Foto: Annija Jace
 
Sarunas
06.10.2017

Satori diskusija: Autoratlīdzības un sociālā drošība

Komentē
0

Šovasar uzsāktas būtiskas pārmaiņas gan nodokļu sistēmā, gan veidā, kā turpmāk tiks domāts par radošo personu sociālo aizsardzību. Lai saprastu, kādas pārmaiņas tiek virzītas apstiprināšanai Ministru kabinetā un Saeimā, mēs aicinājām uz sarunu Kultūras ministrijas valsts sekretāru Sandi Voldiņu, publicistu Kārli Vērpi, teātra producenti Maiju Pavlovu, dzejnieku Rolandu Briedi, televīzijas žurnālisti Henrietu Verhoustinsku un teātra zinātnieci Ievu Struku. Diskusiju vadīja Ilmārs Šlāpins, fotografēja Annija Jace. Video - LTV raidījumā "Kultūršoks".

Ilmārs Šlāpins: Mēs esam satikušies, lai parunātu par tēmu, kas uzjundījusi interesi un zināmu satraukumu sabiedrībā, vismaz tās radošajā daļā. Mēs gribam parunāt par to, kas īsti notiek ar nodokļiem, sociālajiem nodokļiem, autoratlīdzību izmaksāšanas kārtību un ko ar to saprot mūsu valsts. Bet pamatiemesls sarunai ir tāds, ka valdībā ir pieņemts lēmums par nodokļu reformu, tai skaitā par sociālā nodokļa piemērošanu autoratlīdzībām. Katram no mums ir kāda lielāka vai mazāka informācija, tāpēc vispirms mēs varētu, kā saka, salīdzināt pulksteņus. Pirms tam gan gribēju noskaidrot, kādas ir jūsu sajūtas vai priekšstati – vai šīs nodokļu izmaiņas notiek, lai uzlabotu cilvēku dzīvi, vai arī izdarītu citas lietas, nedomājot, kā to uztvers iedzīvotāji, piemēram, lai sakārtotu budžetu? Mēs esam pieredzējuši, ka daudzi likumu grozījumi, īpaši nodokļu jautājumos, tiek pieskaņoti aktuālajām budžeta vajadzībām – ja kaut kur vajag naudu, kaut kur paceļ par pusprocentu, kaut kur izdala. Man liekas, ka šī struktūra kļūst arvien sarežģītāka, nevis vienkāršāka. Kāda sajūta ir jums?

Sandis Voldiņš: Vai tas ir brīvais jautājums vai mērķēts kādam konkrēti?

Ilmārs Šlāpins: Nē, visiem.

Henrieta Verhoustinska: Valstij. (Visi smejas.)

Sandis Voldiņš: Labi, tad es uzsākšu. Ne gluži kā valsts, bet kā pilsonis gan. Ja mēs runājam par nodokļu reformu kopumā, sākumā tā tika izteikti piegriezta pēc Igaunijas modeļa – stimulēt uzņēmējdarbību. Lielais jaunums, bez šaubām, ir 0% reinvestētajai peļņai, ko igauņi piemēroja jau šī gadsimta sākumā. Otrs virziens, kas sākotnēji kultūrai nebija īpaši labvēlīgs, bet beigās bija OK, bija mēģinājums pārvērtēt visus nodokļu atvieglojumus, tos maksimāli samazinot un vienkāršojot sistēmu, kādā tas notiek. Iecere bija savākt valsts budžetā lielāku nodokļu masu, lai veiktu lielākas pārdales, jo Latvija pret IKP savāc ļoti, ļoti mazu procentu. Eiropā vidēji savāc 40%, igauņi 34–35%, bet mēs savācam kādus 28–29%. Viens no mērķiem, manuprāt, bija savākt pēc iespējas vairāk naudas budžetā, lai to varētu pārdalīt – izglītībai, veselībai, ceļiem, kultūrai un citām nozarēm. Es teiktu, ka mums tas sākotnējais virziens nebija īpaši labvēlīgs, jo gandrīz katrā nodokļu likumā ir pa kādam atvieglojumam kultūrai. Mēs, piemēram, pievienotās vērtības nodokli par biļetēm nemaksājam, kamēr igauņi maksā pilnu likmi. Sabiedriskā labuma organizācijām un kultūras pieminekļiem ir nekustamā īpašuma nodokļa atlaide. Iedzīvotāju ienākuma nodokļa gadījumā eksistē norma par attaisnotajiem izdevumiem, kas samazina maksājamā nodokļa masu. Runājot par nodokļu politiku kopumā, mums gandrīz katrā likumā ir pa kādam labvēlīgam izņēmumam. Ja tos svītrotu, sistēmai varētu sanākt diezgan lieli papildu izdevumi. Vai iznākums ir labvēlīgs kultūras sektoram? Es teiktu, ka tomēr vairāk vai mazāk jā. Tam ir daži iemesli. Pirmais – ienākumiem līdz 20 tūkstošiem eiro piemērotais IIN samazinājums par 3% mums tomēr ir labvēlīgs, jo mūsu sektorā cilvēki, kā zināms, īpaši lielāku atalgojumu nesaņem, tādēļ viņus tas ietekmēs tieši. Līdz ar to arī pakāpeniska neapliekamā minimuma palielināšana ietekmēs pozitīvi. Satraucošākais jautājums, protams, ir 5% sociālās apdrošināšanas iemaksas pensiju apdrošināšanai. Mēģinot ietekmēt šo jautājumu, esam centušies ielikt šo pozīciju izmaksātāja, nevis saņēmēja izmaksu sadaļā un to visu novirzīt pensiju apdrošināšanai. Tas tomēr ļauj ilgtermiņā labot sistēmu, ko valsts nebija pilnveidojusi 25 vai pat vairāk gadus. Es neteiktu, ka tā bija laba izvēle toreiz, 90. gados, bet tāda tā bija, un ar sekām mums šobrīd jācīnās.

Ilmārs Šlāpins: No kurienes radās šie 5%? Kāpēc ne 3 vai 30?

Sandis Voldiņš: 30% procenti, kā jūs atceraties, ir figurējuši iepriekš, un bijuši pat divi gadījumi, kad tas aizgājis arī līdz Saeimai. 5% radās diskusijās ar Labklājības ministriju, lai nodrošinātu kaut vai minimālu stāžu. Neviens, arī es, necer uz mežonīgi lielu pensijas kapitālu brīdī, kad cilvēks ies pensijā, bet svarīgāk ir tas, ka viņam vismaz veidojas stāžs par mēnešiem, kuros ir iemaksāti šie 5%. Stāžu šobrīd rēķina nevis pēc darba līguma vai līguma kā tāda, bet gan pēc mēnešiem. Tikko kā jūs iemaksājat, jums pieskaita mēnesi, kas savukārt dod tiesības uz vecuma pensiju. Kā zināms, lielais VSAOI ir pāri 30%, pilns spektrs. 5% ir apmērs, kas sāpīgi nesitīs pa nozari, jo jāatzīst, ka nodokļu izmaiņām nekādu papildfinansējumu nekad nedod. Mēs varējām vienoties par 10, 15, 20, 30%, bet tas, manuprāt, daudz sāpīgāk ietekmētu nozari.

Ilmārs Šlāpins: Vai nav plānu likmi pakāpeniski palielināt?

Sandis Voldiņš. Šobrīd nav, bet tas virziens, kurā valdība iet… Piemēram, ir pilnīgi skaidrs, ka nākamais lielais jautājums tagad būs par veselības apdrošināšanu. Kabinets pirmdien skatīja Veselības aprūpes likumu, un tas virzās pēc igauņu modeļa – uz iemaksām, ko personas veic, lai dabūtu vairāk nekā minimālo grozu. Igaunijā, starp citu, radošās personas, lai tam kvalificētos, arī maksā šo maksājumu. Tas ir modelis, uz kuru pamazām viss virzās, realitāte, ar ko jārēķinās. Ja pēc gadiem šo grozu, ko saņem pretī par sociālajām iemaksām, mēģinās palielināt, manuprāt, noteikti palielināsies arī iemaksu procents. Es nevaru noliegt, ka tas varētu kāpt. Visi seši sociālās apdrošināšanas pakalpojumi ir šis 31%, ko maksā VSAOI, kas tad tālāk sadalās sešos budžetos, no kuriem maksā paternitāti, slimības utt.

Ilmārs Šlāpins: Kas notiek ar šiem 5%? Kur tie aiziet?

Sandis Voldiņš: Šos 5% ienākumu izmaksātājs aizskaita Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai, un viņi savā galā to piefiksē kā ieņēmumu uz konkrēto, identificējamo fizisko personu. Tāpat kā šobrīd jebkurš darba devējs par savu darbinieku iemaksā jebkuru citu nodokli. Ienākumu izmaksātājs veic precīzi tāpat par to konkrēto radošo personu.

Henrieta Verhoustinska: Bet kontroles mehānisms, kas regulē, ka to tiešām veic izmaksātājs uz sava, nevis autoratlīdzības saņēmēja rēķina? Tāda vēl nav, vai ne?

Sandis Voldiņš: Redziet, autoratlīdzības tomēr netiek diktētas no valsts puses, un netiek izstādītas kaut kādas takses. Tas vienmēr ir tirgus vienošanās process – cik viens ir gatavs maksāt un cik otrs ir gatavs par piedāvāto darīt. Tādā veidā mēs, protams, nevaram uzraudzīt. Mēs rēķinām, piemēram, vidējo algu kultūras sektorā – mūsu iestādēs, lielajos sektoros, muzejos un tamlīdzīgi, bet nekontrolējam, cik katram darbiniekam tiek maksāts. To vienkārši nav iespējams izdarīt. Ņemot vērā, ka uz rokas saņemamo summu tomēr nosaka vismaz trīs faktori: sociālās iemaksas, iedzīvotāju ienākuma nodoklis un attaisnotie izdevumi, pēc mūsu sākotnējiem aprēķiniem sanāk, ka, pat nemainoties budžetam, bet mainot attaisnoto izdevumu likmes, uz rokas nākamajā gadā paliek vairāk.

Henrieta Verhoustinska: Tāpēc, ka iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir mazāks?

Sandis Voldiņš: Jā, tāpēc, ka ienākuma nodoklis ir mazāks un atskaitāmie izdevumi ir lielāki. Tas ir bijis supersarežģīti. Es neslēpšu, ka reformas gaita bija strauja. Brīdī, kad notika diskusijas, vajadzēja spēt formulēt un trīs, četru stundu laikā jau sniegt viedokļus. Tad arī mums pašiem radās pārsteigums. Teikšu godīgi – mēs nebijām piefiksējuši joku par to, ka pēkšņi visiem, visiem, kas saņem autoratlīdzības, ir jāreģistrējas kā pašnodarbinātajiem. Tas tiks novērsts, un Labklājības ministrija arī vakar atsūtīja likumprojektu, kas to maina. Tas tiks sniegts uz Saeimu budžeta pakā. Protams, ir bijuši pārsteigumi, ko mēs nepiefiksējām.

Ieva Struka: Es saprotu, ka lielākā katastrofa nozarē sāktos brīdī, ja tiktu pieņemts priekšlikums, ka visas autortiesības tiek apliktas ar sociālo nodokli pilnā apmērā. Tad tiešām sāktos katastrofa. Es domāju, ka mēs esam sapulcējušies ārkārtīgi labā brīdī, kad runājam par 5%, kas tiešām ir vērsti uz nākotnes nodrošinājuma attīstību.

Sandis Voldiņš: Mēs šos 5% bijām arī izrunājuši ar Radošo savienību padomi – Daci Bluķi, Haraldu Matuli – un akceptējām kā pieņemamu likmi, bet, ja viņiem jāreģistrējas kā pašnodarbinātajiem un vēl papildus jāmaksā sociālās apdrošināšanas iemaksas pilnā apmērā, tad tur vairs nav nekādi 5%, bet 32% plus 5%. Tā ir pilnīgi cita lieta.

Henrieta Verhoustinska: Bet arī šobrīd sanāk dublēšanās – ja es, piemēram, jau esmu pašnodarbinātā persona un maksāju sociālo nodokli, tad no manām autoratlīdzībām tiks novirzīti vēl 5%.

Sandis Voldiņš: 5%, kas aiziet konkrēti uz pensijām. No tiem 30% sedzas pensija un vēl tie trīs apdrošināšanas veidi.

Henrieta Verhoustinska: Bet principā sanāk tā, ka ir gan šie 5%, gan nodoklis, ko es jau šobrīd maksāju.

Sandis Voldiņš: Tas vienkārši tehniski palielina pensiju fondu un ietekmē to, cik liela pensija tiks saņemta nākotnē.

Ilmārs Šlāpins: Tādā gadījumā nevajadzētu būt tā, ka, sniedzot gada deklarāciju, pārmaksāto saņem atpakaļ?

Henrieta Verhoustinska: Diez vai, par sociālo nodokli es nesaņemu pārmaksu. Es saņemu par visu kaut ko citu. Tur sanāk mazliet pieplusot.

Ilmārs Šlāpins: Bet neviens jau nemaksā no pilnās ienākumu summas.

Henrieta Verhoustinska: Protams, tā ir izvēle. Otrs jautājums – kāpēc neizvēlas maksāt no pilnās summas? Tā iemesla dēļ, ka, maksājot šo 31% sociālo nodokli, tu negūsti pretī tās pašas sociālās garantijas, ko normāls darba ņēmējs.

Ieva Struka: Piedod, ka iejaucos, bet, manuprāt, neizvēlas maksāt no pilnās summas cita iemesla dēļ – jo autoru honorāri nav tik lieli, lai ar to varētu iztikt.

Henrieta Verhoustinska: Darba ņēmējam daļu sedz darba devējs – tas ir viens iemesls. Otrs – ja es zinātu, ka es tiešām saslimšanas gadījumā uzreiz no pirmās dienas varu saņemt šo pabalstu vai ka es varu bezdarba periodos saņemt bezdarbnieka pabalstu, mana motivācija, protams, mazliet mainītos.

Sandis Voldiņš: Tā ir daļa, ko mēs mēģinām aizlāpīt ar radošo personu atbalsta programmu Kultūrkapitāla fondā, kas tieši koncentrējas uz tiem diviem, manuprāt, kritiski un ilgstoši nenosegtiem atbalsta posmiem: viens ir atbalsts dīkstāves, nenodarbinātības periodos, kad projektu nodarbinātības tipa dēļ vispār nav nekādu ienākumu. Otrs, protams, ir slimības pirmās desmit dienas, jo pašnodarbinātajam pēc 11. dienas sākas valsts atbalsts, bet pirmās desmit dienas vispār nav, no kā segt. Kopumā es tomēr teiktu, ka pašnodarbināto personu radošajā laukā nemaz tik ārkārtēji daudz nav. 2016. gada beigās pašnodarbināto kopā bija apmēram 10 tūkstoši, no kuriem mūsu sektorā strādāja apmēram 1000–1500. Tie ir tie lauki, ko mēs mēģināsim ar VKKF aizpildīt. Mēs apzināmies, ka tas ir bijis ārkārtēji ilgs trūkums – 25 gadus.

Ilmārs Šlāpins: Bet tas jau notiks konkursa kārtībā un atbalstu saņems tikai daži, vai ne?

Sandis Voldiņš: Es precīzi to administrēšanas shēmu nezinu, mēs vēl runāsim ar VKKF. Kā vienmēr, budžeta noslēguma periodā viss notiek ļoti strauji, un šodien mēs sākām par to runāt padomē. Tas, protams, nebūs projektu pieteikumu konkurss. Runa ir par pilnībā atvērtu finansējumu, kuram brīdī, kad to vajag, cilvēks iet un piesakās.

Ilmārs Šlāpins: Bet ja tam nepietiks naudas?

Sandis Voldiņš. Tas ir nākamais jautājums. Man ir ļoti grūti pateikt, kāds ir reāli nepieciešamās naudas apjoms, bet nākamgad to noteikti vajag saprast. Neslēpšu – mēs prasījām pusmiljonu. Es nezinu, cik šī summa ir pareiza. Mēs aptuveni modelējām – teiksim, 200 personas reizinātas ar tik un tik mēnešiem un vēlreiz reizinātas ar tādu un tādu pabalstu. Ņemot vērā rezultātus, attiecīgi pēc tā 2019. gadā būs jāveic korekcijas – iespējams, vajadzēs vairāk, iespējams mazāk. Mums ir līdzīgi atvērtie fondu finansējumi, kā, piemēram, Ārvalstu filmu finansēšanas fonds, kurš pirmajos trīs gados neiztērēja piešķirto naudu. Nebija vēl apgriezienu, nauda regulāri palika pāri. Manuprāt, nākamais gads arī parādīs, cik liela ir reāli vajadzīgā summa.

Kārlis Vērpe: Spriežot pēc tava stāstījuma, izklausās, ka viss jau ir atrisināts, ja salīdzina ar to, kas tika pausts "Kultūršoka" raidījumā un kādu iespaidu tas radīja. Ņemot par pamatu pētījumu, ko mēs veicām ar Haraldu Matuli, varu runāt par to, kāda sajūta ir publicistu, radošo personu vidē. Cik saprotu, šis nodokļu projekts vispirms ietekmēs redakcijas un maksātājus, līdz ar to no autoru puses īsti par ko cīnīties nav. Viena lieta, ko, manuprāt, šī nodokļa pieteikšana parāda tīri komunikācijas līmenī un kas raisīja cilvēkos satraukumu, ir problēmas ar pašreizējo situāciju. Jūsu komentārs "Kultūršoka" raidījumā par to, ka autoriem būtu jāpārkvalificējas vai jāpadomā, ir jau slavens. Tā situācija jau tāda ir. Pieņemsim, publicistikā jau lielākoties cilvēki to uztver kā hobiju. Jūsu skaidrojums par to, kā tas nāk par labu autoriem, ir saprotams. Tai pašā laikā skaidrs, ka šie 5% noslogo to pašu administratīvo pusi vai redaktorus. Tas ir finansējums, kas ir jāizmaksā papildus, vai ne? Piemēram, "Satori" autoratlīdzībās jāpiemaksā vēl 5%, un kopējā summa palielinās. Līdz ar to samazinās vai nu autoratlīdzību apjoms, vai rakstu daudzums.

Ilmārs Šlāpins: Nē, nu jau izskatās, ka nekam īpaši daudz mainīties nevajadzētu, jo tiek samazināts ienākuma nodoklis. Mēs, teiksim, vienojamies ar autoru, ka par rakstu maksāsim 100 eiro. Vai tas nozīmē, ka mums jārēķinās ar 102 eiro?

Sandis Voldiņš: Nē, tur jāizdara vēl pāris darbības saistībā ar attaisnotajiem izdevumiem. Gluži tik vienkārši tas nenotiek. Ja jūs mēdzat vienoties par to, cik ir jāsaņem uz rokas, tad atpakaļejošā secībā jums būs jāizdara mazliet citas darbības, un es neizslēdzu, ka ar mazāku budžetu nākamgad un nodokļu nostaigāšanu, jums pat sanāks drusku ietaupīt. Tam algoritmam jāiziet cauri.

  • Ja 2017. gadā autors saņem uz rokas 100 EUR, līguma summa ar izdevēju ir 124,30 EUR (attaisnotie izdevumi 15%, IIN 23% – 24,30 EUR). Izdevējam tas izmaksā 124,30 EUR.
  • Lai 2018. gadā autors saņemtu uz rokas 100 EUR, līguma summai ir jābūt 118,00 EUR (attaisnotie izdevumi 25%, IIN 20% 17,70 EUR, VSAOI 5% 5,90 EUR). Izdevējam tas izmaksās 123,90 EUR.

Mēs par to runājām ar Radošo savienību padomi, un nākamgad mēģināsim atrast finansējumu nodokļu konsultanta "karstajam telefonam", kas varēs palīdzēt.

Ilmārs Šlāpins: Mums būs izdevumi grāmatvedei, kurai mēs maksājam par stundām.

Sandis Voldiņš: Ā, nu tā ir cita lieta. (Smejas.) Bet es vēl gribēju mazliet paskaidrot to folklorizējušos teicienu. Manuprāt, krīze parādīja to, ka kultūra ir ārkārtīgi atkarīga no valsts budžeta naudas. Kad tās pēkšņi nav, un tādas situācijas rodas, sākas katastrofa. Pēdējos trīs, četrus gadus mēs esam pakāpeniski palielinājuši budžetu – nākamgad mums beidzot būs vairāk nekā 2008. gadā, tai skaitā Valsts kultūrkapitāla fondam. Taču paralēli esam mēģinājuši attīstīt dažādus instrumentus un iespējas, ar ko kultūra varētu nedaudz nopelnīt un neatkarīgāk finansēties. Tā pati Ārvalstu filmu finansēšanas programma, kas nodarbina profesionāļus uz vietas. Literatūrā investīcija ir Londonas grāmatu tirgus, kas nav tikai radīšanai, bet arī literatūras pārdošanai. Arī Radošo investīciju inkubators. Mēs visu laiku mēģinām kaut kā vilkt to naudu kultūrā. Pieminot pārkvalificēšanos, es runāju par papildu darbu un ar to negribēju nevienu aizvainot. Es ļoti cienu radošo cilvēku darbu un tiešām atvainojos, ja kādu personīgi aizskāru.

Kārlis Vērpe: Es nedomāju, ka tas bija personīgi aizskaroši, vienkārši tā situācija jau ir tāda, ka, piemēram, tā pati publicistika ir hobijs. Jautājums, vai mēs uzskatām, ka valstij joprojām jāatbalsta šī lieta, vai meklējam citus rīkus. Es piekrītu, ka viens no ažiotāžas iemesliem ir tas, ka kultūras vidē vēl arvien pastāv uzskats – valsts atbalsta kultūru, jo kā gan citādi mēs varam tikt finansēti, iegūt finansiālu pamatu, lai veidotu produktu, ar ko valsts pēc tam lepojas? Kultūra kā simboliskais kapitāls. Līdz ar to šie 5% izraisa ažiotāžu – kas notiks? Mēs jau tā dzīvojam, darot citus darbus, lai uzturētu sevi, un vēl publicējamies vai strādājam citā kultūras nozarē, turklāt gāžam iekšā hobija līmeņa laiku, neskatoties uz to, ka šīs aktivitātes prasa izglītību un tā tālāk. Principā, tāda luksusa lieta, kas nemaksā tik daudz, cik prasa ieguldījumu. Domāju, ka tāpēc šis komentārs varētu iegūt tādu negatīvu rezonansi.

Ilmārs Šlāpins: Ir viens aspekts, uz ko man gribētos norādīt. Runājot par šīsdienas tēmu un vispār par valsts atbalstu kultūrai, bieži vien gan no pašiem kultūras darbiniekiem, gan valsts puses, gan – vēl jo vairāk – to komentētāju puses, kas nestrādā kultūrā un nesaprot, ko tie kultūras cilvēki vispār iedomājas un vēl grib saņemt naudu par to, ka raksta grāmatu, attieksme ir tāda: kultūras cilvēki ir nabadziņi, viņiem vajag palīdzēt. Arī valsts, piešķirot finansējumu vai veidojot labāku nodokļu sistēmu, cenšas "palīdzēt kultūras cilvēkiem". Manuprāt, tā nav pareiza attieksme. Tie nav kaut kādi slimnieki, kuriem vajag palīdzēt. Visām pārmaiņām, tai skaitā nodokļu reformām, jābūt virzītām uz to, lai attīstītu kultūru, nevis palīdzētu izdzīvot tiem, kas ar to nodarbojas. Mērķim jābūt jaunu kultūras vērtību un jaunu autoru darbu radīšanai.

Ieva Struka: Ar tiem 5% tu vienkārši legalizē statusu, lai cilvēkam būtu šis stāžs. Tas jau ir tas mērķis.

Ilmārs Šlāpins: Bet ko viņš iegūst no tā stāža? Ir kaut kāda minimālā pensija?

Ieva Struka: Jā, ir tā, ka tu vari nedabūt pensiju vispār, ja tev nav minimālā stāža.

Ilmārs Šlāpins: Ar tiem 5% tu vismaz aizlec līdz tai minimālajai pensijai?

Ieva Struka: Jā, ja iemaksas ir veiktas. Bet es domāju, ka vēl būtu vērts runāt par to, ka šie 5% potenciāli nenodrošinās pat iztikas minimumu. Pat veicot šīs 5% iemaksas, perspektīva ir kritiska. Ja tu no minimālās algas apmēra esi veicis šos 5% maksājumus, uz neko vairāk kā minimālo pensiju tu nevari cerēt. Kāda ir minimālā pensija? Varbūt nevajag pat labāk nosaukt šo ciparu. Plus tā perspektīva var būt tāda, ka minimālā pensija nevis palielinās, bet gan samazinās, ņemot vērā valsts situāciju demogrāfijas un citos jautājumos. Dažkārt leikas, ka labāk būtu runāt par reālu mērķi, kaut vai tiešām šo pašu legalizācijas statusu – vai tu vispār esi tiesīgs saņemt pensiju –, nevis maldināt cilvēku, ka viņš varēs izdzīvot, jo būtībā viņš nevarēs. Man tā liekas tāda ilūzija!

Sandis Voldiņš: Bez šaubām, tā ir slikta situācija. VKKF to mēģina lāpīt ar tā sauktajām mūža stipendijām. Ir sektori, kas piešķir izdienas pensijas noteiktu kategoriju kultūras darbiniekiem. Ir atsevišķas atbalsta sistēmas, piemēram, baleta māksliniekiem. To mēģina lāpīt. Tas, vai sociālajā budžetā vispār pietiks naudas – neatkarīgi no mūsu veiktajām sociālajām iemaksām –, ir liels jautājums, uz ko es jums nemācēšu atbildēt. Viens no iemesliem, kāpēc nemaksā nodokļus, ir tas, ka cilvēki netic sistēmai, ar kādu valsts pēc tam tos pārdala. Bez šaubām, Latvijā tā ir problēma. Viņi netic tam, ka nākotnē viņi no sociālajām iemaksām kaut ko saņems pretim.

Kārlis Vērpe: Tas nav arī brīnums. Ņemot vērā, ka publicistika tiešām ir kā hobijs, kurā honorāri labi, ja sasniedz to 100 eiro apjomu, to kopumu, kas aizies pensijām, tiešām labāk neapspriest. Tie cilvēki, kas raksta un veido kvalitatīvu saturu, vēl ir pavadījuši 10 gadus, iegūstot izglītību, un, iespējams, iekavējuši gan savu attīstību šajos mežonīgajos tirgus apstākļos, gan iespēju radīt apstākļus, kādos pavadīt vecumdienas. Tajā ziņā šai neticībai ir pamats, un vienmēr nav tā, ka cilvēki netic, jo nav informēti. Otrs punkts varbūt arī ir informēšana un komunikācija ar tiem pašiem kultūras darbiniekiem, jo, klausoties jūs šobrīd, šī lieta kļūst skaidrāka.

Henrieta Verhoustinska: Ne tikai tāpēc, ka nav informēti. Ieva pareizi teica – nauda kultūrā jau tā apgrozās tik maz, un ja vēl tas nodoklis ir tik mazs, nodarbošanās ar kultūru noved pie tādas apzinātas nabadzības.

Ilmārs Šlāpins: Vai mēs, šeit sēdošie, piekrītam, ka ir cilvēku kategorija, kas drīkst nestrādāt algotu darbu un nodzīvot visu mūžu, nodarbojoties tikai ar radošu darbu?

Ieva Struka: Jā, tikai nevajag pēc tam pretendēt uz valsts pensiju. Ja tu neesi veicis nekādas iemaksas, tu nevari gribēt, lai tev maksā pensiju. Varbūt tev var maksāt mūža stipendiju, ja esi ģēnijs, bet ne valsts pensiju. Tur ir loģika.

Henrieta Verhoustinska: Manuprāt, tā jau ir tā problēma, ar ko Labklājības ministrija savukārt nav tikusi galā. Man šo gadu laikā vairākkārt ir nācies tikties ar Allika kungu, jo viņi nav sapratuši, ko darīt ar radošiem cilvēkiem, kuri patiesībā varbūt maksā to nodokli un labprāt maksātu arī sociālo nodokli, bet viņiem nav regulāru ienākumu. Tagad to mēģina lāpīt ar šo VKKF programmu. Starp citu, vai no VKKF, sauksim to par pabalstu, tiks atvilktas sociālās iemaksas?

Sandis Voldiņš: Nē.

Henrieta Verhoustinska: Respektīvi, tas arī neiet tajā visā stāžā. Ilmārs pirms šīs sarunas minēja ASV, kur cilvēki reizi gadā veic apkopojumu un tad kaut ko nomaksā. Šobrīd tas periods, manuprāt, arī ir viena liela problēma – ja tu to nedari katru mēnesi, tu neskaities. Bet varbūt tu to vari izdarīt reizi gadā. Tas, protams, ir ārkārtīgi sarežģīti mūsu valstī uzreiz – kaut kādus aprēķinus veikt.

Sandis Voldiņš: Bet pašnodarbinātais taču maksā reizi ceturksnī, ne? Viņš jau nemaksā katru mēnesi. Tās ir četras reizes gadā, es neteiktu, ka tas ir milzu slogs.

Henrieta Verhoustinska: Jā, bet tev var nebūt vienkārši ienākumu. Es par to runāju.

Sandis Voldiņš: Manuprāt, jākoncentrējas nevis uz to, cik slikti ir šobrīd, bet – ko ministrija var darīt, lai šo situāciju labotu, lai palielinātu naudas daudzumu nozarē. Tā brutāli runājot, viens no variantiem, uz ko var cerēt, ir valsts budžeta pieaugums, kas neapšaubāmi pēdējos gados notiek – paskatieties uz kinoindustriju, kas darbojas uz pilnu klapi. Paziņas no reklāmas aģentūrām saka, ka nevar dabūt filmētājus, jo visi aizņemti kino. Paralēli ieliec ārvalstu investīciju programmu, kurā šobrīd apgrozīti jau, šķiet, 7 miljoni. Otrs, protams, ir attīstīt kaut kādus lielos projektus, Simtgadi un tamlīdzīgi. Tā dīvainā lieta, ko mēs ministrijā ļoti bieži redzam – protams, tādi projekti un lielās programmas kā "Rīga – Eiropas kultūras galvaspilsēta", Simtgade un tamlīdzīgi nes papildu resursus tieši nozares saturam, projektiem. Tas ir skaidrs. Šādā brīdī apšaubīšana bieži vien sākas pašā kultūras sektorā – ir par daudz un tamlīdzīgi.

Henrieta Verhoustinska: To gan es neesmu dzirdējusi.

Sandis Voldiņš: Tādi gadījumi ir bijuši vairāki – runā, ka šo te finansējumu vajadzētu veselībai, slimnīcām un tamlīdzīgi.

Ilmārs Šlāpins: Drīzāk iebildumi ir par to, ka bieži vien šis kampaņveidīgais ieguldījums uz gadu nav veselīgs – tas sakoncentrējas vienā tēmā, par katru cenu ir jāiztērē, tāpēc var gadīties, ka tiek finansēti ne pārāk kvalitatīvi projekti. Veselīgi būtu plānot, sadalīt, pabalstīt pārdomātāk, nevis kampaņveidīgi.

Sandis Voldiņš: Protams, tā plānveida palielināšana pamatā ir uz VKKF un programmas veidojas arī lielākas. Lielajām programmām, kā piemēram, Londonas grāmatu tirgum, finansējums kā reiz ir izstiepts trīs, četru gadu garumā līdz noslēgumam. Nav tā, ka vienu gadu uz trīs mēnešiem notiek kampaņa X, kurā visu fiksi sarauj. Tā ir plānošana. Kas man liekas šausmīgi svarīgi – tajos kampaņu uzrāvienos nozare, pirmkārt, attīsta savu potenciālu, cilvēki ir nodarbināti, iegūst kaut kādu kontaktu loku. Nozare sapurinās. Es visu laiku atkārtojos par tām filmām, bet, manuprāt, tas ir vienkārši izcils piemērs. Simtgades filmu programmā saražo kaut kādu daudzumu, un tad, atsperoties uz tā un redzot, kāda nozarei ir lieliska kapacitāte, 2019. un 2020. gadā filmām atkal pieliek klāt pamatbāzes finansējumu. Es vienmēr redzu tās kampaņas kā kaut kādu atspēriena punktu, lai varētu tikt tālāk. Trešais veids ir vilkt iekšā industrijas naudu, bez kautrēšanās.

Ilmārs Šlāpins: Maija, Ronald – pastāstiet, kāda jums ir pieredze teātra un literatūras nozarē ar nodokļu maksāšanu un autoratlīdzību saņemšanu un izmaksāšanu. Vai tā ir bijusi sarežģīta, vienkārša?

Maija Pavlova: Tu sākumā jautāji par sajūtām saistībā ar pārmaiņām. Manuprāt, Sandis diezgan skaidri izstāstīja, ka tas bubulis nav tik liels. Man arī negribas gausties un teikt, ka viss ir slikti un būs vēl sliktāk, jo skaidrs, ka mēs nevaram atrisināt visas tās problēmas, kas Latvijā parādījušās pēc neatkarības atgūšanas. Arī tiem 25 gadiem kaut kur ir jāakumulējas. Šobrīd mēs situāciju pakāpeniski labojam – kaut vai ar autoratlīdzībām un stāžu, kas ir ļoti būtiskas lietas un, iespējams, pirmais solis uz to, lai pēc laika mums nebūtu tādu autoratlīdzību un mākslinieki saņemtu tieši tādu pašu atalgojumu kā jebkurš cits cilvēks par savu darbu, ieskaitot visus sociālos nodokļus.

Ilmārs Šlāpins: Kādā veidā?

Maija Pavlova. Tādā, ka maksātu pilnu sociālo nodokli, nevis būtu kāda īpašā grupa, kas kādā brīdī naudas šaurības apstākļos izdalīta un apdalīta.

Ieva Struka: Vienkāršāk sakot – kad tu būsi tik turīgs, ka ar lielu prieku samaksāsi 31%.

Ilmārs Šlāpins: Man tāds precizējošs jautājums – vai citur pasaulē autoratlīdzības tiek apliktas ar sociālo nodokli? Vai tas ir latviešu izgudrojums?

Maija Pavlova: Tas, kādā veidā izmanto šīs iemaksas, atšķiras, bet praktiski visās valstīs, ko es zinu vai kur man ir mākslas nozarē strādājoši kolēģi, viņiem pilnīgi noteikti ir jāveic sociālās iemaksas. Sistēma jau visās valstīs ir vairāk vai mazāk līdzīga– tavs stāžs veidojas no sociālajām iemaksām, un tur ir šīs arodbiedrības vai fondi, kuros, sasniedzot zināmu profesionālo kapacitāti, var iekļūt un kas palīdz bezdarba laikos nodrošināt tās sociālās iemaksas, lai cilvēks nepaliktu bez pajumtes un šī stāža. Labi, pie mums, iespējams, sākumā būs jāpalīdz cilvēkiem ar reālo iztikšanu, nevis iemaksām, bet es domāju, ka nākotnē tam būtu jāskar tieši šīs sociālās iemaksas.

Ieva Struka: Kad mēs sākām Radošo savienību padomi un atgriezāmies pie jau iesāktā likuma izstrādes, bija runa par to, kas beigās izrādījās diezgan iluzors variants, ka tavu padarīto darbu klāsts kaut kādā veidā jau tiek pielīdzināts stāžam un veido to stāžu. Protams, mēs atdūrāmies pret to, ka nevienu neinteresē, ka tev ir, teiksim, pieci ģeniāli romāni, jo svarīgi ir tas, vai tu esi par tiem kaut ko iemaksājis valstij, un tikai tas vispār skaitās. Tas, ka tev ir grāmatplaukts ar grāmatām, neskaitās, ka tu savā dzīvē vispār būtu kaut ko darījis.

Kārlis Vērpe: Tā ir problēma ar radošiem cilvēkiem. Pēc likuma sanāk tā – ja neesi iemaksājis, neesi pelnījis, bet – tu esi strādājis, neesi pelnījis. Piemēram, tie, kas raksta publicistisku vai grāmatas literatūrā un dzejā, kas tomēr veido kultūru, sanāk tā, ka nemaksā, bet nemaksā tāpēc, ka jau tā saņem tik, lai paēstu un daudzmaz dzīvotu, nevis tāpēc, ka esmu baigais lops un negribu maksāt. Tas ir netaisnīgi, jo darbs tiek veikts un tas ir būtisks.

Maija Pavlova: Mēs, kultūras cilvēki, neesam vienīgie cietēji tādā ziņā, ka visas šīs profesijas, piemēram, medmāsiņas, ārsti, ugunsdzēsēji, policisti, skolotāji, ir slānis, kas nodrošina šo pievienoto sociālo vērtību, un tas, ka māsiņai jāstrādā trīs slodzes, lai savilktu galus kopā, un beigās viņa izdomā visu mest pie malas un braukt strādāt uz Norvēģiju. Tas ir saistīts. Viena lieta ir tas sociālais minimums, par ko valsts kontekstā mēs varam diskutēt ilgi un plaši.

Ieva Struka: Tu sāc aizstāvēt to pozīciju, kurā es biju diezgan liela strupceļā tādā nozīmē, ka māsiņai bija, kur aizbraukt. Kur lai aizbrauc latviešu rakstnieks? Viņš var aizbraukt tikai par medbrālīti vai medmāsiņu, jo, visticamāk, mēs visi varam apgūt prasmi iedurt vēnā. Izmisuma situācijā varam, bet medmāsiņa iemācīties uzrakstīt grāmatu vai uztaisīt izrādi nevar.

Kārlis Vērpe: Tā jau tāda tirgošanās.

Maija Pavlova: Protams, radošais darbs ir specifisks tādā ziņā, ka paredz visu laiku izdomāt kaut ko jaunu, nebijušu. Tas paprasa lielus resursus, un rezultāts var arī nesanākt. Tas pats, kas ar fundamentālo zinātni vai vienalga kaut ko citu.

Ilmārs Šlāpins: Vai radošs darbs ir riskantāks par neradošu?

Ieva Struka: Un kā tev šķiet?

Henrieta Verhoustinska: Ja runā par klinšu kāpēju, varbūt ne. Bet riskants ir. Turpinot Ievas teikto par rakstnieku, kurš ir uzrakstījis romānu, vēlreiz atgriežos pie tā, ka tas rakstnieks var būt arī ir nomaksājis to sociālo nodokli par romānu, bet tas viņu nepasargās pēc gada. To gadu, kamēr viņš rakstīs nākamo romānu, viņš neveiks šīs iemaksas. Tur arī ir viena liela problēma – pat ja cilvēks godīgi, kad viņam ir tā nauda, maksā sociālo nodokli, tas viņu nepasargā ne no kā, jo viņam ir cita regularitāte, cits darba veids, kādā viņš strādā.

Maija Pavlova: Tagad es varbūt atradīšos vienā laivā ar Sandi, bet arī teikšu, ka māksliniekiem ir jāapzinās sava situācija. Mēs esam tirgus situācijā, un mums visupirms arī pašiem jāpastāv par savām tiesībām: a) prasīt par savu darbu atlīdzību; b) saprast, kādi nodokļi man jāmaksā un kā es varu to izdarīt, atrast savām vajadzībām vispiemērotāko risinājumu. Pastāv mīts, ka mikrouzņēmumu nodoklis ir kaut kāda krāpšanās. Nē – tā ir pilnīgi legāla iespēja nomaksāt nodokļus, sakārtot savas saistības ar valsti. Ļoti minimālā apmērā, bet sakārtot tā, lai pašam galva nesāp un ir kaut kāds statuss. Viens ir pašam visu sakārtot, bet, ja es to nevaru, stāties Radošajā savienībā, iet, prasīt un apvienoties. Darīt kaut ko kopā.

Ilmārs Šlāpins: Tad pēc būtības režisors ir mikrouzņēmums?

Maija Pavlova: Nē, mikrouzņēmums ir nodokļa forma. Tas ir veids, kā es maksāju nodokli.

Ilmārs Šlāpins: Nē, tā ir kaut kāda ideja. Uzņēmējdarbība ir ar noteiktu specifiku. Režisora darbība ir ar pavisam citu specifiku.

Maija Pavlova: Pašnodarbinātība nav uzņēmējdarbības veids. Tas ir veids, kā tu maksā nodokli. Tas nav par to, vai es esmu uzņēmējs vai mākslinieks, bet veids, kā tu reģistrē savu statusu attiecībā pret valsti.

Ilmārs Šlāpins: Vai tu ieteiktu visiem radošiem cilvēkiem kļūt par pašnodarbinātajiem?

Maija Pavlova: Es neiesaku to visiem.

Henrieta Verhoustinska: Vai par mikrouzņēmumiem.

Sandis Voldiņš: Var būt arī pašnodarbinātais mikrouzņēmuma nodokļa maksātājs. Tādi eksistē.

Maija Pavlova: Protams, ja ir iespēja atrast darbu, kur tevi var paņemt uz pilnu slodzi un nodrošināt labu atalgojumu – brīnišķīgi! Bet, ja tādas iespējas nav, ir pašam par sevi arī jārūpējas. Viens ir saprast, ko es pats par sevi varu izdarīt, un, ja ko nevaru, apvienojos ar citiem līdzīgiem cilvēkiem, eju savā Radošajā savienībā. Iemetot vēl vienu karsto oglīti stāstā par atlaistajiem aktieriem – vai viņi ir bijuši Teātra savienībā? Vai viņi tajā brīdī ir varējuši griezties pēc palīdzības, ja, viņuprāt, notikusi netaisnība? Atbilde ir – nē. Lielākā daļa nav. Kad es viņiem saku: "Ejiet, stājieties, dariet, domājiet!", atbilde ir "Ā, kas, ko?" Es saprotu, ka ir grūti savienot radošo darbu ar domām par izdzīvošanu un finanšu sakārtošanu, bet tāpēc ir iespēja apvienoties – sanākt kopā ar līdzīgām problēmām un tās risināt. Šobrīd mēs kultūras nozarē to darām ļoti švaki.

Ilmārs Šlāpins: Runājot par to pašnodarbinātā statusu – vai ir iespēja būt darba ņēmējam un pašnodarbinātajam?

Sandis Voldiņš: Jā. Tā ir viena lieta, kas ir nodokļu reformas ietvaros, bet ne tikai. Es diezgan daudz strādāju ar nodokļu jautājumiem, bet pat man, teikšu godīgi, nav līdz galam pārliecības, ka es tos saprotu. Tie ir supersarežģīti. Teorētiski pastāv kaut kādas 10–12 izvēles, un saprast, kura man ir piemērotākā, nav nemaz tik vienkārši.

Ilmārs Šlāpins: Var arī vienkārši neko nedarīt un gaidīt vēstuli no VID.

Sandis Voldiņš: Teorētiski tu vari būt darba ņēmējs uz nepilnu slodzi, vienlaikus mikrouzņēmuma, divu mikrouzņēmumu darbinieks, vēl pašnodarbinātais un pašnodarbinātais mikrouzņēmuma nodokļa maksātājs. Nu, izvēlies!

Ieva Struka: Tāpēc es gribu pateikt paldies Maijai. Tā ir jauna funkcija, tāpēc ir ļoti svarīgi stiprināt radošo savienību kapacitāti. Neviens normāls mākslinieks šādu leksiku vienkārši nespēj uztvert, kur nu vēl saprast, tādēļ šīs savienības ir vajadzīgas.

Ilmārs Šlāpins: Es jautāju Viesturam Kairišam, vai viņš ir dzirdējis par šo ažiotāžu, uz ko viņš atbildēja, ka neko nezina, jo viņam mamma visu sarēķinot.

Maija Pavlova: Mamma viņam ir grāmatvede, brīnišķīgi!

Ieva Struka: Visiem tā neveicas.

Kārlis Vērpe: Es domāju, varbūt tā ažiotāža veidojās arī tāpēc, ka tradicionāli kultūrā arī cilvēki gaida valsts rūpes par viņu dzīvi. No vienas puses tā ir, bet, no otras, vajag apzināties sevi kā ekonomiski aktīvu aģentu tirgus apstākļos. Tas, ka tu daudzmaz rēķini, kā izdzīvot, ir ārkārtīgi svarīgi. Iespējams, kultūras sfērā tas ir nedaudz izpalicis tieši tādēļ, ka tiek gaidīts lielāks valsts ieguldījums un apstākļu uzlabošanās nākotnē. Par oglēm runājot – tas ir katras jomas pārstāvju ziņā domāt par kaut kādas sistēmas pamainīšanu un uzlabošanu, un to varētu darīt šīs radošās savienības, kas arī nodarbojas ar interešu pārstāvniecību.

Sandis Voldiņš: Haralds Matulis reiz bija atnācis ar plānu par literātiem un stāstīja, ko ministrijām vajadzētu darīt. Cita starpā pavīdēja arī ideja, ka ministrijām vajadzētu diktēt, cik autori saņem par rindiņu vai kaut kas tamlīdzīgs, kas, protams, brīvā tirgus apstākļos nav iespējams. Viena lieta, kur es gan redzu radošo savienību lomu nākotnē, – tās ir pietiekami reprezentatīvas un lielākajā daļā nozaru tiešām apvieno nozīmīgākos spēlētājus. Piemēram, literāti sapulcēs izlemj: "OK, turpmāk ar izdevniecībām mēs strādāsim, ievērojot vismaz šādas minimālās prasības." Es pat nerunāju par finansiāliem jautājumiem, bet vispār – piemēram, cik daudz tiesības nodot izdevniecībām. Radošās savienības var formulēt nozares prasību minimumu un mēģināt likt to godīgi ievērot. Būvniecības nozarē šobrīd notiek kaut kas līdzīgs ar algām – viņi novienojas: "OK, mēs maksāsim nodokļus no tik un tik eiro."

Ilmārs Šlāpins: Aktieriem ir vienošanās, ka viņi nefilmējas par mazāku atlīdzību.

Henrieta Verhoustinska: Teorētiski kinooperatoriem arī tāda ir, bet realitātē, protams, ir citādāk.

Ilmārs Šlāpins: Vai tā nav aizliegta vienošanās, kartelis?

Maija Pavlova: Es Haraldam reiz arī jautāju par šo arodbiedrību aspektu, varu gan sameloties, bet konkurences padome viņam bija pateikusi, ka tas ir kartelis un tā nedrīkst darīt. (Visi smejas.)

Sandis Voldiņš: Dzejnieku kartelis?

Ronalds Briedis: Ir piemērs ar ārzemju Rakstnieku savienību biedriem, piemēram, Juris Kronbergs Zviedrijā saka: viņam ir vienošanās ar Rakstnieku savienību, ka biedri nedrīkst uzstāties par mazākām summām nekā minimums. Par lielākām – lūdzu! Bet par mazākām nedrīkst.

Sandis Voldiņš: Es nerunāju par summām, bet par vispārīgiem principiem, piemēram, vai prasīt autoratlīdzības apmēru pēc pārdoto eksemplāru skaita. Sākt vismaz ar kaut kādu bāzīti.

Ieva Struka: Šī ir visslidenākā lieta, jo kopš 90. gadiem neviens neatklāj tirāžas.

Sandis Voldiņš: Lūk, pirmais uzdevums – uzziniet galu galā, cik tās jūsu grāmatas izdod un iztirgo! Autors taču to noteikti zina. Kā tas var būt, ka nezina? Tad taču vispār…

Ieva Struka: Nē, nezina.

Sandis Voldiņš: Tad šī ir vienošanās, ar ko acīmredzot vajadzētu sākt. Kā tas ir – jūs dodat savu radošo darbu, bet nezināt, cik grāmatās tas tiks izdots?

Ieva Struka: Piedošanu, elementāri. Pat ja es zinu, ka man Priedes 5. sējums, pieņemsim, izdots 1000 eksemplāros, tas nenozīmē, ka tos visus iesien.

Sandis Voldiņš: Lūk! Un kā tu zini, kādu atlīdzību prasīt, ja pat nezini, cik eksemplāru tiks izdots?

Ieva Struka: Tāpēc autori vienojas par konkrētu summu, nevis procentiem no pārdotajām grāmatām.

Ilmārs Šlāpins: Es domāju, ka šajā gadījumā tev ir tiesības to zināt un pieprasīt, jo jautājums ir par to, vai tevi krāpj vai ne.

Ieva Struka: Jā, bet tici man, oficiālie līgumi to neparedz.

Ilmārs Šlāpins: Nu nav tādu oficiālo līgumu! Ir līgums, kuru tu paraksti.

Ieva Struka: Taču teātrī arī, kad tu paraksti līgumu par kādu darbu, nezini, vai to izrādi pēc piecām reizēm klapēs ciet vai nospēlēs 150 reižu.

Maija Pavlova: Jā, bet tāpēc teātrī, piemēram, autori saņem daļu atlīdzības par veidošanu un tad kādu procentiņu katra pārdotā gabaliņa.

Ilmārs Šlāpins: Man ir jautājums par procentiem vai atlīdzībām, kas tiek saņemtas caur AKKA/LAA. Vai tās tiks apliktas ar 5%?

Sandis Voldiņš: Tā kā 5% ir piesaistīti konkrētajam cilvēkam un aiziet viņa pensijas nodrošinājumam un stāžam, nav nekādas jēgas piesaistīt 5% cilvēkiem, kuri vai nu jau ir sasnieguši pensijas vecumu…

Ieva Struka: Raimondam Paulam nebūs jāmaksā 5%?

Sandis Voldiņš: Pensionāriem nebūs jāmaksā, tāpat kā nebūs jāmaksā 1. un 2. grupas invalīdiem, kas ir vispārējā izņēmumu norma attiecībā uz pensiju apdrošināšanu, un to nepiemēros arī autoratlīdzību izmaksātājiem.

Ieva Struka: Tad jau Zigmars Liepiņš veltīgi uztraucās.

Sandis Voldiņš: Zigmārs Liepiņš pilnīgi veltīgi uztraucās.

Ilmārs Šlāpins: AKKA/LAA, pārskaitot procentus par, piemēram, manas grāmatas lasīšanu bibliotēkās, maksājuma uzdevumā norāda to kā autoratlīdzību.

Sandis Voldiņš: Jā, bet visa summa, kas izies caur AKKA/LAA, netiks aplikta ar sociālo nodokli.

Maija Pavlova: Tur ir atsevišķs kods, iesniedzot Valsts ieņēmumu dienestam deklarāciju.

Ilmārs Šlāpins: Tas ir cita veida ienākums?

Maija Pavlova: Jā, tas ir ienākums par darba izmantošanu.

Ilmārs Šlāpins: Cits piemērs – vai procenti no teātra izrāžu ieņēmumiem, kas tiek izmaksāti autoriem vai tulkotājiem, arī netiek aplikti?

Maija Pavlova: Nē, tas ir tas pats.

Sandis Voldiņš: Pag, pag, kā reiz tiek. Tur jau nav starpnieka.

Ilmārs Šlāpins: Tur var būt AKKA/LAA kā starpnieks.

Sandis Voldiņš: Šajā gadījumā jāskatās, kas ir izmaksātājs – ja tā ir kolektīvā pārvaldījuma organizācija, kas piereģistrējusies Kultūras ministrijā, un tādas mums šobrīd valstī ir piecas vai sešas, tad tā ir tā sauktā pasīvā autoratlīdzība, kas izgriežas cauri AKKA/LAA un par ko nemaksā. Ja teātrim ar kādu līgumā norunāts, ka tas saņems procentus pa taisno, šim maksājumam 5% ir jāpiemēro.

Henrieta Verhoustinska: Arī tiem procentiem no izrāžu ienākumiem?

Sandis Voldiņš: Jā.

Ilmārs Šlāpins: Un procentiem no pārdoto grāmatu ieņēmumiem, ko izdevniecības maksā autoriem?

Sandis Voldiņš: Ja izdevniecība maksā pa tiešo, bez starpniekiem, jā.

Henrieta Verhoustinska: Ja, piemēram, es pieņemu darbā ārzemnieku, kurš pats to visu uzņemas, un solu viņam tos 6% no izrāžu ienākumiem, man jāmaksā kaut kāds mistisks sociālais nodoklis, ja viņš ir ārzemnieks?

Sandis Voldiņš: Par nerezidentiem tev tagad nevarēšu pateikt. Manuprāt, ne, bet man jāpārliecinās precīzi, vai sociālās apdrošināšanas iemaksas nemaksā par personu, kura šajā valstī nav nodokļu maksātājs. Nevajadzētu būt, bet pilnīgi precīzai atbildei tas jāpārbauda.

Ieva Struka: Man liekas, ka mums tā diskusija pārvērtusies personisku jautājumu noskaidrošanā. (Visi smejas.)

Henrieta Verhoustinska: Manuprāt, liela problēma tā, ka mēs visi tik ļoti esam samierinājušies ar pašnodarbinātās personas statusu un atraduši daudzus dažādus veidus, kā to eleganti apslīdēt, piemēram, ar mikrouzņēmumiem.

Maija Pavlova: Tā nav apslīdēšana!

Henrieta Verhoustinska: Es jau nesaku, ka tā ir apčakarēšana. Apslīdēšana nav apčakarēšana.

Maija Pavlova: Noskaņa ir tāda, it kā būtu. Apslīdēšana ir tad, kad taksometra firma atlaiž visus šoferus, liek viņiem piereģistrēties un pēc tam sniedz pakalpojumu. Tad, ja cilvēks strādā radošu darbu pie viena, otra, trešā, viņš sakārto savu nodokļu sistēmu pēc iespējas labākā veidā. Foto un video operatori vispār maksā patentmaksu un dzīvo Dieva mierā.

Henrieta Verhoustinska: Es lietoju tādu vārdu, jo šie veidi tiek zināmā mērā no valsts puses apkaroti. Valsts to tieši tā arī uztver – tu mēģini optimizēt savus nodokļus, un valsts tad domā: "Aha, tad paaugstināsim mikrouzņēmumu nodokli, jo esam piefiksējuši, ka to izmanto nodokļu optimizācijai" un "Aha, mēs sašaurināsim patentmaksas, jo esam sapratuši, ka cilvēki to izmanto, jo vēlas maksāt mazāku nodokli."

Ilmārs Šlāpins: Cilvēkus, kas saņem algu un autoratlīdzību vienā un tajā pašā vietā, arī uzskata par aizdomīgiem.

Kārlis Vērpe: Paudīšu atbalstu Maijas domai. Mikrouzņēmuma nodoklis varētu izskatīties pēc optimizācijas, bet tas ir kultūras darbinieku šābrīža iespējām ļoti atbilstošs veids, kā legalizēt savu darbību. Otrkārt, ar ienākumiem, kuri nebūt nav lieli, tas ir kaut kāds dzīves minimums, līdz ar to priekšstats, ka tādējādi cilvēki kaut kā optimizē savus ienākumus, ir nedaudz maldīgs. Tas drīzāk ir modelis, kas ir atbilstošs iespējām, ja šie cilvēki turpina strādāt kultūras sfērā. Tā pat nav optimizācija, bet gan minimālais variants – dzīvot šādos apstākļos.

Sandis Voldiņš: Ar mikrouzņēmumiem ir tāda svarīga lieta – tie tika izveidoti, lai atvieglotu uzņēmēju darbību. Protams, tā bija nodokļu optimizācija. Čupām darbavietu pēkšņi palūdza saviem darbiniekiem kļūt par mikrouzņēmējiem, uzleca milzīgs mikrouzņēmumu skaits. Tagad veidojas milzīga sociālā problēma, līdzīgi kā ar autoriem šajos 25–26 gados: tas ir iedzīvotāju slānis X, par kuriem nekas nav veikts un kuri neko neuzkrāj. Mēs rēķinājām, ka valstī ir ap 400 cilvēku, kuri vienlaikus ir mikrouzņēmumu darbinieki un saņēmuši arī autoratlīdzības. Šiem cilvēkiem risinājums ir reģistrēties kā pašnodarbinātajiem, ja vienā mēnesī, rēķinot arī apliekamo iedzīvotāju ienākuma nodokli un starpību starp izdevumiem, viņiem sanāk vairāk nekā minimālais atalgojums autoratlīdzības. Mikrouzņēmumu faktiski nav apdrošināti nekam.

Henrieta Verhoustinska: Es tieši gribēju iebilst Kārlim – tava sociālā nodrošinātība ir atkarīga no tava sociālā nodokļa. Mikrouzņēmumi un patenti šo problēmu neatrisina. Tie ļauj maksāt mazāku sociālo nodokli.

Kārlis Vērpe: Tāda arī nebija doma. Ja uzņēmēji atlaiž darbiniekus un pieņem kaudzi mikrouzņēmumu, tad šis risinājums ir kļuvis ļoti problemātisks, bet, ja to kā piemērotāko sevis legalizēšanas veidu izmanto radošās personas, turklāt neiegūstot sociālo nodrošinājumu, tā nav īsti optimizācija. Teiksim, brīvdarbnieki jeb frīlanseri sevi var daudzmaz nodrošināt, turklāt noliekot sev griestus, piemēram, 700 eiro, un tajos arī paliekot. Līdz ar to tā ir ne tik daudz optimizācija, cik nišas atrašana, kurā es kā kultūras darbinieks varu eksistēt un šajā valstī darīt to, kam esmu sūtīts. Bet es piekrītu, ka tādējādi es neiegūstu tās drošās vecumdienas. Man liekas, ir svarīgi nošķirt tos nelietīgos optimizatorus, kas tiešām ir problēma, no kaut kādas sabiedrības daļas, kam tas tiešām ir risinājums.

Ieva Struka: Par 30% mums vairs nav jāceļ trauksme, bet par tiem 5%... Saprotu, ka šis sociālais nodoklis pamatā paredzēts, lai parādītos stāžs un būtu runa kaut vai par minimālo, bet vecuma pensiju, bet tas nekādā veidā neatrisina šībrīža situāciju.

Sandis Voldiņš: Nē, nē. Vienīgais risinājums ir mēģināt maksimāli paplašināt VKKF mūža stipendiju programmu. Bet tur arī nebūs tā, ka ar 1. janvāri atrisināsies 25 gadus krājušās problēmas. Jautājums ir par to, vai mēs radām kādu sistēmu, kas pēc 5, 10, 15 gadiem nodrošinās vismaz tos, kas šobrīd ir savos 30, 40 gados.

Ieva Struka: Tie, kuriem ir 30, 40 gadi, pašnodarbinātā statuss un minimālas sociālās iemaksas savas sociālās garantijas varēs atrisināt tikai, ekstrēmās situācijās vēršoties VKKF šī jaunā Radošo personu likuma ietvaros?

Sandis Voldiņš: Mums ir seši sociālās apdrošināšanas veidi. Pašnodarbinātie ir apdrošināti četriem, nav apdrošināti – diviem. Pašnodarbinātais nevar saņemt pabalstu par negadījumu darbavietā, kas parasti ir viņa dzīvoklis un tamlīdzīgi, un viņš nevar saņemt bezdarba pabalstu.

Henrieta Verhoustinska: Piedošanu, bet slimības pabalstu viņš var saņemt no 11. dienas.

Sandis Voldiņš: Tieši tā arī ir tā šaurā vieta – bezdarbs un slimības pabalsta pirmās 10 dienas.

Ieva Struka: Šo, manuprāt, vajadzētu arī popularizēt. Viena lieta ir summa, par kuru mēs nezinām, vai tas ir pietiekami vai paliek pāri, jo Igaunijā, piemēram, paliek pāri. Man liekas ārkārtīgi svarīgi, lai cilvēki par to uzzinātu.

Sandis Voldiņš: Ministrijas mērķis nākamajiem 3–5 gadiem ir mēģināt maksimāli palielināt naudas īpatsvaru nozarē. Īstā atbilde būtu nevis tas, kā samaksāt no minimālās, bet kā mēģināt palielināt to ienākumu līmeni, kurš cita starpā iet uz augšu. Autoratlīdzību apjomiem valstī ir augšupejoša tendence. Pagājušā gadā autoratlīdzības izmaksāja 53 vai 54 miljonus, kas tomēr ir diezgan ievērojama summa.

Ilmārs Šlāpins: Sviesta cena arī aug.

Sandis Voldiņš: Bez šaubām. Visam aug.

Henrieta Verhoustinska: Ir vēl viena tēma, ko es gribēju aktualizēt, lai gan te laikam vajadzēja kādu Labklājības ministrijas pārstāvi. Tā ir tēma, ko jau pieminēja Sandis, – par darba devējiem, kas atlaiž darbiniekus un liek viņiem visiem dibināt mikrouzņēmumus. Mēs arī zinām, ka ļoti daudzas darbavietas nodarbina gan darba ņēmējus, gan pašnodarbinātos, kuri principā veic vienu un to pašu darbu. Īpaši izdevniecību, autoratlīdzību nozarē, īpaši žurnālisti, kuri diendienā raujas plašsaziņas līdzekļu sadalās pirmajā un otrajā šķirā: ir cilvēki, kuri ir štatā, un ir tādi, kuri ir pašnodarbinātie, jo štata vietu ir tik, cik ir. Parādās jautājums – vai vispār nav jāmaina tas nodarbinātības modelis kā tāds, kas nešķirotu cilvēkus šādā veidā.

Ilmārs Šlāpins: Padarīt visus vienādus?

Sandis Voldiņš: Nevar jau.

Henrieta Verhoustinska. Tas mani vienkārši vienmēr ir ļoti mulsinājis, jo, kad es veidoju "Kultūršoku", man atsūtīja no VID likuma pantu, kurā teikts, ka tas ir nelikumīgi – nodarbināt cilvēku darba devēja uzdevumā ar darba devēja instrumentiem un maksāt viņam autoratlīdzību. Principā tas ir nelikumīgi, un kaut kā šis likums mums tiek apiets. Mums ir ļoti daudz pašnodarbināto, kas ir darba ņēmēji līdzās darba ņēmējiem.

Sandis Voldiņš: Darba devējam tas ir ārkārtīgi izdevīgs nodokļu režīms. Viņam ir kaut kāda bruto summa X, ko viņš aizskaita prom ar domu: "Tiec pats galā! Izvēlies, ko maksā, ko nemaksā."

Henrieta Verhoustinska: "Pats vainīgs."

Sandis Voldiņš: Jā: "Pats vainīgs, uzņemies atbildību!" Tas ir fakts. Ar žurnālistiem tā ir bijusi izteikta problēma. Mediju fondā, ko šogad palaida un kas mēģināja izdalīt naudu, viens no nosacījumiem, ko mēs iestrādājām, bija – žurnālistiem, kam šī nauda tiks izmaksāta, jābūt darba tiesiskajās attiecībās. Darījām to, lai paskatītos, kā tas notiek. Rezultātā nevienam pret šo punktu nebija iebildumu, projektus iesniedza. Manuprāt, ir nepieciešams stimulēt šo nozari. Būsim godīgi – agri vai vēlu būs specifiska nodarbināto kategorija, kas paliks pašnodarbinātie visu laiku, bet pārējos vajadzētu mēģināt kaut kā stimulēt pāriet uz normālām darba tiesiskajām attiecībām. Tā var būt ceturtdaļslodze, desmitdaļslodze.

Ilmārs Šlāpins: Arī dzejniekus?

Sandis Voldiņš: Domāju, ka dzejniekus ne.

Ieva Struka: Kādam taču ir jāpaliek brīvam.

Sandis Voldiņš: Pašnodarbinātie būs zināma grupa pilnīgi noteikti. Dzejnieki pat varbūt ne tik izteikti kā vizuāļi, gleznotāji – viņi taču nekad nebūs štata mākslinieki.

Ronalds Briedis: Ir viena lieta, ko rakstnieki diez vai paši būs spējīgi atrisināt. Ar tiem, kuri strādā algotu darbu, kur ienākumi pārsniedz minimumu, viss ir kārtībā – viņi nostrādā, grāmatvede par viņiem visu samaksā, un viņi ne par ko neuztraucas. Bet ir diezgan liela daļa rakstnieku, kuru mēneša ienākumi ir zem minimuma. Tad viņi pāris gadus raksta savu grāmatu un vienā brīdī saņem savu honorāru, kurš tik un tā ir mazāks nekā minimālā atlīdzība, kas vajadzīga gadam, bet pārsniedz mēneša. Faktiski cilvēki, kuri nodarbojas ar rakstniecību, parasti ļoti labi saprot burtus, bet ne pārāk labi – ciparus, un grāmatveži viņi nekādā gadījumā nav. Es domāju, ka lielākajai daļai, tiklīdz tā dzird kaut ko par VID un to, ka kaut kur ir jāiet, kaut kādas deklarācijas jāaizpilda, sākas panika. Ko darīt ar šiem? Ja viņiem izskaidros, viņi pārklasificēsies par pašnodarbinātajiem vai mikrouzņēmējiem. Man pašam brīžiem ir smiekli, kad slēdzu līgumu ar kaut kādu dzejnieci, kurai rakstīts, ka viņa ir SIA.

Sandis Voldiņš: Valsts aparāts tomēr pieprasa atpazīt pilsoni X. Ja viņš nenāk kontaktā ar valsts iestādēm, VID un tamlīdzīgi, valsts viņu droši vien neatpazīst arī sociālajās iemaksās. Tas, par ko tu sāki runāt, ir interesanti, un šajā diskusijā laikam vēl nav izskanējis – par pelēkās naudas apjomu kultūras apritē. Es domāju, ka tas ir salīdzinoši liels galeriju vidū, vizuālajā mākslā. 2013.–2014. gadā bija pētījums, kurā mēģināja saprast, kādās nodarbinātības formās, un tur parādījās diezgan liels naudas īpatsvars, kurš nekur neiet, piemēram, mūziķiem par ballītēm un tā tālāk. Tas, ko es gribu jautāt, – vai tiešām vienmēr tas ienākumu daudzums ir bijis noteicošais tam, ka… Vai jūs redzat, ka jums ir tik maz ienākumu, ka jūs nevarat atļauties? Es domāju, nevar absolutizēt un teikt, ka tā ir bijis visos gadījumos. Manuprāt, valsts dotā izvēles iespēja nemaksāt neko ir radījusi vēlmi izvēlēties mazākās pretestības ceļu un šodien paturēt sev vairāk. Ilgtermiņā šī prakse ir sevi sabrucinājusi. Ko, piemēram, dara tā dzejniece, kura nekur neiet? No kā tad viņa dzīvo?

Ronalds Briedis: Nē, nē, tā dzejniece, ar kuru es slēdzu līgumu, ir SIA. Viņa noteikti iet.

Sandis Voldiņš: Ir cilvēks X, kurš kaut ko raksta, saņem stipendiju…

Ronalds Briedis: Viņš raksta, to darbu nodod, saņem honorāru, par kuru nodokļi ir nomaksāti. Cita lieta, ka viņam vēl pašam ir jāmaksā un kaut kur jāreģistrējas.

Sandis Voldiņš: Tā kā reiz ir radošo savienību loma – šādus gadījumus izķert un tiem cilvēkiem palīdzēt. Citādi to neatrisinās. Sliktāks būtu gadījums, ja šo cilvēku aizbrauktu pārbaudīt VID.

Henrieta Verhoustinska: Mani ļoti uzrunā Maijas utopiskā ideja par to, ka VID varētu darboties nevis tādā garā, ka pēc ceturkšņa konstatēt, ka tu esi aizmirsis kaut ko samaksāt vai neesi varējis, vai esi bijis pietiekami muļķīgs, bet gan atsūtīt pamatojumu: "Lūk, pilsoni X, jūs esat saņēmis tādas un tādas atlīdzības, jūs esat reģistrējies kā tas un tas, lūdzu, samaksājiet tik un tik."

Ieva Struka: Vai mēs gribam, lai VID ir vēl vairāk ierēdņu? Viņiem taču arī ir kaut kāda kapacitāte.

Henrieta Verhoustinska: Viņi teorētiski dara visu to pašu, tikai represīvā kārtā.

Maija Pavlova: Viņi varētu būt proaktīvi.

Henrieta Verhoustinska: Saproti, viņi to dara jau post factum.

Ieva Struka: Pietiktu ar laipnību, lai gan ar to ir labāk nekā agrāk.

Ilmārs Šlāpins: Pirms, manuprāt, 10 gadiem bija parādījusies tāda plaisa starp likuma normām, kas lika pēkšņi visiem autoratlīdzību saņēmējiem, kuri saņem vairāk par minimumu, sniegt gada deklarāciju. Tas eksistēja, šķiet, pusotru vai divus gadus. Es vienreiz iesniedzu, un tad man apnika, turklāt biju dzirdējis, ka to drīz atcels. Bet es atceros to gadu, kad bija arī televīzijas sižeti, kuros reportieri stāvēja pie VID durvīm un prasīja viedokli cilvēkiem, kas pirmoreiz devās aizpildīt ienākumu deklarāciju. Toreiz tas vēl bija jādara ar roku, turklāt jāaprēķina pašam gala cipars, izmantojot tos dokumentus, kas jau bija VID rīcībā. Faktiski tu aizgāji uz VID, palūdzi izdrukāt to papīru žūksni no viņu datubāzes, tad ar roku pārrakstīji no turienes ciparus, sarēķināji kalkulatorā summu un iesniedzi vēlreiz viņiem.

Sandis Voldiņš: Šī lieta ir progresējusi. Man ir jāsniedz ikgadējās valsts amatpersonas deklarācijas. Tagad ir tā, ka es ielogojos, tur jau viss ir sataisīts, piespiežu podziņu un aizsūtu. Runājot par nejēdzīgu deklarēšanos, manuprāt, visu iedzīvotāju mantiskā stāvokļa deklarēšana pirms diviem gadiem bijis visu laiku nejēdzīgākais pasākums. Jūs esat redzējuši kaut kur par to informāciju pēc tam? Kāds to izmanto? Visiem bija jānodeklarējas, bez izņēmuma. Kur tās čupas ir palikušas? Starp citu, lieta, par ko gan kādā brīdī varētu sākt runāt: patiesību sakot, VID ir dati par saņemtajām autoratlīdzībām, kas ir personificētas līdz pēdējam cilvēkam. Teorētiski šī informācija jau ir, un nevajadzētu būt, ka tā no jauna ir jāvada iekšā.

Maija Pavlova: Jā, bet, ja tu esi pašnodarbinātais, tev ir attaisnotie izdevumi, un tad tu rēķini. Ir attaisnoto izdevumu norma, bet, ja tev tie ir lielāki, tas ir jāpierāda. Tāpēc viņi nevar automātiski sarēķināt. Skaidrs, ka viņi var, bet tad tu saņem tikai minimālo.

Henrieta Verhoustinska: Vienkārši ideja ir tāda, ka pašnodarbinātajam nebūtu jāalgo grāmatvedis un ka VID viņa vietā varētu visu smuki sarēķināt, gada beigās atsūtot…

Ilmārs Šlāpins: …paciņu ar naudu. (Visi smejas.)

Sandis Voldiņš: Bet tad VID darbinieku skaits būtu jādubulto.

Ilmārs Šlāpins: Vēl paliek jautājums par attaisnotajiem autoru izdevumiem. Ir paredzēts šo procentu no autoralīdzībām, kas netiek alikts ar iedzīvotāju ienākuma nodiokli, grozīt. Tas ir noticis pavisam klusu un nemanāmi.

Henrieta Verhoustinska: Tāpēc, ka uz labo pusi.

Ilmārs Šlāpins: Bez jebkāda publiska pamatojuma, kāpēc tas ir darīts.

Sandis Voldiņš: Stāsts ir aptuveni sekojošs: aprīlī, kad virziens gāja uz to, ka visi mazie nodokļu režīmi ir jāsvītro, lai padarītu sistēmu vienkāršāku, Kultūras ministrijai tika jautāts, no kurienes tādi radušies un ko pēc būtības nozīmē. Paceļot vēsturi augšā, bija diezgan skaidrs, ka 1989. gadā, kad tika pārņemta PSRS likumdošana, kur tie bija paredzēti, rubļi bija pārrēķināti uz procentu likmēm un kopš tā laika arī nebija mainīti. Beigās mēs nonācām pie attaisnotajiem izdevumiem uz IIN ne tikai kultūrai, bet arī augošiem kokiem meža pārdošanā un, ja nemaldos, metāllūžņu pārdošanai. Viena no tām vienkāršošanas sistēmām bija izlīdzināt likmes pa visu šo te perimetru. Diskusiju gaitā mēs nonācām pie tā, ka 20, 30, 40% likmes, kas bija dizainā, arhitektūrā, mūzikā, lielajās formās un tamlīdzīgi, jāvienādo vismaz līdz 50% likmei. Jēga ir tajā – ja tu esi pašnodarbinātais, tu arī ieguldi savā darbā: materiālos, eļļas krāsās un tā tālāk…

Ilmārs Šlāpins: Eļļas krāsas cena ietilpst gleznas cenā.

Ieva Struka: Lai gleznu radītu, vispirms jānopērk materiāli.

Sandis Voldiņš: Jā, tieši tā. Tātad tos visus aizvilka līdz 50%, savukārt literārajiem darbiem, kuriem bija 15%, likme aizgāja līdz 25%. Tādējādi ar nākamā gada 1. janvāri vajadzētu būt tikai divām likmēm – 25% un 50%.

Ilmārs Šlāpins: Kāpēc ir tāda starpība starp attaisnotajiem izdevumiem literārā teksta radītājiem un komponistiem?

Ieva Struka: Jo tu neizmanto eļļas krāsu, lai zīmētu burtus.

Sandis Voldiņš: Jo papīrs tomēr ir lētāks.

Ilmārs Šlāpins: Dators, ko izmanto komponists vai rakstnieks, ir tāds pats. Viņam nav jāpērk obligāti "Steinway" klavieres. Dažkārt pietiek ar zīmuli un papīru.

Henrieta Verhoustinska: Jā, protams, interesanti, kāpēc tā atšķirība?

Sandis Voldiņš: Mēs mēģinājām skatīt, kāpēc vēsturiski izveidojusies "trepe" 15, 20, 30, 40%. To nevarēja atšifrēt. Loģiska pamatojuma un aprēķina, kāpēc vienam ir tāds, bet otram citāds, īsti nav.

Ilmārs Šlāpins: Konsultācijas ar radošajām savienībām nenotika?

Sandis Voldiņš: Man grūti pateikt, vai mēs kādā no visām tikšanās reizēm par to nerunājām. Domāju, ka runājām gan, jo pati tā attaisnoto izdevumu palielināšana bija ielikta pašā pirmajā nodokļu stratēģijas redakcijā, kas bija arī sabiedriskajā apspriešanā. Man grūti pateikt. Nebija arī tā, ka es viens pats pie tās nodokļu reformas sēdēju un bakstīju redakcijas.

Ieva Struka: Es domāju, atšķirība ir tajā, ka datoru tu nepērc katru trešo mēnesi, bet eļļas krāsas jāpērk nepārtraukti.

Ronalds Briedis: Klavieres tu arī nepērc visu laiku.

Ilmārs Šlāpins: Vēl ir citas atvieglojumu normas, kas attiecas uz iedzīvotāju ienākuma nodokli, – atvieglojumi par apgādājamajiem. Uz autoriem tas neattiecas?

Sandis Voldiņš: Nevarēšu komentēt, man jāapskatās precīzi.

Maija Pavlova: Atvieglojumi par apgādājamajiem ir no algas. Autoratlīdzībām nekad tāds nav bijis.

Ilmārs Šlāpins: Kāpēc? Ja cilvēks saņem tikai autoratlīdzību, bet viņam ir apgādājamie?

Maija Pavlova: Nē, to jau viņi rēķina! Neapliekamais minimums attiecas uz visiem cilvēkiem neatkarīgi no tā. Kad tu ar savām autoratlīdzībām taisi gada deklarāciju, tu dabū pārrēķinu. Tur parādās šis neapliekamais minimums. Saņemot vienu honorāru, tev jāmaksā sociālais nodoklis, bet, ja pārējo gadu tu neesi saņēmis honorāru, beigās tas izlīdzinās. Pilnīgi precīzi gan es nevaru pateikt, bet tas tiek piemērots arī, ja tu saņem autoratlīdzību, tikai tad aprēķins iet caur deklarāciju. Tas netiek piemērot brīdī, kad autoratlīdzību izmaksā.

Ieva Struka: Ļoti svarīgi piebilst – ja situācija kultūrā tiešām uzlabotos un autoratlīdzību summa kļūtu lielāka, šie 5% arī būtu lielāka iemaksa tavā vecuma pensiju fondā. Tādēļ mums jācer uz to, ka situācija principā uzlabosies.

Maija Pavlova: Pēc diviem gadiem mēs sāksim maksāt vēl veselības nodokli, un tā pamazām, pamazām…

Kārlis Vērpe: Tas ir tas ideāls, ka apjoms palielinās un brīvdarbnieks publicists var sevi daudzmaz nodrošināt arī sociāli.

Henrieta Verhoustinska: Vai tika pieņemts vēl tas lēmums par 5% no starpības starp minimālo algu un reālo honorāru? Man stāstīja, ka tas arī bija projektā. Respektīvi, kad tu izvēlies maksāt sociālo nodokli kā pašnodarbinātais no sava minimālā, bet tev ir vēl jānomaksā 5% no starpības.

Sandis Voldiņš: Tas attiecas uz pilnīgi visiem pašnodarbinātajiem, jā. To pieņēma.

Henrieta Verhoustinska: Vēl, ja tu saņem vienā mēnesī visa gada minimālās algas – milzu honorāru, 6000 eiro –, tev ir jāmaksā līdz gada beigām sociālais nodoklis par to. Tas nozīmē, ka to lielo honorāru labāk saņemt decembrī.

Sandis Voldiņš: Ja tu zini, ka tas tev gadā būs vienīgais honorārs un tu gada sākumā saņem piepeši 15–20 tūkstošus, tad, jā, visticamāk līdz gada beigām sanāks maksāt vismaz no minimālā.

Henrieta Verhoustinska: Tad ir izdevīgāk, ka tev to samaksā oktobrī vai novembrī.

Sandis Voldiņš: Ko nozīmē – izdevīgāk? Ja būs maksāts visu gadu, tev stāžā uzreiz būs 12 mēneši.

Henrieta Verhoustinska: Izdevīgāk tādā ziņā, ja tev ir svarīgi, lai paliek vairāk naudas izdzīvošanai. Protams, sociālais nodoklis savukārt sarūk.

Ilmārs Šlāpins: Kas notiek situācijā, kad cilvēks, kurš nestrādā algotu darbu, saņem autoratlīdzību 435 eiro apmērā, kas ir par pieciem eiro vairāk nekā nākamgad paredzētā minimālā alga? Viņš patiesībā saņem 300.

Henrieta Verhoustinska: Stipri, stipri sarūk.

Ieva Struka: Jā, 118 eiro momentā jānomaksā.

Henrieta Verhoustinska: Vairāk pat, jo tu nomaksā ienākuma nodokli un 31%.

Ilmārs Šlāpins: Un, ja tu saņem autoratlīdzībā 425 eiro, tā paliek tavā rīcībā?

Ieva Struka: Jā.

Ilmārs Šlāpins: Tas nav absurds?

Sandis Voldiņš: Es domāju, ka par to slieksni vienmēr var strīdēties. Principā sociālās apdrošināšanas sistēma un nodokļu režīms ir taisīts pēc minimālās algas principa. Manuprāt, tas princips ir OK. Cita tāda stabila atskaites punkta nav. Mums nav nekādu garantēto ienākumu minimumu vai obligāti apliekamo minimumu.

Ilmārs Šlāpins: Par ko mēs varam vienoties? Radošā persona pretendē uz īpašu finansiālo statusu attiecībā pret valsti vai pretendē būt vienlīdzīga ar visiem pārējiem un baudīt tādas pašas privilēģijas kā citi?

Henrieta Verhoustinska: Šībrīža likumprojekts ir daudz labāks nekā nekas, bet vienlaikus tas prezentē to, ka radošā persona tāds pats cilvēks vien ir un ka vienkārši šo radošo īpatnību dēļ viņš var pretendēt uz pabalstu kritiskos brīžos.

Maija Pavlova: Nevis īpatnību, bet darba specifikas. (Smejas.) Man šķiet būtiski, ka mēs atzīstam – mums ir specifiska nozare un tai ir savas vajadzības. Nav jau runa par to, ka šie instrumenti kaut kā īpaši izceltu radošos cilvēkus citu vidū. Tas ir instruments, ar ko garantēt tādas pašas vai vismaz līdzvērtīgas iespējas un tiesības kā tiem, kam ir cita darba specifika un lielākas iespējas tikt nodarbinātiem.

Ieva Struka: Saprotu, tu to jautā tādā kontekstā – tas utopiskais ideāls būtu tāds, ka mēs visi esam darba ņēmēji. Pat gleznotāji un dzejnieki? Visi vienlīdzīgi?

Ilmārs Šlāpins: Jā.

Ieva Struka: Es domāju, ka vienmēr būs cilvēki, kas nevēlēsies būt darba ņēmēji un atrasties saistītās attiecībās ar valsti. Tā ir izvēles brīvība.

Maija Pavlova: Darba ņēmējs jau nav tikai attiecībās ar valsti. Darba ņēmējs ir attiecībās ar darba devēju.

Ilmārs Šlāpins: Darba specifika mūsdienās ir tāda, ka arvien mazāk cilvēku strādā rūpnīcās pie konveijera, bet arvien vairāk strādā ar galvu. Aizvien vairāk ir tādu darbu, ko iespējams klasificēt kā radošus, un maksāt autoratlīdzību, nevis algu.

Maija Pavlova: Tāpēc jau mēs par to arī runājam. Mēs meklējam iespējas, kā mazināt autoratlīdzību saņēmēju sociālo neaizsargātību. Šobrīd autoratlīdzība ir samaksa par radošu darbu, bet nākotnē tai vajadzētu tikt pielīdzinātai tādai pašai izmaksai kā alga.

Ieva Struka: Ar pilnu sociālo nodokli, lai būtu tāds līmenis autoratlīdzībām.

Maija Pavlova: Tas, ka autoratlīdzība paredz radošai personai autortiesību procentus un tamlīdzīgi, jau ir specifika, bet ieņēmumu ziņā tai būtu jābūt pielīdzinātai darba algai. Vienkārši to nav iespējams veikt šībrīža finansiālajā situācijā nākamā gada 1. janvārī. Sākumā pieliek 5%, pēc tam vēl drusciņ, vēl drusciņ…

Kārlis Vērpe: Pēc principa – attiecības ar valsti ir tādas pašas, tikai mehānisms, kā tās izpildīt, ir cits. Kaut vai tajā pašā brīvdarbniecībā.

Henrieta Verhoustinska: Tās nav attiecības ar valsti.

Kārlis Vērpe: Nu, kaut vai tādā ziņā, ka tiek sasniegts vecuma pensijas līmenis un tu vari izdzīvot. Arī, kad tu saslimsti un tev ir iespējas saņemt medicīnisko aprūpi. Taisnība, ka ar laiku šī brīvdarbniecība varētu attiekties ne tikai uz kultūras darbiniekiem un ienākumi vākti, strādājot no mājām.

Ilmārs Šlāpins: Piemēram, programmētāji arī ir radošas personas.

Maija Pavlova: Tieši tā – tas ir jautājums arī par darbaspēka mobilitāti Eiropas Savienības ietvaros. Tās ir dažādas sistēmas dažādās valstīs, un par to arī ir ļoti daudz jautājumu. Tas viss mums vēl stāv priekšā.

Ilmārs Šlāpins: Cik apmēram radošu personu ir Latvijā?

Sandis Voldiņš: Aptuveni 3500 ir organizācijās, un apmēram 600 ārpus tām. Aktīvi strādājoši, nevis tādi, kam 60. gados iznācis viens dzejoļu krājums. Tātad kopskaitā ap 4000.

Ilmārs Šlāpins: Kā tiek uzskatīts – šis skaits palielinās?

Sandis Voldiņš: Nevarēšu pateikt, neesmu pētījis tendenci.

Ieva Struka: Paplašinās tās sfēras, ar kurām mēs saprotam radošu darbu.

Ilmārs Šlāpins: Kādi ir noslēdzošie secinājumi? Vai viss kārtībā?

Maija Pavlova: Viss ir procesā! Rīga nekad nebūs gatava. Mēs kā sabiedrība joprojām kūņojamies ārā no bērna vecuma, un tagad sākam ieiet pusaudža gados. Speram soļus pareizā virzienā. Jo vairāk mēs spēsim paskatīties paši uz sevi, sadoties rokās un kaut ko darīt savā labā, negaidot, ka to kāds paveiks mūsu vietā… Nav runa, ka tagad katram jāmetas par sevi, bet tieši otrādi – jāskatās uz to, kam iet vissliktāk, un to, kam vislabāk, un jāmēģina atrast vidusceļš. Nu ko es varu pateikt? Vienkārši jāstrādā!

Ieva Struka: Varbūt ir vērts vēlreiz aktualizēt jautājumu par mūža stipendiju apmēru, kas tomēr ir nenormāls. Tanī brīdī, kad tās piešķīra, apmērs bija adekvāts situācijai, bet īstenībā tā ir pilnīgi tā pati summa, tikai pārvērsta eiro.

Sandis Voldiņš: 150 eiro, jā.

Ieva Struka: Jā, un sākumā tie bija 100 lati. Toreiz tā tiešām bija palīdzība un goda parādīšana par izcilību. Tagad tai naudai, manuprāt, proporcionāli divkārt zudusi vērtība.

Maija Pavlova: Manuprāt, tas ir jautājums, ko tomēr ik pa laikam cilā.

Ieva Struka: Nē, apmēru praktiski necilā.

Ilmārs Šlāpins: Stipendiju skaits taču visu laiku pieaug.

Ieva Struka: Pirmkārt, nemaz tā nepieaug – vienkārši vienā brīdī viss tika izkustināts no nulles punkta. Manuprāt, tas ir ārkārtīgi svarīgs un konceptuāls jautājums, jo nevar uzskatīt – katrs pensijas vecumu sasniegušais kultūras cilvēks ir izcila personība, un tikai tādēļ, ka šī ekonomiskā situācija ir tik slikta, mums jāspēj nodrošināt pilnīgi visu pensijas vecuma mākslinieku situāciju.

Henrieta Verhoustinska: Bet ko viņiem iesākt?

Ieva Struka: Henrieta, tiešām, piedod par cinismu, bet varbūt kādā brīdī vajag pārkvalificēties. Tu nevari nodrošināt visus! Tas nav iespējams. Bet brīdī, kad absolūti izcilas personības dzīvo nabadzībā, kļūst smieklīgi, ka stipendijas summa nav augusi kopš 2000. gada. Parēķiniet, kādas algas bija 2000. gadā un kādas ir šobrīd!

Sandis Voldiņš: Tā ir VKKF izvēle, un ministrija tajā arī nejaucas. Vieglāk ir pieņemt lēmumus par personu skaita palielināšanu, jo tas nozīmē neatteikt, palīdzēt vairāk cilvēkiem.

Ieva Struka: Tieši tā.

Sandis Voldiņš: Man liekas, ka pie ierobežotiem budžetiem nepatīkamie lēmumi kādā brīdī ir jāpieņem un tad jāskatās ilgtermiņā. Man varbūt arī nešķiet līdz galam pārdomāts VKKF finansējuma modelis, bet ministrija arī nejauksies iekšā un neteiks, kā VKKF dalīt naudu.

Ieva Struka: Šoreiz es vienkārši izmantoju iespēju publiski aktualizēt problēmu, jo brīdī, kad atkal runā par jaunu skaita palielināšanu, nevienam neienāk prātā, ka summa, ko cilvēks saņem šobrīd, ir tieši tā pati, kas 2000. gadā.

Kārlis Vērpe: Droši vien tas arī saistīts ar kultūras darba izpratni Latvijā un tuvākās nākotnes iespējām, kas visdrīzāk ir pa vidu zināmam institucionālam atbalstam un tam, ka kultūras darbinieks arvien vairāk apzinās sevi kā ekonomiski un politiski aktīvu aģentu. Tas nozīmē arī to, ka arodbiedrības vai asociācijas ieņem kaut kādu lomu. Kā piemērā par aktieru atlaišanu – tas ir arī jomas profesionāļu uzdevums: satikties, diskutēt un varbūt kaut ko mainīt, piemērot sistēmu esošajai situācijai. Skaidrs, ka daļa atbildības ir arī autoru pusē. Tas tā, uz kritiski pozitīvas nots.

Sandis Voldiņš: Par autoru atbildību es teiktu – nosacīti. Man šķiet, ka viena problēma, kas Latvijas kultūras laukā ir diezgan izteikta, ir aģentu un menedžmenta organizāciju trūkums. Piemēram, vizuāļiem tas ir diezgan izteikts. Skaidrs, ka tiem, kurus pārstāv spēcīgas ārvalstu aģentūras, ar ieņēmumiem viss ir kārtībā. Mūzikā ir identiski – ja jūs parakstāt līgumu ar spēcīgu ārvalstu aģentu, viss ir kārtībā. Manuprāt, stabils vidējais menedžmenta slānis, kas spēj apkalpot, īsti nav izveidojies. Runājot par vizuālo mākslu, mums ir dažas galerijas, kas parāda, ka var 10–15 gadus pelnīt tikai ar to mākslinieku tirgošanu, ko viņi ekskluzīvi pārstāv, bet ir vesela runda nozaru, kur tā nav. Tad man vienmēr ir jautājums – ko dara cilvēki, kas pabeidz Kultūras koledžu? Un ko dara cilvēki, kas pabeidz Kultūras akadēmijas menedžmenta programmu? Kur viņi paliek?

Ieva Struka: Droši vien kādā privātā biznesā, kas nav saistīts ar kultūru.

Ilmārs Šlāpins: Nē, nāk taču iekšā.

Maija Pavlova: Jā, bet viņi nepaliek nozarē. Man arī ir jautājums par to, kur palikuši visi mani kursabiedri.

Ronalds Briedis: Jā, man tas jautājums par kultūras menedžmentu arī liekas jocīgs. Bet es vēlreiz pievērsīšu uzmanību neapliekamajam minimumam no honorāriem. Ļoti labi, ka literatūras nozarē tagad būs 25%, nevis 15%. Es uz to ļoti ceru, jo pretējā gadījumā man būs problēmas ar tiem 5%. Bet, ja tas vēl kaut kad aktualizēsies, tomēr gribētu pievērst uzmanību tam, ka varbūt nav gluži godīga šī 25% un 50% atšķirība.

Sandis Voldiņš: Vai godīgāk bija 15% pret 40%?

Ronalds Briedis: Nē, tas arī bija negodīgi. Tur pat nebija 40%, bet ļoti daudzi dažādi cipari – es visu laiku skatījos un brīnījos. Varbūt tomēr vajadzētu padomāt par to, lai būtu līdzīgi noteikumi, jo nav tā, ka tiem, kas raksta literatūru, nav papildu izdevumu.

Maija Pavlova: Nevar būt – viņi taču visi sēž mājās, ierakušies grāmatās! (Smejas.)

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0