Foto - Ilmārs Šlāpins
 
Māksla
30.01.2018

Satori saruna: Informācija ir trauslāka nekā jebkad

Komentē
4

Uz sarunu par izstādi "Tev ir pienākušas 1243 ziņas. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā aicinājām žurnālistu un dzejnieku Tomu Treibergu un fotogrāfu, izstādes dalībnieku Andreju Strokinu.

Ilmārs Šlāpins: Mans pirmais jautājums ir tāds, kas varētu būt arī pēdējais.

Andrejs Strokins: Tā gan būs īsa saruna! (Smejas.)

Ilmārs Šlāpins: Pēdējais tādā nozīmē, ka tas ir margināls. Tomēr no tā varētu izrietēt kaut kas būtiskāks. No vienas puses, objekti, kas izstādīti ekspozīcijā, tikpat labi varētu būt redzami kādā vēstures izstādē. Ļoti nedaudzi no tiem ir tapuši kā mākslas darbi. Tā paša iemesla dēļ šī nav mākslas vēstures izstāde, kas retrospektīvi atskatās uz to, kāda bijusi māksla agrāk, bet tomēr tā ir mākslas izstāde. Kas padara šos objektus par mākslu?

Toms Treibergs: Man priekšā ir attēls ar izstādē redzamajām drukas iekārtām. Ja mēs runājam tieši par priekšmetiem, manuprāt, tie drīzāk ir kā ilustrācijas, kas parāda, ar kādu instrumentu iespējams izgatavot konkrētu produktu vai panākt konkrētu rezultātu. Piemēram, uz iestādē redzamajām savdabīgajām pašizgatavotajām ielu fotogrāfa kamerām neskatījos kā uz konkrētu mākslas darbu, kurā būtu ietverts kaut kāds saturs, bet drīzāk kā uz šī satura radītājiem. Saturs ir attēls vai attēlu kolekcija. Es šodien nedaudz palasīju Helēnas Demakovas grāmatu par Bruno Vasiļevski. Interesanti, ka viņš savas izstādes katalogā bija rakstījis, ka gleznās, arī klusajās dabās, priekšmetiem nepiešķir simbolismu un nepadara par noteikta vēstījuma nesējiem, bet vēlas parādīt visobjektīvāko iespējamo realitāti. Tas viņam ļoti labi izdodas gleznās, kurās ir grāmatas vai jebkādi priekšmeti, kas neitrāli eksistē kaut kādā telpā. Nezinu, kādu pretēju piemēru dot. Iespējams, Vorhola ""Campbell's Soup Cans" dod kaut kādu simbolu – vai tā būtu ironija vai kāda neliela doma, kas tiek pasviesta. Gan drukas iekārtas, gan fotoaparāti ir drīzāk šie satura radītāji. Mākslas darbi veidojas kā instrumenta galapunkts.

Andrejs Strokins: Man savukārt liekas, ka, runājot par atšķirību starp vēsturisko retrospektīvu un muzeja izstādi, šajā gadījumā māksla izliekas mazāka nekā vēsturiskais diskurss, kurš jebkurā gadījumā ir nosprausts no varas pozīcijas – kāds izrāvis faktus un lietas no laika plūduma un izveidojis "objektīvo vēsturi", kuru mēs visi pieņemam. Šajā izstādē ir tas vēsturiskais konteksts, bet vēsture tiek iztirzāta caur subjektīviem piedzīvojumiem, sākot no amatierfotogrāfijām un beidzot ar pasaulslavenu mākslinieku radītiem darbiem, kuri šobrīd jau ir skatāmi vēstures kontekstā. Vēsture tiek pasniegta brīvākā formā. Mēs varam par šīm lietām runāt vairāk nekā tad, ja tā būtu vēstures izstāde.

Ilmārs Šlāpins: Var manīt sentimentu izstādes apmeklētājos: "O, es taču arī kaut ko tādu darīju!" vai "Man taču arī mājās bija šitāds te!" Tas nostrādā uz daudziem. Tai pašā laikā blakus ir mākslas objekti, priekšmeti, ar ko viņi nav nodarbojušies un ar ko vispār nodarbojies retais. Piemēram, pašizgatavotas fotokameras galīgi nebija vispārpieņemta prakse. Arī īsviļņu radio, pastkartīšu sūtīšana. Es uz to skatījos kā uz pilnīgu eksotiku.

Toms Treibergs: Vai tu domā korespondences šahu?

Ilmārs Šlāpins: Nē, to gan es pazinu, jo mans tēvs ar to nodarbojās, bet droši vien ne pārāk daudziem cilvēkiem ir līdzīgas atmiņas. Varbūt līdzsvars tur ir, bet tajā pašā laikā starp šiem objektiem pastāv asimetrija – aizraujas elpa no lietām, ko tu pat iedomāties nevarēji, kamēr blakus ir kaut kas tāds, ko tu pazīsti, bet esi piemirsis. Kas šos darbus vieno? Es visu laiku velku uz kuratora atbildību un izstādi kā veselu mākslas darbu, bet varbūt jums ir citas domas.

Andrejs Strokins: Manuprāt, konceptā un nosaukumā viss ir pateikts – izstāde ir par analogajām tehnoloģijām. Ir pagājis ļoti īss laika posms, un mēs esam pārgājuši totāli digitālā ērā. Mēs varam atskatīties, kāda pasaule ir bijusi pavisam nesen, kad viss tika darīts ar rokām – tīstīts, rakstīts un tā tālāk. Tehnoloģija cilvēku spēcīgi ietekmē dažādos līmeņos. Šajā izstādē to ļoti labi var redzēt – mākslinieki reflektē par lietām bez interneta. Mēs vēl nevaram izrauties un paskatīties no malas uz pašreizējo laikmetu, bet lietas, kas bijušas kaut vai pirms 10–15 gadiem, jau var uztvert kā relikvijas, izrakteņus. Viss tik strauji attīstās, un līdz ar to mainās arī domāšana. Mani šīs lietas neaizrautu pirms pieciem vai desmit gadiem – tas liekas svarīgi tieši šobrīd, tas ir mūsdienu fenomens. To pierāda arī lielais izstādes apmeklējums. Savā ziņā izstādes popularitāte ir vienkārši saprotama nostalģijas un sentimenta dēļ, bet tur ir arī kaut kas vairāk.

Ilmārs Šlāpins: Es pazīstu Kasparu Vanagu krietni sen, un viņš jau pirms gadiem 15 bija tajā ieinteresēts. Viņam bija tas tējas sēnes projekts, kas būtībā ir par to pašu – vilkt ārā 70. gados ikdienišķu, bet tagad drusku piemirstu lietu, kas ir analoga, taustāma, dzerama, sasmaržojama…

Toms Treibergs: Hermanis to savā ziņā darīja ar "Garo dzīvi" un "Latviešu stāstiem".

Ilmārs Šlāpins: Šajā Hermaņa izpausmē lielā mērā bija vainīga scenogrāfe Monika Pormale, kas piemeklēja vecās tapetes, krēslus un priekšmetus. Piemērs ir arī izrāde "Tranzīts 2000", kas vēstīja par vilcienu, kurš pagājušā gadsimta vidū iebrauc tunelī, bet neizbrauc ārā. Uz šī stāsta bāzes Hermanis izveidoja izrādi par dažādām 20. gadsimta parādībām vispār, piemēram, nepārtraukti šņāca un tika grozīts AM frekvences radio.

Toms Treibergs: Es ātri varētu pieķerties pie astes jautājumam par to, kas šos objektus vieno. Manuprāt, diezgan veiksmīgi izdevusies tematiskā telpas apgūšana – ir noteikti bloki, telpas daļas, kurās izstādītos darbus un personālijas, par kurām tie runā, vieno medijs, tradīcija, konkrēts laikposms vai stilistiskās līdzības. Tajā pašā laikā varētu likties, ka starp tiem blokiem nav kopsavilkuma, vienojošā motīva, bet pēc tam, kad tu no tās izstādes izej ārā (un es izstādē biju trīs reizes), ir patīkama sajūta, ka vienojošais aspekts ir jānoformulē sev katram pašam, nevis kā klasiskā laikmetīgās mākslas izstādē. Šajā izstādē skatītājs virzās caur piedāvātajiem "komplektiem" un mēģina saprast, vai grib paturēt katru atsevišķi vai mēģināt uztvert vienojošo ceļu. Ir dažādi veidi, kā mēs varam summēt to pieredzi. Viens ir mediju maiņa un attīstība, otrs ir pieredzas stāsti. Būtībā – ziņojums par cilvēku, kas parāda arī diezgan daudz ko savādu un emocionāli ļoti nepatīkamu.

Andrejs Strokins: Piemēram?

Toms Treibergs: Piemēram, Čehoslovākijas slepenpolicijas uzņēmumi vai gadījums ar vācu rūpnieku un viņa sekretāri.

Ilmārs Šlāpins: Kas tad tur ir nepatīkams?

Toms Treibergs: Droši vien tā robeža, kas lielā mērā balansē ar apmātību.

Ilmārs Šlāpins: Jā, diezgan daudzi darbi varētu tikt traktēti kā monomānijas vai apmātības izpausmes, ieskaitot Prigova izdrukātās kartītes ar vienu rindiņu, ko viņš dalīja uz ielas. Ne velti viņu tad ielika psihenē. (Smejas.) Bet es īsti nevarēju noticēt vai pieņemt uzskatu, ka ir kaut kāda robežšķirtne: līdz šim gadam nebija interneta, tagad ir, un viss ir pilnīgi citādāk. Man tā gluži neliekas. Visādi var spriest par to, ko internets ir mainījis, bet tas ir noticis pakāpeniski.

Andrejs Strokins: Ne tikai internets, bet arī tehnoloģijas, kas parādījušās pēdējā laikā, – piemēram, mobilie telefoni, planšetes, kas aizstāj tik daudzus gadžetus: lukturīti, radio, MP3 pleijeri, CD pleijeri, vinila atskaņotāju, skiču bloku…

Ilmārs Šlāpins: Bet vai tas nozīmē, ka mums ir mazāk mantu?

Andrejs Strokins: Nē, tas nozīmē, ka mēs izzinām pasauli caur citām tehnoloģijām. Mainās mūsu domāšana un rezultāts. Mēs pierakstām un dokumentējam vairāk nekā jebkad, bet tas viss tiek glabāts virtuāli.

Ilmārs Šlāpins: Uz šo darbu autoriem var skatīties arī kā uz tādiem nabadziņiem, kas dzīvoja laikos, kad to visu nevarēja izdarīt ar telefonu. Vienā no izstādes darbiem sieviete sēdēja pie galda un viņai priekšā bija trauciņi ar lapiņām, uz kurām uzdrukāti vārdi noteiktās gramatiskās formās: lietvārdi dažādos locījumos, darbības vārdi atšķirīgos laikos un tā tālāk. Viņa ņēma pa vienam vārdam un līmēja uz lapas, vadoties pēc dotām teikumu shēmām. Rezultātā radās jauni, iepriekš neparedzami teikumi, līdzīgi kā dadaisma rakstības tehnikā. Mūsdienās noteikti var izveidot aplikāciju, kas ar vienas pogas spiedienu ģenerētu šādus tekstus, cik uziet. Tāpat tie mākslinieki, kuri gadiem ilgi plēsa ārā attēlus no bibliotēkas grāmatām, līmēja citus vietā un veidoja kolāžas, – mūsdienās nobildē attēlu ar telefonu, aizej mājās un programmā "Paint" taisi, ko vien vēlies.

Andrejs Strokins: Runa nav par to – šajā gadījumā tas bija tāds huligānisms.

Ilmārs Šlāpins: Es arī šādi "huligānēju" – atrodu internetā kādu bildīti, lejuplādēju, atveru programmā, samainu galvas, pielieku parakstiņu un iemetu kaut kur. (Smejas.) Bet es atcerējos vairākas lietas, kas ir bijušas manā dzīvē un atbilst šīs izstādes konceptam. Lietas, ko esmu darījis analogi, nezinot, ka drīz parādīsies citi veidi, kā to darīt. Viens – pārrakstīt dziesmu tekstus ar roku blociņā. Īpaši pirms iešanas armijā, kad es nevarēju paņemt ierakstus līdzi lentē, toties man bija blociņš ar pārrakstītu "Pink Floyd" albumu "The Dark Side of the Moon". Tāpat ar lodīšu pildspalvu pārzīmēju disku vākus, piemēram, "Iron Maiden" albumu "The Number of The Beast". Vēl es atceros ar fotoaparātu pārfotografētas grāmatas, enciklopēdiju šķirkļus. Jā, un uz to var skatīties tā, kā mēs skatāmies kaut kādā dokumentālajā filmā vai muzejā uz kara laika notikumiem, cilvēkiem cietumā. Pianists koncentrācijas nometnē no koka izgatavo plāksnīti un trenējas spēlēt klavieres uz izzīmētiem taustiņiem. Tas arī ir kaut kāda veida sentiments – skatīties uz izstādes darbiem ar šādu aci. Es domāju, ka paaudze, kas nav dzīvojusi tajā laikā, izstādes darbus var uztvert kā kaut ko pirmatnēju. Ne velti izstādes plakātā attēlots alu cilvēks.

Andrejs Strokins: Kas tev šķiet jēgpilnāk? Pierakstīt un izdarīt kaut ko telefonā? Šādā veidā to var izdarīt ātrāk, bet vai tev nešķiet, ka viss, ko mēs kādreiz darījām analogi, bija laikietilpīgāks, sarežģītāks, bet tāpēc arī personīgāks un jēgpilnāks?

Ilmārs Šlāpins: Grūti pateikt. Kad es studēju, jau varēja izmantot kopējamos aparātus, bet grāmatas bija pieejamas ļoti ierobežotā skaitā un tikai bibliotēkā. Es atceros, ka dažus filozofiskos vai austrumu reliģiskos tekstus es bibliotēkā pārrakstīju ar roku, lai gan varēju nokopēt. Es ne tikai taupīju kapeikas, bet biju pārliecināts, ka, lēni pārrakstot, es šo tekstu labāk iegaumēšu. Kaut kā ievadīšu sevī, izlasīšu rūpīgāk nekā tad, ja nokopēšu, atnesīšu mājās un nosviedīšu stūrī.

Toms Treibergs: Jā, es arī tā darīju.

Ilmārs Šlāpins: Bet tas atkal ir sentimentāls skatiens uz laikmetu, kas bijis labāks, jo mēs vairāk aizdomājāmies, iedziļinājāmies.

Andrejs Strokins: Laikmets bija citādāks. Manuprāt, mēs vienkārši esam tādā jocīgā situācijā – ja kādreiz laikmeti mainījās un tehnoloģijas attīstījās ik pēc 100 gadiem, tad tagad tas notiek tik strauji, ka mums praktiski uzreiz ir iespēja atskatīties uz to. Rodas mulsums, nesaprašana – ko tad tās tehnoloģijas dod vai nedod, vai tas ir labi vai slikti. Manuprāt, par spīti tam, ka mēs ejam virtuālajā virzienā, pretestība un vēlme iet analogajā pastāv. Tā nekur nepazudīs.

Ilmārs Šlāpins: Bet vai izstāde ir aicinājums atgriezties analogajā pasaulē? Vakar tur notika radioamatierisma darbnīca, kas ir sava veida aicinājums – nāciet, pamācieties, izgatavojiet savus raidītājus un uztvērējus!

Toms Treibergs: Es zinu, kas noteikti ir kā aicinājums un ko arī Kaspars Vanags minēja, – lai cilvēki nāk ar saviem diapozitīviem, jo izstādē ir diaprojektors, ko var izmantot. Es nezinu, vai uz šo aicinājumu kāds atsaucās un cik ļoti viņi paši šo mesidžu popularizēja, bet šāda ideja bija.

Ilmārs Šlāpins: Tā varētu būt kā pēdējā iespēja savus diapozitīvus ieraudzīt uz sienas. Ko tad ar tiem pēc tam vēl varēs darīt?

Andrejs Strokins: Vienīgi digitalizēt.

Ilmārs Šlāpins: Digitalizēt un izmest.

Toms Treibergs: Man šķiet, ka mazie fotosaloni, kas nav domāti profesionāļiem, ar to izvelk dzīvību.

Ilmārs Šlāpins: Turpina digitalizēt?

Toms Treibergs: Jā, rakstīt diskos. Gan no diapozitīviem, gan filmiņām.

Ilmārs Šlāpins: Kādos diskos? Mākonī! Kur tu liksi to disku?! (Smejas.)

Toms Treibergs: Nē, ir arī diskos.

Andrejs Strokins: Nu jā, vēl ir cilvēki, kam ir, kur ielikt to disku.

Toms Treibergs: Es domāju, ka tā ir ļoti specifiska vecumu kategorija, konkrēts sociālais slānis, kas vēl aizvien izmanto diskus kā informācijas nesēju.

Ilmārs Šlāpins: Tas beigsies vienā mirklī. Starp kartona kastēs saliktajām lietām, kas man ir sakrājušās dzīves laikā, ir tādas, kurām tiešām nekāda pielietojuma nav un nebūs. Vakar vai šodien vienā no feisbuka komūnām – vai nu vinila plašu, vai kasešu – kāds pajautāja, kur var nopirkt vadu. Nu, audiovadu, ar ko savienot. Viņš bijis visos veikalos, bet nekur neesot, jo visa aparatūra šobrīd savienojas pa Bluetooth un WiFi. Tūlīt vairs nebūs nopērkami vadi, tikai kaut kādos antikvariātos vai specializētajos veikalos.

Andrejs Strokins: Lūk, tehnoloģijas maina arī mūzikas klausīšanos, dzīves ritmu.

Toms Treibergs: Es, piemēram, atceros, cik nievājoši domāju par cilvēkiem, kas mūziku klausījās no mobilā telefona. Es biju iedrūvējies par to, ka tas apvaino albumu vai mūziķi, jo mūzikas atskaņošanai domātas mūzikas iekārtas – pleijeri vai atskaņotāji. Mobilais telefons domāts zvanīšanai, un nejauksim šīs divas lietas kopā. Pagāja desmit gadi, un –"Spotify"! (Uzsit knipi.) Bet tiešām bija kaut kāda cemme – šķita, ka tie, kas klausās mobilajā, vispār neko nerubī.

Andrejs Strokins: Ko tur pirms desmit gadiem varēja klausīties… Tajā laikā parādījās pirmais aifons.

Toms Treibergs: Labi, pirms pieciem vai sešiem.

Ilmārs Šlāpins: Telefonos patiešām samērā nesen sāka klausīties mūziku. Pirms tam bija MP3 pleijeri.

Toms Treibergs: Jā, bija paralēli. Bet klausījās ne jau no straumēšanas servisa, jo tajā laikā "Spotify" vispār vēl nebija, bet sakopēja telefonā.

Andrejs Strokins: Tie ieraksti bija sliktā kvalitātē.

Toms Treibergs: Jā.

Ilmārs Šlāpins: Redziet, ar ko mēs nodarbojamies – sākam apspriest lietas, prakses, attiecības starp cilvēkiem un tehnoloģijām, kas ir pavisam nesenas, bet jau aizejošas. Vai šāda izstāde mums arī nemāca vai neliek rūpīgāk novērtēt to, kas mums ir, bet drīz var aiziet?

Toms Treibergs: Simtgades gadā noteikti. (Visi smejas.) Man šķiet, ka izstāde atgādina par tādu lietu kā uzmanība, vērīgums pašam pret savu dzīvi. Tas ir, piemēram, dienasgrāmatas aspekts – tas kapteinis, ko mēs dzirdam netālu no ieejas ekspozīcijā. Šai uzmanībai ir daudz dažādu izpausmes veidu un ļoti dažādi rezultāti. Piemēram, Raudives veikto sarunu transkripcija, tie visi pētījumi, lingvistiskā analīze. Tas ir liela, uzmanīga darba rezultāts. Es varbūt izklausīšos banāls, bet tehnoloģijas mums sniedz ātrumu un vienlaikus pārslīdēšanu pāri kaut kādām niansēm. Tevis minētais piemērs par dziesmu vārdu pārrakstīšanu – šī uzmanība mums nodrošina katram savu privāto laboratoriju, kurā mēs kā tādi zinātnieki strādājam pie sava mazā projekta.

Ilmārs Šlāpins: Bet pirms tika izgudrota tāda tehnoloģija kā pildspalva vai blociņš? Cilvēki mācījās dziesmas no galvas, lai tās atcerētos. Es jau paļāvos uz pārrakstītu.

Andrejs Strokins: Jā, iedomājies, kāda viņiem bija atmiņa! Es, piemēram, bez gūgles vispār nekur un neko. (Smejas.)

Toms Treibergs: Jā, par to pašu gūgli runājot, cik daudz jautājumus mēs uzdodam līdzcilvēkiem? Piemēram, par kādu faktu vai tamlīdzīgi. Visbiežāk atbilde ir: "Iegūglē!", un ar to saruna beidzas. Tas vispār ir interesanti – kāpēc mums par kaut ko ir jādomā vai jāmēģina atcerēties, ja visu taču var dabūt gūglē? Es nedomāju, ka tas ir arogances vai iedomības dēļ, bet – kāpēc gan?

Andrejs Strokins: Tāds ezoterisks jautājums.

Ilmārs Šlāpins: Varbūt tieši parādīsies laiks runāt par būtisko, nevis to, cik mārciņā ir gramu un vai Lesoto ir valsts vai galvaspilsēta.

Toms Treibergs: Tāpēc man patīk visādi erudīcijas turnīri, kur tu sēdi un tev ir jādomā par lietām, nevis tās jāatrod.

Andrejs Strokins: Bet kā tu vari izdomāt faktus?

Toms Treibergs: Ilmārs pieminēja datu mākoni, un ir taču arī informācijas mākonis. Tu domā: "Pag, bet, ja tas bija tā, tad…", un smadzenes strādā tālāk. Informācija nāk no vairākiem punktiem. Jautājums ir – cik tālu tu tiksi? Cik izspiedīsi? Dažreiz neko, bet citreiz sanāk pēkšņi izdomāt. Tādos brīžos tu urķējies savā arhīvā.

Ilmārs Šlāpins: Tikpat labi iespēja spēlēt šādas spēles izzudīs, jo mēs būsim nepārtraukti pieslēgti gūglei. Tad vispār nevarēs uzdot jautājumu, lai jau nezinātu atbildi uz to. Vienīgā iespēja būs izraut čipu un tad sacensties erudīcijā. Tāpat kā sacensties, kurš var vairāk reižu pievilkties, kaut arī banānu tu vari nopirkt veikalā un tev nav jāpievelkas pie tā koka.

Andrejs Strokins: Un atkal mūsu uztvere un komunikācija tajā brīdī pilnīgi mainīsies. Atcerēšanās moments vispār vairs nebūs aktuāls. Doma par tām nākotnes tehnoloģijām ir arī diezgan atbaidoša – ielikt citu cilvēku atmiņas vai tās mainīt, ar tām manipulēt. Lai gan tas jau ir cits stāsts.

Ilmārs Šlāpins: Bet ar to, cik briesmīga būs nākotne, mēs esam biedēti kopš aizlaikiem, taču tā kļūst arvien jaukāka un jaukāka. Vai tomēr šāda veida izstādes mums māca ieraudzīt jauko arī pagājušajā?

Andrejs Strokins: Mēs pavisam noteikti esam kaut ko pazaudējuši, bet arī ļoti daudz ko ieguvuši. Izstāde dod iespēju atskatīties – kur mēs esam tagad, kādi mēs bijām, kādi bija mūsu vecāki, kāda bija tolaik aktuālā laikmetīgā māksla.

Ilmārs Šlāpins: Laikmetīgā māksla taču vienmēr ir mēģinājusi rast jaunas iespējas ar jaunām tehnoloģijām vai attiecībām, kas tiek atklātas.

Andrejs Strokins: Ne vienmēr. Manuprāt, laikmetīgā māksla runā par aktuālām tēmām, un šajā ziņā šī izstāde arī ir ļoti laikmetīga. Tā skar tādus jautājumus, kādus mēs neesam uzdevuši agrāk. Vismaz personīgi. Es pirms pieciem gadiem šos jautājumus sev neuzdevu.

Ilmārs Šlāpins: Vai mēs varam iedomāties, ka šāda izstāde tiktu rīkota pirms 20 gadiem?

Andrejs Strokins: Tehniski protams, bet es domāju, ka tam nebūtu pamata. Kā tu pirms tam teici – Kaspars ir nodarbojies ar kaut ko līdzīgu jau agrāk, arī citi mākslinieki, ir bijušas izrādes, bet tas bija mazākā mērogā. Tas bija aktuāli, bet ne tik svarīgi lielākam cilvēku lokam.

Ilmārs Šlāpins: Jā, visdrīzāk tie piemēri bija ļoti konkrēti, piemēram, pirms 20 gadiem līdzīga izstāde varētu tikt veltīta grāmatu iesiešanas tradīcijas 16. un 17. gadsimtā.

Andrejs Strokins: Man šķiet, ka par grāmatu iesiešanu tikko bija izstāde.

Toms Treibergs: Jā, "Latvijas grāmata" Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Es grāmatu iesiešanu minu vienkārši kā piemēru.

Andrejs Strokins: Pirms 20 gadiem tas varbūt arī nebūtu tik aktuāli – visi iesēja grāmatas un zināja, kā tas notiek.

Toms Treibergs: Jā, tā ir tāda retrospekcijas lieta, bet izstāde, par ko mēs runājam, ir retrospektīva tikai daļēji. Pārējais ir diezgan subjektīvs un atstāts daudz telpas iztēlei, kā varbūt pietrūkst vēsturiskajās izstādēs un vēstures muzejos, kur viss ir ļoti konkrēts, skaidrs un balstīts faktos, kaut arī vēsture vienmēr ir bijusi diezgan strīdīga. Te tas ir pasniegts tā, ka var būt šādi un var būt citādi. Jāizdomā ir pašiem skatītājiem.

Ilmārs Šlāpins: Šajā izstādē ir arī fikcijas?

Andrejs Strokins: Jā, noteikti. Es nevaru runāt par visiem māksliniekiem, bet manā atradumā, slaidos ir ļoti daudz iztēles. Par tur redzamo pāri un to, kāpēc šādas bildes tapušas, nav nekādas informācijas, tādēļ tā vismaz kaut kādā mērā ir fikcija. Principā jau jebkurš atcerēšanās mēģinājums ir fikcijas radīšana – nevar atcerēties tieši tā, kā bija, un vienmēr kaut kas tiek radīts no jauna. Par to, vai izstādē ir arī totāla fikcija, jāprasa kuratoram.

Ilmārs Šlāpins: Interesanti, kas notiks ar izstādes darbiem pēc tās aizvēršanas.

Toms Treibergs: Daļa atgriezīsies pie īpašniekiem.

Andrejs Strokins: Manuprāt, daudzām lietām antikvariātos augs cenas. Cilvēki aizdomāsies par savām kladītēm.

Toms Treibergs: Parakāsies pa albumiem.

Andrejs Strokins: Grūti pateikt. Varbūt, kad mūsu smadzenēm pieslēgs to cieto disku, tas viss liksies mazsvarīgi un mēs to metīsim prom.

Toms Treibergs: Es nesen biju laukos pie vecākiem. Aizgājām ciemos pie kaimiņiem, kuriem laikam bija jubileja. Pasākuma laikā tika izvilktas bildes no Latvijas pirmās brīvvalsts gadiem un, šķiet, visādas ainas no Valmieras teātra. Varbūt tas bija izstādes iespaidā, bet es nedaudz citādāk novērtēju bildēs redzamās ainas, gadījumus. Iespējams, agrāk es vairāk domāju par vizuālo pusi – kā cilvēki ģērbās vai kā izskatījās tā vai cita pilsēta, bet tagad es domāju par tiem iemesliem, kāpēc tieši šī aina ir uzņemta un vai tas tiešām ir momentuzņēmums. Vai fotogrāfam ir bijušas pretenzijas uz mākslinieciskumu – vai viņš bijis tikai mirkļa notvērējs? Ir interesanti nedaudz vairāk padomāt par kontekstiem, attiecībām, kas valdīja starp cilvēkiem.

Ilmārs Šlāpins: Andrej, kas tev jauns ienācis prātā pēc izstādes?

Andrejs Strokins: Es esmu uz viena viļņa ar izstādes autoriem tādā ziņā, ka mani tiešām aizrauj viss, kas tur ir apskatāms, un pats arī vairāk strādāšu ar analogajām tehnoloģijām. Es kādreiz studēju Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas katedrā. Viss, ko grafiķi dara, – izmanto vecās drukas tehnoloģijas. Es sev ilgi jautāju, kāda jēga drukāt uz akmeņiem litogrāfijas, ja tagad ir tintes druka, UV druka un citas tehnoloģijas un viss top ātrāk un lētāk, tomēr četrus gadus to mācījos. Tagad es arvien vairāk saskatu tajā jēgu, bet tas ir tīri personiski, nemācēšu izskaidrot.

Ilmārs Šlāpins: Vēl viens motīvs šajā izstādē bija cilvēki, kas agrākos laikos mēģināja atrast kaut kādas savas tehnoloģijas un veidus, kā radīt mākslu ierobežotos apstākļos. To varētu saukt par amatiermākslu. Un tie ierobežojumi dažbrīd bija nevis tehnoloģiski vai profesionāli, bet gan politiski, sociāli. Cilvēks bija vienkārši piedzimis tādā valstī, kur nevarēja nodarboties ar to, ko gribēja, un tāpēc darīja to pa kluso. Ar šķērēm un papīru.

Toms Treibergs: Jā, tur ir motīvs par ierobežotību un mēģinājumiem tikt tai pāri.

Andrejs Strokins: Man šķiet, ka tas ir mākslinieka uzdevums mūsdienās – atrast sev tos ierobežojumus, lai būtu kaut kāds fokuss. Varbūt padomju laikos tie ierobežojumi bija uzlikti no augšas, bet cilvēki izpaudās kreatīvi. Iespējams, ka 90. gados un 21. gadsimta sākumā, kad sistēma ir cita, viņi vairs nespēj tik kreatīvi radīt, jo nav vairs uzstādījuma no augšas, fokusa. Var darīt visu, bet – ko lai dara? Neviens neko nespiež darīt.

Ilmārs Šlāpins: Bet straujā tehnoloģiju attīstība rada sajūtu, ka mēs esam pārkāpuši kaut kādai barjerai, aiz kuras stiepjas līdzens prieka lauks. Ierobežojumu vairs nav – visi ir fotogrāfi, visi ir rakstnieki, visi ir mūziķi, visi ir videorežisori, un nu tik būs, bet pagātnes pieredze liecina, ka šie procesi kļūst arvien straujāki un aizejošie elementi arī ļoti bieži mainās. Iespējams, pārliecība, ka viss, ko mēs rakstām feisbukā vai iepostējam jūtūbā, saglabāsies mūžīgi, ir ļoti mānīga.

Andrejs Strokins: Protams. Mēs varam paskatīties uz interneta pirmsākumiem un to, cik mājaslapu ir saglabājies un cik daudz informācijas no tiem laikiem var atrast. Informācija pāriet no viena servera citā un pa ceļam kaut kas pazūd, kāds varbūt bankrotē, cilvēks nesamaksā naudiņu par servisa uzturēšanu, un – viss, mājaslapa vairs nestrādā, tās informācijas vairs nav. Informācija šobrīd ir trauslāka nekā jebkad tieši tāpēc, ka viss ir virtuāls.

Toms Treibergs: Tas varētu būt labs virsraksts mūsu sarunai – "Informācija ir trauslāka nekā jebkad". (Visi smejas.)

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
4