Par romānu sēriju "Mēs. Latvija, XX gadsimts", apgāds "Dienas grāmata" [1]
Neticami, ka jau pavisam drīz būs apritējuši septiņi gadi, kopš lasītāju rokās nonāca īsprozas krājums "Mēs. XX gadsimts" – grāmata, kas ar īpatnējo koncepciju un pieteikumu ievērojami izcēlās uz tābrīža (2008.–2011. gadā publicēto darbu) salīdzinoši neizteiksmīgās oriģinālprozas fona. Vēlāk formulētā ideja par romānu sērijas īstenošanu, kurā trīspadsmit autori katrs aplūko savu laika nogriezni, kļuva par gaidītu un bieži apspriestu parādību. Latviešu literatūrā tas ir nebijis gadījums – tradicionāli dzejas, prozas vai dramaturģijas darbi tiek apkopoti vai nu saistībā ar konkrētiem literatūras festivāliem vai notikumiem ("Prozas lasījumi", Dzejas dienas u.c.), vai arī atlasīti dažādos gados tapuši (un to tapšanas laikā idejiski nesaistīti!) darbi un pakārtoti kādam vienojošam tematiskam vai mākslinieciskam konceptam. Palūkojoties nesenajā pagātnē, redzeslokā uznirst nosacīti radniecīgas ieceres krājumā "Latviešu stāsti" (2006), taču kopumā literatūra izrādījusies inertāka par citiem mākslas veidiem – atcerēsimies četru kinorežisoru veidoto mākslas filmu "Vogelfrei" (2007), dažādas laikmetīgās mākslas instalācijas kā mākslinieku kopdarbus utt.
Jau kopš romānu cikla pieteikuma viena no ieceres intriģējošākajām šķautnēm bija mēģinājums vienkopus pulcināt dažāda vecuma, literārās pieredzes un arīdzan pietiekami atšķirīgas prozas autorus. Starp jaunāko un vecāko autoru ir gandrīz divdesmit gadu starpība, seši autori dzimuši 60. gados, seši – 70. gados, taču kopumā sērijas rakstnieku sastāvs iezīmē paaudzi piecpadsmit gadu robežās. Paaudzi, kuras bērnība un jaunības gadi aizritējuši Brežņeva stagnācijas laikā vai īsi pēc tam – perestroikas un atmodas līkločos; attiecīgi ar latviešu literatūras procesu ietekmēšanu un attīstību kopš 90. gadu vidus saistīti pieci autori, bet lielākā daļa literatūrā debitē jaunajā tūkstošgadē. Rakstnieku saskarsme ar vēsturi ir dažāda – atsevišķiem autoriem tāda bijusi vairākkārt (Bankovskis, Kota, Repše, arī Manfelde), dažiem šādas pieredzes pirms dalības projektā nav bijis vispār (Ulberga, Gaile). Turklāt Gundegas Repšes pulcinātajā raibajā kompānijā sastopami gan vēsturnieki, gan mākslas zinātnieki, gan literatūrkritiķi, tomēr jāatgādina, ka sērijas tapšanā nepiedalījās autori, kas savā daiļradē ir izteikti orientēti uz vēsturiskas vielas aptveršanu (Aivars Kļavis, Jānis Lejiņš, Valdis Rūmnieks, pirms pāris gadiem mūžībā aizgājušais Arturs Heniņš). Diemžēl pieredzējušie autori vairākas idejas ir izsmēluši jau agrāk – Repšes triloģijas pirmās divas daļas "Alvas kliedziens" (2002) un "Vara rati" (2006) būtu bijis lielisks devums sērijai, tieši tāpat arī Bankovska "Čeka, bumba un rokenrols" (2002) vai pat "Sekreti" (2003), taču tieši ciklam tapušie darbi vairs nepārsteidz ar šādu spilgtumu.
Krasi atšķirīga situācija vērojama to rakstnieku darbos, kuriem saistība ar žanru bijusi minimāla vai nekāda. Inga Gaile sevi kā talantīgu prozaiķi pierādīja burtiski ap sērijas dzimšanas laiku [2], bet ar romānu "Stikli" (2016) neparastā un inovatīvā veidā atskatījās uz Ulmaņa laiku. Tas ir viens no pēdējo gadu oriģinālākajiem prozas darbiem, kurš palicis nenovērtēts; jācer, ar laiku lasītāji spēs atzinīgi uzlūkot arī Kristīnes Ulbergas "citādo" romānu "Tur" (2017) [2]. Māris Bērziņš pēc aktīvā rakstniecībā pavadītajiem pirmajiem desmit gadiem lasītājiem saistījās galvenokārt ar asprātīgajām Gūtenmorgena miniatūrām, tādēļ romāns "Svina garša" (2015) pārsteidza un kļuva par vienu no nozīmīgākajiem notikumiem jaunākajā latviešu literatūrā.
Atskats uz sēriju kopumā rada stabilas un klasiskos paņēmienos balstītas prozas priekšstatu, kurš gan var izrādīties arī visai maldinošs. Līdzās tradicionāli reālistiskiem romāniem sastopami arī vairāki sarežģīti darbi ar netipiskiem vēstījuma vai kompozīcijas elementiem – Osvalda Zebra "Gaiļu kalna ēnā" (2014), jau minētie Gailes un Ulbergas romāni, taču tieši tā ir sērijas priekšrocība. Proti, darbi ir pietiekami dažādi, katram no tiem izkristalizējas sava mākslinieciskā "funkcija": Berelis brutāli un vienlīdz eleganti šokē, Bankovskis fascinē ar filozofiskās domas vieglumu un lidojumu, Zebris un Bērziņš pārsteidz ar pietāti pret vēsturiskajiem faktiem un detaļām; Bērziņš konfrontē ar vēstures dzelžainajām netaisnībām; Repše, Bērziņš un Ābele parāda Otrā pasaules kara absurdo mežonību; Ābele un Bankovskis vēstures noslēpumu izdibināšanas ceļā ļauj atklāt pagātnes saistības ar tagadni; Ikstena laikmetu parāda kā saindētu, smacējošu sāpju kolāžu; Ulberga, Berelis un Gaile liek domāt par marginālo un to, cik sašķelts spēj būt cilvēks; Manfelde meistarīgi uzbur duālās "divas pasaules"; savukārt Kota ar vēsturnieces vērīgo skatienu, stilīgo koķetēriju un spītīgi kūsājošu dzīvesprieku rada it kā antitēzi pārējo darbu emocionālajam smagumam. Ne velti Repše savulaik trāpīgi raksturoja šo romānu tapšanas procesu: "Iekārojams patiesībā no vēstures nav pilnīgi nekas. Smaga, urdoša viela līdz gruntsūdeņiem." [4]
Romānu atšķirīgo estētiku un intonāciju var brīnišķīgi pamanīt gadījumos, kad vairākos darbos pārklājas aplūkotais vēstures nogrieznis. Šķiet, visspilgtākais piemērs ir 80. gadi. Ar enciklopēdisku vērienu šīs desmitgades vidusdaļu romānā "Istaba" (2016) apraksta Kota, laikmeta elpu iedzīvinot vai katrā komunālā dzīvokļa sadzīves epizodē un detaļā, savukārt Ikstenas romānā "Mātes piens" (2015) laikmeta reālijas – lai arī tām ir vistiešākā ietekme uz romāna varoņu likteņiem – ienāk virspusēji, jo darba virsuzdevums ir meitas un mātes attiecību atklāsme; vēl jo vairāk: romāns ir ļoti personīgs. Arī Ulbergas romānam šķietami ir minimāla saikne ar konkrēto desmitgadi, un dažbrīd var rasties iespaids, ka tā zūd vispār, taču, lai cik tas būtu paradoksāli, romānā aprakstītā situācija – cilvēka fiziskā un garīgā izolācija no sabiedrības – vistiešākajā veidā izriet no laikmeta.
Tas drīzāk liek jautāt, ko lasītājs sagaida no sērijas darbiem un kāda vispār ir izpratne par (modernā) vēsturiskā romāna žanra specifiku. Lasītājs, kurš vēlēsies izzināt teju dokumentālā līmenī aprakstītas valsts dibināšanas aizkulises un ķersies pie Bankovska romāna "18" (2014), būs stipri vīlies, gluži kā lasītājs, kurš alks pēc tradicionāli reālistiska "kara romāna" un uzmeklēs šķietami pēc hronoloģijas atbilstošo Gunta Bereļa romānu "Vārdiem nebija vietas" (2015), būs spiests spļaudīties par izlasītajām šausmām un riebeklībām. Tomēr, lai cik margināls būtu psihopāta Tuša gadījums, romāna kopējā vēstījumā ienāk vairāki elementi, ar kuriem asociatīvi nesaraujami saistāms tieši Pirmais pasaules karš, – kaut vai gāzes izmantošana karalaukā. Patiesi, vēsturiskas vielas blīvums starp dažiem darbiem ir pat principiāli pretējs un var neatbilst gaidītajam: Repšes romānā "Bogene" (2016) lielāka nozīme ir jautājumu uzdošanai un atbilžu meklējumiem, nevis vēsturiskas situācijas atklāsmei, savukārt Ingas Ābeles romānā "Duna" (2017) mēģinājums monumentāli parādīt gan leģionāru gaitas, gan ar holokaustu saistītas epizodes, gan pēckara gadu neparasto Rīgu rada pārsātinājumu – un, lai arī "Duna" nav labākais Ābeles romāns, tas ir viens no spēcīgākajiem darbiem sērijā.
No divpadsmit romāniem tikai četri ir nesaistīti ar padomju laiku. Nevēlos to dēvēt par sērijas trūkumu, drīzāk – īpatnību, ar kuru lasītājiem jārēķinās. Tās cēloņi izriet no sērijas veidotāju uzskatiem un attieksmes pret padomju režīmu, galu galā – okupācijas sekas ikviens valsts iedzīvotājs ir spiests izjust arī šobaltdien. Piemēram, Arno Jundzes romāns "Sarkanais dzīvsudrabs" (2017) liek lasītājam ar rūgtumu atskārst, ka pirms 25 gadiem aktuālie jautājumi nav (at)risināti līdz pat mūsdienām. Tādējādi "Mēs. Latvija, XX gadsimts" autori ar misijas apziņu sevi pozicionējuši kā sava ceļa gājējus – nekautrējoties runāt par jautājumiem, kas daudziem šķitīs neērti vai "jau izrunāti". Tomēr neizmantota palikusi iespēja dziļāk ienirt starpkaru Latvijas telpā un laikā; atliek vien minēt, vai sērija iegūtu arī humoristiski absurdu piegaršu, ja sākotnēji uzrunātais Pēteris Pūrītis būtu īstenojis romānu par 20. gadiem.
Latviešu literatūra šobrīd ir izteikti orientēta uz vēršanos pagātnē – 2017. gadā vien, neskaitot četrus sērijas romānus, vēl publicēts arī Jāņa Lejiņa romāns "Vīrieša sirds", Aivara Freimaņa "Katls", Paula Bankovska prozas grāmata "Kur pazuda saimnieks?", Ingunas Cepītes "Ulsiks" un Jāņa Rokpeļņa "Muzejs". No pēdējos gados publicētajiem darbiem īpaši izceļama ir izcilā Māras Zālītes diloģija. Savukārt tādi darbi kā Riharda Bargā "Plikie rukši" vai Vilipsona "Ārprātija piedzīvojumi" uzrāda acīmredzamu literatūras nepieciešamību atskatīties uz vienas paaudzes radošo personību bohēmu, un arī tā ir nepārprotama (jaunākās) vēstures sastāvdaļa. Kā kultūras tendenci to var interpretēt divējādi – projekts ir "piespiedis" rakstniekus mērķtiecīgi pievērsties savai pagātnei, taču arī ar pašas sērijas romāniem ir pastiprinājusies rakstnieku (un lasītāju!) interese par vēstures jautājumiem.
Iespējams, projekts nebūtu kļuvis tik veiksmīgs un pamanāms, ja romāni tiktu secīgi izdoti tieši tagad, valsts simtgades laikā. Kultūras pasākumu pārblīvētais piedāvājums (tostarp dokumentālās un mākslas filmas) šos darbus aizbīdītu otrajā plānā vai vismaz neļautu par tiem reflektēt tik mērenā un pārdomātā tempā, kāds tas ir bijis iepriekšējo četru gadu laikā. Ja paisumam un bēgumam analoģiskā vēlme aprakstīt latviešu tautas vēsturi un pēdējās desmitgadēs nepārskatāmi saskaldītā latviešu proza likusi daudziem (jo īpaši 90. gados tapušajiem) darbiem palikt mazpazīstamiem, tad cikls "Mēs. Latvija, XX gadsimts" ir mobilizējis uzmanību ar savu 21. gadsimta sākuma skatienu uz jautājumiem, par kuriem tiešām nekad nebūs domāts, runāts vai rakstīts par daudz.
[1] Lai nerastos pārpratumi, rakstā apzināti netika aplūkots tā tapšanas laikā vēl nepublicētais, taču nu jau iznākušais Andra Akmentiņa romāns "Skolotāji".
[2] Rakstnieces stāsts "Piena ceļi" tika atzīts par labāko 2012. gada "Prozas lasījumos".
[3] Romāns 2018. gada sākumā ieguva "Dienas Gada balvu kultūrā".
[4] Adamaite, U., Repše, G. Spīts un alternatīva // Kultūras Diena. 2013. gada 31. janvārī, 6. lpp.
0