Foto - Ilmārs Šlāpins
 
Sarunas
18.04.2018

Satori saruna: Par eksperimentālo kino

Komentē
0

No 22. līdz 25. martam Rīgā jau otro reizi notika starptautiskais eksperimentālā kino festivāls "Process", kas bija veltīts analogajam kino. Pēc tā seansiem mēs aicinājām uz sarunu kinozinātnieci Agnesi Loginu un filozofu Haraldu Matuli. Sarunā piedalījās Ilmārs Šlāpins.

Ilmārs Šlāpins: Ko nozīmē termins eksperimentālais kino? Un – ko tas nozīmē šodien?

Agnese Logina: Protams, tā definīcija noteikti ir atšķirīga, nekā tas bija agrāk, bet pamats nav mainījies. Eksperimentālais kino ir kino, kuram nav jāizpatīk nevienam. Atšķirībā no meinstrīma kino: tur nav obligāti jāstāsta stāsti vai jāattaisno kāda naudas devēja intereses, bet tu mierīgi formē varu pār saturu.

Ilmārs Šlāpins: Bet vai tur ir jābūt eksperimentam?

Agnese Logina: Tas eksperiments ir atkarīgs no telpas un laika. Piemēram, latviešu eksperimentālais kino vienmēr būs atšķirīgs no amerikāņu eksperimentālā kino. Es par to domāju tieši šodien. 2014. gadā, kad notika festivāls "2 Annas", tā tēma bija robežpārkāpēji. Robežpārkāpēji kā maigāks vārds eksperimentālam. Skaidrs, ka mēs nevaram 60./70. gadus saukt par eksperimentālo kino, bet tas ir atšķirīgs kino. Šīs atšķirības bija daudz smalkākas nekā tobrīd, piemēram, amerikāņu kino. Tas ir kino, kas dara lietas citādāk. Tā varbūt ir ļoti apšaubāma definīcija, iespējams, to drīzāk jāsauc par aprakstu.

Ilmārs Šlāpins: Eksperiments nevis kā vienkārši kaut kas citādāks, bet gan kā avangards, kurā katrs atrod kaut kādus jaunus paņēmienus, jaunus izteiksmes līdzekļus, kurus pēc tam var izmantot citi.

Agnese Logina: Tā it kā notiek, bet tajā pašā laikā arī ir grūti atrast kaut ko jaunu: tas, kas man ir jauns, nav nekas jauns kādam citam. Nevienam cilvēkam nevienā brīdī nav pārskata par to, kas notiek visur citur. Tev liekas, ka tu esi izdomājis kaut ko nenormāli jaunu un tas ir avangards, bet patiesībā to jau kāds cits ir izdarījis pirms 50 gadiem citā formā, tu vienkārši to nezini.

Ilmārs Šlāpins: Teorētiski jau tu varētu zināt.

Agnese Logina: Man liekas, ka mūsdienās ir ļoti daudz kino kultūras, par kuru mēs neko nezinām. Es ļoti maz zinu par Indijas, Austrālijas kino un visu, kas notiek Dienvidāzijā. Vienīgi "Google" to visu varētu zināt, bet arī ļoti aptuveni.

Haralds Matulis: Man ir tāds priekšstats – katru reizi, kad es ieraugu pieteikumā vārdu "eksperimentālais", vai tas būtu kino, vai jebkas cits, es it kā mazliet salecos. No vienas puses, ar cerībām, jo kas tad mākslā un kultūrā ir interesanti? Tas, ka cilvēki tiecas radīt kaut ko jaunu, kaut ko neredzētu, nebijušu vai nebijušā veidā. Eksperimentā cilvēki saka, ka tieši te mēs ar to nodarbosimies. No otras puses, kino liekas bīstamāks, jo vienkāršo cilvēku, un arī izglītotās publikas izpratnē kino mūsdienās nozīmē to, ka tu aizej uz kinoteātri, kurā ir mīkstie krēsli, un tev 120 minūtes rāda kaut ko, kam ir sākumus un beigas un kam ir izteiksmes līdzekļi. Līdz ar to, ja kaut kas tiek nosaukts par eksperimentālo kino, mēs sagaidām, ka tas atsauksies uz meinstrīma kino izpratni, tāpēc tas ir liels risks šādiem pasākumiem un festivāliem, jo es redzu: tas var tik ļoti attālināties no meinstrīma, ka cilvēks, kas sagaida kaut ko mazliet jocīgu, aiziet un nesaprot, kur viņš ir nokļuvis. Tas, ko viņam rāda, viņam vispār neasociējas ar kino, tas liekas kaut kas cits.

Ilmārs Šlāpins: Bojāta filmiņa.

Haralds Matulis: Tā man arī liekas interesanta atšķirība: ja laikmetīgajā vizuālajā mākslā pati elitārākā virsotne cilvēkiem liekas saprotama, tad kino ir izveidojies tas īstais kino, kur pasniedz "Oskaru". Šis kino patiesībā nav īpaši sarežģīts, tas ir meinstrīma produkts. Avangards, eksperimenta kino ir tāds kā pastumts malā, tas ir vairāk uz vizuālās komunikācijas, vizuālās mākslas pusi, kas ir interesanti.

Agnese Logina: Man liekas, ka mūsdienās eksperimentālajam kino tik liela auditorija kā nekad iepriekš. Ir arvien vairāk eksperimentālā kino festivālu, tas nošķīrums nav tik smags, kā bija kādreiz. Interesanti, ka savā ziņā taisīt eksperimentālā kino festivālu Rīgā ir eksperiments pats par sevi. Vai tas izdosies vai neizdosies? Vai publika to sapratīs? Vispār eksperimentālā kino tradīcijas ir stipri ierobežotas.

Haralds Matulis: Es redzu, ka tāds eksperimentālais kino dabiskāk ierakstās sociāldemokrātiskajā Berlīnes vidē, kur ne tikai izrādāmais saturs būs eksperimentāls, bet arī publika ir gatava gan pieņemt dažādas jocīgas lietas, gan arī eksperimentēt paši un iesaistīties. Man arī tādas eksperimentālās lietas vairāk ir interesējušas, kā iet iekšā un mēģināt kaut ko izdarīt pašam. Ja tu esi pats uzfilmējis analogo filmiņu, montējis, tu skaties daudz citādāk uz eksperimentiem, ko piedāvā citi. Ja vienīgais atskaites mērogs ir "Forum Cinemas" un šeit tev rāda kaut ko tādu, tu saki: "Nu, OK!" Bet, ja tu saproti, kas tas ir un ko tie cilvēki grib pateikt, tu jau esi tajā līdzdalībnieks.

Agnese Logina: Es gribētu pieminēt, ka ne vienmēr vajag pašam kaut ko taisīt, lai varētu saprast. Personīgā izaugsme no "Forum Cinemas" apmeklētāja uz "K. Suns" apmeklētāju, tad uz "Splendid Palace", un tad jau tur ir "Kino Bize" ar eksperimentālo kino. Lielā mērā kino ir trenēta lieta, tur ir drusku jāpiepūlas, to skatīties un pieņemt. Tas ir tāpat kā neviens nepiedzimst ar milzīgu mīlestību pret operu. Kaut ko tādu mēs iemācāmies. Jo lielākas ir iespējas ar to saskarties, jo foršāk.

Ilmārs Šlāpins: Seansā "Kino Bizē", uz kuru es biju, lielākā daļa publikas bija paši filmu veidotāji. Viņi bija sabraukuši no dažādām pasaules malām, pārsvarā no Eiropas un Amerikas, protams, un, skatoties šīs 40 dažāda garuma filmas, pēc katras filmiņas, pat vienu minūti garas, atskanēja vētraini aplausi. Tas nozīmē, ka viņi aplaudēja paši sev un cits citam.

Agnese Logina: Es gāju uz vairākiem festivāla saviesīgajiem pasākumiem un ievēroju milzīgu kopienas sajūtu. Skaidrs, ka eksperimentālā vidē, kas raksturīgs arī īsfilmu jomā, ir daudz mazāk ambīciju un godkāres, nekā tas ir pilnmetrāžas festivālos. Nav tā, ka te kāds sacenšas par baigo slavu vai varu, vai sarkano paklāju, ka uzvarētājs dabū visu, kā tas ir tajā pašā skaļajā "Oskarā". Šeit tā ir stipra kopiena, kas cits citu atbalsta, lielā mērā iedvesmo, taisa projektus kopā, veido dažādas starptautiskas sadarbības. Tur ir tiešām kaut kas ļoti silts tajā vidē. Skaidrs, ka visa apkārtējā pasaule ir drusku pret viņiem, tev visu laiku vajag pierādīt, kāpēc tam, ko tu dari, ir svars un kāpēc tu vispār dari to, ko tu dari. Tādēļ šie cilvēki cits citu atbalsta. Vētraini aplausi mēdz būt arī pēc ne pārāk labām filmām.

Ilmārs Šlāpins: Kas ir tas, kas viņus satur kopā vai vieno?

Agnese Logina: Cik es saprotu un cik esmu runājusi ar māksliniekiem, tā ir vairāk tāda sajūta: tu nevari to nedarīt. Liela daļa no viņiem jau piepelnās citos, lielākos projektos, strādājot reklāmā vai pilnmetrāžās. Eksperimentālā kino veidošana, vēlāk arī izrādīšana ir pilnīga sirds lieta, par kuru deg. Skaidrs, ka tas nav nekas tāds, ar ko tu nopelnīsi sev māju. Tu dari to tāpēc, ka nevari nedarīt. Mūsdienās tas kļuvis arvien sarežģītāk, tehnika ir arvien ekskluzīvāka, 16 mm filmas kļūst grūtāk atrast. Es jau iepriekš minēju 16 mm filmu darbnīcu, kura notika pie manis dzīvoklī 2014. gada rudenī. Viņi gribēja arī visu filmu attīstīšanu taisīt turpat, un man vajadzēja pa pastu pasūtīt ķimikālijas, lai varētu attīstīt. Tas bija ļoti sarežģīti, jo pasts negribēja to piegādāt, un man vajadzēja viņus pārliecināt, ka viss ir kārtībā, dabūt izziņas, un beigās, man liekas, es tāpat pasūtīju preci no cita piegādātāja.

Ilmārs Šlāpins: Kāpēc eksperimentālajam kino 2018. gadā ir jāasociējas ar 16 mm filmu?

Agnese Logina: Ne jau tikai, ir arī daudz kas cits. Piemēram, arī animācija ir eksperimentāla. Kāpēc mēs Latvijā mēģinām eksperimentālo kino ievilkt caur 16 mm filmu? Sarežģītam materiālam ir vieglāk piesaistīt uzmanību, ja tev ir vēl kāds savdabīgs aspekts. Tas tarkšķis un klātbūtne, tas, ka viss notiek turpat un ir tā maģiskā sajūta: nekad vairs nekā tāda nebūs. Tas uzrunā pat tad, ja uz ekrāna ir vienkārši melni un balti punktiņi. Tu neko nesaproti, kas notiek. Tas ir blakus elements, kas piesaista šaubīgos skatītājus. Vairāk tāds mārketinga elements, man liekas.

Haralds Matulis: Par kino kā ražošanas veidu: skaidrs, ka tieši kino dēļ savas materialitātes un vizualitātes ir pateicīgāks medijs nekā, piemēram, eksperimentālā dzeja. Ja tu raksti eksperimentālo dzeju, cilvēki redz tavu tekstu, bet viņi neko nesaprot. Eksperimentālajā kino viņi redz vismaz to, ko tu esi tur safilmējis. Viņi varbūt nesaprot tavu domu, bet līdz ar to tas jau ir mazliet demokrātiskāks solis. Tomēr, lai rakstītu eksperimentālu dzeju, vienkārši ir jāsaņemas, jāatver "Word" dokuments un kaut kas jāraksta. Eksperimentālais kino jau prasa lielāku uzņēmību un lielākas prasmes. Teiksim, ja tu uzņem kino uz 8 mm vai 16 mm filmas, tev ir jābūt diezgan fanātiskam vai apmātam cilvēkam. Tev jādabū kamera, filma, tad tu iesaisties kādā kopienā. Līdz ar to ir sajūta, ka šis eksperimentālā kino režisora mentālais tips ir mazliet cits nekā dzejnieka. Tas ir cilvēks, kas prot arī kaut kādas tehniskās lietas, bet kāpēc viņš beigās izvēlas radīt kaut ko tikai pašam sev saprotamu? Tas man šķiet interesanti. Beigās, protams, izglābj tas, ka ir ekrāns, uz ko skatīties. Pat ja tu nesaproti, tu vienalga kaut ko redzi.

Ilmārs Šlāpins: Es tomēr nespēju saprast, t.i., es saprotu kaut kādu sentimentu un nostalģiju, bet kāpēc to saukt par eksperimentu? Kāpēc eksperimentālā kino festivālā nav ar aifonu filmēta filma?

Haralds Matulis: Kā mēs vispār definējam eksperimentālo kino? Tātad ir meinstīms, pa vidu ir kaut kas alternatīvs, un ir eksperimentālais kino. Eksperimentālā funkcija vispār ir meklēt kaut ko jaunu. Ja paveicas, tas uzreiz tiek atņemts un meinstrīms paplašinās mazliet lielāks. Līdz ar to ir neizbēgami, ka eksperimentālā kino festivālā tu neredzēsi saprotamas un skaistas lietas. Tas, ko tu redzēsi, tev šķitīs garlaicīgi, nesaprotami vai jocīgi. Te arī ir tā atšķirība, piemēram, no Holivudas ražošanas: eksperimentālais process paredz, ka 90% filmu būs norakstāma neveiksme. Tas, kas mūs interesē vairāk: vai no tām 16 vai 10 filmām vienā būs kaut kas – wow, šo es nebiju redzējis! Ja tev izdodas to redzēt, tu esi veiksmīgs cilvēks. Tas, protams, ir jautājums, kāpēc ir jātaisa seanss, kurā rādīt 16 filmas? Par izrādīšanas formu – tai būtu jābūt eksperimentālākai, nevis jāatdarina klasiskā kino seansus.

Ilmārs Šlāpins: Pēc seansa tika uzdoti jautājumi,viens no tiem bija – kur un kad vēl varēs redzēt šīs filmas? Atbilde bija – NEKAD!

Agnese Logina: Tā ir daļa no filmu maģijas. Es nepiekrītu, ka eksperimentālais kino ir garlaicīgs. Man liekas, tas, ka Latvijā šobrīd eksperimentālais kino tiek izrādīts kā analogais kino, ir vistiešākajā veidā saistīts ar šī procesa rīkotāju – "Baltic Analog Lab". Eksperimentālās filmas regulāri rāda festivālā "2 Annas", šobrīd arī "Short Riga Riga IFF" laikā. Mēs nemitīgi meklējam eksperimentus un mēģinām tos kaut kā iekļaut programmās un parādīt. Bija viena ļoti interesanta filma no 2013. gada ar nosaukumu "Noa", kas bija 17 minūšu darbs, tikai digitāls. Respektīvi, mēs redzam džeku, patiesībā – mēs viņu neredzam. Mēs redzam viņa datora ekrānu. Viss notiek tikai datora ekrānā. Viņam ir kādi 17 gadi, viņš iet vidusskolā, un viņam ir attiecības ar meiteni. Mēs to visu redzam caur viņa feisbuku, caur viņa vēstulēm, caur viņa atspīdumu ekrānā. Tad viņam ir greizsirdības pārmetums, attiecības beidzas. Mums rodas it kā pārrāvums, jo mēs visu redzam pēc kādiem diviem mēnešiem, kad viņš to visu stāsta kādai svešai meitenei. Šis bija pilnīgi cita veida formas eksperiments, tās bija 17 minūtes, tāpēc tu kā skatītājs īsti nepagūsti nogurt no redzētā vai neredzētā. Ir daudz garākas eksperimentālās filmas, piemēram, "Lady in The Lake", 40. gadu beigu filma. Šajā filmā džeks pasaka: "Ar mani notika kaut kas ļoti jocīgs. Jūs tagad redzēsiet, kā tas notika tieši ar mani," un kamera kļūst par viņa acīm. Tas ir vienīgais, ko mēs redzam, – viņa skatpunktu. Tas ir drausmīgi nomācoši, un pēc kādas pusstundas tu saproti – nē, baigā klaustrofobija. Saprata, ka šis nesanāk īsti, šo vairs tādā veidā netaisa. Tad īsfilma "Noa" parādīja, ka šis formāts, kad viss, ko tu redzi, ir ekrāns, atspīdums un darbība kaut kādos tīklos, ir saistoši tikai līdz kādām 20 minūtēm. Es ceru, ka neviens vairs netaisīs tādu pilnmetrāžu. Ir viena šausmene, kur mēģinājuši to ieviest: tur no ekrāniem vajā meiteni, kuru, starp citu, tēloja Saša Greja. Eksperimenta formas ir dažādas, un tajās tiek eksperimentēts ar visu kaut ko. Latvijā šobrīd mēs pārsvarā runājam par analogo filmu, jo ir daudz cilvēku, kuriem analogais kino ir sirdslieta. Tas nenozīmē, ka tas ir vienīgais eksperiments.

Ilmārs Šlāpins: Vienā no filmām darbība arī notika datora ekrānā, viss nofilmētais materiāls tika ievietots kādā videoapstrādes programmā, un attiecīgi ar to tika kaut kas darīts. Bija redzams dators, pie kura regulāri sēdās klāt filmas veidotāji un režisori. Tas bija saraustīts un diezgan tehnoloģiski pelēks un izplūdis. Pats princips, kā tiek filmēts, kā tiek strādāts ar filmu, kas tajā mirklī tiek filmēts, kļūst par šo filmu, ar ko tiek strādāts. Šis materiāls varētu tikt saukts par eksperimentālu, tas varētu tikt izmantots kādā citā lielā filmā.

Agnese Logina: Tas noteikti parādīsies. Kāds man to teica vai mēs to secinājām, ka parasti tie ir kādi 4–5 gadi, kad kaut kas parādās eksperimentālajā kino un pēc tam mēs redzam atbalsis pilnmetrāžas filmās. Man liekas, to nevar vienmēr tā klasificēt, bet tagad jau mēs esam nonākuši pie tēmas, kāda ir eksperimentālā kino loma visā kinoekosistēmā.

Haralds Matulis: Es pateikšu, kā ir. Domāju, ka eksperimentālā kino mērķis nav radīt pabeigtus mākslas darbus. Nostabilizējusies meinstrīma kino forma ar naratīvu, kurā ir sākums un beigas, kaut kāds saturs, neapzināti izdara spiedienu uz visu eksperimentālo vidi. Es redzu, ka eksperimentālā kino, kur eksperimentē ar mākslas darbu, vajadzīgās lietas ir ideja un process, kura laikā to ideju mēģina īstenot. Tas vai nu izdodas, vai neizdodas, bet beigās nav jābūt parādāmam rezultātam. Visas šīs daļas ir vienlīdz svarīgas. Ja mēs beigās paņemam tikai to, ko var ierakstīt 3 vai 5 minūšu kasetē, mēs nogriežam divas ļoti būtiskas trešdaļas visa procesa. Beigās filma var arī neizdoties. Kā arī tas, ka tu esi spiests kaut ko rādīt no sākuma līdz beigām, automātiski cilvēkam rada tādu priekšstatu – līdzīgi kā ir dziesma, tā ir parastā filma. Viņš sagaida, ka tam būs naratīva struktūra – ar sākumu un beigām. Viņš to nesagaida, un viņš viļas. Tiem, kurus patiešām interesē eksperimentālais kino, pašiem vajag to veidot. Es arī definētu to plašāk. Mūsdienās visiem, kas ar telefonu kaut ko filmē, kaut ko mazliet montē, ir audiovizuālā pieredze, viņi ir saskārušies ar tām grūtībām – kā kaut ko uztaisīt, lai citi saprot. Tāpēc, es teiktu, tā ir ļoti interesanta, uzrunājoša tēma, kas varētu būt pieejama cilvēku lokam. To nepieciešams izrādīt citādi, nevajag vienā seansā 16 filmas. Vajag vienu pasākumu, kur mēs divas dienas sekojam cilvēkam, kurš filmē savu 2 minūšu filmiņu. Mēs redzam visas daļas, par kurām viņš domā, kā viņš uzstāda tehniku, kā viņš to attīsta un kas viņam beigās tur neizdodas. Tas ir piedzīvojums!

Agnese Logina: Tas ir interesanti: process, ko mēs neredzam. Viss būs kārtībā, ja mēs rudenī atvedīsim vienu kinokritiķi, kurš ir arī filmu veidotājs. Viņš studē kādā Lielbritānijas universitātē, kurā viņš savu disertāciju taisa kā filmu. Šis kinokritiķis pēta kino attiecības ar telpu, filmējot pakalnus. Viņš man par to stāstīja, tas izklausījās fascinējoši. To varētu ielikt dažādās mācību programmās. Tu apgūsti apkārtējo telpu un vidi, tur vienmēr var kaut ko piedomāt klāt, bet, piemēram, tu apgūsti fizikā optiku, pats filmējot. Ķīmiskos procesus tu vari iemācīties tādā veidā. Tur ir izglītojošā iespēja un potenciāls.

Haralds Matulis: Es varbūt tomēr gribētu vēl stiprāk uzsvērt eksperimentālā kino veidotāju, pabeigto filmu un vajadzību to izrādīt seansos, it sevišķi, ja ir dabūts valsts finansējums, loģiski, ka tas ir nepieciešams. Viņi ir spiesti to izrādīt, bet es ticu: liela daļa šo procesu un meklējumus uzskata par kaut ko svarīgāku. Pat izglītošana, kas it kā ir cēls mērķis, vedina uz citu mērķtiecību: labi, ja šis eksperimentālais kino cilvēku izglīto. Kas ir vēl radošāk nekā eksperimenti? Runājot par kultūrpolitiku, valstij būtu jāveicina jaunrade – šie ir tie radošie meklējumi, nevis jaunu produktu radīšana, ko neņem kultūras tirgū. Vai vismaz eksperimentālajam kino vajadzētu būt kaut kādā veidā iekļautam, bet es reizē saredzu, cik grūti ir finansēt vienkārši eksperimentus. Kā ekspertu komisija iedod naudu eksperimentiem, kuri beigās neatnes neko, pat ne filmu.

Ilmārs Šlāpins: Eksperimentālo Barona ielas remontu taču finansēja.

Agnese Logina: Te vienmēr varēs piesaukt brīnišķīgo argumentu, ka par nodokļu maksātāju naudu kāds vienkārši uzdzīvo.

Ilmārs Šlāpins: Es šaibos, ka kādam šīs programmas dalībniekam ir bijis finansējums no malas, it īpaši no valsts.

Agnese Logina: Man liekas, ir gan. Citās valstīs ir diezgan stipra eksperimentālā kino atbalsta shēma. Es nezinu par visām valstīm, bet, piemēram, Nīderlandē ir. Pirms 4 gadiem mēs rādījām Nīderlandes eksperimentālā kino izlasi, kuru mums kā gatavu produktu pārdeva Nīderlandes filmu institūts. Valsts viņus finansē, pārstāv un vēlāk izplata, ja viņi tajā redz jēgu.

Ilmārs Šlāpins: Tas šķiet pašsaprotami, un tā tam būtu jābūt. Ar eksperimentālo kino visupirms būtu jānodarbojas studentiem, to būtu jāatbalsta filmu skolām. Skatoties uz "filmmeikeriem", kuri bija ieradušies Rīgā, liela daļa bija veci un sirmi, visu mūžu pavadījuši ar eksperimentālo kino, nevis atgriezušies pēc veiksmīgas darbības komerciālajā kino.

Agnese Logina: Jons Meks arī turpina eksperimentēt vēl 96 gadu vecumā.

Haralds Matulis: Es teiktu, ka kinoskola nebūt nav tā, teiksim, atbalstošākā vide eksperimentālajam kino.

Ilmārs Šlāpins: Kāpēc?

Haralds Matulis: Cik nācies novērot savā pieredzē, tiek akceptēts līdz kaut kādai robežai atjautīgs, asprātīgs naratīvs – jā, interesanta, neparasta montāža – jā.Tajā brīdī, kad tas balansē uz robežas, vai tas ir saprotams, pasniedzēji ļoti strikti aicina, iesaka un principā neļauj tādas lietas darīt. Man bija divi tādi piemēri vispārējā skolas vidē, ko es vienkārši pieņēmu kā faktu.

Agnese Logina: Galu galā, ko dara kinoskola? Par valsts naudu sagatavo nākamos profesionāļus, un viņi ir ieinteresēti izveidot paaudzi, kas ir spējīga strādāt ar tiem līdzekļiem, kuri parasti kino ir pieejami. Naratīvs, saprotama montāža, aktierspēle – tas viss, kas ir tradicionālā kino komplekts. Tad eksperimenti, es pat nezinu, kur Latvijas šībrīža kino sistēmā tas ierakstās. Tas ir kaut kas tāds, ko kaut kādā mērā cilvēki dara savos pagrabos brīvajā laikā. Viens piemērs, kad vienu gadu konkursam zēns bija iesniedzis animācijas filmu, kuru viņš bija samontējis. Tā nebija tīri eksperimentāla savā būtībā. Viņš toreiz gāja 12. klasē un savā brīvajā laikā bija samontējis animācijas filmiņu uz savu vecāku datora, kas bija brīnišķīgs darbs. Varbūt ne pārāk veiksmīgs, bet ārkārtīgi sirsnīgs un jautrs. Es nezinu, ko viņš tagad dara.

Haralds Matulis: Man liekas, ir pozitīvi, ka Latvijā ir starpautisks eksperimentālā kino festivāls. Parasti ar starptautisku mēs saprotam TOP klases, bet es gribu uzsvērt tieši to: ir tik šauras nišas lietas, ka nevar rēķināties Latvijā atrast 20 līdzīgi domājošus cilvēkus. Tas automātiski spiež tīkloties plašākā mērogā, kas ir labi, jo uzreiz tā lieta jau ir daudz starptautiskāka. Es neteiktu, ka eksperimentālais kino notiek pagrabos, jo tas kaut kādā ziņā ir apspiests. Es to saredzu kā šauras, ierobežotas cilvēku daļas interesi, kam tā kļūst par nopietnu dzīves daļu, kuri ar to nodarbojas.Tas ir lieliski, ja šajā procesā festivālā cilvēkiem ir iespēja arī aiziet no malas, paskatīties un, iespējams, arī iekļauties. Man ļoti patīk tā daļa, kur ir darbnīcas. Šajā festivālā tās gan laikam bija par maksu,bet tu reāli vari satikt filmas radītāju un bez jebkādas minimālas pieredzes (proti, tu esi kaut ko ar aifonu filmējis) tu vari pats pamēģināt kaut ko uztaisīt. Tas, man liekas, ir lieliskākais vieds, kā nonākt attiecībās ar kino.

Agnese Logina: Jā, bet vēl nedaudz par Latviju. Es neteiktu, ka ir tikai kādi 20 cilvēki, kurus tas valstī interesē. Mums līdz pagājušajam gadam nebija tādas lietas kā neatkarīgais kino. Pirmais neatkarīgais darbs ir "Svingeri". Tas ir pirmais darbs, kas netop par valsts līdzekļiem. Kā arī "Kriminālās ekselences fonds" – viņi pierāda, ka ir arī citas alternatīvas finansēšanas shēmas, kas savukārt nozīmē: ir kaut kāda nākotne, kurā arī eksperimentālais kino var tapt vairāk. Protams, tas ir liels lēciens no KEF līdz eksperimentālajam kino, bet tur tā taciņa pamazām sāk veidoties. Ir skaidrs: kaut kādām komisijām ir grūti saprast, kāpēc vajag finansēt un atbalstīt tāda kino veidošanu, tāpēc cilvēki, kuri potenciāli varētu tādu kino veidot, to neveido. Tas nav valsts pasūtījums. Tajā pašā laikā liekas ļoti interesanti, ka no mūsu kino viseksportējamākā ir Laila Pakalniņa, kura savā būtībā ir eksperimentāla. Viņa ir regulāri rādīta "Oberhausen", kas ir eksperimentālā kino meka Eiropā. Viņai ir bijušas arī vairākas retrospektīvas dažādās Eiropas vietās. Tas, ko viņa dara, ir eksperimentālais kino. Viņa ir vairāk izņēmums, nevis likumsakarība.

Ilmārs Šlāpins: Vai "Pelnu sanatorija" nebija eksperimentāls kino?

Agnese Logina: Nē, tad drīzāk "Escaping Riga" kaut kādā mērā ir eksperimentāls. "Pelnu sanatorija" ir tāds straight forward naratīvs.

Ilmārs Šlāpins: Vai ar eksperimentālo kino nodarbojas tikai dīvaiņi vai lūzeri? Ir taču arī zināmi un slaveni režisori, kas atgriežas vai uzņem eksperimentālo kino.

Agnese Logina: Linčs ir pirmais, kas nāk prātā.

Ilmārs Šlāpins: Viņam ir videoblogi.

Agnese Logina: Kur viņš cep kvinoju?

Ilmārs Šlāpins: Jā, tas arī.

Haralds Matulis: Es tomēr nesauktu to par eksperimentālo kino. Ja slavens režisors uzņem kaut ko mazliet neparastu un tev tas patīk, tas nav eksperimentālais kino.

Ilmārs Šlāpins: Vai "Andalūzijas suns" bija eksperimentālais kino?

Haralds Matulis: Tas bija avangards.

Agnese Logina: Bet tu teiktu, ka eksperimentāls un avangardisks nav sinonīmi?

Haralds Matulis: Es teiktu tā: ja tos videoblogus, kurus sauc par eksperimentāliem, nebūtu taisījis slavenais režisors, tu viņus neskatītos un tev viņi neinteresētu. Kaut kādā ziņā mūs interesē šo slaveno cilvēku eksperimenti tieši tāpēc, ka to ir darījuši viņi. Man liekas, eksperimentālā kino būtība, diemžēl vai par laimi, ir tas, tos visus mazos knifus, kas ir komercializējami, pamazām pārņem alternatīvais, pēc tam meinstrīma kino. Tad tiešām tīrs eksperiments ir kaut kas, ko tu skatīsies un kas būs interesants kā eksperiments, bet tas nebūs patēriņa produkts. Tu nevari to sagaidīt. Līdz ar to teikt, ka ievērojami režisori pēc lielu meinstrīma filmu taisīšanas atgriežas eksperimentālajā kino, liekas aizdomīgi. Visdrīzāk režisors ir atklājis veiklu formu, kā padarīt populāru kaut kādu eksperimentu.

Agnese Logina: Mišela Gondrī filma pēc "Eternal Sunshine" bija "Science of Sleep" – diezgan eksperimentāla, vismaz salīdzinot ar iepriekšējo: "Eternal Sunshine" nav neeksperimentāla, bet tā ir vairāk meinstrīmam draudzīga. Tas nākamais darbs bija pilnīgs tāds...

Ilmārs Šlāpins: Bet vai tas nebija gadījums, kad režisors bija aizņēmies paņēmienu no kaut kur redzētiem eksperimentiem?

Agnese Logina: Grūti atcerēties. Gatavojoties šajai sarunai, es izlasīju ļoti interesantu frāzi, kas izskaidro arī daudzas manas personīgās izvēles. Proti, tāds viens no citiem formātiem, kurš ir ļoti tuvs eksperimentālajam kino, ir mūzikas videoklipi. Kas ir eksperimentālā kino un īsfilmu komercforma, jo viņi tur taisa kaut ko pilnīgi ārprātīgu. Iespējams, Godrī pieredze varētu nākt no turienes, tā dod viņam īpašu spēju padarīt savus eksperimentus komerciāli saistošus.

Ilmārs Šlāpins: Filma "The Artist".

Haralds Matulis: Melnbaltā filma?

Agnese Logina: Jā. Man par to nav viedokļa.

Haralds Matulis: Tas vienkārši ir atdarinājums.

Ilmārs Šlāpins: Kā atdarinājums?

Haralds Matulis: Melnbaltā kino stilistikas atdarinājums.

Ilmārs Šlāpins: Nu labi. Filma "Dienu putas"?

Agnese Logina: Es neesmu to redzējusi.

Haralds Matulis: Tā taču bija krāsaina. (Visi smejas.)

Ilmārs Šlāpins: Vēl viens žanrs jeb formāts, kuru es atcerējos, domājot par eksperimentālo kino: video art. Kas ar to ir noticis? Vai tas ir beidzies un aprīts citās formās?

Agnese Logina: Man liekas, ka tur šis žanrs arī palika, bet kaut kādā mērā tas ir pāraudzis par instalācijām.

Ilmārs Šlāpins: Daudzi laikmetīgie mākslinieki izmanto to, ko toreiz sauca par video art.

Agnese Logina: Man liekas, šis žanrs vairāk ir pārgājis no tā, kas reiz bija. Pagājušonedēļ lektorija "Tas, ko nedrīkst nezināt" noslēgumā mēs rādījām seansu par latviešu īsfilmām, kas bija neprātīgas un lielā mērā eksperimentālas. Mēs rādījām trīs 1989.–1991. gadā uzņemtus darbus, kas ir tīrs video art – Askolda Saulīša "XXX", Grazinoviča "The Only Way" un Daiņa Kļavas "Viss kas kā balts". Man liekas, uzplaukums, kas tobrīd notika, ir laika un telpas sakritība. Video art jau uz 90. gadu beigām panīka: pēkšņi realitāte iedzeļ, un tev vajag arī naudu sākt taisīt. Tad tu vairs nevari taisīt "Ceļojumu uz Tukumu", kas nav gluži video art, bet kas ir brīnišķīga un pilnīgi neloģiska filma.

Ilmārs Šlāpins: Vai tā ir filmēta uz VHS?

Agnese Logina: Nē, viņi kaut kur dabūja 16 mm filmu. Putniņš visiem toreiz rādīja, kāda tā izskatās, lai pameklē, vai nav mājās. Ir leģenda, ka Ēķis pazaudēja tos 16 mm, tāpēc kopija, kuru mēs šobrīd izrādām, nav īpaši kvalitatīva, jo nevar restaurēt to, kā nav. Cerams, kāds kādreiz atradīs oriģinālu. Ēķis teica, ka viņam ir vēl viena vieta, kur pameklēt, varbūt viņš tomēr atradīs. Man liekas, ka video art uzplaukums vistiešākajā mērā bija saistīts ar atmodu un Francijas un Baltijas Videomākslas festivālu, "Arsenālu" un to visu, kas notika. Varbūt mūsdienās šim žanram vairs nav vietas tādā formātā un tas ir kļuvis par instalācijām.

Ilmārs Šlāpins: Iemesls, kāpēc uzplauka video art, bija tas, ka pēkšņi kļuva pieejams viegli lietojams medijs.

Agnese Logina: Tādā ziņā Latvijā vienmēr bijusi ļoti aktīva, arī visos padomju gados. Ja mums ir kaut kāda eksperimentālā kino vēsture, tad man vienmēr licies, ka to var atrast amatieru kustībās, bet es nekad neesmu pamatīgāk to skatījusies.

Ilmārs Šlāpins: Vai tās nav kā tādas naivisma glezniņas?

Agnese Logina: Ja mēs skatāmies uz kontekstu un pārējo, kas ir soclreālisma glezniņas, tad, man liekas, tur kaut kādā formātā ir eksperiments. Uzplaukums ir saistīts gan ar to, ka tas ir pieejams pēķšņi, gan arī ir visādas leģendas par to, ka pilsētā parādās pirmie videomikseri, ar kuriem vari taisīt visu, ko gribi. Pēkšņi izrādās:tas, ko džeki grib taisīt, ir milzīgi zaļi zobi, kas iet pāri ekrānam, jo viņi to beidzot var un nevienam nav jāatskaitās par to, ko dari. Sajūta, ka tu tagad vari darīt, ko gribi, ir skaista sajūta, bet pēc kādiem četriem gadiem tu droši vien nogursti.

Ilmārs Šlāpins: Starp citu, vienai no šīs programmas filmām nav zināms autors, tā bija nejauši nopirkta krāmu tirgū. Cilvēks bija ieraudzījis bundžu ar filmu, aizgājis mājās un tikai pēc kāda laika paskatījies, kas tas ir. Tā bija vienu minūti gara filmiņa ar tekstu krievu valodā. Tur pilnīgi noslēpumaini kaut kas kustās kā Raudives balsis. Viņš tagad braukā pa festivāliem ar šo filmu un demonstrē to, bet nezina, kas to filmējis. Laboratorijā saka, ka filmas vecums ir 40–50 gadi.

Agnese Logina: Baigā laime vispār kaut ko tādu atrast! "Ceļojums uz Tukumu" nav tā, to mēs varam uzzināt. Tas jau ir tas pats, ko Andrejs Strokins dara ar atrastajām "Palladium" fotogrāfijām. Man par to nav viedokļa.

Haralds Matulis: Man liekas, tas ir skaisti. Iedomājies to brīdi, kad cilvēks nopērk filmu un saprot, ka tur kaut kas ir. Viņš piezvana draugiem un parāda to viņiem. Tas pirmatklāšanas prieks! Jautājums, kā to brīnumu saglabāt līdz skatītājam, kas aiziet uz seansu, kurā rāda minūti garu filmu, kur ir tumšas ēnas un cilvēki runā neskaidrā krievu valodā.

Agnese Logina: Reizēm man liekas, ka mēs domājam par skatītājiem sliktāk, nekā ir patiesībā. Varbūt tādā ziņā palīdz arī neērtie krēsli "Kino Bizē", kas neļauj iemigt.

Ilmārs Šlāpins: Ārā arī nevar iziet, jo tiem nevar pārkāpt pāri.

Agnese Logina: Jā! Tu esi spiests iedziļināties, un beigās izrādās, ka nav tik traki. Es nezinu, vai tas ir labi vai slikti, bet pēc visiem gadiem, ko esmu pavadījusi šādos festivālos, es vienmēr aizeju uz eksperimentālā kino seansu. Visas citas festivāla īsfilmas kaut kādā mirklī parādīsies kādā portālā, piemēram, shortoftheweek.com, vimeo.com. Eksperimentālo kino pēc tam ir daudz mazāka iespēja redzēt, pat ja konkrētā filma būs pieejama, tas vairs nebūs tas pats – skatīties datora ekrānā vai uz lielā ekrāna. Tā man ir tāda uztrenēta prasme, es eju uz šiem seansiem meditēt. Sēžu un skatos, ļauju sev it kā aiztransportēties.

Ilmārs Šlāpins: Parasti rodas jautājums, ko dara eksperimentālās elektroniskās mūzikas koncertu apmeklētāji, kas tumsā atguļas un mūzikas dreboņā pavada vairākas stundas. Viņi arī droši vien klausās vairāk sevī, nevis mūzikā.

Agnese Logina: Droši vien. Man liekas, tā ir iespēja kaut kādā mērā sakārtot domas, ļaujot darbam ar sevi notikt. Es saprotu, tas varētu izklausīties jocīgi, jo mēs runājam par darbiem, kuri bieži vien ir, piemēram, punktiņi, kas lēkā no viena ekrāna stūra uz citu, bet kaut kādu iemeslu dēļ tas reizēm norezonē. Tas droši vien saistīts ar to, ka mūsu galva tā strādā. Mēs vienmēr visur izveidojam stāstu, pat ja stāsta tur nav. Skatoties uz punktiņiem, tiek izveidots stāsts un sakārtotas kaut kādas savas paša lietas.

Ilmārs Šlāpins: Tā ir interesanta teorija.

Haralds Matulis: Nekad nebiji dzirdējis?

Ilmārs Šlāpins: Tas ir kā sensorās deprivācijas vannās, kur cilvēkam noņem skaņu, tausti un gravitāciju, viņš pēkšņi sāk redzēt halucinācijas. Smadzenes aizpilda tukšumu, kas radies. Tātad, ja nav stāsta, tas tiek izdomāts.

Agnese Logina: Man kādreiz bija naratoloģijas pasniedzējs, kurš lika visu kaut ko skatīties. Mēs skatījāmies divu minūšu video, kurā kvadrātiņi iet no viena kakta uz citu. Beigās katram bija savs stāsts par to, ko tas nozīmē un kāds tam ir politiskais konteksts.

Ilmārs Šlāpins: Vēl par salīdzināšanu ar citiem mākslas žanriem. Tu minēji, ka laikmetīgajā mākslā eksperimentālie darbi ir diezgan elitāri, atzīti un pamanīti. Es domāju par eksperimentālo mūziku, vai arī tā ir avangarda mūzika, kas ir elitāra?

Haralds Matulis: Tas ir labs jautājums, es teiktu, ka Latvijas un arī Eiropas kultūrpolitikā avangarda mūzika, kas bieži vien ir eksperimentāla, tiek atzītā kā kroņa smailītē.

Ilmārs Šlāpins: Tā tiek pasūtīta, un to izpilda dārgie ansambļi.

Haralds Matulis: Jā, kas ir blakus vai nedaudz zem, ir operas un klasiskās mūzikas skaņdarbi. Tā ir tā smailīte, kas virza mūzikas attīstību uz priekšu. Blakus vēl ir alternatīvās mūzikas aina, kas nesaplūst ar elitāro. Laikmetīgajā mākslā šī elitārā māksla lielākajai daļai publikas nav saprotama, arī tiem, kas iet un skatās, jo tas ir kļuvis moderni un stilīgi.

Ilmārs Šlāpins: Bet to tomēr tad redz daudzi.

Haralds Matulis: Jā, redz, bet tajā pašā laikā mākslas pasaulē, kur ir salona mākslinieki, kas spēj pārdot savus darbus, nebūdami ļoti avangardiski, tomēr tiek iekļauti vienā elitārajā smailītē ar eksperimentālajiem un laikmetīgajiem māksliniekiem. Šajā salīdzinājumā šķiet interesanti, kāpēc kino ir citādi? Ir meinstrīms, kas daudz tirgo, kam visi klanās kā augstākajai mākslas formai. Varbūt tāpēc, ka meinstrīma kino industrija ir tik bagāta un ir izspiedusi visus pārējos ārā. Var teikt, ka kino skatīšanās kā pieredze ir viens fundamentāls kultūrindustrijas produkts, kas visiem cilvēkiem, līdzīgi kā ūdens un transports, ir saprotams.

Ilmārs Šlāpins: Tad tā vairs nav māksla?

Haralds Matulis: Es teiktu, ka jā. Tā ir patēriņa forma, kā cilvēki izbauda sevi. Skatītājs kaut kādā ziņā transcendē šo shēmu...

Ilmārs Šlāpins: Tas ir kā tualetes papīrs – nepieciešams.

Haralds Matulis: Jā, tas ir nepieciešams visiem.

Agnese Logina: Tu teiktu, ka eksperimentālais kino ir zemāks nekā meinstrīma kino?

Haralds Matulis: Es teiktu, ka sociālais statuss gan tās pašas jomas ietvaros, gan no sabiedrības skatījuma ir tāds, ka uz augstākā pakāpiena ir slaveni Holivudas režisori, vēlams, lai viņi ir vēl mazliet mākslinieciski, kas taisa filmas grāvējus, teiksim, Mārtins Skorsēze. Kas var būt augstāk? Tas man škiet interesanti tieši salīdzinājumā, ka mūzikā un vizuālajā mākslā pārdotākie ir citi, bet sociālo hierarhiju ar statusiem saglabā, ka laikmetīgais un eksperimentālais ir virsotnē.

Agnese Logina: 2015. gadā es biju aizbraukusi uz Tamperes filmu festivālu, un tur bija atsevišķs seans, kurā rādīja vienas konkrētas amerikāņu eksperimentālās animācijas mākslinieces darbus. Viņa taisīja savus darbus kā eksperimentālās īsfilmas: pateicoties tam, ko viņa bija izdarījusi, viņu vēlāk uzaicināja būt par vienu no "Star Wars" galvenajām māksliniecēm. Tur ir ambiciozas idejas, kuras nav iespējams realizēt. Iespējams, šobrīd tas vairs nav tik sarežģīti tehnoloģiju attīstības dēļ, nav vajadzīgs tik daudz radošuma, lai izdomātu, kā uzspridzināt planētu. Tajā laikā režisori un filmas veidotāji vērsās pie eksperimentāliem māksliniekiem, lai meklētu padomus un piesaistītu viņus šo ambiciozo ideju realizēšanai. Iespējams, novērtēšana nav tik ļoti ārēja, cik iekšpusē noteiktā laikā un telpā šādi mākslinieki tiek novērtēti.

Ilmārs Šlāpins: Tu varētu iedomāties situāciju, kad eksperimentālais kino kļūst par kulta priekšmetu un 8 mm vai 16 mm filmas tiek pārdotas par miljoniem vienā eksemplārā, kuras kāds kolekcionārs grib nopirkt?

Agnese Logina: Varu, bet tie vairāk būs kādi konkrēti gadījumi.

Ilmārs Šlāpins: Tāda tirgus nav? Kur paliek šīs filmas?

Agnese Logina: Parasti arhīvos, bet visdrīzāk, ja kādam būtu iespēja nopirkt Tarkovska "Stalker" 35 mm bundžas, summa būtu mērāma miljardos.

Ilmārs Šlāpins: Kāpēc šīs iespējas nav?

Agnese Logina: Tāpēc, ka tā konkrētā filma, visticamāk, glabājas Maskavā. Kāpēc tas neaiziet tālāk? Droši vien tāpēc, ka kino, kas ir tapis par publiskiem līdzekļiem, pēc tam glabājas arhīvā un pieder valstij. Lai uzglabātu filmu, ir nepieciešami labi un pareizi apstākļi, kuru mājās gluži kuram katram nav.

Ilmārs Šlāpins: Van Goga gleznu gan mājās uzglabāt var, bet tad ir jāuzmanās.

Agnese Logina: Mēs jau nezinām, kas būs tālāk. Paskaties, cik kino vispār ir gadu, kas notiks ar filmām pēc 20 gadiem? Pēc kāda brīža šīs filmas būtu vajadzīgs pārkopēt uz kāda jauna nesēja. Melnbaltā lente saglabājas apmēram 50 gadus. Krāsainajām vēl īsāks periods, kādi 30 gadi, bet tā jau būs nedaudz cita tēma. Varbūt, ja kāds varētu pārkopēt to pašu "Stalker" uz jaunākas 35 mm lentes, veco varētu pārdot par smukām summām.

Ilmārs Šlāpins: Lai tā sairst pirkstos.

Agnese Logina: Ieodomājies, cik tas būtu poētiski! Mājās, sēžot sveču gaismā...

Ilmārs Šlāpins: Noskaties to pēdējo reizi!

Agnese Logina: Un tu saproti, ka esi pēdējais cilvēks pasaulē, kurš kaut ko tādu noskatīsies, jo tā vairs nav un nebūs.

Ilmārs Šlāpins: Kāda ir eksperimentālā kino nākotne? Vai tam ir nākotne?

Agnese Logina: Vajadzētu būt.

Haralds Matulis: Es redzu, ka tam ir ļoti liela nākotne. Festivāla kontekstā mēs pārsvarā runājam par analogā kino procesu, bet arī tas, ka cilvēki, piemēram, izmanto telefonus filmēšanai un sāk kaut ko darīt, palielina visas sabiedrības vizuālās prasmes, un ikviens vairāk mazāk sastopas ar eksperimentālā kino veidotāja izaicinājumiem. Kā izstāstīt stāstu? Ko darīt citādi? Pirms daudziem gadiem man bija doma taisīt realitātes šovu, kur ir kādi 10 cilvēki, kas filmē kaut ko. Mēs sapratām, ka filmēšana pati par sevi nemaz nav tik kinematogrāfisks process. Tas nav tik interesanti, kā, piemēram, skatīties 8 jaunos dziedātājus. Iefilmēt montāžas režisoru, kurš kaut ko dara ekrānā. Tas process nav juteklisks pats par sevi, jo ir pastarpinājums. Beigu vizuālais produkts rada autoram atsvešinātību no sava darba. Tāpēc tā vairāk ir prāta un domas lieta, jo beigu beigās tas eksperiments rezultējas skatāmajos kinodarbos, bet cik daudz cilvēki pie sevis ir padomājuši: "Es varētu uztaisīt šādu filmu!" Varbūt skatītājs nekad nespers nākamo soli, taču es redzu, ka tā augsne ir ārkārtīgi auglīga. Eksperimentālā kino asni ir katrā no mums. To dara šāds eksperimentālā kinofestivāls, aizejot 8 vai pat 18 soļus tālāk, dara tādas lietas, ko, iespējams, neviens nebija iedomājies. Tāpēc tas ir normāli, ka cilvēki to nepazīst, skatās un nesaprot, kas tas vispār, ir vai saka: tas bija garlaicīgi.

Agnese Logina: Mēs neesam par to runājuši, bet eksperimentālais kino vairāk nekā cita veida kino ir ļoti politisks. Bieži tieši eksperimentālais kino dod cilvēkiem balsi izteikties, kurus neprezentē kādas citas tradicionālākas formas. Arī tādā nozīmē tam ir nākotne, ka apspiestas cilvēku grupas pauž savu nostāju caur filmu. Kristīne Matīsa vienmēr uzsver: tieši tāpēc, ka ikkatram ir telefons ar kameru un iespējas montēt, tāpat kā 80. gados, cilvēki sāk taisīt pilnīgu tuftu, un pēc 20 gadiem tas ir ļoti interesanti. Jācer, ka arī Latvijā kāds sāks filmēt ne tikai aizdomīgi smukus video, bet arī tādu kā marginālo grupu kino.

Ilmārs Šlāpins: Ir jau arī "Youtube", kur ieslēdz kameru un dara, ko grib. Krāsojas, piemēram.

Agnese Logina: Jā, iepriekš mēs runājām par vecajiem eksperimentālā kino režisoriem, viens no interesantākajiem un ražīgākajiem, kurš visu mūžu ir kaut ko darījis, ir Džons Smits. Es pāris reižu esmu redzējusi viņa darbus festivālos, arī Tamperes filmu festivālā, kurš ir viens no lielākajiem Eiropā, bet viņi pārsvarā rāda saprotamās naratīva filmas. Ik pa brīdim viņi ieliek kādu Džona Smita darbu. Viņš eksperimentē ar formu, saturu, bet viens no viņa zināmākajiem un smieklīgākajiem darbiem ir filma "Om", kurā ir budistu mūks, kurš visu laiku skatās kamerā, un fonā ir skaņa ommm. Tas notiek kādas 3 minūtes, un skaņa pazūd; izrādās, šajā laikā viņam ar mašīnīti ir skūta galva. Tas varētu arī būt smieklīgs "Youtube" video, bet labi, ka viņš to izdarīja pirms "Youtube". Šis darbs ir kļuvis par viņa klasiku. Tas gluži nav eksperiments formā, bet viņš diez gan bieži vērš kameru pret sevi un skatās caur sevi, ko bieži vien dara dokumentālais eksperimentālais kino. Tā ir niša, ko droši vien videoblogeri var pārņemt. Vai tas ir uz labu, es nezinu. Varbūt to nemaz nevajag vērtēt tādās kategorijās. Es domāju, nākotne ir spēcīga un vairāk balsu ir labāk mums visiem. Dažādība, kas šobrīd latviešu kino pietrūkst. Varbūt caur eksperimentālām iespējām ainu var padarīt citādāku.

Haralds Matulis: Es piekrītu.

Ilmārs Šlāpins: Paldies.

 

 

 

 

 

Tēmas
 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0