Proza
27.09.2013

Siena

Komentē
21

"Atceries, ka rīt jānopērk cukurs. Un vakarpusē mana mamma atvedīs kartupeļus," viņa teica, aizvērdama logu. Ielas trokšņi attālinājās, un istabas klusums bija mīksts kā dūnu sega.

"Jā. Arlabunakti," viņš noņurdēja spilvenos.

"Arlabunakti," viņa iekārtojās zem segas. "Klau!"

"Nu?"

"Ai, nu es nezinu. Man šķiet, ka mēs nekur vairs neejam."

"Kā tad neejam. Bijām taču vakar pie Riharda."

"Jā, nu bet atceries, kā tad, kad mēs bijām tikko iepazinušies, gājām uz teātra festivāliem, izstāžu atklāšanām "Arsenālā", varējām stundām strīdēties par tēliem Hanekes "Baltajā lentā"."

"Jā, nu bet varam jau arī tagad. Tu tiešām šobrīd gribi runāt par filmām?"

"Nu nē, bet tu jau arī nekad neko negribi. Nekur iet, nekur braukt."

"Atkal par to Londonu? Mēs taču abi vienojāmies, ka šobrīd tam nav naudas."

"Nu jā, nav."

"Nu bet tad ko tu gribi?"

"Neko."

"Čīksti čīkstēšanas pēc. Es jau būtu mierīgi gulējis."

"Ai, tu neko nesaproti. Labunakti."

"Arlabunakti!"

Viņi kā parasti pamodās rīta saulē, bet šoreiz tā bija nepatīkami sveša. Citkārt rīta stari ķircinoši bakstījās gar aizkaru malu, kutināja vaigus un projicēja ģeometriskus sveicienus virs gultas. Tagad saule pieskārās lietišķi, ar caururbjošu tiešumu. Kā attapušies kaili Ēdenes dārzā, viņi gribēja piesegties, taču nez kādēļ nespēja sataustīt segu, nespēja piecelties sēdus un pat ne pagriezties uz sāniem. "Kas ar mani ir noticis?" viņa gribēja viņam jautāt, bet vārdu vietā izskanēja tikai attāla putnu čiepstēšana. "Šī laikam ir miega paralīze," viņš domāja, atsaucoties uz neizskanējušo jautājumu un skaidri nezinot, kurš to uzdevis.

Viņa cēla roku, lai pieķertos viņa plecam, taču kustības vietā sajuta tikai trulu tirpoņu. Viņa centās pievērst sajūtai visu savu uzmanību, sagaidīt asās sāpes, ar kurām pamirušā ekstremitātē atgriežas asinis, taču veltīgi. Jau pēc brīža pat tirpoņa vairs nebija jūtama, un uz brīdi satvertais gribasspēks atlaidās kā bojāts ābols no zara. Viņš un viņa kulstījās vienā domā – kā atbrīvoties no neērtā stāvokļa. Bet arī doma sašķīda un tekalēja kā mazas skudras pa nodrupušu sienu. Atsvešināts, kā no augšas pavērās skats uz sienu ar skudrām uz tās, blakus stāvošu ābelei ar bojāto augli, un jau pēc brīža viņi vairs nesaprata, vai vērojums iepriekš bija izlicies par domu un ko vispār nozīmē vērot vai domāt.

"Kas notiek?" vēl attāli izskanēja jautājums, bet arī tas bija tik nebūtisks, ka izdzisa bez atbalss. Visas skaņas un krāsas plūda un zaudēja formu kā peļķē izlijis benzīns. Vienīgais, ko varēja sajust, bija mehāniska kustība, līdzīga nesenajai skudru tipināšanai, taču šī notika it kā no visām pusēm vienlaikus, kā galaktikas ķermeņiem rotējot savstarpēji un griežoties ap centru melnā izplatījumā.

Pa nomaļu Āgenskalna ielu gāja trīs jaunieši, kas bija atnākuši no netālās skolas starpbrīdī nosmēķēt slepenu un nelegālu kāsi. "Ei tu nost!" viens skaļi izsaucās. "Kas ir?" otrs ar labi trenētu vienaldzību novilka. "Tur divi ir ieauguši sienā," pirmais īdēja paaugstinātā balsī, "džeks un džanga, nopietni!" Jaunieši pieskrēja tuvāk daudzstāvu mājas paneļu sienai un ar alkainu šausmu un baudas izteiksmi pētīja no tās izvirzītos ķermeņus.

Plauksta, celis, auss, gaiši un tumši mati, dažas ģenitāliju iezīmes – bija skaidrs, ka te sākotnēji patiesi ir bijuši divi ķermeņi, ko lēnām, bet ar neapbruņotu aci saskatāmā tempā sevī uzsūca siena.

"Re, mums tagad ir īpašais āģika ārt nuvō," šņākulīgā balsī teica augumā mazākais, stipri cerēdams, ka biedri saskatīs atsauci uz vakar kultūras vēsturē skatītajiem Alberta ielas ciļņiem un nenoturēs viņu gluži par nūģi.

"Bļaģ, cik kruti," nemaz nesadzirdējis biedra komentāru, pirmais pamanītājs vilka laukā smārtfounu. "Šitais iet Instagramā!". Viņš bija atguvis zemu un bravūrīgu balss toni un nevarēja vien nopriecāties par savu atradēja godu.

Sekunžu laikā ar dzeltenīgi zaļu novecējuma efektu apstrādāta fotogrāfija nokļuva internetā, un nepagāja ne pāris minūtes, kad, piepildot jaunieša cerības, tā ceļoja visapkārt sociālajiem tīkliem. Daudzi jo daudzi uz savām Facebook sienām nošēroja savādo bildi – citi šausminājās, citi sajūsminājās. Daži skeptiski sprieda par laikmetīgās mākslas centieniem "iet to bezcerīgo new age taku par visa vienību".

Bilde aizceļoja līdz mazai zilacainai arhitektei, kura skaļi iekliedzās un tad kā apdullusi metās rakstīt komentāru: "Tā ir mana māsa un viņas draugs! Es zinu, kas ir noticis! Viņi jau gadu gribēja aizbraukt uz Londonu, apmeklēt Tate Modern galeriju, iepirkt skaistas lietas mazos labdarības veikaliņos, iztēloties pagātnes ainas antikvariātos un sensenos pabos, iepazīties ar cilvēkiem no visas pasaules. Bet viņi nekur neaizbrauca, viņi taupīja naudu. Lēnām viņu ieceres saruka līdz trīsdesmit kvadrātmetriem un domas nespēja pacelties augstāk par zemajiem griestiem. Viņi cēlās deviņos, pazuda lietošanas instrukciju tulkojumos, kafiju dzēra aplietu krūzē un atbilda lojālo klientu kartes prasībām tuvējā lielveikalā. Un, ja godīgi, es jau par to baidījos. Es teicu, ka mājas un to iedzīvotāji ir nepārtrauktā mijiedarbībā. Knapināšanās un trulums tā uzbudinājis blokmāju, ka šis ikdienības piemineklis kāri iesūcis abus savā miesā. Kamēr es šo rakstu, pretīgā lietuviešu projekta celtne būs nelaimīgos jau pilnībā sagremojusi."

Tēmas

Ieva Viese

Ieva Viese-Vigula ir beigusi Audiovizuālās kultūras un Kultūras teorijas programmas Latvijas Kultūras akadēmijā. Dzīvo Rīgā, lēnām strādā pie grāmatas par Rozi Stiebru un Ansi Bērziņu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
21

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!