Foto - Agnese Zeltiņa
 
Sarunas
11.09.2017

Satori diskusija: Kompetenču pieeja – jaunas iespējas, atbildība un izaicinājumi

Komentē
1

Sarunā piedalījās Valsts izglītības satura centra vadītājs Guntars Catlaks, "Skola 2030" mācību satura ieviešanas vadītāja Zane Oliņa, Rīgas Pilsētas sākumskolas Izglītības padomes pārstāve Indra Ozola, Ikšķiles Brīvās skolas administratīvā vadītāja Evija Rudzīte un Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas direktores vietniece audzināšanas darbā Ritma Tīrumniece. Sarunu vadīja sociologs Miķelis Grīviņš. Saruna notika pēc Nīsas Ni Kjanainas un Deivida Reina (Neasa Ní Chianáin, David Rane) filmas "Dzīvot skolā" ("School Life", 2016) seansa.

Miķelis Grīviņš: Es gribētu sākt ar diezgan vienkāršu jautājumu Zanei – kādi ir tavi iespaidi pēc filmas "Dzīvot skolā" ("School Life", 2016) noskatīšanās? Un ko mēs varētu no tās mācīties?

Zane Oliņa: Bija grūti paturēt prātā, ka tā ir dokumentālā, nevis mākslas filma. Man liekas, tas attiecībā uz šo filmu bija pats burvīgākais – ka mēs patiesībā vērojām īstus bērnus un īstus skolotājus. Tas ir ļoti neparasti, ka mums bija tāda iespēja. Filmas patiesā vērtība ir iespēja ļoti lēnā tempā redzēt, ka skola ir dzīve. Tai ziņā filmas nosaukums runā pats par sevi – skola tiešām ir dzīve. Mēs dažkārt to aizmirstam, un mums liekas, ka dzīve sākas tikai pēc skolas. Man šķiet, tā ir viena no galvenajām domām filmā – ka skolā rit gan bērnu, gan skolotāju dzīve, katru dienu. Un tas ir par dzīvošanu tagadnē. Tas nav par gatavošanos kādam citam mērķim. Tas nav par gaidīšanu, kad varēs dzīvot. Un šis vedina pārdomāt, kā mēs veidojam izglītību un ko mēs ar to iesākam.

Vēl viena svarīga doma bija saprast, kādi ir izglītības mērķi. Ja atceraties, filmā bija epizode, kurā galvenie varoņi runā viens ar otru, un Džons runā par vienu no skolniecēm un saka – šīs skolas absolventiem būtu jābūt līdzsvarotiem, laimīgiem, apdomīgiem, un viņiem jābūt spējīgiem izteikties. Tas bija skolotāju mērķis attiecībā uz viņu skolnieci – panākt, ka viņa spēj izteikties, jūtas ērti, pārliecināti. Un es nodomāju pie sevis: tas ir tieši tas, ar ko skolai būtu jānodarbojas. Un tas bija tāds kopsavilkums, cik svarīgi patiesībā ir, lai skolai būtu redzējums – ko mēs caur skolu vēlamies sasniegt? Un tas tad būtu īstais mērķis. No tā brīža mēs varam saprast, kā šo mērķi sasniegt. Jo, kad sākam no otra gala, no tā, cik ēku mums ir, cik naudas mums ir un kā varam kādam samaksāt vairāk... Jo nevar strādāt bez redzējuma, kas tiks darīts, kad mums būs nauda un būs ēkas. Trešā lieta, par ko domāju pēc filmas, – bieži vien nemaz nevajag eiroremontu vai lērumu tehnoloģiju, drīzāk vajag kokus un vecu pagrabu, kur var notikt grupas mēģinājumi. Jāsāk ar izpratni, kāpēc kaut ko darām, kādam mērķim. Un pēc tam vari saprast, kādiem līdzekļiem to izdarīt. Bet, ja to dara apgrieztā secībā, tad nereti tas pārvēršas par ne visai rezultatīvu procesu. Un, visbeidzot, man liekas, ka šī filma ļoti uzsvēra, cik svarīgi skolā ir apgūt humanitārās zinātnes, mākslu, mūziku iespējas, kas bērniem tiek dotas, lai viņi spētu sevi atklāt un patiesi iemācīties, kā domāt. Protams, ir svarīgi, kādas grāmatas tu lasi, bet svarīgi ir arī, ko tu pēc tam iesāc ar to pieredzi un kā tu to pārstrādā.

Miķelis Grīviņš: Paldies par izvērsto atbildi. Esmu ļoti priecīgs par šo mūsu sarunas labo sākumu un veidu, kā tu noformulēji savu atbildi. Jo tas ļauj man tev pajautāt otru jautājumu, kas nebūs par filmu, bet gan par izglītības reformām, kuras mēs cenšamies ieviest Latvijā, proti, programmu "Skola 2030". Pieļauju, ka ir diezgan daudz cilvēku, kas nezina, par ko īsti ir runa. Vai tu varētu īsi ieskicēt, ko "Skola 2030" nozīmē?

Zane Oliņa: Jā. Šobrīd Latvijā mēs pārskatām nacionālo mācību saturu un pieeju. Katra valsts to dara apmēram ik pa desmit gadiem. Skola 2030 ir Valsts izglītības satura centra projekts, kura mērķis ir piecu gadu laikā pārskatīt, ko mēs mācām saviem bērniem gan pirmskolas vecumā, gan skolas vecumā līdz pat astoņpadsmit gadiem. Pēc tam attiecīgi ir plānots radīt palīgmateriālus, lai atbalstītu skolotājus pārorientēties uz jaunajiem izglītības mērķiem. Un par to, kas tad ir jaunie mērķi un ko nozīmē kompetenču izglītība: tas nav īpašs mācīšanas modelis, kas iemāca kompetences, runa ir par izglītības mērķu paplašināšanu. Tas ietver daudz lietu, ko tikko redzējām filmā. Tas uzsver, cik svarīga ir sociāli emocionālā mācīšanās, cik svarīga ir rakstura attīstība, ka nav svarīgas tikai akadēmiskās iemaņas. Un tas ir arī jautājums, kā varam palīdzēt bērniem saprast, ko darīt, kad nav skaidrības, kā rīkoties. Vai, pareizāk, kā varam palīdzēt bērniem dzīvot sarežģītākā pasaulē. Tā ir palīdzēšana viņiem iemācīties pielietot skolā iegūtās zināšanas, lai viņi tās var izmantot pēc skolas absolvēšanas. Valsts pieliek lielas pūles, lai šo visu varētu izveidot.

Miķelis Grīviņš: Vai tu varētu precizēt, kas ir tie mērķi, ko mēģinām sasniegt caur šīm reformām?

Zane Oliņa: Ir divas lietas. Viena ir pievērst skolu uzmanību mācību procesam no pirmās līdz pēdējai dienai, ar to saprotot, ka mērķis ir būt kontaktā ar ikvienu bērnu. Tas nozīmē, ka mums jāpanāk, lai visi pieaugušie skolā sadarbojas un kopīgi saprot, kā sasniegt katru bērnu. Tas ir viens no galvenajiem mērķiem – virzīt katra bērna attīstību tik tālu, cik vien iespējams. Un runājot par to, ko viņi mācās, – programma uzsvērs spēju pielietot zināšanas visās svarīgajās dzīves jomās. Tas nozīmē, ka viņi joprojām mācīsies zinātnes, latviešu valodu, matemātiku, bet mērķis ir panākt, lai viņi ir spējīgi izmantot šīs zināšanas daudz gudrākā veidā. Kompetence jau to arī nozīmē – būt spējīgam koordinēt, ko tu skolā iemācies, un izmantot to situācijā, ar kuru jāsaskaras ikdienā.

Miķelis Grīviņš: Paldies. Nākamais jautājums būs Guntaram. Vai tu varētu izskaidrot, kādi bija iemesli, kāpēc ministrija nolēma, ka mums ir nepieciešams jauns veids, kā skatīties uz mācību saturu?

Guntars Catlaks: Paldies par jautājumu. Es gan cerēju, ka varēšu pateikt pāris lietu par filmu, kas patiesībā bija ļoti skaista. Man tā ļoti patika, īpaši tie suņi un vecā māja, un kā tas viss izskatījās. Tas noteikti nebija Izglītības ministrijas mērķis – padarīt visas skolas līdzīgas filmā redzētajai. Bet, kā jau Zane skaisti noformulēja, mēs acīmredzami atrodamies situācijā, kur valstī ir noteikta izglītības tradīcija, kas lielā mērā balstīta uz zināšanām un informācijas pārnešanu, skolotājiem mācot konkrētus priekšmetus. Tāda ir tradīcija. Un kas mani pārsteidza šajā filmā – es gandrīz nevarēju saprast, kādus priekšmetus tie skolotāji īsti māca un vai viņi vispār kaut ko māca. Bija skaidrs, ka viņi pat nenodarbojās ar skolēnu mācīšanu, bet gan bija pieaugušie, kas, cik labi vien spēdami, mēģināja palīdzēt bērniem un jauniešiem vienkārši attīstīties tā, kā viņiem pašiem patīk. Man liekas, bija ļoti svarīgi, ka viņi vienmēr vaicāja, ko bērni vēlas darīt. Un bērni bija tie, kas izvēlējās uzdevumus un idejas. Zane jau teica – mēs vēlamies, lai nākotnes skolēni un nākotnes pilsoņi būtu cilvēki, kas spētu paši pieņemt lēmumus, sadarboties, rast veidus, kā uzlabot mūsu dzīvi, un tas ir iekodēts arī nosaukumā "Skola 2030". Tas būs gads, kad skolēni, kas nākamgad sāks mācīties jauno izglītības saturu, kļūs par pieaugušajiem, tajā gadā viņi absolvēs skolas un nonāks īstajā dzīvē. Un tā īstā dzīve ir kaut kas līdzīgs tiem piemēriem, ko šodien redzējām. Tie ir cilvēki, kas ir laimīgi, pārliecināti par sevi, kuri zina, ko viņi domā, kuri spēj attīstīt savas zināšanas un spējas paši. Jo neviens kādam nevar iedot zināšanas, katram pašam jāspēj tās uzņemt un attīstīt. Un skolotāji un skolas strādā, lai mums palīdzētu.

Miķelis Grīviņš: Vai tas nozīmē, ka skolotājiem vajadzēs pārvērtēt sevi un kļūt vairāk par asistentiem, nevis mācībspēkiem?

Guntars Catlaks: Protams, mēs visi to darām. Jūs varbūt pamanījāt – man profesionāli ļoti, ļoti svarīgi brīži šajā filmā bija tie momenti, kad skolotāji kopīgi diskutēja par mācību procesu. Ceru, ka visi tos pamanīja. Domāju, ka, raugoties uz pedagoģiju no profesionāļa viedokļa, tam ir izšķirīga nozīme "Skola 2030" projektā, mēs liekam lielu uzsvaru, lai attīstītu skolotāju spēju savstarpēji sadarboties. Tas nozīmē, ka mums vajadzēs tādas skolotāju padomes, tādas regulāras tikšanās, kurās skolotāji apspriež savu skolēnu attīstību, nevis to, ko viņi izdarījuši. Kad tiek plānotas stundas, mācību kurss un viss, ko tu gribi sasniegt, tu skaties uz skolēniem, kas ir tavā pārziņā, un mēģini viņus pēc iespējas vairāk attīstīt, viņiem palīdzēt. Un nevis mēģini padarīt viņus līdzīgus sev vai kādam vienam ideālam, bet centies atrast un attīstīt to unikālo, kas ir katrā bērnā. Tieši tā, kā viņi to mēģina filmā. Tu mēģini darīt labāko, un tev rūp bērni un viņu attīstība, nevis tas, cik daudz grāmatas ir izlasītas vai kādas ir atzīmes.

Zane Oliņa: Es gribēju papildināt ideju par asistentu – nedomāju, ka jārunā par skolotājiem kā asistentiem. Tas nav tas tēls, ko mēs gribētu radīt. Domāju, ka šajā filmā redzējām skolotājus, kas bija ļoti aktīvi savā lomā, viņi nepakāpās malā, viņi diezgan noteikti tiecās uz konkrētu mērķi, šajā gadījumā: neatkarīgi, patstāvīgi, laimīgi bērni. Šajā ziņā viņi bija visai uzstājīgi, neviens netika atstāts malā, viņi neļāva skolēniem noslēgties, pasakot – kad gribēsi, nāc pie manis, un es tev mācīšu. Patiesībā skolotāji bija visnotaļ proaktīvi. Bet āķis ir tajā, kā tas tika panākts, ļaujot katram skolēnam attīstīties. Mēs runājam par aktīviem skolotājiem nevis tādā nozīmē, ka skolotājs stāv klases priekšā un svīst, jo viņš tik smagi strādā un runā visu dienu. Tas drīzāk saistīts ar telpas iekārtošanu bērniem, lai viņi varētu mācīties. Tas joprojām ir smags darbs, bet formāts ir pavisam citāds. Tā nav uzstāšanās uz skatuves.

Miķelis Grīviņš: Jā, tas noteikti prasa skolotājiem būt vairāk iesaistītiem mācību procesā. Bet, lai savilktu kopā, ko jūs abi nupat teicāt: Zane minēja, ka skolai, kas atainota filmā, bija skaidrs redzējums. Ja mēs mēģinātu identificēt, kāds ir redzējums izglītībai Latvijā šobrīd un kā tas atšķiras izglītībai, ko mēģinām ieviest? Vai jūs varētu tos abus definēt?

Guntars Catlaks: Ļoti labs jautājums. Redzējums, protams, pati par sevi nav skola. Skola ir darbarīks, kā to sasniegt. Nav runa par ēkām, izglītība nozīmē attiecības starp cilvēkiem. Un tās norit ne tikai skolas iekšienē, bet arī ārpus tās. Domāju, šādu pieeju mēs varētu saukt par iekļautību. Un vēl šajā filmā ļoti pārsteidzoša bija lielā cilvēku dažādība un vienlaikus milzīgā cieņa pret atšķirīgo. Neviens nemēģināja padarīt visus līdzīgus sev vai kādam citam. Gan skolēni, gan skolotāji bija ļoti dažādi. Ne visi uzvedās vienādi, ne visiem bija vienāda attieksme pret skolotājiem vai citiem skolēniem. Tāpēc domāju, ka mūsu nākotnes redzējums ir cilvēks, indivīds, kas dzīvo sabiedrībā un vēlas mācīties un sadarboties ar citiem sabiedriskā, emocionālā un iekļaujošā veidā, lai kopīgi veidotu labāku kopienu. Un mēs nevaram viņu vietā definēt, kāda sabiedrība tā būs, bet mēs varam definēt, kādas rakstura īpašības vēlamies attīstīt cilvēkos. Tie ir dažādi cilvēki, kas viens otru ciena un spēj sadarboties, lai padarītu mūsu dzīves un sabiedrību labāku.

Miķelis Grīviņš: Es labprāt gribētu būt daļa no šī redzējuma, izklausās tiešām daudzsološi. Nākamo jautājumu vēlos uzdot Ritmai – Spīdolas ģimnāzija ir viena no dibinātājām skolu grupai, kas cenšas ieviest kompetencēs balstītu izglītību. Vai tu varētu minēt dažus piemērus un pastāstīt vairāk par pieredzi, kāda skolai bijusi, ieviešot kompetenču izglītību?

Ritma Tīrumniece: Mēs neesam pilotskola, tāpēc mēģinām atrast veidu, kā piedalīties šajā procesā. Un mēs atradām līdzīgi domājošas skolas un savstarpēji dalāmies pieredzē par veiksmīgiem piemēriem praksē. Tas palīdz mums saprast, ka esam uz pareizā ceļa. Cilvēki, kas pazīst mūsu skolu, zina, ka mūsu absolventi ir ļoti aktīvi cilvēki, viņi ir ieinteresēti un spējīgi iesaistīties jebkurā jomā. Un, protams, esmu lepna par vienu no mūsu absolventiem, kas organizē šīvakara pasākumu. Vēlos pateikt, ka ir diezgan grūti būt daļai no klasiskās izglītības sistēmas, bet vienlaikus arī mēģināt atrast individuālu pieeju katram skolēnam un viņa vai viņas vajadzībām, atklāt viņu personību. Tas nākas ļoti grūti, bet mums izdodas, un mēs esam laimīgi par rezultātu, ko redzam. Ne tikai par rezultātiem eksāmenos, bet arī par to, kas ar viņiem notiek pēc skolas pabeigšanas.

Miķelis Grīviņš: Kā esmu dzirdējis, jūs jau kādu krietnu laiku strādājat ar kompetenču izglītības modeļiem. Vai tu varētu dalīties pieredzē?

Ritma Tīrumniece: Ir daži skolotāji, kas atraduši jomas, kurās viņi var strādāt kopā. Tas nozīmē, ka viņu priekšmeti vairs nav parasti priekšmeti. Viņi, piemēram, kombinē kopā vēsturi, kultūras vēsturi, filozofiju, arī literatūru. Tas ir viens no veidiem. Un vēl viens mūsu lepnums ir komercizglītība – mācīšanās darot, it īpaši skolēnu uzņēmumos. Skolēni, kas ir iesaistījušies šajās programmās, saprot, ko nozīmē nodibināt skolēnu uzņēmumu, kā tas strādā, vai viņi vēlas savu nākotni saistīt ar uzņēmējdarbību vai ne un cik grūti vai sarežģīti vai, gluži otrādi, viegli ir komunicēt, sadarboties un tā tālāk.

Miķelis Grīviņš: Bet, ja es pareizi saprotu, vai tu saki, ka skolotājiem nākas uzņemties daudz jaunu lomu? Vai jūsu pieredzē, jūsu skolā skolotāji ir spējīgi to paveikt? Un šķiet, ka arī skolēniem ir jāuzņemas daudz jaunu lomu. Vai viņi ir gatavi strādāt jaunā veidā?

Ritma Tīrumniece: Šis, protams, ir sarežģīts jautājums. Cilvēki ir dažādi. Tieši tāpat kā sabiedrība. Protams, lielākoties varu teikt, ka mūsu skolotāji ir gatavi piedalīties dažādās aktivitātēs, sadarboties, atrast jaunus veidus, kā mācīties un mācīt, un palīdzēt skolēniem. Tā ka es domāju – tas ir iespējams. Un arī skolas administrācijai ir iespējams iesaistīties, lai atrastu veidu, kā rosināt skolotājus strādāt kopā. Ir nepieciešams pie tā strādāt katru dienu, nemitīgi jātur roka uz pulsa – ko mēs darām, un ko mums vajadzētu darīt. Mēs visu laiku mācāmies. Varu teikt, ka, tieši tāpat kā tas bija filmā, skola ir dzīve un dzīve ir skola. Tas šobrīd notiek mūsu skolās.

Miķelis Grīviņš: Vai esat saskārušies ar kādiem ierobežojumiem? Vai arī varbūt esat atklājuši kādas iespējas, kas šķiet patiešām daudzsološi virzieni, kuros strādāt nākotnē?

Ritma Tīrumniece: Domāju, vissvarīgākais ir tas, ka mēģinām palīdzēt saviem skolēniem atklāt viņu personību un vienlaikus arī mācām priekšmetus. Reizēm novērojam, ka skolēni ir pārslogoti. Un tas nav labi. Bet mēs arī redzam, ka skolēni vēlas darīt daudz un daudz ko izmēģināt. Dažreiz es uz viņiem skatos un brīnos, kā viņi to visu vispār paspēj. Bet rezultāti ir labi. Varbūt šad tad ir nepieciešama palīdzība no malas. Bet skolotāji spēj dot cits citam labus padomus un palīdzēt cits citam, un palīdzēt arī bērniem.

Miķelis Grīviņš: Es gribētu uzdot papildjautājumu Zanei. To, ka skolēni ir pārslogoti, esmu dzirdējis daudzās ģimnāzijās. Man ir iespaids, ka tā ir kopīga problēma ģimnāzijās, bet, dodoties uz parastu skolu, šī problēma nepastāv. Vai nākotnes pieeja izglītībai neizveidos jaunu sistēmu, kur ir viena veida skolas ar izciliem skolēniem, kas spēj pilnīgi visu, un citām skolām, kuras dara tikai pašu minimumu?

Zane Oliņa: Nedomāju, ka tā ir nākotnes pieeja. Kad mēs Latvijā izlēmām ieviest ģimnāzijas, mēs vienlaikus izlēmām, ka starp mūsu skolām pastāvēs segregācija. Mums ir jāatzīst, ka šāds lēmums tika pieņemts. Mēs jutām, ka mums kā sabiedrībai ir svarīgi to izdarīt. Ir nepieciešams tiešām pamatīgi apsvērt, vai tas ir tas, ko vēlamies. Tas ir viens jautājums, ko es vēlētos uzdot. Tā kā tā nav jauna pieeja, mēs to izvēlējāmies pirms daudziem gadiem. Un mēs turpinām doties virzienā, kur pastāv skolas ar atlasi un pārējās skolas. Tā ir izglītības struktūra, kas pie mums pastāv. Mēs šobrīd nemēģinām radīt neko jaunu. Bet mums pilnīgi noteikti vajadzētu apstāties un pārvērtēt, kādi ir mūsu mērķi un kāpēc mēs to darām. Tāpat arī jāsaprot, kas ir citi riski, kas saistīti ar veidu, kā mēs vērtējam mūsu skolu kvalitāti. Pēc kādiem indikatoriem mēs spriežam par izglītības kvalitāti. Domāju, šobrīd lielākā daļa pazīst skolu reitingu sistēmu. Bet tas ir kaut kas, ko mēs paši kā sabiedrība esam radījuši. Iespējams, daļēji arī nezināšanas pēc – kā citādi novērtēt, vai skola ir laba. Tas ir viens no galvenajiem jautājumiem, uz kuru mums vajadzētu rast atbildi: ko ar to visu darīt?

Miķelis Grīviņš: Paldies. Ritma, tu minēji, ka skolotājiem jāstrādā jaunā veidā. Kā ir ar vecākiem – vai arī viņiem jāuzņemas kādas jaunas lomas saistībā ar programmu "Skola 2030"?

Ritma Tīrumniece: Vecāku loma noteikti mainās. Domāju, no viņu puses jābūt lielākam atbalstam, viņi ir savu bērnu atbalstītāji un viņiem savi bērni jāiedvesmo – ko darīt, vai pamēģināt kaut ko citu, kā būt aktīviem, piedalīties dažādās nodarbībās. Šo visu es varu darīt kā skolēna mamma. Ja mainās viena puse (skolēni, skolotāji), jāmainās arī apkārtējiem (vecākiem). Nereti jauna pieredze izmaina mūs pašus.

Miķelis Grīviņš: Laimīgā kārtā ar mums ir Indra, kas pārstāv vecākus. Vai tu jūti, ka vecāki būs spiesti uzņemties jaunas lomas un jums vajadzēs meklēt jaunus veidus, kā komunicēt un iesaistīties skolas dzīvē?

Indra Ozola: Es neesmu tikai mamma, bet pārstāvu arī skolu Rīgā, kas nav tipiska skola. Tā ir privātskola, ko nodibinājuši vecāki (tāpat kā Ikšķilē). Es ar prieku skatījos šo filmu un lielāko daļu laika smējos. Varu teikt, ka meklēju tādu skolu savam dēlam pirms trim gadiem un esmu atradusi. Varbūt tā nav gluži tāda kā filmā, bet esam ceļā uz to. Kā jau kolēģi minēja iepriekš, domāju, ka vissvarīgākā ir individuāla pieeja. Esmu laimīga, ka programma "Skola 2030" ir sākusies. Bet mans dēls sāka iet skolā pirms trim gadiem. Bija svarīgi atrast skolu, kas vispirms skatās uz bērnu un tikai pēc tam uz sistēmu un nemēģina sistēmu likt pirmajā vietā. Tas man bija primārais. Un diemžēl pat tādiem visprogresīvākajiem tirgus piedāvājumiem kā Valdorfa vai Montesori skola – kad ieskaties, arī tās seko noteiktai sistēmai. Mēs savā skolā izmantojam dažādas metodes un pieejas, lai palīdzētu un asistētu bērnam, sasniegtu vispilnīgāko attīstību katram indivīdam. Domāju, ka tā ir viena no vissvarīgākajām lietām. Un tas ir iekļauts arī jaunajā programmā. Un otrkārt, ir ļoti būtiski, lai bērni izbaudītu laiku skolā. Kad viņiem ir interesanti, viņi apgūst lietas ļoti viegli. Domāju, ka sabiedrība kopumā ir mainījusies. Kad mēs augām, sekošana noteikumiem un paklausība bija galvenais. Ja palūkojas uz mūsdienu bērniem, viņi ir atšķirīgi. Tā ka ir jāmainās gan vecākiem, gan skolu sistēmai. Un, atgriežoties pie jautājuma par skolotāju kompetenci: kā cilvēks, kas daudzus gadus strādājis menedžmentā, varu teikt, ka runa nav par kompetenci. Cilvēki kompetences apgūst ļoti īsā laikā. Bet ir svarīgi, kā cilvēki raugās uz lietām, kāds ir viņu domāšanas veids, – tas ir pats galvenais. Un tas izšķirs, kurš būs izcils skolotājs un kurš ne.

Miķelis Grīviņš: Tu minēji, ka strādājat ar inovatīvām metodēm. Vai vari mums pastāstīt, ko tas nozīmē?

Indra Ozola: Tas nozīmē grupu darbu klasēs. Mēs mēģinām arī kombinēt dažādus prikšmetus. Piemēram, bērni var doties uz mežu un pavadīt veselu dienu, mācoties tikai par sēnēm – tās var saskaitīt, tās var zīmēt, var mācīties, kādos apstākļos tās aug... Tā ka tur ir daudz dažādu priekšmetu vienlaikus, bez atsevišķas matemātikas vai mācīšanās lasīt vai rakstīt.

Miķelis Grīviņš: Mums ir paveicies, jo mūsu sarunā piedalās vairākas tādas skolas. Evija, vai vari pastāstīt, kā strādā Ikšķiles Brīvā skola un kad tā tika dibināta?

Evija Rudzīte: Arī Ikšķiles Brīvo skolu ir dibinājuši vecāki. Un iemesls, kādēļ vecāki Ikšķilē nolēma dibināt skolu, bija atskārsme, ka nepieciešamas pārmaiņas un ka arī skolām lēnām jāmācās. Un tā vietā, lai ietu citur un mācītu kādam, kā dzīvot un kā lietām vajadzētu būt, vecāki izlēma dibināt paši savu skolu un parādīt, ka tas ir iespējams. Viņi apkopoja resursus, laiku, naudu, zināšanas, lai izveidotu skolu, kas būtu draudzīga bērniem un sniegtu labumu sabiedrībai. Šobrīd, kad stāstām par mūsu skolu, protams, runājam arī par individuālu pieeju, par uzmanības pievēršanu bērniem, par dažādības respektēšanu bērnu vidū. Un šī vakara filmā ļoti skaidri varēja redzēt, ka skolēni ir nevis jāmaina, bet gan jāpieņem tādi, kādi viņi ir. Un tāpat mēs runājam arī par kompetencēm un priekšmetu kombinēšanu. Un tas jau nav tikai par priekšmetiem, ne tikai par zināšanām un prasmēm, bet gan par vēlmi darīt, par attieksmi. Piemēram, mēs visi zinām, ka plastmasas glāzītes vai citas vienreiz lietojamās lietas izmantot nav labi. Un tomēr mēs turpinām to darīt ikdienā, lai gan zinām, ka labāk lietot stikla glāzes. Arī par šādām lietām runājam skolā. Un tā nav tikai bērnu mācīšana, bet gan visas sabiedrības izglītošana. Mācās vecāki, un mācās Ikšķiles iedzīvotāji, tas ir daudz plašāk.

Miķelis Grīviņš: Un kad jūs nodibinājāt savu skolu?

Evija Rudzīte: 2009. gadā.

Miķelis Grīviņš: Tātad tas nozīmē, ka pirmie skolēni drīz absolvēs?

Evija Rudzīte: Patiesībā mēs sākām ar pirmskolas vecumu, un pirmais sestās klases izlaidums mums jau bija, tikko palaidām savus bērnus uz citām skolām. Tagad ir pirmais mēnesis, kad mēs gaidām, kā mūsu bērniem klāsies lielajās skolās.

Miķelis Grīviņš: Kādas, tavuprāt, ir nepilnības un kādas ir iespējas, ar ko saskaras jūsu skolas modelis, kas lielā mērā līdzinās kompetenču izglītībai? Kāda ir jūsu pieredze?

Evija Rudzīte: Domāju, ka šāds modelis paver ļoti daudz iespēju, kā mācīt bērnus, kā attīstīt viņos labāko. Protams, ir arī nepilnības, kam cenšamies atrast risinājumu. Vissvarīgāk, lai būtu vēlme nodrošināt skolēniem pēc iespējas pilnvērtīgāku dzīvi. Domāju, ka mūsu skolotājiem un mūsu vecākiem šāda vēlme piemīt. Un tad ceļu var atrast vienmēr.

Miķelis Grīviņš: Tātad beigu beigās viss balstās vecākos un viņu iesaistē?

Evija Rudzīte: Vecākos, skolotājos, visos. Nepieciešama vēlme un griba.

Miķelis Grīviņš: Zane, vai šis ir tas, ko mēģinām ieviest Latvijas izglītības sistēmā?

Zane Oliņa: Protams. Ja vecāki un skola nerunā vienā valodā, tas ir tāpat kā tad, kad mamma un tētis darītu katrs pavisam kaut ko citu. Mēs visi zinām, kāds būtu rezultāts. Vecāku dalība izglītībā ir absolūti izšķirīga. Ir svarīgi, lai mēs visi saprastu, kāds ir redzējums, ko cenšamies piepildīt. Bet gan tiem, kas dibina skolas, gan skolēnu vecākiem uzskati nereti ir ļoti atšķirīgi. Pat vienā skolā un vienā klasē. Daudzi no jums ir bijuši vecāku sapulcēs. Kas interesē vienu vecāku, nozīmē pavisam kaut ko citu otram. Es domāju, tas ir ilgs process – panākt vienotu izpratni. Tas nenotiek automātiski. Jo mums ir diezgan dažādi priekšstati par to, ko nozīmē laba izglītība. Un tas viss balstīts mūsu iepriekšējā pieredzē, tādēļ šobrīd ir tik grūti. Viens no galvenajiem šķēršļiem ceļā uz izmaiņām izglītības sistēmā visā pasaulē ir mūsu pašu līdzšinējā pieredze – kā mēs gājām skolā. Un, man šķiet, tas ir vislielākais šķērslis. Jo ir jāspēj iztēloties, ka var būt arī citādāk. Un šobrīd izaicinājums ir tas, ka vēl neviens nav atklājis risinājumu. Vēl nekad izglītības sistēma nav bijusi tādās krustcelēs kā tagad. Jo pasaule ir mainījusies tik strauji, ka vēl neviena valsts nav atradusi risinājumu jaunai izglītības sistēmai kopumā, lielā mērogā. Ir daudz brīnišķīgu mazu skolu, daudz brīnišķīgu, mazu alternatīvu. Viena privātskola te, cita vecāku dibināta skola tur... Bet ir svarīgi saprast nacionālā līmenī – kā mēs sagatavosim bērnus nākotnei, kas ir nezināma. Lūk, šo vēl neviens nav atrisinājis. Un tas ir izaicinājums, kad cilvēki jautā – kā tā jaunā sistēma izskatās? Bet nacionālā līmenī to nav iespējams parādīt. Un mums ir jārunā par valsts skolām. Tas šo visu sarežģī. Bet arī padara aizraujošāku.

Evija Rudzīte: Es gribētu turpināt ar domu, ka viens risinājums varētu būt deleģēt vairāk atbildības skolām, skolotājiem un vietējām kopienām – lai tās atrod, kas ir tie mērķi izglītībai un kā tos sasniegt. Piekrītu, ka sabiedrība mainās ārkārtīgi ātri. Mums būs nepieciešami jauni veidi, kā vadīt sabiedrību un kā vadīt skolas. Un ir skaidrs, ka šai ziņā izglītība būs viens no pirmajiem celmlaužiem. Domāju, nepieciešams dalīt atbildību un neteikt, ka tā ir tikai valsts, kas to noteiks. Tai jābūt arī kopienai.

Miķelis Grīviņš: Zane, tu minēji, ka daļēji ir svarīgi, lai vecāki piekristu skolas mērķiem. Ikšķiles skola ir diezgan maza. Spīdolas skola ir krietni lielāka. Vai jūs varētu panākt, ka visi vecāki vienojas par to, kādai būtu jābūt jūsu skolai, Ritma?

Ritma Tīrumniece: Kā jau Zane minēja, vecāki ir dažādi. Un atrast vienu pareizo ceļu ir diezgan sarežģīti. Bet vecāki piedalās arī mūsu mācību procesā. Protams, mums ir vecāku padome. Un mēs diezgan daudz apspriežam visu, kas notiek. Bez vecāku atbalsta mēs, protams, daļu no lietām nevarētu paveikt. Bet tas ir pats sarežģītākais – vienlaikus strādāt ar bērniem, ar skolotājiem, ar vecākiem un apvienot visas trīs grupas vienā veselumā. Vadīt šo procesu ir ļoti piņķerīgi.

Miķelis Grīviņš: Esam apsprieduši bērnu, vecāku un skolotāju lomu, bet vēl neesam apsprieduši, kāda ir skolu vadītāju, direktoru loma?

Ritma Tīrumniece: Kā jau teicu, galvenais viņu uzdevums ir vadīt visas trīs grupas, spēt iejusties bērnu ādā, spēt iejusties vecāku ādā un saprast, ko dara skolotāji un kā veiksmīgi savienot visu kopā.

Indra Ozola: Tas varbūt būs nepopulārs viedoklis, bet es gribētu redzēt, ka skolu vadītāji tiešām ir līderi. Es domāju, tas ir vissvarīgākais. Jo, kad līderis vada, cilvēki seko. Un, ja jums ir redzējums un jūs spējat to izskaidrot citiem, tad varat panākt, ka sabiedrība jums piekrīt un pievienojas tajā, ko darāt. Domāju, ka ikvienam skolotājam klasē jābūt līderim, kas vada bērnus, un protams, pats svarīgākais ir skolas direktors. Un man ir vēl kāds priekšlikums – es labprāt parādītu šo filmu katrā skolā, varbūt pat divreiz gadā, lai neaizmirstas. Es pati to gribētu redzēt otro un trešo reizi, jo ticu, ka pamanītu vēl kādas nianses, kas paslīdējušas garām, jo bija daudz jautrības. Nezinu, vai jūs piekritīsiet, bet man šķiet, ka filmā redzamas daudzas no tām idejām, kas pārstāvētas programmā "Skola 2030". Tā ir kā lielisks mācību materiāls – ko ir iespējams izdarīt, un kā ir iespējams izdarīt. Viens ir uzrakstīt ieteikumus, bet kaut kas cits – parādīt, kā citi to jau ir izdarījuši. Tas var daudz palīdzēt un iedvesmot.

Evija Rudzīte: Domāju, vēl viena nozīmīga pārmaiņa gan vecākiem, gan vadītājiem, gan skolēniem, gan skolotājiem ir cita veida domāšana – nevis būt izglītības patērētājiem, bet gan aktīvi radīt izglītību. Vadītājiem ir redzējums, kādai izglītībai būtu jābūt. Skolotājiem ir zināšanas, kā to vislabāk ieviest. Ne tikai sekojot skaidrām vadlīnijām, kā sasniegt kompetences, bet arī pašiem izprotot, kāda metode vislabāk piemērota katrai konkrētajai skolēnu grupai, lai sasniegtu rezultātu. Un svarīgi arī vecākiem nesteidzināt bērnus un saprast bērnu psiholoģiju. Un tāpat skolēniem svarīgi nevis vienkārši sēdēt klasē, bet gan būt aktīviem izglītības dalībniekiem.

Miķelis Grīviņš: Droši vien astoņu gadu laikā, kopš vadāt skolu, jums ir diezgan daudz labu piemēru. Vai tu domā, ka šos piemērus būtu iespējams pielāgot valsts skolās?

Evija Rudzīte: Protams, daudz metožu var tikt pārnestas. Bet beigu beigās viss balstās pieejā un attieksmē.

Ritma Tīrumniece: Es gribētu piebilst, ka mēs pārstāvam dažāda veida skolas. Tāpat arī izglītības sistēmā Latvijā pastāv lielas atšķīrības. Taču, lai arī redzējumi var būt dažādi, domāju, ka varam sasniegt tos pašus mērķus. Taču jāizmanto dažādas pieejas. Tas nozīmē, ka mums jārunā ar saviem kolēģiem, ar bērniem un jāredz, kas notiek un ko vēlamies darīt. Un tieši tāpat valsts līmenī.

Evija Rudzīte: Arī valsts skolās noteikti ir ļoti daudz labu piemēru.

Guntars Catlaks: Es noteikti varu piekrist, bet vēlos vērst uzmanību, ka noteikti nevēlamies, lai visas skolas būtu vienādas. Tāpēc esmu mazliet uzmanīgs pret paraugu kopēšanu. Tieši tāpat ir ar matemātikas vai latviešu valodas vai angļu valodas stundām – mums nav jāveido viens modelis, bet gan jāpieņem, ka skolas ir dažādas, prioritātes ir dažādas, bērni ir dažādi. Ir jācenšas pielāgot katra situācija skolēnu vajadzībām. Ir jāspēj piemērot programmu skolēnu vajadzībām, tas ir tas, ko dēvējam par individuālu pieeju un sadarbību. Tieši tādēļ mums vajadzētu atļaut ļoti dažādas šī izglītības modeļa organizatoriskās struktūras – lielās skolas, lauku skolas, specializētās skolas un mazāk specializētas. Mums nevajadzētu mēģināt visu padarīt vienādu.

Zane Oliņa: Esam šeit radījuši visai rožainu ainu par filmā redzēto skolu. Bet tā ir ekskluzīva privātskola, kam ir ļoti sālīta cena. Mēs neredzējām daudz vecāku, toties redzējām viņu mašīnas, pat Īrijai tās ir visnotaļ smalkas mašīnas. Viens jautājums, par ko mums vajadzētu domāt šajā kontekstā, ir par vienlīdzīgām iespējam visiem bērniem. Kā redzējām filmā, lielākā daļa bērnu pēc šīs skolas devās uz pasaulē smalkākajām skolām. Un viņi būs nākotnes līderi un lēmumu pieņēmēji, kas turpinās savu vecāku iesākto tradīciju. Un, no vienas puses, varētu domāt: ja pasaules ietekmīgākie cilvēki izvēlas šādu izglītību saviem bērniem, acīmredzami tur kaut kam ir jābūt, it īpaši tad, ja viņi spēj to turpināt no paaudzes paaudzē. Šis ir viens veids, kā uz to raudzīties. Bet galvenais jautājums, īpaši tāpēc, ka pārstāvam valsti, ir saprast, kā mācīties no citu valstu kļūdām un neizvēlēties šķietami vienkāršāko ceļu, lai piedāvātu labu izglītību, proti, atļaut visam notikt pašam no sevis: lai kur arī vecāki ar bērniem dotos, ļausim viņiem turp doties un atstāsim citus iepakaļ. Un tās ir lielas lamatas, kurās nevaram atļauties iekrist. Mums jāsaprot, kā valsts mēroga sistēmā varam nodrošināt, ka ikvienam bērnam ir līdzvērtīgas iespējas saņemt šāda veida izglītību. Un kā mums nepieļaut domu, ka daži bērni to ir pelnījuši vairāk un citi bērni tik un tā paliks dzīvot laukos un viņiem nekas labāks nav vajadzīgs. Latvijā mums jau šobrīd ir divu ātrumu izglītība un diezgan nevienlīdzīgi rezultāti starp bērniem, kas apmeklē dažāda veida skolas. Tas nenozīmē, ka skolotāji sliktāk dara savu darbu. Drīzāk tas ir pastāvošās strukturālās sistēmas dēļ, tieši tā rada šo situāciju. Tā ka mums vajadzētu paskatīties uz šo filmu arī no cita skatpunkta un saprast, kāda ir šādas izglītības cena konkrētajā kontekstā. Un ir nepieciešams patiešām pārdomāt, vai vēlamies, lai visi bērni saņemtu šādu izglītību, un kā to īstenot. Tas nebūs pieejams katram bērnam, ja atstāsim visu pašplūsmā. Ja vecāki izvēlēsies, vecāki balsos... kas notiks ar bērniem, kuru vecāki aizsūtīs viņus uz tuvāko pieejamo skolu? Tā ir visas mūsu sabiedrības atbildība. Jo viņi būs mūsu nākamie kaimiņi. Tas ir ļoti svarīgs aspekts, par kuru jādomā.

Miķelis Grīviņš: Paldies par šiem tiešām būtiskajiem komentāriem. Tā kā mums ir laiks beigt, vēlos jautāt, vai kādam sarunas dalībniekam vēl būtu kaut kas piebilstams?

Zane Oliņa: Es tikai vēlos pateikt milzīgu paldies visiem skolotājiem gan Latvijā, gan citur. Skolotāju pāris filmā bija paraugs, kādus skolotājus vēlamies, – tādus, kuri atrod katram bērnam īsto lomu lugā, kuri atrod īsto dziesmu, ko bērns var nodziedāt. Domāju, ka filma bija brīnišķīgs veltījums skolotāja darbam un tam, cik daudz prieka tas var sagādāt. Paldies visiem Latvijas skolotājiem, kas ik dienas dara tik lielisku darbu.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!