"Grāmata paredzēta aktīvai lasīšanai, nevis turēšanai plauktā" – šāds teikums publicēts līmēto grāmatu izdevumu pirmajās lapās, atgādinot, ka grāmatas ir jālasa, ne tikai jākrāj. Atkal ir pienākusi vasara. Garie vakari un gaismas daudzums šajā gadalaikā ir pamudinoši apstākļi, lai lasītu vairāk. Vai varētu būt, ka vasara ir īpašs, citāds, atšķirīgs laiks literatūras izvēlē, jo spilgtā gaisma, viļņu skaņa pludmalē, siltais vējš un laiskā poza liek izvēlēties literatūru, kas, iespējams, neprasa tik daudz uzmanības un sagādā baudu no vārdu virknējumiem vien? Ir grāmatas, kuru pārlasīšana uzjunda piemirstas sajūtas. Tomēr varbūt jāmeklē vēl nepieredzētas emocijas, ko sniedz lasīšana. Uz jautājumu par to, kas ir šīs labsajūtu rosinošās grāmatas, mums atbildējuši vairāki cilvēki. Varbūt kādam tas būs iemesls iedvesmai izlasīt vēl kādu grāmatu.
Liene Linde, kinorežisore: Vispār jau vasarā pieklājas un pat pienākas vārtīties mauriņā, pamīšus dzerot mimozas, spricus, saldējuma kokteiļus un pārmaiņas pēc nebēdājot nenieka. Tādēļ brīdi svārstījos, pirms izraudzījos savu vasaras grāmatas ieteikumu – Andrusa Kivirehka romānu "Vīrs, kas zināja čūskuvārdus" –, jo tas ir skumjš, vietām pat nežēlīgs darbs, kas ielaiž nagus lasītājā un tad lūko to saplosīt. Tomēr tas piestāv vasarai, jo ir veldzējošs un sulīgs, dziļi un pārsteidzoši oriģināls, bagāts iztēlē un valodā. Tas uztverams vairākos līmeņos – ja lasītājs vēlas, tas var uz sižetu raudzīties kā uz alegoriju par valodas un sakņu zaudēšanu, bet var arī vienkārši sadraudzēties ar šīs neparastās fantāzijas varoņiem, kā to izdarīju es, un tagad vienmēr, raugoties uz Igaunijas pusi, ilgojos reiz ieraudzīt virs tās paceļamies Ziemeļu Rupuci.
Igors Gubenko, filozofs: Atminos Rolāna Barta novērojumu par pārlasīšanu – mūsu laiku patērētājsabiedrībā šo marginālo praksi piekopj tikai bērni, cilvēki gados un izglītotāji. Būdams piederīgs trešajai grupai, es parasti izbaudu vasaru tieši kā laiku, kad man nav pastāvīgi jāatgriežas pie jau iepriekš lasītiem tekstiem. Un, runājot plašāk, nav jāpakārto sava lasīšana citu gaidām un interesēm. Radušos izvēles brīvību es īstenoju, vadoties pēc dažādības principa – gan pēc apjoma (gari un īsi teksti), gan žanra (romāni, lugas, esejas), gan valodas (cik nu es pārvaldu), gan tapšanas laika (tiklab klasiskie, kā nupat izdotie darbi), gan formāta (elektroniskie un drukātie izdevumi). Kas tad ir tie autori, ko taisos lasīt šovasar? Dace Dzenovska, Barbara Džonsone, Haralds Matulis, Virdžīnija Despente, Sāra Kofmane, Andrejs Ļevkins, Lisa Irigaraja, Džordžo Agambens, Alēns Badjū, Eds Atkins, Ibērs Damišs... Izlase katram būs cita, un tā spēj pateikt par cilvēku salīdzinoši maz. Manas receptes trīs sastāvdaļas tātad ir brīvība, dažādība un pārsteigums. Proporcija katram jānosaka pēc garšas. Un trīs nosaukumi bez komentāriem (jo kā gan var komentēt neizlasīto): Daces Dzenovskas "School of Europeanness", Virdžīnijas Despentes "King Kong Théorie" un Haralda Matuļa "Vidusšķiras problēma".
Ēriks Ešenvalds, komponists: Ineses Zanderes "Kuģa žurnāls" un Ingas Ābeles "Duna".
Dace Rukšāne-Ščipčinska, rakstniece: Kārļa Vērdiņa tulkotā Emīlijas Dikinsones dzejas bilingvālā izlase "Āboliņš un bite" – tā ir mana visu gadalaiku grāmata, jo Dikinsones dzeja gan oriģinālā, gan tagad arī tulkojumā ir mani fascinējusi jau daudzus gadus. Lasot abus variantus paralēli, varu tikai apbrīnot, cik labi tulkotājam izdevies atainot noskaņas, ritmus, jēgu un īpašo burvību, kas piemīt Dikinsones dzejai. Lasot labu dzeju, es raudu. Kristofa Onobidio romāns "Ienirt" Vinetas Bergas tulkojumā vēsta ne tikai par skaudru mīlestību un nepiepildāmām alkām, bet apcer arī mākslu un Eiropu mūsdienu sociālekonomiskajā realitātē – visas šīs lietas ir līdzsvarā, un grāmata atstāj ilgu pēcgaršu un pavisam īpašu attieksmi pret haizivīm, par kurām nākas domāt ikreiz, kad kaut kur ekrānos vai tekstos parādās jebkas par haizivīm. Īpašām noskaņām un trakam pārdzīvojumam ir vērts izlasīt islandiešu rakstnieka Sjouna īso romānu "Skugabaldrs. Ēnu lapsa". Tā ir grāmata ne tikai ar īpašu stāstu par Islandi 19. gadsimtā, bet arī mistisks piedzīvojums sniegos, kas apbur sirdi un liek iesmelgties dvēselei, – īpašs notikums karstās vasaras dienās, kas ļauj atveldzēties un apbrīnot poētiku.
Artis Svece, filozofs: Par vasaras sākumu liecina daudzas pazīmes, arī ikgadējā ilūzija, ka drīz būs daudz laika lasīt. Manā vasaras brīvo brīžu komplektā parasti ietilpst kāda P. G. Vudhausa grāmatiņa – to ir daudz, sižeti ļoti līdzīgi, bet neatkārtojams angļu humors, kas lielā mērā tiek veidots ar valodas palīdzību. Var sākt ar "Līksmo rītu" ("Joy in the Morning"). Šogad esmu iecerējis pabeigt lasīt Ričarda Neistada "Prezidenta varu" ("Presidental Power and the Modern Presidents"), lai gan grāmata pirmajā redakcijā tika izdota senajā 1960. gadā, mūsdienās to piemin kā aktuālu darbu, kas skaidro, kāpēc prezidents Tramps nav sapratis, kā darbojas prezidenta vara. Būtībā grāmata stāsta ne tikai par prezidenta institūciju, bet arī varu un ietekmi vispār. Dažādības pēc gribu pieminēt arī populārzinātnisku grāmatu – autoru kolektīva sarakstīto darbu "50 populārās psiholoģijas lielie mīti" ("Scott Lilienfeld et al. 50 Great Myths of Popular Psychology"), grāmata "mītu grāvēju" žanrā, bet ar daudzām atsaucēm uz interesantiem vai apšaubāmiem pētījumiem.
Helēna Demakova, mākslas zinātniece: 2018. gada vasara būs pārāk darbīga, lai varētu runāt par lasīšanu ierastajā nozīmē. Lasīšu nesalīdzināmi vairāk nekā citas vasaras, taču tā savā ziņā būs "obligātā" literatūra. Man jāveido divi pilnīgi jauni kursi akadēmijas maģistriem, mēs atveram jaunu programmu mākslas zinātnes studiju ietvaros. Būs jālasa par vēsturiskajām, izcilajām 20. un 21. gadsimta izstādēm, jāveido prezentācijas. Lielākā daļa savulaik ir izlasīta, taču sen, un, gatavojot lekcijas, ir no jauna jāpārlasa. Mājās man ir apmēram 2/3 no nepieciešamajiem katalogiem un grāmatām, kas ir ļoti daudz, bet tomēr būs jāņem talkā Starpbibliotēku abonements. Otrs kurss ir tikpat laikietilpīgs. Protams, ka darīšu to ar prieku, tomēr romāniem laika īsti nepaliks. Mācību gada laikā tik lielu apjomu ar jauniem kursiem izveidot nevar. Otra "obligātā" lasāmviela ir spāniski. Jūnijā beigšu B1 līmeni, bet tas vēl ir ļoti, ļoti tālu no vēlamajām zināšanām šajā valodā. Tā kā plānoju atkal doties ceļojumā uz Spāniju, tad šoreiz kārtīgi iedziļināšos tās vēsturē. Jāizlasa divas grāmatas – vienas latviskais nosaukums būtu "Spānijas vēstures nozīmīgākie notikumi" (Poyato), bet otras – "Spānijas vēsture bez garlaicīgiem gabaliem" (Blázquez). Protams, ka ar vārdnīcu, ļoti lēnām. Laikam vienīgais romāns, ko izlasīšu, būs atkal, lēnām "boksterējot", kāds vēl nelasīts argentīniešu rakstnieka Sezara Airas darbs. Spāniski tas aizņems vairākas nedēļas. Droši vien tas būs "Mazais budistu mūks" ("El pequeño monje budista"), par kuru tikko dzirdēju lieliskas atsauksmes. Bet man patīk viss, ko raksta Aira. Īsi, ļoti krāsaini, emocionāli un ļoti gudri, informatīvi romāni. Vēlos ieskatīties Noras Ikstenas "Mātes piena" tulkojumos dažādās valodās. Arābu un gruzīnu gan šai dzīvē nesanāks iemācīties. Man paveicies, jo Nora man vienmēr dāvina šos tulkojumus, laikam nojaušot, ka man patīk salīdzināt valodas. Vēl ir tāda "nelaime": lai apgūtu valodu puslīdz tekošas runāšanas un saprašanas līmenī, nedzīvojot valodas vidē, tomēr jāskatās filmas. Ja to var nosaukt par lasīšanu, tad, nesaprotot tekstu, ikreiz lasīšu subtitrus seriālam "Olmos y Robles", kuram ir ārkārtīgi daudz sēriju un kuru ieteica skolotājs Fernando (to var bez maksas skatīties spāņu sabiedriskās televīzijas portālā). Nekas pārāk intelektuāls, taču par Spāniju, tās (ne)tikumiem un (ne)darbiem var uzzināt ārkārtīgi daudz, nerunājot par sarunvalodu. Atcerējos – lai uzrakstītu rakstu Rīgas spāņu kultūras centra "Seneca" žurnālam, man jāizlasa divi katalogi par Joakimu Soroju, spāņu gadsimta sākuma gleznotāju. Ar redzētajām izstādēm nepietiek. Vēl es regulāri lasu četrus dārzkopības žurnālus mēnesī – trīs latviešu, vienu krievu valodā. No vāka līdz vākam. Tā jau desmit gadus, bet, liekas, arī šajā jomā man vēl ir pietiekami daudz jāmācās. Šķiet, ka talantīgākais rakstītājs dārzkopju vidū ir Svilāns, Nacionālā botāniskā dārza direktors. Viņa apjomīgā brošūra par košumkrūmiem ir viena no asprātīgākajām lasāmvielām latviešu valodā. Un arī viņa faktiem var uzticēties – var ņemties, cik grib, bet budleja tomēr agri vai vēlu pie mums nosalst!
0