Komponista Pētera Barisona mājās Skudrās
Skudrās Pirmā pasaules kara laikā bija frontes līnija
1
kā lietuvēns māte Ede nakts murgos dīda
dēlu skaņradi uz kumbra aukstos sviedros
izbrāķē līgavas
re bemol mažors
jūdz arklā papuvē vārpatu velēnā
sēžas pie brokastu galda
cukurtrauks apkrīt
dēls skaņradis lec stāvus kājās
gar acīm sametas melnas olas
siev, saplūc saulvijas pilnu grozu
dēls, izstum vellapēdu no šķūņa
braucu mierināt kapus Daugavas stāvkrastā
Sērenes dievnama pavēnī
iemigusi skudras miegu
māmulīte zeltspārnīte
2
Skudru pagalmā frontes līnija
paldievs ir pāri
tranšeju kokus zāģējam malkā
bumbu bedrē vieta linu mārkam
ar dzeloņstieplēm apjožam lopu ganības
jauncelsmes darba dunā
vakardien atarām divus kritušos formās
apstāvējām
glabājām svētītā zemē gods godam
pie krieviem
pie vāciešiem
šodien uz mācītāju
vedam divas kreisās kājas un ausi
zirga vāģos ganu meitēns
iemet margrietiņu sauju
mācītājs saņemot šodienas kravu
lauza rokas
3
lauku arām ecējām trīs reizes
šķita – nu jau ir tīrs
novembrī nolikām biezu kūtsmēslu kārtu kā klājas
retumis tomēr kūtsmēslos novārtīti
kritušo pirkstiņi acu āboli iekšas
lien ārā no zemes
māte Ede tos mazgā pie akas ar ziepēm
tin linu lupatā
vedam tāpatās uz mācītāju
4
rudzu maize no silmalas lauka palaikam
ieņem tumši sārtu krāsu
varbūt no uguns plīts mutē
vai no saulrieta blāzmas logā
grūti norīt
ko rīsties nerīsties skaņradi dēls
norīko māte Ede
citas maizes mums nekad nebūs
uzdzeries Liepavotu
5
Skudrās kā skudra tekāju tekās
uz lauku uz kūti uz dārzu uz aku
dzenu vagas tēšu un cērtu
brīvbrīdī skudras bēg nošu līnijās
Latvju rapsodija ir pūznis
6
Pētera Barisona priede – tūrisma objekts Sēlpilī
milzu priede iznāk ārā no sila
nostājas ceļa vidū
skudrai mizā izķēmoti mātes Edes sejas vaibsti
ligzdās šķilto melno olu
čiepsti uzdod kamertoni
milzu priede pārrauj
vellapēdam ķēdi maita
stūres ragi dēla skaņraža stingstošos pirkstos
kā kroplīgs kora vadoņa zizlis
sils karina sveķainus skuju vainagus kaklā
čiekuru ordeņus piesprauž
it kā vētra un bezvējš vienlaikus
vienlaidus
koki klanās līdz zemei un nelauzti ceļas augšā
gaiss pietvīcis gaiss aplaidies ar bulu
milzu priede no sila ceļa vidū
pēkšņi apsarmo acu priekšā
Radu raksti Mālpils Skulmēs
Ričards III ir aktiera Valentīna Skulmes loma
1
kur Ģērķēņu līcī Mergupīte met loku
pamestība stāvkrastā
ver gobu ziedputekšņos saķepušos plakstus
un laipni aicina iekšā
2
Ričards Trešais jumta istabā
krīta bāls sērgā novārdzis gulšņā
pussēdus spilvenos
Fausts pieklauvē – sens manuskriptu skrapsts
burti pusdzisuši spīgo kā ogles
dailes zamša priekškara viļņos
Ričardam kara gaitas ir galā
meļņi dīžājas staļļos
sarkanās un baltās rozes
laiski maigojas daiļdārzā piesaulē
3
kaimiņu ganīte kautrīgi izkāpj no gleznas
Krancis tek līdzi pa pēdām
kaimiņu ganīte apvij lūdzošas rokas ap kaklu
sirgstošam Ričardam jumta istabā pussēdus spilvenos
liek mirdzumā madaru pušķi uz krūtīm
4
tu paliksi pēdējā Skulmēs
Ričards kaimiņu ganīti skolo
aizejot atstāj vaļā
visus logus un durvis un vārtus
(ne tā kā latviešiem pieņemts
aizslēgt vēl aizkrampēt cieši
un atslēga kabatā līdzi)
es vēlreizi saku
atstāj vaļā
Otis – bezdelīga dūmu ložņa –
šaudās še iekšā še ārā
ķerstot sīkmanību mušas knišļus
5
ābeļdārzs izsalis bargajā ziemā
tēvs Andrejs cērt ābeles malkā
lauska pārplēstās vēnas
sulo aumaļām šķūnītī
krāsnī neganti sprēgā
met dzirksteles kūrējam acīs
kāpj dūmenī debesīm sūdzēt
bargajai ziemai pa pēdām
krievu karaspēks Ģērķēnos iebrūk
6
pulksten piecos nestundas tikšķis
atelpa kafijas laiks
kariatīde zem Martas sirds
sārtajos Nīcas brunčos griež danci
Kārļa dragātie kakla skriemeļi
ataust kā Vecsaule jumā
virsmas tvirtas un piesātinātas
sūbējums patinēts
matos maigi žūžo Ričarda pirksti kā vējiņš
dzīres sit augstu vilni
sēta stāvgrūdām tukša
pulkstenis apstājies piecos
jau desmitiem gadu
pulkstenis visu laiku ir pieci
7
Martas Skulmes skulptūra "Vectēvs"
delnā kā tālīnie kāvi
zibsnī mātestēva vaibsts
iedursta bārdas rugāji
skropstas glāsmaini kutina iesmejos
taka gaisos pār bezdibens spilveniem
rasa pērlītēm iezīmēta
līku loču bez trokšņa
viens vienīgs vaibsts zibsnī delnā
ģipsis māls dzelži
uguns tūkstoš grādi
notrauc miesu – sīko pūku no būtnes
Ārciema brīvdabas baznīcā
1
Ārciema ļaudis bezdievjos aizklīduši
dievvārdos itin neviena nav
draudzes gans Jevģenijs godprātīgi
debesu klajumiem kalpo
sniegpārslas viņa matos
ziemas lietus sakapā ledū
Ārciema brīvdabas baznīcā
Dievs atrāvis kreklu sev vaļā
2
draudzes gans Jevģenijs baznīcā
pēkšņi pamana rūsganu
sēnes cepuri zem kājām
liecas ar duncīti nogriezt
bet še tev – kas tā par sēni?
dzelzs bundulis dīvains ar šauru kātu
Jevģenijs izkašņā dzelzi no zemes
attopas – zvana mēle
laikam Ārciema baznīcas zvana mēle
ko iesākt ar mēli?
nav zvana
sen gruvešos aizvākts
Jevģenijs nemierā trinas
glāsta un bučo zvana mēli
naktīs ņem gultā blakus
3
lai nebūtu dubļi brīvdabas baznīcā
draudzes gans Jevģenijs ieklājis vieglās jūrmalas smiltis
ik vakaru grābsta tās
skuju rakstā rūpīgi glīti
blakus aizmūža salīcis stāvs
ar vēl daudz smalkāku
grābeklīti
4
Ārciema brīvdabas baznīcā
zvirbuļi noķēza balto guļbaļķu krustu
Dieva galda pagaldē
caunīte ietaisa midzeni
solu starpās ļinkā zaķis
Jevģenijs nekaro
Jevģenijs sprediķos bieži
klāsta par radībām Jūdejas tuksnesī
viņa balss šad un tad neviļus
izskan kā čiepsti
pats arī vairs negriež ne matus ne bārdu
neizplūc spalvas no nāsīm no ausīm
viens padzeras Kristus asinis
viens paēd Dievmaizītes
pēc dievvārdiem svētdienās projām ejot
atstāj uz Dieva galda
burkānus kāpostus sēkliņas
meža zvēriem un putniem
0