Par mākslas izstādi "Glandula Mammae" Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā
Ko iespējams pateikt par potītēm? Tās var būt fetišs – seksuālas iekāres fiksācija –, potīte var uztūkt un pazust, to var sasist, sastiept un izmežģīt. Varbūt vēl šo to, bet citādi potītes mierīgi dzīvo savu dzīvi un vairumam no mums dienas paiet, par potītēm tā arī neko daudz nedomājot. Ar krūtīm tā nav, par tām nemitīgi ir ko pateikt vai padomāt. Krūtis var dīgt un izaugt, turklāt par vēlu vai par agru, izaugt par lielu, par mazu; var viena izaugt par lielu, otra par mazu, tās var izvelties, nošļukt, tās spēj pabarot, krūtis var būt erogēnā zona un var arī nebūt, tās var palielināt un samazināt, var nogriezt pavisam, krūtis var palīdzēt un traucēt, tās var būt iekāres objekti, uz tām var skatīties, dažkārt nevar neskatīties, tas var būt uzbudinoši un nepiedienīgi, tās var izcelt un slēpt, un šādi var turpināt vēl ilgi. Mēs tā nedomājam par elkoņiem, padusēm, ceļiem un ciskām, bet domājam par krūtīm, tās, kā raksta izstādes "Glandula Mammae" kuratore Jana Kukaine, ir semantiski noslogotas. Janas Kukaines kūrētā izstāde Medicīnas vēstures muzejā, piedaloties Ievai Balodei, Evitai Gozei, Rasai Jansone, Ingrīdai Pičukānei, Mētrai Saberovai, Viviannai Mariai Stanislavskai un Evai Vēverei, piedāvā tādu kā semantisko krūšu liftingu – mākslinieču vāktus un interpretētus galvenokārt dokumentālus stāstus, kas atklāj visdažādāko attieksmi pret krūtīm.
Spēcīgākais stāsts izstādē šķiet Mētras Saberovas darbs "Putty", kas dokumentē tikšanu pie melni tetovētām krūtīm, "diviem melniem caurumiem", iepretim Evitas Gozes darbam par sievietēm, kas, ārstējot vēzi, veikušas mastektomiju – pilnīgu vai daļēju krūšu dziedzeru operāciju. Evitas Gozes fotogrāfijas papildina labdarības fonda izdots kalendārs, kurā vēža pacientes un viņu atbalstītājas fotografējušās kailas, piesedzoties ar ziediem. Evitas Gozes darbs rāda, cik nozīmīga loma sievietes identitātē ir tieši krūtīm, pieņemt sevi kā "sievišķīgu sievieti" tad, ja krūšu vietā pāri ķermenim iet vienīgi operācijas šuve, ir grūti, bet ar īpašu uzmundrinājumu – iespējami. Labdarības kalendāra mērķis šķiet pierādīt, ka arī pēc krūšu operācijas ir iespējams atbilst priekšstatiem par skaisto (grims, smaids, kailums, ziedi). Tikmēr tieši iepretim Gozes darbam Mētras Saberovas izvēle ir apzināti neatbilst šiem pašiem priekšstatiem un, tieši otrādi, izaicināt tos. Gozes darbs runā par krūšu "zaudēšanu" un sadzīvošanu ar zaudējumu, Mētra Saberova tikmēr nolēmusi "dzēst" savas krūtis, vai drīzāk – nokratīt no tām kultūrā iesakņotās nozīmes un ekspektācijas, atgūt krūtis sev. Nav jau tā, ka melni notetovētas krūtis pēkšņi vairs nevar būt seksuālas iekāres objekts vai pārtikas mašīna (minot tikai divus semantiskos smagsvarus, kas piekarināti krūtīm). Bet tas vairs nav kāds iepriekš paredzams, citu izdomāts un automātiski piekabināts "skaisti". Tas ir kaut kas radikāli cits, ietverot iespējamību, ka runa nemaz nav par skaisto.
Izmantojot savu ķermeni kā mediju, kā materiālu un politisku rīku, mākslinieču bieži lietotais vārds "pētīt" kļūst personīgs, ķermenisks, neizbēgams un sāpīgs, tas redzams gan Mētras Saberovas darbā, gan arī bagātīgajā ķermeņa mākslas tradīcijā, kas savu kulmināciju piedzīvoja 60. un 70. gados. Mētras darbs atsauc atmiņā arī sešpadsmit gadus senu epizodi Latvijas nebūt ne bagātajā body art vēsturē. 2002. gadā mākslinieks Krišs Salmanis pasludināja ķermeņa mākslas beigas, jo praktiski viss esot izdarīts, turklāt vairums no body art darbiem esot tapuši "dziļā nopietnībā". Kā īsu rezumē Salmanis iegriež sev ādā vārdu "beigas". Īsi pirms paša pasludinātajām beigām viņš rada vēl kādu ķermeņa mākslas darbu – ietetovē uz savas ādas divus centimetrus garu nogriezni, solot sekot tā izmēra svārstībām gadu gaitā, datus publicējot ap 2040. gadu. Ja ietetovētie centimetri pa šiem gadiem, iespējams, staipījušies šurpu turpu, tad iegrieztās "beigas", pieļauju, sadzijušas un izgaisušas bez pēdām un sešpadsmit gadus vēlāk Mētras Saberovas interese par ķermeņa mākslu ir dzīva un (vismaz viņas melni tetovēto krūšu gadījumā) neatgriezeniska.
Mētras Saberovas darbs noteikti pārstāv to, ko Krišs Salmanis dēvē par "dziļo nopietnību", – ķermeņa māksla ir ne tikai izaugusi no feminisma idejām (tiesībām lemt par savu ķermeni, mediju kritiku), bet tai ir saikne ar kristīgo (un arī pirmskristīgo) izpratni par mocekli kā liecinieku, kas liecina par kādu sevis pieredzētu patiesību, gatavs tā vārdā arī ciest sāpes un mirt. Mētra Saberova darbā "Putty" dreifē starp mocekli – savas patiesības liecinieci – un triksteru ( angļu val. trickster, viltnieks – tēls daudzu tautu mitoloģijā, kuram piemīt īpašas zināšanas, ko tas liek lietā, rīkojoties nekonvencionāli, nereti apmuļķojot pārējos vai atmaskojot to, kam citi akli ticējuši). "Putty", it sevišķi ieraudzīts kopā ar pārējiem Mētras Saberovas darbiem, piemēram, nevainības plēves atjaunošanu, olvadu nosiešanu, noteikti ir viņas patiesība, par kuru viņa gatava liecināt ar sāpēm un operācijām, savukārt Mētras radīta animācijas filma, kas ir daļa no izstādē redzamā darba, piedāvā krūšu tetovēšanā ieraudzīt arī dauzīšanos un provokāciju, uz mirkli atmetot "dziļo nopietnību".
Ja starp Mētras Saberovas darbu "Putty" un Evitas Gozes fotoinstalāciju par krūts vēzi veidojas jēgpilna saturiskā saite, tad starp Evitas Gozes un Evas Vēveres darbiem – formāla un kurioza. Evas Vēveres darbs pats par sevi nebūt nav kuriozs, tas ir jūtīgs, subjektīvs un trāpīgs – personīgas piezīmes par krūtīm attēlos un tekstos, drukātos uz kabatas formāta kalendāriem. Tādiem, kādus ne tik sen izmantoja mēnešreižu atzīmēšanai, tādiem, kādus ar farmācijas firmu reklāmām varēja atrast ārsta kabinetā, un pavisam noteikti tādiem, kādus izmantoja un turpina izmantot kailu sieviešu attēlu pavairošanai, līdzīgi kā tie mēdz "rotāt" kārtis, plakātus, šķiltavas, brelokus, praktiski jebko. Lai gan "kalendāra meitenes" ir bagātīga kultūras klišeja, Rozā vilciena labdarības fonda kalendārs, ko savā darbā iekļauj Evita Goze, atsaucas uz reālu iniciatīvu 90. gadu Jorkšīrā, kur sievietes piedāvā savu alternatīvu kailfoto kalendāram ar mērķi savākt līdzekļus vēža pacientiem (gadījums, ko vēlāk popularizē 2000. gados uzņemta filma "Kalendāra meitenes" ar Helēnu Mirenu galvenajā lomā), Eva Vēvere savukārt atsaucas uz personīgu pieredzi par puskailu meiteņu kalendāru vectēva mazmājiņā, tomēr divi darbi ar kalendāra meitenēm salīdzinoši nelielajā izstādē šķiet kuratoriska neveiklība.
Evas Vēveres vizuālās piezīmes par krūtīm veiksmīgi turpina divi darbi, kas apkopo citu sieviešu stāstus, ieņemot (gandrīz) neitrālu vērotājas pozīciju. Vivianna Maria Stanislavska uzklausījusi un ilustrējusi dažādus gadījumus ar krūtīm, tie visi ir sieviešu stāstīti un gandrīz visi – personīgās pieredzes stāsti. Par dzīvi ar trīs krūtsgaliem, par to, kā lielas krūtis neizbēgami tiek uztvertas kā vulgāras, par to, kā reiz kāda vīrieša jūsmošana krūtīm tiek apcirsta ar frāzi, ka tie jau tikai divi gaļas gabali. Ilustrācijas ļauj dažādās pieredzes uztvert kā tādas, kas jau kristalizējušās par komiskiem negadījumiem, lai gan, pasniegtus citā žanrā, lielu daļu stāstu varētu ieraudzīti arī kā psiholoģisku traumu pierakstus.
Citu sieviešu pieredzes apkopojusi arī Ingrīda Pičukāne burtnīcā "Perfektās krūtis". Burtnīca ar zamšainu rozā vāku pāris nedēļu pēc atklāšanas jau ir apgrābstīta ar netīrām roķelēm, redzami ir ne tikai daudzo lasītāju, bet arī autores roku pieskārieni – kaut teksti ir sagatavoti žurnālam raksturīgā salikumā un drukāti poligrāfiski, pati burtnīca ir roku darbs ar redzamiem dūrieniem un šuvēm. Burtnīcas saturs – intervijas ar vairākām sievietēm, kas veikušas krūšu palielināšanas operācijas. Intervijās ir jūtams mākslinieces nolūks – norādīt, ka plašsaziņas līdzekļu tiražētais ideālās sievietes tēls rada spiedienu, kas rezultējas sieviešu neapmierinātībā ar savu ķermeni, tomēr intervēto sieviešu izvērstās atbildes neveido naivu, nezinošu upuru tēlu. Katra stāsta par saviem iemesliem operācijai, neviena no krūšu palielināšanas operācijas nav gaidījusi eksistenciālu problēmu risinājumu. Interesantā kārtā viņu stāstītais tiklab varētu tikt izmantots kā informatīvs materiāls tā dēvētajās estētikas klīnikās klientēm, kas apsver veikt kaut ko līdzīgu. Intervētās stāsta par lēmuma pieņemšana procesu, sadarbību ar ārstu, atlabšanu. Tiesa, kāda no stāsta varonēm atklāj īpaši samežģītu spriedumu ķēdi, kādā krūšu palielināšanu var veikt "savā, ne citu labā": krūtis viņa palielināja sevis dēļ, jo, ja būtu vīrietis, tad viņai patiktu ar roku pārbraukt lielākām krūtīm nekā savām dabiskajām, bet to viņa nesakot no vīrieša pozīcijas, bet no "vīrišķā sevī". Šajā interpretācijā krūtis ir nevis vienkārši daļa no mūsu ķermeņa, bet gan objekti taustei, baudai, turklāt – iedomātai vīrieša rokai, nevis sev pašai. Tomēr Pičukānes vienlaikus skaidrā nostāja (plašsaziņas līdzekļu kritika) un atvērtība, kas ļauj izpausties perfekto krūšu veidotāju pārliecībām, atgādina ka feminisma cīņa pret neadekvātu sievietes priekšstatu uzturēšanu sabiedrībā veiksmes gadījumā varētu vest pie situācijas, kurā vienlīdz brīvi (bez iedomāta vai reāla sabiedrības nosodījuma) spējam justies savā ķermenī, kā arī varam izlemt to mainīt ar operāciju palīdzību.
Teicams epilogs izstādei ir Ievas Balodes darbs, kas veiksmīgi atradis vietu, spokojoties Medicīnas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā. 19. gs. medicīnas vēstures ekspozīcijā uz iekārta paladziņa tiek projicēts videodarbs, kurā rituālas darbības veic kaila sieviete, atgādinot gan par ārstniecību kā maģisko, gan sievieti – raganu. Kā trāpīgi norāda māksliniece – mūsdienu raganas ir feministes, arī viņas tiek pārprastas un demonizētas. Varu tikai apskaust tos, kuri ne reizi nav iekrituši patriarhālajā klišejā, uzņēmīgu, ambīcijām apveltītu, aktīvu sievieti domās vai skaļi nodēvējot par raganu. Tāda skumja un aplama domāšanas kļūda, iestatījums, no kura veiksmīgi var tikt vaļā brīdī, kad kādu sievieti gribas pielīdzināt raganai, nomainot personāžu uz vīrieti ar līdzīgām īpašībām un ieraugot, ka tur gan parasti nekādi klišeju slazdi negaida. Maģiskais, ko pārstāv Ievas Balodes videodarbā redzamā sieviete, 21. gadsimta muzejā izskatās pavisam citādi, un tieši vīrieši izrādās maģisko zināšanu glabātāji. Apmeklējot izstādi pirmo reizi, videodarbs jau ir izslēgts, tāpat kā gaisma ekspozīcijā (ir darbdienas pēcpusdiena, pusstunda līdz slēgšanai), darbinieces, jau saģērbušās promiešanai, tomēr izsauc "vīrieša cilvēku", kas ieslēdz projektoru, lai varu darbu apskatīt, savukārt, kad izstādē iegriežos otrreiz, darbiniece man apgalvo, ka šis darbs esot "izdzisis", kas, visticamāk, nozīmē to, ka maģisko zināšanu glabātāja "vīrieša cilvēka" nav darbā [1].
Izstādes "Glandula Mammae" kopējā intonācija ir mierīga un vērojoša, dokumentalitāte liek domāt, ka šie darbi būtu lielisks papildinājums Medicīnas muzeja krājumam, ja vien muzejam būtu prakse papildināt krājumu, iepērkot darbus no mainīgajām izstādē un ja vien mākslas darbi būtu radīti ilgākam mūžam. Tas redzams laiku pa laikam – finansējuma nepietiekamības un laikmetīgās mākslas muzeja trūkuma novārdzinātā mākslas vidē darbi ar ilgstošu satura potenciālu nereti tiek radīti mūžam vienas izstādes garumā. Bet, kamēr muzeji darbus neiepērk vai iepērk reti, tā arī paliek tikai tāda pavisam hipotētiska problēma. Un arī Medicīnas muzejs, būdams muzejs, kurā būtu pastāvīga vieta ne tikai medicīnas tehnoloģiju un sasniegumu atrādīšanai, bet arī medicīnai no pacienta skatpunkta, tai skaitā liecībām par laika gaitā mainīgajām cilvēka attiecībām ar ķermeni, paliek tikai hipotētisks. Vai arī īsts, vēl līdz 2. septembrim, kamēr apskatāma izstāde "Glandula Mammae".
Liftings – kosmētiska procedūra: ādas nostiepšana un izlīdzināšana.
[1] Abos apmeklējumos arī nedarbojās Vivianas Marias Staņislavskas videodarbs.
1