Tuvojoties Rīgas Starptautiskajam kino festivālam "Riga IFF", vēlējāmies pievērst uzmanību sievietēm kino telpām – tēmai, kurai veltīta šī gada festivāla retrospektīvas un izpētes programma "Popcorna Venēra". Uz diskusiju pie apaļā galda aicinājām Nacionālā kino centra vadītāju, šīs programmas veidotāju un festivāla vieskuratori Ditu Rietumu, režisores Lieni Lindi un Annu Viduleju, kinoteātra "Kino Bize" vadītāju Māri Prombergu, kritiķi un dzejnieku Aivaru Madri, kā arī režisori, kritiķi un dzejnieci Alisi Zariņu. Sarunu vadīja Ilmārs Šlāpins, foto – Andrejs Strokins.
Ilmārs Šlāpins. Mūsu tikšanās iemesls ir Rīgas Starptautiskais kinofestivāls, kur iekļauta Ditas Rietumas veidotā programma "Popkorna Venēra" ar filmām, ko uzņēmušas sievietes. Dita, varbūt vari mums paskaidrot, kas šīs filmas vieno un vai atlase bija personiska?
Dita Rietuma. Runājot par programmu, uzreiz nepieciešams visu sakārtot pa vietām. Šī ir versija, kas aptuveni atbilst virzienam, ko biju iecerējusi, bet kā parasti realitāte izdarīja korekcijas, piemēram, dažādu iemeslu dēļ filmas nebija dabūjamas – vai nu izrādījās par dārgu, lai rādītu vienā seansā, vai nebija atrodama kopija… Programmā iekļautas vairāk vai mazāk nozīmīgas un interesantas filmas, ko veidojušas režisores sievietes, bet šī nav mana ideālā programma un tā tapusi, rēķinoties ar kompromisiem. Ja šo šķēršļu nebūtu, programma būtu plašāka un specifiskāka.
Ilmārs Šlāpins. Vēl es ievēroju, ka bez režisoru dzimuma šīs filmas vieno arī temps.
Dita Rietuma. Jo?
Ilmārs Šlāpins. Atšķiras tas, kā notikumi attīstās un kam tiek pievērsta uzmanība. Protams, arī vīrieši šādi filmē, bet vai tas varētu būt saistīts ar režisora dzimumu?
Dita Rietuma. Šīs filmas ir tapušas dažādās 20. gadsimta dekādēs. 20. gadsimta filmās, it sevišķi, ja runājam par Holivudas klasiskajam stilam piederīgo "Līgavu sarkanā" vai skandalozo "Nakts portjē", temps ir atšķirīgs, jo tas ir pilnīgi cits laikmets. To vēl nav skārušas digitālās neirozes un priekšstats, ka cilvēki nespēj sakoncentrēties uz kaut ko vairāk nekā dažu minūšu kacekli un Holivudas blokbāsteru histērisko montāžas ritmu. Domāju, ka temps nav saistīts ar faktu, ka režisore ir sieviete, bet gan ar to, ka daļa no šīm filmām ir tapušas pasen.
Māris Prombergs. Vai ir kāda filma, ko nevarēja dabūt un kuru bija ļoti žēl neiekļaut?
Dita Rietuma. Jā, absolūti konceptuāla filma, kas ir viena no būtiskākajām, lai vispār runātu par vēsturiski veidotu režisoru sieviešu retrospekciju. Tās režisore ir Aida Lupīno, kuras darbi ir sociāli daudz nozīmīgāki nekā, teiksim, Dorotijas Ārzneres filmas. Aidas Lupīno filmā pirmoreiz pasaules vēsturē tiek pieminēta izvarošana, kaut arī tajā laikā ir Heiza kodekss un cenzūra vēl ir klātesoša ASV kino kultūrā. Lupīno režija man ir īpaši nozīmīga dažādu iemeslu dēļ, bet diemžēl viņas darba šajā retrospekcijā nav. Tomēr ir "Līgava sarkanā", kuras režisores Dorotijas Ārzneres filmas nekad nav rādītas Latvijā. Ja mēs veidotu topu ar sievietēm-režisorēm, kas strādājušas Holivudas industrijā, Ārznere droši vien apsteigtu Lupīno, lai gan sociālā ziņā Lupīno ir daudz nozīmīgāka figūra. Pēc tam jau nonākam Eiropā, jo tāda arī bija festivāla nostāja – tomēr vairāk rādīt Eiropas, nevis Holivudas filmas. Vienlaikus domāju, ka Katrīnas Bigelovas darbi būtu ārkārtīgi būtiski šādā programmā, jo viņa ir pirmā sieviete, kuras filma saņēmusi "Oskaru" kategorijā "Labākā filma".
Alise Zariņa. Vienīgā, nevis pirmā.
Dita Rietuma. Jā, pirmā un vienīgā. Vēl ir dāņu režisore Suzanna Bīra, kuras filma atzīta par labāko ārzemju filmu. Katrā ziņā šis pilnīgi noteikti nav absolūts kanons, no kura izdarīt secinājumus par to, ka sievietes filmē lēnāk, ka viņu dzimuma īpatnības liek dīvaināk skatīties uz pasauli vai ka sievietes piedāvā kaut kādus brutālus, perversus rakursus.
Māris Prombergs. Histērisku montāžu…
Dita Rietuma. (Smejas.) Jā, vai tās neesamību. Vai homoerotikas elementus un tās glorifikāciju, ja runājam par Klēras Denī filmu "Labs darbs". Šis ir ļoti raibs piedāvājums, kas neieslīgst vienā konceptuālā atvilktnītē – lūk, sievietes režisores dzīvo šajā krātiņā, ir dīvainītes, filmē lēni…
Ilmārs Šlāpins. Otrs piegājiens varētu būt parādīt, ka sievietes filmē tādu pašu kino kā vīrieši. Mēs skatāmies filmu un nezinām – nemaz negribam zināt – , vai režisors ir vīrietis, vai sieviete.
Dita Rietuma. Tā arī vajadzētu darīt. Es varbūt kļūšu te nepopulāra, bet citēšu Lailu Pakalniņu, kura vismaz pirms 10 gadiem salecās ikreiz, kad viņas daiļrade tika analizēta no tā skatpunkta, ka viņa ir sieviete. Laila Pakalniņa uzskata, ka dzimums režisora profesijā nav būtisks.
Ilmārs Šlāpins. Es neatceros, ka viņas sakarā tam tiktu pievērsta īpaša uzmanība.
Dita Rietuma. Tas parasti notiek starptautiskās auditorijās, jo Latvijā esam bijuši salīdzinoši pasargāti no kino analīzes feministiskajā diskursā, bet starptautiskajā vidē tas notiek ļoti bieži.
Liene Linde. Bet feministiskais diskurss ir iemesls, kāpēc tika veidota šī programma.
Ilmārs Šlāpins. Šodienas Latvijā ir svarīgi salikt vienā programmā sieviešu režisoru filmas un runāt par tām?
Liene Linde. Statistiski raugoties, lielāko daļu filmu festivālos ir veidojuši vīrieši, tāpēc šī ir iespēja parādīt vairāk sieviešu filmu. Tas ir viss, ko šis feministiskais skatpunkts dod. Mums šādas programmas nebūtu, ja festivāls nebūtu izvēlējies pievērst tam īpašu uzmanību. Režisoru vīriešu pārsvars paver telpu diskusijai, kas patiesībā notiek ļoti sen un kurā jau daudzas frāzes iet uz riņķi. Mēs varam runāt par to, kāpēc sievietes mazāk uzņem filmas, jo redzam, ka viņas to nedara mazāk talantīgi.
Ilmārs Šlāpins. Tu reizes piecas pieminēji statistiku. Vai situācija mainās?
Liene Linde. Holivudā tā kļūst sliktāka.
Alise Zariņa. Jā, tas ir pārsteidzoši, ka 2017. gadā, kad vajadzēja notikt sieviešu kino uzvaras gājienam, uz ekrāniem parādījies gan mazāk sieviešu varoņu, gan mazāk sieviešu režisētu filmu.
Dita Rietuma. Situācija ir atšķirīga dažādos pasaules punktos. Zviedrijā ir dzimumu kvotas, pēc kurām tiek sadalīts atbalsts filmu ražošanai. Sievietēm atvēlētais procents ir liels, manuprāt, vismaz 30%, bet tas vēl jāprecizē. Zviedrijas Filmu institūtā strādā ļoti kareivīga dāma Anna Sērnere, kurai šī ir viena no galvenajām darba misijām – ienest sieviešu režisoru balsi Zviedrijas kino.
Ilmārs Šlāpins. Kā tas notiek Latvijas Nacionālajā kino centrā?
Dita Rietuma. Nacionālais kino centrs ir tik garlaicīgā izņēmuma situācijā… Pagājušogad es biju konferencē Lietuvā. Tur bija kareivīgas dāmas, kas plēsa kreklus un cīnījās pret sevi seksuāli sakompromitējušo lietuviešu kino klasiķi Šarūnu Bartu un analizēja vīriešu dominanci filmu ražošanā… Kad nonāca līdz faktiem, izrādījās, ka Lietuvā, piemēram, sievietes dominē producenta profesijā, kas būtībā ir ķēpīgs, smags un ne īpaši labi apmaksāts darbs, ko mūsu platuma grādos parasti dara sievietes. Latvijā sievietes vienmēr ir bijušas kino apritē. Simtgades programma šajā ziņā ir "garlaicīga" kā tāds Zviedru filmu institūta plāns, kur tiek ievērots kvotu princips. No 16 filmām astoņām režisores ir sievietes. Mums ir puse arī bez kvotām.
Anna Viduleja. Nākot uz diskusiju, domāju, ka man par šo tēmu īsti nav, ko teikt. Redzēsim, kā saruna izvērsīsies, taču kino sievietes acīm kā īpašu tēmu neredzu. Es nejūtos kā sieviete, es jūtos kā cilvēks. Ikdienā esmu ļoti sievišķīga, bet ne bērnībā, ne citā dzīves posmā neesmu jutusi vajadzību īpaši domāt par šo tēmu. Man bija pārsteigums, kad Lielbritānijā pēkšņi apzinājos to kā problēmu. Atbraucu uz Latviju no konsultācijas ar savu skolotāju Londonā un tieši tajā laikā noskatījos savas kursa biedrenes Sāras Gavronas filmu "Sufrāžistes", kur sievietes ar akmeņiem cīnās par savām tiesībām. Tā man atgādināja padomju revolucionāru filmas. Likās – kā cilvēks, kurš nācis no pilnīgi citas tradīcijas, var veidot tik ļoti šai tradīcijai atbilstošu filmu? Tad noklausījos intervijas ar Merilu Strīpu, kurai ir maza lomiņa šajā filmā, bet kura speciāli piekritusi filmēties, lai aktualizētu šo tēmu un runātu par to, ka amerikāņu aktrisēm ir mazāka alga nekā aktieriem. Es atbraucu uz Latviju un domāju, cik brīnišķīgā zemē es dzīvoju, jo man nekas no tā nav aktuāls.
Ilmārs Šlāpins. Viens no iemesliem, kāpēc būtu jāpievērš uzmanība sieviešu īpatsvaram režisoru vidū, ir sociālais taisnīgums, taču ir arī estētiskais princips – jo dažādāki cilvēki veido filmas, tai skaitā no dzimuma viedokļa, jo interesantāks ir rezultāts. Ja Zviedrijas Filmu institūtam jātaisnojas, kāpēc ieviestas kvotas, viens arguments varētu būt, ka līdz šim sievietes ir mazāk tikušas pie finansējuma, savukārt otrs – ka nepieciešams dažādāks kino, lai būtu interesantāk skatīties.
Dita Rietuma. Abi argumenti ir aktuāli un tiek lietoti.
Anna Viduleja. Manuprāt, dalījums sieviete/vīrietis estētikas jomā…
Ilmārs Šlāpins. Nav galīgs.
Anna Viduleja. Jā. Lai ieviestu kino skatiena raksturā lielāku dažādību, mums vajadzētu definēt konkrētu specifiku, kas piemīt sieviešu domāšanai un redzējumam un kas – vīriešu. Domāšanu ir drusku vieglāk analizēt un atrast atšķirības, bet skatiens, manuprāt, ir ļoti nosacīts jēdziens.
Liene Linde. Nu, nezinu. Pagājušajā gadā gan Aikam Karapetjanam, gan Jānim Nordam tapa filmas par pieaugušu vīriešu problēmām un mazvērtības kompleksiem. Šo tēmu esmu pietiekoši atskatījusies kino, jo tā dominē, un man bija nedaudz garlaicīgi. Savukārt attiecībā uz savu īsfilmu "Septiņas neveiklas seksa reizes" esmu saņēmusi daudzus komentārus no vīriešiem: "Paldies, ka tu runā par seksu no sievietes skatpunkta, jo to mēs uz ekrāna īsti neredzam!" Sieviete arī var būt baudītāja, ņēmēja un reflektēt par to. To, ka ir atšķirības estētikā un skatījumā, manuprāt, nevar noliegt. Šajā gadījumā, protams, autori ir arī scenāristi.
Anna Viduleja. Visticamāk, tas ir izejas punkts – doma, nevis estētiskais risinājums un tas, ar kādiem līdzekļiem režisors domu vizualizē un realizē.
Aivars Madris. Feminismā tiek runāts par sieviešu rakstību.
Alise Zariņa. Tāpēc mēs to latviskojam kā sievišķo un vīrišķo, nevis sievietes vai vīrieša skatienu. Tas nemitīgi tiek jaukts, un tad mēs jautājam: vai tiešām sieviete mums var piedāvāt kaut ko kardināli citādu? Gan vīrietis, gan sieviete var atražot stereotipus un arī tos lauzt. Jautājums – kas ir šīs tēmas? Viens ir tas, kas atrodas aiz kameras, otrs – kas ir uz ekrāna. Ja runājam par Latvijas pēdējo gadu kino, tad, pieņemot, ka mums nav problēmu, rodas jautājums – kur tad ir šie spēcīgie sieviešu tēli? Andrim Gaujam arī maskulinitātes krīze un tūlīt būs vēl viena. Protams, ir "Es esmu šeit", kurā varam runāt par to, kā galveno varoni, pusaugu meiteni, redz režisors vīrietis. Taču, ja runājam par "Modri", "Pirmdzimto", Norda filmu… Dažas jaunākās neesmu vēl redzējusi, bet tikai tagad sāk parādīties sieviešu varones uz ekrāna. Vīrieši savu maskulinitātes krīzi attīsta, kamēr sievietes saka: (smalkā, priecīgā balsī) "Mums jau problēmu nav!"
Dita Rietuma. Kur ir jaunās režisores, kas nāk ar saviem projektiem un savām alternatīvajām tēmām? Neviens viņas aiz kājas netur. (Lienei Lindei.) Lūdzu, īsfilma sen varēja pārtapt garfilmā! Un turpināt tādā garā. Aizrullētu!
Liene Linde: Bet tā arī šobrīd top!
Dita Rietuma: (Turpina.) Gribu un negribu piekrist māksliniecei Zariņai. Attiecībā uz pēdējo piecu gadu filmām, kas tapušas normālajā, pieticīgajā ražošanas režīmā, protams, režisori vienaudži Nords un Karapetjans, kam ir līdzīgas problēmas un kas piedāvā līdzīgu tematiku un stilistiku, sāk kļūt monotoni. Runājot par šīs paaudzes režisorēm, tikai pateicoties Simtgades programmas finansējumam, ir bijusi iespēja tapt "Mērijas ceļojumam". Nu jā, tā ir dokumentālā filma ar spēlfilmas elementiem, bet tas ir sievietes vai – kā jūs teicāt – sievišķais skatījums, turklāt ļoti spēcīgs sievietes tēls un spēcīga Kristīnes Želves debija kino. Ir parādījies cilvēks ar spēcīgu, svaigu pienesumu žanrā. To pašu var teikt par Annas filmu – žanriski drosmīgu darbu, kāda arī savā veidā nav bijis. Pēdējos gados kino centrs ir finansējis visaktīvākos cilvēkus, kas nāk ar saviem projektiem, un tie tagad ir jaunekļi pilnbriedā, kam pēc pieaugšanas stāstiem ir sākušās pusmūža problēmas. Tas ir normāls cilvēka ritums – viņš pieaug un sākas eksistenciālas drāmas, kas parādās arī uz ekrāna.
Anna Viduleja. Ļoti interesants ir jautājums par spēcīgo sievietes tēlu. Pirmkārt, es nedomāju, ka mēs būtu redzējuši spēcīgus vīriešu tēlus.
Alise Zariņa. Mēs jau gadiem studējam vīriešu vājumu, kur sievietes ir nedaudz fonā, bet kurām ir tā stingrā roka. Te ir pretruna. Pirmkārt, mēs sakām, ka nav sieviešu skatījuma, bet tad runājam par darbiem un sakām: hei, viena paaudze, vieni vīrieši, vienas problēmas, viena maskulinitātes krīze. Vai nu mums ir atsevišķi skatījumi, vai nav. Es negribu atbildi ļoti vienkāršot – jā, ir vai nē, nav, bet tas ir…
Anna Viduleja. …sarežģīti. Skatoties gan uz sieviešu, gan vīriešu tēliem, es vairāk domāju par cilvēciskām vājībām un cilvēcisko spēku, piemēram, drosmi. Filmā "Mammu, es tevi mīlu" es galveno varoni, puiku, neuztveru kā citādo, svešo tēlu, kuru mēģinu izprast. Nē, es mēģinu izprast sevi un to, kā es rīkotos tādā situācijā. Man nav sajūtas, ka atrodos citā pasaulē.
Ilmārs Šlāpins. Ja mēs vispār varam izvirzīt kaut kādus uzdevumus mākslas darbam, tad no šāda viedokļa filmas uzdevums ir ļaut arī skatītājam vīrietim identificēties ar galveno varoni – sievieti vai meiteni – un saprast viņu.
Anna Viduleja. Kā jūs komentētu šādu, manuprāt, Keitas Blanšetas citātu: "Dārgie scenāristi, lūdzu, rakstiet spēcīgas sieviešu lomas! Jums nekas nav jādara – tikai nomainiet galvenā varoņa vārdu no Džona uz Džūliju, un mums būs kolosāli tēli, ko spēlēt!" Ilmār, kā tu šo domu interpretē?
Ilmārs Šlāpins. "Find and replace." (Visi smejas.)
Anna Viduleja. Tas ir apmēram tas, ko mēs izdarījām. Mana skolotāja teica, ka romānā "Homo novus" ir par maz sieviešu tēlu un vajadzētu nomainīt kādu vīrieti pret sievieti. Mēs tā arī izdarījām, un rezultātā radās Gunas Zariņas Margo – ļoti krāšņs tēls. Viņa ir 30. gadu avangardiste, tam laikam vīrišķīgi drosmīga. Ņemot vērā, ka tēls ir rakstīts vīrietim, tas saslēdzās organiski, bet varbūt drusku pārvērtējam to, cik daudz jauna mēs uzzinātu, ja redzētu vairāk sieviešu tēlu. Izklausās, ka esmu baigā vīriešu advokāte, bet tas laikam tāpēc, ka es mīlu un man viņi arī ļoti interesē. Es, piemēram, gribu taisīt filmas tieši par vīriešiem. Es viņus ne sevišķi saprotu, bet man viņi ārkārtīgi interesē.
Alise Zariņa. Es nesaprotu. No vienas puses, dzimumiem ir pilnīgi vienādi skatījums un tos var aizvietot, bet tajā pašā laikā vīriešu skatījums ir nesaprotams. Veidojas kaut kāds paradokss.
Anna Viduleja. Kā tu to domā – pilnīgi vienāds skatījums?
Alise Zariņa. Nu, ja reiz varam aizvietot vīrieša tēlu ar sievietes tēlu un tas neko nemaina, tad šī nav īsta problēma. Tai pašā laikā, piemēram, tevi ļoti interesē tieši vīrieši un tieši vīriešus tu nesaproti. Tad ir dažādi tēli un domāšana vai nav? Kā tad ir? Aiz katra tēla stāv raksturs. Vai varam runāt par sieviešu un vīriešu raksturiem? Vai runājam par cilvēku raksturiem? Tu teici, ka filmās tu novērtē cilvēcību, bet tajā pašā laikā visvairāk tevi interesē vīrieši. Kā tas saiet kopā?
Anna Viduleja. Tas saiet kopā cilvēciskumā.
Alise Zariņa. Tad kāpēc tevi vairāk interesē vīrieši?
Anna Viduleja. Tāpēc, ka esmu sieviete! Tad šeit vajadzētu sēdēt vīriešiem, un jums visiem būtu jākliedz: mums vajag vairāk sieviešu uz ekrāna, jo mēs nesaprotam sievietes! Sievietes režisores, lūdzu, taisiet vairāk interesantu sieviešu tēlu, lai mēs saprastu! Tagad tu redzi to pretrunu?
Alise Zariņa. Es saprotu un domāju, ka tur ir vairāki paradoksi. Nākot šurp, pārlasīju savus rakstus, lai domātu par argumentiem. Man šķiet, ka esmu tam izgājusi cauri tik daudzas reizes, bet vēl vakar strīdējos par to, kāpēc ir labi, ka Saeimā ir sievietes, un ko tas maina, ka tagad viņu Saeimā ir vairāk. Vienmēr nonāku pie viena un tā paša jautājuma – ja sieviešu jebkurā jomā ir mazāk nekā vīriešu un tas ir dabiski un normāli, ko tas liecina par sievietēm? Viņas pēc dabas ir nespējīgākas, dumjākas, vājākas? No kā veidojas tā statistika? Kāpēc vienmēr sievietes ir mazākumā?
Ilmārs Šlāpins. Nu kā, viņām ir jādzemdē un jārūpējas par bērniem.
Alise Zariņa. Tad mēs iekāpjam patriarhālajā domāšanā, un es varu sākt no sākuma. Mēs pieņemam, ka problēmas nav, sieviešu vienkārši ir mazāk, "Ejiet, meitenes, dariet!", un meitenes turpina nedarīt, jo – problēmas nav. Kāpēc viņas turpina nedarīt?
Ilmārs Šlāpins. Es gribētu dot vārdu vīriešiem. Vai, skatoties filmu, jūs interesē režisora dzimums?
Aivars Madris. Es vienmēr pievēršu uzmanību tam, kas ir režisors.
Ilmārs Šlāpins. Reizēm pēc vārda un uzvārda nevar noteikt dzimumu.
Aivars Madris. Nekad nav bijis tā, ka, skatoties filmu, nezinu, kas ir režisors, taču nevar teikt, ka režisora dzimums mainītu veidu, kā es filmu uztveru. Ja vien tā nav ļoti deklaratīva režisores sievietes filma, kā, piemēram, Akermanes gadījumā, kad būtu muļķīgi ignorēt faktu, ka to veidojusi sieviete. Protams, sievietēm ir arī ļoti maskulīnas filmas. Slavenā režisore Bigelova, piemēram, rada ļoti maskulīnas filmas, un viņa nav vienīgā – līdzīgā stilā strādājušas arī citas režisores. Runājot par estētisko faktoru, feminismā ir tāds jēdziens kā sieviešu rakstība jeb "rakstīt sievietē". Tas gan vairāk attiecas uz literatūru un aizsācies ar Virdžīniju Vulfu, bet par to vēlāk reflektējušas arī slavenas feminisma teorētiķes, tostarp Jūlija Kristeva. Būtība ir apstāklī, ka jāmēģina radīt cita veida domāšanu, rakstību, valodu, kas izriet tieši no sievietes uztveres un domāšanas. Īsti gatava piemēra un formulas nav, bet viņas rakstīja par iezīmēm, kas atšķir sieviešu rakstītos literāros tekstus no vīriešu rakstītajiem. Tajos ir vairāk intuitīvisma, jutekliskuma. Tas ir nedaudz stereotipiski, bet tā esmu lasījis. Manuprāt, tāpēc ir svarīgi, ka sievietes nodarbojas ar kino un literatūru – viņas šajā laukā var ienest ne tikai citu tematisko loku, bet arī estētisko rokrakstu, ko vīrieši vai nu nespēj, vai arī spēj vēlāk, jau aprobējot sieviešu radīto mākslu.
Anna Viduleja. Vai nav tā, ka skaidrāk un košāk tas var izpausties individuālā mākslā? Piemēram, dzejā?
Ilmārs Šlāpins. Tu domā, ka filmēšanas grupa ir tik liela, ka dzimumi izšķīst?
Aivars Madris. Kinovēsturē ir filmas, kur tas parādās. Režisoram tomēr ir ļoti liela vara veidā, kā filma tiek uzbūvēta. Skatoties kaut vai Sofijas Kopolas filmas, es personiski sajūtu šo jutekliskumu, ko, iespējams, vīrietis ar kameru nespētu fiksēt.
Alise Zariņa. Es varu pastāstīt anekdoti par pretēju gadījumu. Es nesen uzņēmu filmu un – lai arī neviens man netic – gluži nejauši biju nokļuvusi izteiktā sieviešu komandā, kur viens no galvenajiem vīriešiem bija operators. Mums bija aina, kur galvenā varone ir peldkostīmā. Es redzu, kā operators, atbilstoši mūsu normalizētajai domāšanai, viņu filmē – maigi, maigi slīd ar kameru pāri augumam. Es pateicu: stop!, piegāju klāt un teicu: "Tu vari viņu tā filmēt, bet tad tev šādi būs jāfilmē arī otrs galvenais varonis." Aiz muguras man stāvēja citas komandas sievietes, un operators pajokoja par to, ka tagad sievietes viņu apspiež. Agrāk es to pati neizjutu, bet tomēr sievietes mēs redzam erotiskāk.
Ilmārs Šlāpins. Tad nevajadzēja maigi filmēt?
Alise Zariņa. Viņš filmēja divus cilvēkus – vienu ar kameru maigi glāstīja, bet otru atveidoja. Te mēs varam runāt par to, kā redzam sievietes un vīriešus kadrā, par pasivitāti un aktivitāti un tā tālāk. Neiedziļināšos tajā visā, bet tobrīd man kaut kas ieslēdzās.
Aivars Madris. Tas noteikti nebija aiz ļauniem nolūkiem, bet gan operatora darba klišeja, autopilots.
Alise Zariņa. Protams, tas ir absolūti iestrādāts! Man tikai likās komiski, ka to var novērot un sajust pat šādās mazās niansēs. Pirms nenofilmēju ļoti senu studentu darbu par sievieti, kas glābj kaķus uz ielām, es nekad nebiju pamanījusi sabrauktus kaķēnus. Tagad joprojām redzu. Ja tu sāc vērot, tu sāc redzēt. Ja mums šāda diskusija notiek septīto reizi, man arī jāsāk kritiski vērtēt to, ko saku, citādi es kļūstu par citu stereotipu atražotāju, ko ļoti nevēlos darīt. Protams, tie ir dziļi iekšā visos, arī manī.
Anna Viduleja. Manuprāt, jo intīmāka tēma ir filmā, jo vairāk tā ir par to, kas ir sieviete un kas – vīrietis visfizioloģiskākajā, intīmākajā nozīmē, un jo lielāka tā atšķirība varētu būt.
Ilmārs Šlāpins. Runājot par sievietēm un operatoriem – kāpēc sievietes neņem rokā kameru?
Liene Linde. Gribēju piebilst par iepriekš teikto, ka Latvijā viss ir kārtībā. Mums tomēr jāņem vērā vēsturiskā kontinuitāte. Ingai Pērkonei nesen "Kino Rakstos" bija ļoti jauks raksts "Latvijas kino dzimti meklējot", fragments no viņas topošās grāmatas, kurā aplūkota statistika par to, cik sieviešu piedalījušās latviešu filmās. Pirms 1950. gada sievieti var atrast tikai vienā pozīcijā un pirmajām filmām sievietes nav tuvu stāvējušas. Tad viņas pamazām parādās – pirmās montāžā, vēlāk – arī režijā, taču pēc vēsturiskās tradīcijas sieviešu operatoru nav praktiski vispār. Ja par režisorēm varam teikt, ka kļūst arvien labāk un, piemēram, Simtgades programmā jau sievietes un vīrieši ir puse uz pusi, tad operatora profesijā nekas vēl nav mainījies. Agrāk bija pamatojums, ka filmēšanas aprīkojums ir ļoti smags, taču tā sen vairs nav. Aivars runāja par to, ka sievietēm režisorēm ir cita estētiskā valoda. Ja es gribētu šādā estētikā iecerētai filmai atrast operatoru-sievieti, man nebūtu, no kā izvēlēties. Viss mans katalogs ar labajiem operatoriem Latvijā sastāv no vīriešiem.
Ilmārs Šlāpins. Tiešām nav?
Liene Linde. Protams, es varu atrast kādu ar diplomu. Sievietes beidz skolu, taču nepaliek apritē – nekļūst par pilnmetrāžas filmu operatorēm.
Alise Zariņa. Anekdotisks atgadījums. Mācījos praktiskā kinoskolā. Mums nedaudz no visām disciplīnām mācīja bakalauri, un atceros, ar kādu entuziasmu džeki gāja: "Mēs visu saprotam, visu varam, neaiztiec kameru!" Tas bija tik ļoti iestrādāts! Atceros pirmo reizi, kad pieskāros kamerai. Biju mācījusies kinoskolā vismaz pusgadu. Džeks teica: "Varbūt piespied to pogu!" Es: "Kā es varēšu…?" Viņš atbildēja: "Nu tikai piespied!" Tā bija maģiska atklāsme – nekā sarežģīta tur nav, varu iet un mācīties. Tas pats ar gaismošanu – mēs, meitenes, sēdējām, kamēr džeki mācījās gaismot. Mūs smuki izgaismo, visiem ķeksītis un diploms kabatā. Es nekādā veidā nevainoju pie tā vīriešus vai sievietes, bet gan attieksmi. Džeki tiešām drosmīgāk gāja un tās lampas staipīja, kamēr es domāju – ak dievs, ko es tur darīšu?
Aivars Madris. Man ir drusku citāda pieredze. Es pamācījos kādu brīdi RISEBA. Mums bija mazs kurss un drusku vairāk džeku nekā meiteņu, bet tās meitenes, kas tur bija, jau bija ar pieredzi, strādājušas televīzijā. Es personīgi neko no tehniskajām lietām nesapratu. Viņas ņēma, darbojās, palīdzēja man – pilnīgi pretēja situācija.
Liene Linde. Es jau 10 gadus sekoju līdzi studentu apritei Kultūras akadēmijā. Operatoros vienmēr uzņem sievietes, kuras to programmu arī apgūst un skolu beidz, bet, kā jau teicu, profesijā nepaliek – tā vietā nokļūst montāžā, sāk izplatīt filmas. Tā būtu interesanta diskusija – kur ir sievietes-operatores?
Māris Prombergs. Jā, interesanti, kāpēc. Nekādu īpašu šķēršļu jau nav. Viņām nepatīk? Neticu, ka sievietei, kas gribētu strādāt par operatori, būtu jāsēž mājās, jo neviens ar viņu negribētu strādāt.
Ilmārs Šlāpins. Varētu pieņemt skaidrojumu: ja atšķiras sievietes un vīrieša skats, kas raugās tajā kameras actiņā, tad vīrieši filmē komerciāli veiksmīgākus plānus.
Māris Prombergs. Nedomāju. Tas atkarīgs no profesionalitātes.
Ilmārs Šlāpins. Kas nosaka komerciālā kino tirgus pieprasījumu – sievietes vai vīrieši? Sievietes vairāk pērk biļetes kā skatītājas.
Anna Viduleja. Jā, to esmu dzirdējusi.
Dita Rietuma. Manuprāt, to nevar tik viennozīmīgi apgalvot. Viskomerciālākās ir filmas visai ģimenei. Sievietes izvēlas Latvijā daudz ko – sākot ar presi, ko pasūta, un, iespējams, arī nopērk draugam biļeti uz kino, bet tā jau ir tāda spekulācija. Tad tiešām vajadzīgi cipari un pētījumi.
Anna Viduleja. Es gribēju piebilst par operatoriem. Profesija sevī ietver pretrunīgus uzdevumus. Kaut arī kino sarežģītākā lieta – kinofilmu aprēķina uzdevums – nav aktuāls, tomēr arī mūsdienās visa tehniskā sadaļa ir pietiekami sarežģīta. Pretruna ir apstāklī, ka operatoram vienlaikus arī jābūt ļoti jūtīgam, jo operators ir tās acis, tas skatiens, par ko šodien runājam. Šīm acīm jābūt atvērtām un jālaiž iekšā tas, kas jāredz skatītājam. Viņiem jābūt jūtīgiem, un viņi arī ir jūtīgi. Es pati esmu jutusies kā tāda greizsirdīga sieva, skatoties, cik intīmas attiecības veidojas starp aktieri vai aktrisi un operatoru. Epnera studiju laikā Bruno Aščuks mūs aizveda pie Slavomira Idziaka Polijā. Mēs iegājām viņa dzīvoklī, un man likās, ka sajūtu smaržu no "Veronikas dubultās dzīves". Tikai pēc tam sapratu, ka viņš ir šīs filmas operators. Iespējams, drusku pārspīlēju un mistificēju to, taču gribu uzsvērt, cik nozīmīgs ir operators filmas veidošanā. Dažreiz režisora pirmais asistents ir tas ģenerālis, kas visus dzen uz priekšu, bet ļoti bieži tas ir arī operators, īpaši 70-100 cilvēku grupās. Operatora funkcionalitāte ir ļoti sarežģīta.
Liene Linde. Varbūt apvērsums latviešu kino nāks tad, kad sievietes sāks strādāt par operatorēm, ne tikai režisorēm.
Anna Viduleja. Viena ļoti jaudīga sieviete-operatore bija dāņiem, bet es tagad nevaru atrast, kā viņu sauca. Te mēs, protams, varētu sākt sarunu par kino izglītību, jo, manuprāt, dāņu kino skola ir tam pamatā, tomēr nevaram teikt, ka tas ir neizdarāmi. Iespējams, ka uzdevumu diapazons ir iemesls, kāpēc mēs šajā profesijā vairāk redzam vīriešus.
Liene Linde. Ar uzdevumu diapazonu tu domā daudzās atbildības?
Anna Viduleja. Operatoram jāpiemīt gan emocionālam jūtīgumam, ar ko sievietēm viss ir kārtībā, gan bosīgumam, ģenerāliskumam. Es, piemēram, nelienu tajās teritorijās, kur vajag būt par bosu.
Aivars Madris. Domāju, ka sievietes var ne to vien.
Māris Prombergs. Tajā pašā laikā sievietes ir producentes un boso pār visu filmas ražošanu.
Aivars Madris. Jā, tas ir vēl atbildīgāk.
Dita Rietuma. Es gribu ielauzties ar ļoti brutālu vienkāršošanu. Pasaules kino ir daudz vienkāršāks par tām mežģīnēm, ko mēs te cakojam. Mums jārēķinās ar divām estētiskām tradīcijām: klasiskā stila tradīciju, ko Bordvela garā var saukt arī par Holivudas klasisko tradīciju. Šajā tradīcijā no programmas filmām veidota Ārzneres filma. Viss pārējais ir autorkino, kura sakarā var runāt par to, cik spēcīga, individualizēta ir autora personība. Jā, starp šīm personībām mēdz būt ļoti talantīgas sievietes, bet iegrimt tādās niansēs, ka sieviešu filmās ir kādas netveramas, īpašas kvalitātes, man liekas spekulācija, kurā negribu piedalīties. Paņemiet Lailas Pakalniņas filmas, piemēram, "Ausmu" vai "Kurpi", noņemiet uzvārdu un parādiet kādam, lai identificē režisora dzimti! Tas ir radikāls autorkino! Vienalga, vai to radījusi sieviete vai vīrietis.
Ilmārs Šlāpins. Kā ar Klēras Denī filmu "Labais darbs"?
Dita Rietuma. Vai tad to nevarētu būt uzņēmis arī vīrietis?
Ilmārs Šlāpins. Es nespēju iedomāties režisoru geju, kurš būtu ar tādu interesi apskatījis vīriešu krūtis, plecus…
Dita Rietuma. Man kinoskolā bija tāds slavens pasniedzējs, kurš teica "любование мужским телом" – "vīrieša ķermeņa apdziedāšana". Vīrieša ķermeni apdziedāja, piemēram, Lukīno Viskonti. Bez problēmām.
Anna Viduleja. Vai Lenija Rīfenštāle.
Dita Rietuma. Jā, viena no jaudīgākajām režisorēm, kādas vispār šajā pasaulē bijušas. Ar visiem viņas grēkiem.
Māris Prombergs. Sieviešu pienesums var būt ļoti personiski stāsti, kas bieži mēdz izpausties autobiogrāfijas formā. Runājot par filmām, ko esam izvēlējušies rādīt kinoteātrī "Kino Bize", šobrīd aktuāla ir "Frīdas vasara" – režisores debijas filma, balstīta autobiogrāfijā, ļoti smalka, niansēta. Lai izstāstītu šīs mazās meitenes stāstu, kuras vecāki ir miruši un kura pavada vasaru pie radiniekiem, vajag tomēr tuvāku sasaisti, nevis tikai "kāds izstāstīja" vai "redzēju kaimiņos dzīvojam meiteni". Šeit tiešām ir runa par detalizētu, niansētu autorkino, nevis sievieti-subjektu, kas iebāzta kaut kādās attiecībās, lai izspēlētu noteiktu dramaturģiju. Es šobrīd esmu salasījis, manuprāt, trīs filmas par 30-40 gadīgām sievietēm, kurām dzīvē ir krīze. Tas arī ir kaut kāds fenomens, ko parasti saistām ar vīrieti – vīrietim ir krīze, viņš iet prom no ģimenes, pamet bērnus… Sievietei krīzes nav – viņa ir tā, kas paliek ar bērniem. Lūk, mums Anjēzes Vardas filma "Laime", kur tas ir brīnišķīgi parādīts – sieviete, kas attiecībās pastāv tikai caur vīrieša laimi. Sāk parādīties režisores, kas runā par sieviešu krīzi. Pirmā nāk prātā Denī jaunā filma "Vīrieši viņas dzīvē", tad franču filma "Jaunā sieviete", kas, manuprāt, iznāca pagājušajā gadā un ir brīnišķīgs darbs. Tā stāsta par sievieti ap 40, kurai arī ir krīze – viņa nesaprot, ko iesākt ar savu dzīvi, attiecībām un visu pārējo. Šajās filmās mēs vairāk iepazīstamies ar dzīves likstām un nevis tikai garām ejot, bet padziļināti. Es arī varu saslēgties ar šiem tēliem, jo niansēti, cilvēciski izstāstītā stāstā zūd robeža vīrietis/sieviete. Šajās trijās filmās par sieviešu krīzi režisores ir sievietes. Mēs varam skatīties uz to kā sakritību, bet, manuprāt, šie personiskie stāsti ir tie, ko īpaši sievietes var pienest kopējai stāstu amplitūdai.
Ilmārs Šlāpins. Manuprāt, arī Holivudas kino pēdējos gados bijušas trīs vai četras filmas ar šādu tēmu – vecuma krīzes skartu sievieti, kas, piemēram, saprot, ka ir lesbiete, atrod jaunu mīļāko, mēģina nokārtot attiecības ar meitu un tamlīdzīgi.
Alise Zariņa. Vēl joprojām? Esmu savākusi dažus faktus. Vīriešus pēc četrdesmit mēs kino redzam daudz vairāk nekā šāda vecuma sievietes. Ja, rupji ņemot, uz ekrāna ir 70% vīriešu un 30% sieviešu, tad pēc 40 plus šī attiecība ir 90% pret 10%.
Aivars Madris. Droši vien tas saistīts ar to, ka tajā vecuma grupā ir vairāk filmu veidotāju.
Alise Zariņa. Tu gribi teikt, ka sievietes sāk ātrāk novecot? Nē, nē, sapratu. (Smejas.) Ir divas lietas. Ja sieviete uzņem filmu, mēs negribam, lai viņai obligāti karina klāt birku "sieviešu filma", taču sieviete var piedāvāt perspektīvu un arī vīrietis var piedāvāt perspektīvu, kas sakņojas personiskā pieredzē, un pastāv risks, ka pretējā dzimuma pārstāvis šo pieredzi nevarēs līdz galam izprast, jo to nav piedzīvojis. Mēs runājam par pieredžu kino, bet tajā pašā laikā Bigelova rada pilnīgi citādu kino. Man arī bija raksts pirms četriem pieciem gadiem, kurā vaicāju – "par ko mēs runājam? Kāpēc atdalīt? Paskatieties uz Lailu Pakalniņu, viņa taču ir lieliska!" Šajā rakstā iebildu Martai Martinsonei, ka kinoveidotāji nebūtu jāšķiro pēc dzimumiem, taču, paskatoties uz statistiku, jāsāk domāt par to: ir vai nav jāšķiro. Protams, ar esošajām konotācijām tas ir kaut kādā mērā pazemojoši – "tu esi sieviete, tāpēc visas tavas filmas ir sieviešu kino". Kaut kas būtu jāmaina, lai apzīmējums "sieviešu kino" neizklausītos sliktāk.
Māris Prombergs. Es atcerējos trešo filmu – "Dafne". Trīsdesmitgadnieces stāsts, arī brīnišķīga filma, ko rādīja Roterdamā 2017. gadā. Vai tādu varētu radīt vīrietis? Nezinu. Kāpēc antropologs brauc pētīt svešu vidi? Jo tajā var vairāk pamanīt. Tāpat ir tūrisma braucienos – mēs varam ieraudzīt vairāk neparastu, absurdu detaļu. Līdzīgi mēs varētu skatīties uz kino stāstiem. Mēs varam izstāstīt savā filmā novērojumus, vai arī tās var būt autobiogrāfiskas piezīmes. Tu vari pierakstīt, ko tu jūti katru dienu, kam ej cauri, ko domā.
Alise Zariņa. Ar novērojumu ir jābūt ārkārtīgi uzmanīgam, jo tas var pārvērsties karikatūrā.
Māris Prombergs. Jā, klišejas, kaut kas noklausīts, redzēts.
Aivars Madris. Varbūt tieši tāpēc sievietes kinomākslā ir svarīgas. Ne tik daudz stāsta ziņā, bet veidā, kā tas ir izstāstīts.
Dita Rietuma. Vēlreiz citēšu savu pasniedzēju, kurš teica, ka mēs katrs varam uzņemt filmu par savu pirmo nelaimīgo mīlestību vai vienīgo radikālo krīzi un tā būs lieliska filma. Nav jau runa par to, ka nevajadzētu šīs sieviešu pieredzes. Nevar teikt, ka šībrīža autorkino nebūtu ļoti interesantu, radikālu sieviešu-režisoru balsu. Teiksim, Adīna Pintilī, kuras filma "Touch Me Not" uzvarēja Berlīnes festivālā, – radikāli seksualizēts stāsts par nobriedušas sievietes apjukumu, krīzi, seksualitāti, un tas veidots nevis kā naratīvais, bet jau kā eksperimentālais kino. Ļoti provokatīvs darbs. Polijā ir vairākas ļoti spēcīgas režisores, kas nāk ar saviem stāstiem. Un ne tikai ar brīnišķīgajiem stāstiem par "manām parsonīgajām krīzēm, uz kurām es skatos ar savām skaistajām sievietes acīm caur sievietes-operatores maigo prizmu". Es apzināti vulgarizēju, bet tie ir ļoti spēcīgi darbi, kas veidoti, arī respektējot žanru konvencijas.
Alise Zariņa. Es biju uz to filmu "Touch Me Not" Berlinālē, un man likās, ka jā, tas ir kaut kas radikāli citādāks. Es nesaku, ka man patika, bet tā mani ietekmēja un bija pelnījusi uzvarēt. Bet cik pēc tam nevarēja dzirdēt argumentu, ka filma uzvarējusi tikai tāpēc, ka režisore ir sieviete! Tā ir vēl viena problēma, par ko vajadzētu runāt, – par priekšstatu, ka sievietēm tiek dota atlaide par to, ka viņas stāsta sieviešu stāstus.
Ilmārs Šlāpins. Kā ir ar sievietēm režisorēm Japānā, Korejā, Indijā? Indijā es zinu vienu.
Dita Rietuma. Japānā ir Naomi Kavase. Konvertējama režisore, katra viņas filma Kannās dabū kādu balviņu. Nav runa par režisori sievieti, bet gan par interesantu autori, kas iegājusi starptautiskajā apritē. Arī tik radikālā valstī kā Irāna ir sievietes režisores. Pēdējā laikā ir mazāk dzirdēts, bet 2000. gadu sākumā pasaulē bija vesels irāņu kino popularitātes vilnis, arī pateicoties Kannām un dažiem citiem lieliem festivāliem. Tur arī bija irāņu režisores un viņu skatpunkti. Bet ko mēs vispār zinām? Tajā pašā Irānā ražo 120 filmas gadā, no kurām mēs redzam labi ja vienu. Protams, starp šīm 120 gadās arī pa kādam sievietes darbam. Pat tur! Es garlaicīgā ierēdņa pozīcijā varētu tikai aicināt klātesošās meitenes, režisores un profesionāles veidot projektus un nākt ar savām balsīm, jo nav pilnīgi nekādu šķēršļu, lai profesionāli un interesanti projekti netiktu atbalstīti un laisti ražošanā. Tām režisoru-vīriešu balsīm. Nav, ko gaidīt, bet jānāk iekšā. Piemēram, Lietuvā ir ļoti spēcīgs jaunu režisoru vilnis, un šīs režisores ienāk ne tikai spēles kino, bet arī dokumentālajā kino. Turklāt viņām ir multimediju pieredze – teātra režijā, vizuālajā mākslā. Ir brīnišķīga filma "Acid Forest", kas ieguva balvu Lokarno festivālā un kuras režisore ir jauna lietuviete. Arī Baltijas kontekstā ainava ir ļoti piepildīta un interesanta. Jā, es piekrītu, ka bez Simtgades filmām sieviešu stāstu deficīts ir jūtams, bet neredzu šķēršļus, lai tie parādītos. Gatavojiet projektus un uz priekšu!
Alise Zariņa. Tiklīdz mums būs diskusija par to, vai mums vajag vīriešu kino, es teikšu, ka jums ir pilnīga taisnība.
Anna Viduleja. Ilmār, es gribētu saprast – kāds ir šīs diskusijas mērķis? Kādu jautājumu gribam atrisināt? Mēs drusku peldam. Sākam ar praktiskiem šķēršļiem, piemēram, kvotām, formālo sieviešu un vīriešu daudzumu, tad pievēršamies filmām un sākam runāt par sieviešu un vīriešu tēliem, kas ir ļoti šaura kino sadaļa, jo skar tikai saturu, ne formu. Tad pārslēdzamies uz estētiku, kas saistīta ar formu. Kungi ir ļoti komplimentāri par sieviešu kino un jūt tā atšķirīgumu un interesantumu, savukārt dāmas dalās divās daļās – mums ar Ditu viss ir labi ar sieviešu pārstāvniecību Latvijas kino, savukārt jaunākā paaudze norāda, ka praktiski saskārušās ar situācijām, kurās rodas dažādas problēmas. Es gribētu saprast – ko no visa plašā tēmu loka mēs varētu apspriest tālāk?
Māris Prombergs. Man patīk, ka šī filmu programma un diskusija radusies no ietekmēm, kas vērojamas pārējos lielākajos kinofestivālos pasaulē, kur par šo tēmu cenšas runāt. Manuprāt, tā tiek problematizēta nevis tāpēc, ka tas ir kaut kādā veidā moderni, bet tāpēc, ka par to ir jārunā. Labi, ka tam, kas notiek pasaulē, seko arī Rīgas kinofestivāls un mēs nepaliekam nomaļus. Šogad runājam par šo tēmu, nākamgad runāsim par kaut ko citu. Manuprāt, ir vērtīgi fokusēt uzmanību uz to, satikties, saprast dažādās pozīcijas. Salīdzināt to, kas notiek Latvijā, ar pasaules pieredzi un apspriest šo jautājumu. Sliktāk nevienam no tā nepaliks.
Ilmārs Šlāpins. Esmu dzirdējis argumentu, ka uzmanības pievēršana dzimumam var nodarīt pāri. Piemēram, ja filmu sāk analizēt no režisora dzimuma viedokļa, uzreiz analīze ir citādāka – pielaidīgāka vai, tieši otrādi, piekasīgāka. Vai tiek saskatīts ne tas, ko režisore ir gribējusi pateikt.
Alise Zariņa. Ja sievietes režisores būtu tikpat normāla parādība kā vīrieši režisori, mēs varētu par to nerunāt, taču sievietes kinomākslā joprojām ir retāka parādība. Var teikt, ka retāka, jo viņas pašas neceļas un neiet…
Ilmārs Šlāpins. Bet tā ir tāda pārejoša un atrisināma lieta – mēs atrisināsim un vairs par to nerunāsim.
Alise Zariņa. Man kādreiz daudz vairāk tā likās, bet tagad man liekas, ka runājam uz apli.
Anna Viduleja. Bet ko tieši vajag risināt? Es drusku sāku nesaprast.
Alise Zariņa. Protams, ka situācija paliks labāka, bet argumenti ir vieni un tie paši.
Anna Viduleja. Klausieties, draugi! Vai tiešām mums ir atvilktnes ar ģeniāliem sieviešu scenārijiem un sieviešu režisoru vizualizācijas mēģinājumiem, kas ir tik radikāli sievišķīgi, ka tos nedrīkst laist Latvijas vidē, jo tie degradēs vīriešu tēlu?! (Sit dūri galdā.)
Ilmārs Šlāpins. Runa jau nav par Nacionālā kino centra komisiju.
Dita Rietuma. Ja runājam par Latvijas kontekstu, runājam arī par Nacionālo kino centru.
Anna Viduleja. Latvijas kino vidē centrālais organizētājs ir Nacionālais kino centrs, turklāt, lūk, kur sēž Dita, tāpēc arī mēs par to runājam.
Ilmārs Šlāpins. Tomēr, runājot par tiem pašiem Kannu vai Berlīnes kinofestivāliem, skaidrs, ka balva nav tikai retrospektīvs novērtējums, bet ietekmē to, kādas filmas tiks uzņemtas nākotnē. Ja redz, ka balvas dabū sievietes režisores, kas filmē pusmūža krīzi, citas režisores uzreiz sasparosies un pabeigs savas filmas.
Alise Zariņa. Tas tomēr ir jautājums, kāpēc simts gadu laikā "Oskaru" ir saņēmušas viena vai divas sievietes. Tāpēc, ka viņas ir loses?
Māris Prombergs. Būtisks aspekts ir ikdienas praksei un tradīcijai. Ja pirms 50 gadiem bija viena sieviete uz filmēšanas laukuma, nevarēja gaidīt, ka tiks iesniegtas ģeniālas sieviešu režisētas filmas. Jā, pasaule ir mainījusies un ir vairāk sieviešu uz laukuma, ir arī sievietes-režisores, bet mēs runājam par attīstību un kaut kādu tradīcijas maiņu.
Anna Viduleja. Man ir priekšlikums. Mainām tradīciju un turpmāk uzņemam tikai labas un ļoti labas filmas! Vienalga, vai autori ir vīrieši vai sievietes. Manuprāt, ir būtiski apvienot spēkus un nenodalīt dzimumus.
Ilmārs Šlāpins. Kāpēc diskriminēt sliktās un viduvējās filmas? Tallinā būs speciāls sliktāko debijas filmu konkurss.
Alise Zariņa. Jā, tas ir burvīgi.
Anna Viduleja. Mēs Jaunajā Rīgas teātrī uzvedām pēc "Rīgas Laika" interviju motīviem nelielu izrādi ar Kasparu Znotiņu, Kristīni Krūzi un Regīnu Razumu. Vienā brīdī sākām spēlēties ar to, kurš ir sieviete un kurš – vīrietis. Visinteresantākais tēls bija Ilmārs Blumbergs, kuru tēloja divi cilvēki – Kaspars Znotiņš un Kristīne Krūze. Regīna Razuma bija Uldis Tīrons, kurš viņu intervēja. Tas ir tas, par ko es visu laiku runāju. Mani interesē cilvēks, vispārcilvēciski, emocionāli pārdzīvojumi. Katrā no mums ir vīrišķais un sievišķais, un katrs ir tiesīgs par to runāt. Pievērsties kvotām un matemātikai ir formāli un nejēdzīgi.
Ilmārs Šlāpins. Sevišķi, ja tagad būs 37 genderi. Kā tad kvotas sadalīt?
Alise Zariņa. Ilmār…
Anna Viduleja. (Smejas.)
Alise Zariņa. Kvotas ir normalizēšanas mehānisms. Neviens jau nesaka: "Liekam kvotas, kamēr sievietes uzņem kino!" Mēs iedodam to, kas vēsturiski bijis nedaudz pabīdīts malā. Mēs iedodam atspēriena punktu, lai būtu nevis vienlīdzība, bet līdztiesība. Nesaprotu, kāpēc cilvēkus tik ļoti tas sadusmo. Vienā diskusijā, kur piedalījos kā kritiķe, ierunājos par to, kā vīrieši atveido sievietes. Uz mani skatījās ar neizpratni: "Mēs par to neesam domājuši, kāpēc mums par to jārunā?" Es vēlreiz uzdevu jautājumu, bet viens no vīriešiem režisoriem uz mani paskatījās un teica: "Nu tad taisi pati!" Labi, labi, bet mēs drīkstam par to runāt. Kāpēc lai mēs nemeklētu cēloņus un iemeslus? Varbūt mēs tos nevaram atrisināt vienas sarunas laikā, bet jautājumi ir. Ir arī iekšējie šķēršļi. Tas teksts par "ejiet un dariet" jau vairākkārt ir dzirdēts, taču sievietes nav lēkušas kājās un gājušas. Katram ir savi bloki. Nevienā brīdī negribam ieņemt upura lomu, bet vēlamies meklēt cēloņus. Arī kā kino studentes savos darbos redzam, ka atražojam kaut kādus stereotipus. Vēlāk to ievērojam, sākam par to domāt, uzdodam jautājumus un tā tālāk.
Ilmārs Šlāpins. Nerunājot par kvotām, komisijām un politiku, ir vēl viens aspekts. Pirms Saeimas vēlēšanām dzirdēju faktu, ka procentuāli visvairāk svītrojumu ir tieši kandidātēm sievietēm.
Alise Zariņa. Tāpēc, ka viņas ir sliktākas. (Smejas.)
Ilmārs Šlāpins. Nē, tas nav tik racionalizēti. Vēlētājs svītro tīri intuitīvi, jo nesaista uzticama politiķa tēlu ar sievieti. Kas notiek no šāda tautas balsojuma viedokļa ar kino? Vai skatītāju režisores sievietes vārds varētu piesaistīt vai likt pārdomāt skatīšanos?
Dita Rietuma. Skatītājs izvēlas vai nu autorkino darbus, vai tradicionālo vēstījumu. Tie skatītāji, kas izvēlas autorkino, ir ļoti maza daļiņa no kopējā skatītāju apjoma. Ja runājam par "Homo novus", kur pamatā ir klasiskais vēstījums un kas nav radikāls autorkino, pagaidām izskatās, ka tā būs vispelnošākā un vislabāk apmeklētā no simtgades programmas filmām. "Namejs" atpūšas ar visu maskulīno skatienu un mūsu varonīgo pagātni. Es domāju, ka normālu, veselīgu skatītāju neinteresē režisora dzimums. Tas interesē kino industrijā iesaistītās sievietes, festivālu programmu veidotājus, teorētiķus, kino studentus, žurnālistus, bet skatītājiem ir dziļi vienalga, ja vien viņi nav feinšmekeri un neseko kino attīstībai. Es pieļauju, ka šīs piecas filmas tikpat labi varētu būt festivālā kā kaut kādas restrospekcijas vienības, arī nepieminot, ka režisores ir sievietes. Es, protams, pārspīlēju, bet man sāk likties, ka šī ņemšanās ap sievietēm kaut kādā veidā problēmu padziļina. Man nav komfortabli sarunās, kur ķidā sievišķo un vīrišķo klātbūtni kino industrijā. Man arī, atklāti sakot, nebija īpaši komfortabli, kad uz Kannu kinofestivāla kāpnēm iznāca 80 režisores un aktrises, nostājās un deklaratīvi pieprasīja turpmāk lielo festivālu programmās pastiprināti iekļaut sieviešu režisoru filmas. Kannu kinofestivāla vadība bezmaz vai ar asinīm parakstīja manifestu, ka to darīs, turpretim Venēcijas kinofestivāls konceptuāli neiekļāva nevienu sieviešu režisoru filmu, izņemot kaut kādu marginālu programmu. Atkal bija skandāls – kā šogad, kad tas ir tik aktuāli, var ignorēt šo sieviešu sāpi?! Manuprāt, visa šī ņemšanās tikai vairo troksni uz planētas. Ejam strādāt!
Liene Linde. Tas, ko tu teici par svītrotajām kandidātēm, – ka sabiedrība neuztver sievietes tikpat kompetentas kā vīriešus, manuprāt, neattiecas uz skatītāju. Tas vairāk attiecas uz sievietēm režisorēm, kas, iespējams, biežāk pašas pie sevis nodomā, ka nav gana kompetentas. To var risināt, tikai rādot, ka citas sievietes tiek tam pāri, iet un dara. Piemēram, šī programma ar piecām režisorēm rāda, ka tas ir iespējams, un liek man noticēt, ka ir vērts to darīt.
Ilmārs Šlāpins. Tad jūs nespējat iedomāties tādu vidējo kino skatītāju, kurš raugās uz afišu un domā: "Ā, šito filmējusi sieviete, labāk neiešu."?
Dita Rietuma. Nē, viņš neskatās. Esmu to pārbaudījusi simtiem reižu, runājot ar saviem studentiem. Komunikācijas studentus neinteresē kino kā īpaša māksla, viņiem ir ļoti neitrāla attieksme. Uz jautājumu, pēc kādiem kritērijiem viņi izvēlas, ko skatīties, dominē žanrs. Viss! Nekādā gadījumā tas nav režisora uzvārds, ļoti reti aktieris un kur nu vēl režisora dzimums! Normālu vidusmēra skatītāju tas pilnīgi neinteresē.
Aivars Madris. Es iedomājos par saviem vecākiem – mēs ejam uz filmu, un viņiem tas vārds pilnīgi neko neizsaka.
Alise Zariņa. Nezinu, mana vecmāmiņa tikko lasīja interviju ar Annu Viduleju "Ievā", teica, ka ļoti interesanta sieviete un jāiet paskatīties viņas filmu.
Aivars Madris. Labi, tev ir spica vecmāmiņa. Viņa vairs nav vidējais skatītājs.
Māris Prombergs. Par vīriešiem režisoriem biežāk runā. Piemēram, ko jaunu un vājprātīgu izdarījis Larss fon Trīrs. Par režisorēm sievietēm šādu sarunu parasti nav, jo viņas nav tik labi zināmas. Nav daudz sieviešu režisoru, kas būtu kulta statusā. Kannās atkal fon Trīram būs jauns darbs, ko tagad visi grib redzēt, jo būs skandāls. Ap sievietēm nav tādas ņemšanās.
Ilmārs Šlāpins. Vai žurnālisti pret sievietēm režisorēm izturas maigāk un netaisa skandālus?
Anna Viduleja. Tas būtu jāprasa tev, Ilmār, tu man tik komplimentāru interviju samontēji!
Alise Zariņa. Viens no, manuprāt, jaudīgākajiem kinocilvēkiem – Signe Baumane – mani ļoti pārsteidza "Lilitā". Viņa teica: ja es būtu vīrietis, iespējams, taisītu mākslas filmas, nevis animācijas filmas, jo kā sieviete nejūtos pietiekami spēcīga izlauzties cauri videi. Tai pašā laikā Signe Baumane mūsu vidē ir cilvēks, kas izlauzies vistālāk.
Māris Prombergs. Tas arī skaidro sieviešu lielāku īpatsvaru dokumentālajā kino.
Alise Zariņa. Vai televīzijā.
Māris Prombergs. Tur var vienkārši paņemt kameru un filmēt. Nemaz nevajag milzu budžetu, ko nevar iegūt, jo tev kā sievietei netic. Protams, nerunājot par Latviju, jo Latvija šajā ziņā ir labs piemērs, taču ir jārunā par plašāku lauku.
Anna Viduleja. Mums nav tiesību runāt par plašāku lauku, jo no mums neviens tajā nav bijis un nav saskāries ar tiem šķēršļiem. Es domāju, ka mūsu gadījumā ir korekti runāt tikai par Latviju.
Māris Prombergs. Kino jomā viena no būtiskākajām tendencēm ir kopražojuma filmas, un tas nozīmē, ka jāstrādā ar ārvalstu tirgiem.
Anna Viduleja. Nē, būtiskākā tendence ir vietējais ražojums, jo mums ir svarīgi stiprināt savas tautas identitāti. Es domāju, ka jūs piekritīsiet, ka tas ir vissvarīgākais, nevis domāt, ko un kā mēs varētu ietekmēt pasaules kinematogrāfā. Mums vajag priecāties, ka mums ir tik kolosāla kinovide un ka mēs visi varam tur strādāt un saprasties – gan vīrieši, gan sievietes. Viss ir kolosāli!
Alise Zariņa. Es domāju, ka esmu sevi ļoti audzinājusi. Pirms sešiem gadiem sēdēju ar operatoru un jautāju, kāda ir režisore X. Viņš atbildēja: "Kā jau sieviete – ne pārāk laba."Iespējams, kaut kas mainās, bet to esmu dzirdējusi un varu atstāstīt vēl un vēl.
Anna Viduleja. Kādā vidē tu dzīvo?!
Alise Zariņa. Tas nozīmē, ka es vienā brīdī sapratu, kas man ir jāmaina un kas jādara. Bet, ja tev ir 19, 20 gadi un tu mācies par operatori, salauzt tevi ir elementāri. Sieviete paļaujas uz kaut kādiem aizspriedumiem.
Anna Viduleja. Lūk, kur āķis! Dzenam prom visus aizspriedumus! Tas ir kolosāls lūgums. Likvidējam aizspriedumus savās galvās par visu pēc kārtas! Tas ir nepieciešamais minimums. Saprotam savus mērķus un kvalitatīvi soļojam uz tiem kopā, sastrādājoties!
Alise Zariņa: Par ko tad mēs runājam?
Ilmārs Šlāpins. Gribēju vēl pakomentēt. Uzmanības pievēršana sieviešu jautājumam liek izcelt dienasgaismā filmas, kas citādi paliktu vēsturē. Kurš, piemēram, atcerētos "Līgavu sarkanā"?
Dita Rietuma. Tā ir mana perversā mīlestība uz šo periodu Holivudā.
Ilmārs Šlāpins. Ar to gribēju teikt, ka varbūt labi strādājošas sievietes režisores kino tiek ātrāk aizmirstas.
Dita Rietuma. Tā nav, tēma ir ļoti populāra.
Ilmārs Šlāpins. Tā ir populāra trīs gadus.
Dita Rietuma. Trīs gadi nav maz.
Alise Zariņa. Varbūt tāpēc visi saka: "Kuš, kuš pietiek!" Bet vēl nepietiek!
Dita Rietuma. Es gribu teikt, ka tas, kas notiek šajā mazajā zemeslodes stūrītī, nav nemaz pats sliktākais. Mums vismaz nav klasiķu, kas uzmākušies aktrisēm.
Liene Linde. Ja tu zinātu…
Dita Rietuma. Bet neviena nav ziņojusi!
Liene Linde. Tam mēs vēl neesam nobrieduši.
Dita Rietuma. Mums nav zviedru arodbiedrību pārstāvju, kuri dežūrē uzņemšanas laukumos, lai nodrošinātu posteņus, kur var griezties cietušas aktrises. Mums nav dažādu pārspīlējumu, ko radījis topiks #metoo un šī saasinātā tēmas uztvere.
Alise Zariņa. Toties mums ir genderisti. Katram savs!
Anna Viduleja. Iespējams, ka esmu tik mierīga šajā jautājumā, jo mani mamma visu mūžu tā audzināja. Viņa bija tik jaudīga personība, ka nekad nedzirdēju, ka kāds vīrietis viņu būtu atļāvies apšaubīt. Es redzēju viņu kā stabili soļojošu personību, ar ko rēķinās gan sievietes, gan vīrieši. Acīmredzot tāpēc man nav aizspriedumu. Sabiedrība cieš no aizspriedumiem, tāpēc man šķiet svarīgi nedalīties dažādās grupās, bet kopā domāt par būtiskākiem, tālākiem mērķiem.
Ilmārs Šlāpins. Nedalīties režisoros un operatoros. (Visi smejas.)
Alise Zariņa. Protams, mēs gribam lauzt stereotipus, un varbūt stereotips ir tas, ka mēs šeit gribam sadalīties klubiņos. Es nezinu, manuprāt, mērķis ir viens – ļaut cilvēkiem izpausties un nelikt šķēršļus.
Dita Rietuma. Neviens viņiem šķēršļus neliek.
Alise Zariņa. Nē, tam es nepiekrītu! (Sit dūri galdā.) Tad varam sākt no sākuma. (Visi smejas.)
0