Proza
07.04.2017

Sastingums

 
Komentē
0

"Es gribu nomirt,"

viņš saka klusā balsī, stāvot pie plīts, pie mūsu dārgās pannas, kura lēti nopirkta izpārdošanā, tikko nomazgājis olas siltā ūdenī, lai būtu drošs, ka nesaslims ar salmonelozi.

Man plaukstā ir aifons. Tikpat labi es varētu turēt raķetes palaišanas pulti, siera šķēli vai kādu citu priekšmetu bez noteiktas identitātes. Piešķiebusi galvu, stīvi blenžu nodzisušajā ekrānā. Uz palodzes skan radio, diktors ziņās stāsta, ka lietus nav gaidāms, novēl visiem jauku dienu.

Paceļu acis. Sarkani mirgo plīts paneļa indikators, un man šķiet, ka šai krāsai ir sirēnas skaņa.

It kā vajadzētu kaut ko teikt. "Jāizrok bedre jaunajai rozei dārzā pie baltās režģu sienas," es saku. Šī vārdu kombinācija, kas seko domai, mani pārsteidz. Arī balss skan svešādi. Tādā intonācijā varētu pavēstīt, ka lietus nav gaidāms, novēlēt jauku dienu. Kas vispār jāsaka cilvēkam, kurš paziņo, ka grib nomirt? Cilvēkam, kurš nevārgst slimības gultā, bezcerībā nezvārojas uz tilta malas virs bezdibeņa, bet treniņtērpā rosās pie plīts un gatavojas cept savu īpašo vēršaci.

Varbūt es pārklausījos vai arī šī frāze nebija domāta manām ausīm. Varbūt tas bija tikai balsī izteikts sakāpinātu emociju rezumējums. Bet ko tagad, kad es dzirdēju? Ko tad, ja tāds bija nolūks?

Ieraugu, ka pie ledusskapja pielipinātais magnēts ar diviem brīvības noreibušiem hipijiem nobraucis zem roktura. Vajadzētu uzbīdīt atpakaļ. Jau labu laiku pūlos atcerēties, no kura ceļojuma to atvedām, virsma no ikdienas pieskārieniem nodilusi, malas no triecieniem pret grīdas flīzēm apdrupušas. It kā varētu izmest miskastē. Vienreiz jau mēģināju – noņēmu, noliku blakus uz plaukta, viņš pielika atpakaļ.

Mēs pat nestrīdējāmies. Tikai apmainījāmies ar viedokļiem par to, ko šodien pasākt. Mūsu domas kardināli atšķīrās, bet tas jau nav nekas jauns. Jau kādu laiku brīvdienās tas nav nekas jauns. Pārsist čaumalu uz pannas malas, cept olas, žonglējot ar kompromisiem, vienoties par pastaigām vai izbraukumiem kopā ar bērniem; vai doties uz pikniku, apciemot draugus vai radus. Vairākkārt "māt ar mietu", lai pārliecinātu otru kaut ko salabot, aizstaigāt uz veikalu iepirkties, redzēt to labo filmu, izrādi, ēst, dzert. Vakarpusē skaļi brīnīties par to, cik bezjēdzīgi pavadīta diena, ka nekas prātīgs nav izdarīts, mazliet nožēlot, ka tas ir pateikts skaļi. Pēc tam vairs ne.

Vēl es aizrādīju par sāli, kā viņš to kaisa – pāri visai plītij, plašiem vēzieniem, it kā sētu zāli, graudiņi trāpa kafijas krējumā, pasprūk zem plīts malas, nobirst uz grīdas, bet kas tīrīs?

Uzreiz tā kņudoņa vēderā, tas signāls pirms dūriena: "atkal tu sāc", "kāpēc nevaram runāt kā cilvēki", "kāpēc tu vienmēr...". It kā vienkārši vārdi. Bez nozīmes. Bet elpa aizsitas.

Aiz loga ārpusē vilciens dobji aizdun, kaut kur kliedz kaijas, žagata pie stūra cērt striķī iekārtā speķī, suns zālājā kašņā kurmi. Par laimi, nezvana mana māte un nejautā, kā mums klājas, vai brokastis jau paēdām, ko dienā darīsim. Lūdzu, lai tikai nezvana telefons. Varētu izslēgt skaņu, bet pirksti nekustīgi.

Uz galda man priekšā izmētātas bērnu skolas burtnīcas, laptops, dēla aizmirstā cepure, nedēļas avīzes, brokastu maizes drupačas, vāze ar plaukstošiem ķirša zariem. No avīzes apakšas rēgojas meitas maks ar diviem izšūtiem suņiem, vienam izkārta mēle, otram priecīgi pacelta aste. Skatiens aizķeras avīžu virsrakstos, bet jēdzieni un teikumi slīd garām kā subtitri televīzijā. Stiklenes oranžā iepakojumā sabērtas kristāla saldumu traukā, draudzene uzdāvināja pirms gada vai vairāk, viņai svētdienās patīk atbraukt pie mums uz vēlajām brokastīm. "Pie jums vienmēr ir silti," viņa saka, "un trauks tik smuki izskatās uz šokolādes toņa galdauta." Atceros, veikalā ilgi to auduma gabalu vēroju, iztēlojos, cik mākslinieciski izskatīsies – samtainas tulpju ziedlapas, ceriņu krustnagliņas, liliju sinepju putekšņi, sabiruši uz mūsu kafijas tasēm, atkarībā no gadalaika.

Radio atskaņo diskusiju par bēgļiem, kariem, badu, atgādina par pasaules galu. Turpinājumā ziņas no Vatikāna. Pāvests grib no zelta pils pie dzīviem bēgļiem, izlozēt dažas ģimenes, dāvāt pajumti, iespēju, pestīšanu, rādīt piemēru pasaulei.

Bēgļi grib dzīvot, bet manējais pie pannas grib mirt.

Pulkstenis skaļi tikšķ, romiešu aizkari plīvo, dēla zīmējums pie sienas, kuru viņš darināja vēl pavisam maziņš, tur plakani cilvēciņi, tētis ir zils, mamma – zaļa, māsa vēl balts eņģelis debesīs, pats – varenākā figūra pa vidu – lillā. Viņš vēlu sāka runāt.

Iedomājos mūsu gultu – lielāko mēbeli mājā. Mēs, bērnības kaktu šaurības apzīmogoti, tādu gribējām, lai ir telpa, kur mīlēties, bet tagad guļam katrs savā malā, lai nesaskartos, nekrustotos, katrs savā stūrī, nedzirdot viens otra elpu. Vienreiz naktī pārbaudīju. Pamodos, izstiepu tumsā roku kā antenu, tā kā ekstrasensi to dara, lai pēc siltuma vai aukstuma noteiktu – dzīvs vai miris. Vajadzēja saliekties uz priekšu, lai aizsniegtu viņa segu, gribējās noskaidrot, kas notiks, kad pieskaršos. Viņš sakustējās un pasniedzās pēc modinātāja. Dzīvs. It kā starp mums plūstu upe, kurā skalojas divas pretējas straumes un bēgumi tajā iespējami tikai pilnmēnesī.

Viņam joprojām telefonā mana vārda vietā rakstīts Dārgums. Kā pirms cik tur nenormāli daudzajiem gadiem, kad vēl lasījām viens otram mirušo klasiķu dzejoļus un smīkņājām par mietpilsoņiem, kas atceras savu kāzu datumus.

Interesanti, kā viņš aizies. Vai sametīs mantas pirmajā polietilēna maisā, pateiks bērniem, ka aizbrauks uz laukiem palīgā vecākiem un padzīvos tur, kamēr padarīs visus nepadarāmos darbus, vai arī tā teatrāli – ilgi krāmēs somu, uz brīdi apstāsies pie ārdurvīm, panāksies pāris soļus atpakaļ, pārlaidīs neredzošu skatienu telpai, veiks dažas mehāniskas kustības, varbūt atvērs skapi, atvilktni, vērīgi ieskatīsies malkas grozā, ar skatienu ieurbsies koridora sienā, it kā apmetuma kvalitāte būtu pēdējais, ko viņš gribētu saglabāt atmiņā. Vai arī neteiks neko, vismaz skaļi, jo mēs taču zinām, ka bērni saprot, kad viņiem melo. Vai arī aizies strauji, paķēris zobu birsti un roku dvieli vai kaut ko pilnīgi nejēdzīgu, dakšiņu un slēpes, piemēram. Iespējams, atstās īsu vēstuli, kurā būs rakstīts – pēc pārējām mantām atnākšu citreiz. Vai aizlavīsies naktī, klusiņām, atstājot atslēgas uz naktsskapīša. Tas būtu visbezgaumīgākais variants. Es, protams, gulēšu nekustīgi savā stūrī, palagu ierakumos, un elpošu dziļi, bet, kad noklaudzēs ārdurvis, piedzeršos un smēķēšu gultā.

Pēc nedēļas vai divām mēs pieklājīgi sazvanīsimies, lai vienotos, kas izņems bērnus no skolas, es prasīšu naudu mācībām, zobārstam, pulciņiem, mēs inteliģenti uzvedīsimies bērnudārza eglītēs, sporta spēlēs, silti smiesimies un draudzīgi runāsimies, brīnīsimies, cik mums tas viegli padodas. Rezignētā sirsnībā sasmaidīsimies, kad sastapsim otru ar jauno pasiju; asprātīgi jokosim, sākumā uzmanīgi izvēloties vārdus; tad kāds ierosinās padzert kafiju, bet pēc vīna glāzes būs skaidrs, ka, iespējams, kļūsim par draugiem, viņš noteikti neiebildīs. Reizēm es meklēšu savu atspulgu viņas sejā un vērošu lūpu kustības, viņa vārdu izrunājot.

"Dārgum, to puķi iestādīju, iestrādāju zemē zirgu mēslus; vai to vajag apgriezt vai arī tu tālāk pati?" viņš, nostājies man aiz muguras, jautā.

Manā plaukstā drudžaini ievibrējas aifons. Feisbukā tumsnējs Aslams Faruks ar kailu torsu atsūtījis draudzības uzaicinājumu.

"Iešu ieskrūvēt lampiņu pie mājas, vecā izdegusi," viņš, nesagaidījis atbildi, enerģiski tver skrūvgriezi. Mēs tā darām: kurš pirmais atnāk mājās, ieslēdz gaismu, lai otrs nepaklūp vai arī lai labāk redzētu slēdzeni, kur iespraust atslēgu. Viens no diviem.

"Iešu pieturēt trepes," es saku.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

PĒC TĒMAS SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0