Attēlā - Džons Daulends
 
Mūzika
01.08.2018

Senās mūzikas virsotnes Bauskā

Komentē
0

Reiz sensenos laikos Starptautiskā senās mūzikas festivāla koncerti notika ne tikai Rīgā, ne tikai Rundāles pilī, bet arī citur Latvijā – pirmām kārtām Bauskā. Kopš tā laika, par kuru man nav nekādu personisku atmiņu, mainījušies organizatori, festivāls ierobežojis savas darbības amplitūdu un vienlaikus izaugusi jauna ārzemēs skolota senās mūzikas interpretu paaudze. Un tas arī izskaidro, kādēļ iepriekšminētajam festivālam jau trešo gadu pievienojies vēl otrs – Kurzemes-Zemgales hercogu Ketleru laika mūzikas un mākslas festivāls "Vivat Curlandia!", kas par savu centrālo mājvietu izvēlējies Bauskas pili. Vieta nudien īsti piemērota, publikas arī netrūkst, un jau no 90. gadiem eksistējusī tradīcija uz Latviju uzaicināt spožākos senās mūzikas interpretāciju meistarus turpinās joprojām. Tagad jau ar iespēju salīdzināt, kā šajā kopainā iekļaujas latviešu mākslinieki, un secinājumi ir gluži iepriecinoši.

Dziedātāja Elīna Šimkus pavisam nesen, 2018. gada 12. jūlijā, XXIV Starptautiskā senās mūzikas festivāla laikā uzstājās kopā ar Šveices ansambli "Fantasia Ficta" – toreiz repertuārs sniedzās no viduslaikiem līdz barokam. Tagad, 21. jūlijā, Bauskas pilī, viņa muzicēja arī festivālā "Vivat Curlandia!" – šoreiz ar jaunu, hronoloģiski ierobežotāku programmu, kur no iepriekšējās bija pārceļojis vienīgi Džona Daulenda opuss "Plūstiet, manas asaras". Toties šī izvēle raksturo visas programmas koncepciju – koncerta nosaukums "Come Again, Sweet Love" (kā latviskojuma variants citos koncertos piedāvāts "Klau, saldā mīla tiešām atplaukt liek") nāk no cita Daulenda darba, un, gatavojoties priekšnesumam Bauskas pilī, soliste kopā ar saviem domubiedriem – Kristīni Stumburi un Mauro Pinčaroli – iedziļinājusies mūzikā uz renesanses un baroka robežas. Līdzās divpadsmit Džona Daulenda skaņdarbiem te pārstāvēta arī viņa laikabiedra (un zināmā mērā gara radinieka) Tomasa Kempiona daiļrade – piecdaļu cikls "Maska par godu lorda Haijesa laulībām" un divi lakoniskāki opusi.

"Plūstiet, manas asaras", "Plūstiet, kristāla asaras", "Neraudiet vairs, skumjās strūklakas", "Tagad, ak, tagad man jāšķiras" – Daulenda darbu nosaukumi runā paši par sevi. Šāda repertuāra ietvaros Kempiona "Maska par godu lorda Haijesa laulībām" izklausījās īpaši līksma, lai gan citkārt komponists centās neatpalikt – skaņdarbs ar nosaukumu "Mans mīļais zvērēja" neliecina ne par ko labu, turpretī, atsaucoties uz Latvijā agrāk atskaņotiem Tomasa Kempiona darbiem, kā pati pirmā minama dziesma "Skaistums ir vien nokrāsota elle". Acīmredzot 16. gadsimta sifilisa epidēmija negāja secen arī viņam. Svarīgāk tomēr būs tas, ka Daulenda un Kempiona mūzikas skumīgi elēģiskajā vēstījumā Elīna Šimkus iejutās patiešām veiksmīgi – un Bauskas pilī viņas balss skanēja vēl dzīvīgāk un izteiksmīgāk nekā 12. jūlijā Mazajā ģildē. Dziedātājas soprāna tembrs šeit bija īsti atbilstošs nebūt ne vienveidīgās emociju gammas atklāsmei, abu komponistu skaņuraksta atveidojums te ieguva daudzkrāsainas nianses, un priekšnesuma kvalitātēm pievienojās arī muzikālā stila izjūta. Renesanses traversflautas un blokflautas instrumentālās līnijas Kristīnes Stumbures atskaņojumā un Mauro Pinčaroli spēlētā teorba dziedājumam pievienoja papildu krāsas un dimensijas, koncerta gaitā nepavisam nepaliekot Elīnas Šimkus ēnā. Un, pat ja visa ansambļa sniegumā dažbrīd ieskanējās arī smagnējāki akcenti un intonatīvi šaubīgākas epizodes, tas norāda tikai to, ka angļu renesanses un baroka laicīgās mūzikas iedzīvināšanā Latvijā vēl daudz kas darāms.

Ja Džona Daulenda un Tomasa Kempiona daiļradei šeit jau ir zināmas atskaņojuma tradīcijas, to nekādi nevar teikt par 14.–15. gadsimta komponistiem Džovanni da Kašu (jeb Džovanni da Firenci), Johannesu Čikoniju un Konrādu Paumani. Lai gan mūzikas vēsturē viņiem ir gana būtiska vieta un Paumaņa ērģeļspēle Nirnbergā radīja tādu efektu, ka laikabiedri vēstīja – viņi paši savām acīm redzējuši, ka velni panikā bēguši prom no dievkalpojuma apmeklētāju rindām, iestrēgstot starp baznīcas vitrāžām, – 21. jūlija koncertā Bauskas pilī diemžēl šādi pavērsieni gāja secen: varbūt tādēļ, ka Konrāds Paumanis, tāpat kā iepriekšminētie meistari, bija pārstāvēti katrs ar vienu opusu, turpretī pārējo desmit skaņdarbu autoru vārdi vēstures gaitā zuduši. Tātad – elitāra programma, kuras nosaukums "Tre Fontane" ņemts no aptuveni 1400. gadā Itālijā radītas partitūras. Un par elitāru saucams arī pats koncerts, jo no Austrijas atbraukušā "Ensemble Unicorn" dalībnieki – Mihaels Pošs, Tomass Vimmers un Marks Levons – senās mūzikas interpretu vidū vispāratzīti kā vieni no pašiem spožākajiem.

Iemeslu šādam vērtējumam netrūka arī šoreiz. Pirmkārt, no viduslaiku un renesanses partitūrām, kuras jau tā nav saglabājušās sevišķi daudz, laicīgās mūzikas paraugi ir tikai neliela daļa, un no tiem vēsturiskajā nošurakstā fiksēti vienīgi svarīgākie pieturas punkti. Visu pārējo nepieciešams rekonstruēt, un šeit nu mūziķu interpretācijās nepārvērtējama nozīme ir ne tikai teorētiskajām zināšanām, bet arī improvizācijām. Un Mihaela Poša spēlētās blokflautas, Tomasa Vimmera fideles un Marka Levona flautas skanējumā seno rokrakstu uzmetumi ieguva pilnvērtīgu darbu aprises, mūziķu priekšnesumam saistot ar emociju valdzinājumu, rūpīgi izzīmētu un līdzsvarotu formu un raksturu kontrastiem – katra no viduslaiku dejām iemirdzējās atšķirīgā kolorītā, kam savukārt tika pretstatīti liriski tēli un izjūtas. Otrkārt, bija pārsteidzoši, cik krāsainu un plastisku izteiksmi "Ensemble Unicorn" prata panākt no senā instrumentārija. Ansambļa mākslinieciskajam vadītājam nekas netraucēja blokflautas spēlē sasniegt pilnvērtīgu tembrālo diapazonu, arī abiem stīgu instrumentiem piemita toņa dziļums un grācija, bet visu triju mūziķu uzstāšanās pārliecināja gan ar virtuozitāti, gan ar saliedētiem rakursiem un neparastu radošās domas trāpīgumu. Līdz ar to jācer, ka šī nebūs vienīgā reize, kad "Ensemble Unicorn" kādu daļu no sava plašā repertuāra atskaņos arī Latvijā.

Ar trešo 21. jūlija programmu festivāls "Vivat Curlandia!" pārcēlās uz Bauskas Kultūras centru, kur bija redzami un dzirdami divi muzikāli skatuviski opusi – Klaudio Monteverdi madrigāls "Tankredi un Klorindas cīņa" un Džakomo Karisimi "Jefta". Citiem vārdiem sakot, divu 17. gadsimta itāļu meistaru darbi ar sižeta likumsakarīgi traģisku iznākumu. Un šo barokālo nosacītību vēl pastiprināja festivāla veidotāju iecere programmu veidot kā uzvedumu vēsturiskajā sveču apgaismojumā, ar laikmetam atbilstošu scenogrāfiju un, visbeidzot, abu komponistu laika inscenējuma principiem, kur vēsturiskos žestus un režiju pārraudzīja Katerina Kinga, viņai arī spēlējot arfu. Protams, var diskutēt par to, cik lielā mērā šāda rekonstrukcija ir mākslinieciski uzrunājoša un vai tai ir vēl kāda cita funkcija bez estētiska artefakta, taču par idejas īstenotāju profesionalitāti nebija pamata šaubīties.

Tāpat arī koncertizrādes gaitā varēja secināt, ka festivāla "Vivat Curlandia!" organizētāja Māra Kupča kā diriģenta un klavesīnista sagatavotais priekšnesums guvis nepārprotamus panākumus – baroka orķestra "Collegium Musicum Rīga" solisti un baroka koris "Collegium Choro Musicum Rīga" savu iespēju un pieredzes robežās bija sasniedzis ļoti daudz, interpretācijas ritējumam iezīmējoties ar muzikālo atklāsmju harmoniskumu un stilistisku precizitāti. Diriģenta un viņa domubiedru skatam nepagāja garām nepamanīti arī viskomplicētākie un novatoriskākie afekti Monteverdi un Karisimi partitūrās, un tas savukārt kļuva par labu atbalstu solistiem. Ar sev uzticēto uzdevumu teicami tika galā Ansis Bētiņš, Montas Martinsones dziedājumā spilgtāki un stabilāki rakursi bija pārsvarā pār nedrošākiem brīžiem, taču par īpaši vērtīgu uzveduma daļu katrā ziņā jāatzīst Rinalda Kandalinceva uzstāšanās – tikai priecātos, ja šī tenora balss operu un citu muzikālu darbu izrādēs būtu dzirdama aizvien biežāk un aktīvāk.

Festivāls "Vivat Curlandia!" turpinājās vēl vēlā vakarā ar koncertuzvedumu "Ignis". Turpinājās arī nākamajā dienā, kad jau pavisam citā pilsētā notika arī Cēsu Mākslas festivāla noslēguma koncerts, kam tūlīt pat sekoja Jūrmalas festivāla muzikālie pasākumi. Taču Bauskā notiekošo Senās mūzikas festivālu noteikti vērts iekļaut vasaras mākslas notikumu kartē – kā pierādījumu tam, ka arī pēc Jūlijas Ļežņevas triumfālās uzstāšanās Lielajā ģildē aizgājušo laikmetu mūzikas interpretācijās nekas nav apstājies.

Armands Znotiņš

Armands Znotiņš ir mūzikas un kultūras kritiķis, Normunda Naumaņa balvas 2017. gada nominants. Apmeklē koncertus un raksta par tiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0