju kāzām, kurās nesen bijusi: tur nevajadzējis dāvanas un citas izdomātas lietas. Atvadoties apskauju mazo augumu, liekas, bērnu. Pirms turpinu ceļu mājās, uzdrīkstos izmest loku gar Paulas logiem, tomēr tie ir tumši, uz palodzes netup pat viņas mīļotais kaķis. Varbūt viņa ir pārvākusies? Sāk pilināt lietus, jāpieliek solis, lai neizmirktu.

Sameklēju telefonu un aizsūtu Agnesei atvainošanās īsziņu. Aparāts ievibrējas, kabatu sasilda atbilde.

Ilustrācija tapusi sadarbībā ar Latvijas Mākslas akadēmiju; tā radītas LMA Grafikas nodaļas maģistra programmas ilustrācijas klasē.

Artis Dobrovoļskis

Artis Dobrovoļskis ir televīzijas raidījumu producents un īsfilmu režisors. Aizraušanās ar kino pamudinājusi izmēģināt spēkus arī literatūrā un teātrī.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!