Komentārs
13.05.2018

Sarunas par vēsturi. Vēl viena versija

Komentē
0

Pagājušajā nedēļā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā noritēja konference "Varas Latvijā. No senlaikiem līdz valstij". Šis teksts saprotamu iemeslu (tēmu dažādība) dēļ ir dzirdētā rosinātas piezīmes, kas nepretendē uz apkopojošu vērtējumu.

Pirmā. Tas, kas man subjektīvi pietrūka, ir saistīts nevis ar konkrētajiem runātājiem, bet gan pašsaprotamiem ierobežojumiem laikā, kā arī zināmu konceptuālu neskaidrību par to, kas tiek saprasts ar jēdzienu "vara". Proti, manā skatījumā vara ir ne tikai politiska vai ekonomiska, tā ir ne tikai valstiskums. Vara, piemēram, ir arī atsevišķu indivīdu vai struktūru iespēja ietekmēt citu piekļuvi zināšanām, šo zināšanu saturu, citu cilvēku priekšstatu par pasauli un vērtībām. No šī viedokļa sadaļā, ko nosacīti varētu apzīmēt kā 18. gadsimta un 19. gadsimta beigas, būtu bijis interesanti dzirdēt ekspertu viedokli par – vienkāršošu – motīviem, kas vadīja vācbaltiešu aprindu pārstāvjus iepazīstināt latviešu publiku ar tieši tādiem tulkojumiem latviešu valodā, pievērsties tieši tādām oriģinālo tēmām, definēt latviešu "daļai" nepieciešamo zināšanu apjomu tieši tādu. (Protams, te uzreiz jautājums ir par alternatīvām šim diskursam.) Citiem vārdiem sakot, derētu konferences turpinājums ar Gvido Straubes, Māras Grudules, Paula Daijas u.c. dalību. Tāpat sadaļā par nosacīto viduslaiku periodu būtu bijis noderīgi vairāk pakavēties pie reliģijas un baznīcas kā varas, kas ļoti būtiski ietekmēja šajā teritorijā dzīvojošos – ar vārdu, tekstiem, rituāliem, mākslu utt. Te īsti vietā būtu Andris Levāns, Elita Grosmane, Gustavs Strenga u.c.

Visticamāk, "simtgades" resursu ietvaros turpinājuma nebūs, līdz ar to varu vien ieteikt meklēt internetā šo zinātnieku lekcijas un, protams, lasīt.

Katrā ziņā, manuprāt, būtu auglīgi attīstīt domu, ka vēstures, varas jēdzieni saistās ne tikai ar politiskajiem vai ekonomiskajiem tēmu lokiem, un te viens no perspektīviem virzieniem ir tas, ko nu jau nedaudz izplūdušā formulējumā sauc par mikrovēsturi. Vienalga, vai runa būtu par Rīgas industriālo nomaļu vēsturi, tiesas procesu, dzimtu vēsturi vai kaut ko tik šķietami eksotisku kā pēcnāves masku veidošanas tradīcija Latvijā.

Otrā. Pētnieku un publikas ("sabiedrības") attiecības. Visvienkāršāk komentēt tādus "brīnumus" kā moderatores Sarmītes Ēlertes aicinājumu uz skatuves sēdošajiem vēsturniekiem "vienā teikumā" paskaidrot, kādēļ 13. gadsimtā pašreizējās Lietuvas teritorijā izveidojās "sava" valsts, savukārt Latvijas ne. Tā vienkārši ir necieņa pret vēsturnieku profesionālo ētiku. Zinātnes – vienalga, vēstures vai bioloģijas – uzdevums nav "dažos teikumos" iztirzāt tēmu, jo mūsu dinamiskajā laikmetā klausītājam vai lasītājam neesot taču laika un viņš vēlas skaidras atbildes. Iespējams, šī vulgarizācija ir saistīta ar labi zināmo tēzi: ja zinātnieks nespējot savu ideju vai darbu izskaidrot tā, ka to saprot – seko varianti –, tas esot slikti. Šī tēze ir vienkārši stulba.

Sarežģītākas ir situācijas, kad "cilvēks zālē" apjautājas, kas tur nosodāms, ja viņš par citām valstīm zina vairāk nekā par Latgali. Klātesošo vairākums un Inese Runce, kurai jautājums bija adresēts, svārstījās starp neizpratni un nosodījumu, tomēr gados jaunais cilvēks, iespējams, pats to neapzinoties, bija uzdevis piņķerīgu jautājumu, jo acīmredzot viņa izpratnē 21. gadsimta latvietim nav būtiskas zināšanas par Latgali (vai tikpat labi Kurzemes hercogisti, Jāni Jaunsudrabiņu vai to, kas ir Latvijas lielākais ezers). Un tas nu ir ļoti interesants jautājums par dažādām piederības sajūtas interpretācijām, spēju argumentēt par labu kādai no tām, attiecīgi reakcija "līdz kam esam nodzīvojušies!" var būt saprotama, bet ne visai auglīga. Dažkārt šādi jautājumi ir noderīgi kā impulss pārdomām. Nav nemaz tik vienkārši atbildēt uz, piemēram, jautājumu: "A kāda man starpība – Zeme riņķo ap Sauli vai otrādi?"

Trešā. Spriežot pēc patiešām saturīgās Ivara Ījaba un Ginta Apala diskusijas par politisko ideju vēsturi pašreizējās Latvijas teritorijā laika posmā no 19. gadsimta vidus līdz valsts nodibināšanai, mūsu ideju vēstures pētnieki ir sasnieguši jaunu brieduma pakāpi. Tas, iespējams, ir mans subjektīvais iespaids, bet ilgāku laika posmu šī sociālo zinātņu daļa Latvijā koncentrējās uz steidzīgu jaunu tēmu un avotu (okupācijas perioda pārrāvums) apgūšanu, viedokļu atšķirības atliekot uz vēlāku laiku. Nu, šķiet, ir beidzot pienācis laiks, kad eksperti var nevis apmierināt konjunktūru t.s. balto plankumu aizpildīšanā, bet gan korekti strīdēties par jaunlatviešiem, Jauno strāvu, t.s. konservatīvo latviešu aprindām līdz valsts izveidei (Frīdrihs Veinbergs u.c.), par 1905.–1906. gada notikumiem un politiski kreiso ideju lomu. Citiem vārdiem sakot, ar "svaigu aci" varam pievērsties tēmām, kas iepriekš likušās vai nu izsmeltas (ko tur jaunu pateiksi?), vai okupācijas gados ideoloģiski kompromitētas (jau minētā "1905. gada revolūcija").

Ceturtā. Cita lieta, ka šī jaunu kvalitāti ieguvusī diskusija vienalga notiek, nosacīti sakot, latviešu vidē, kas savukārt rada jautājumu, vai un kāds ir iespējams dialogs ar citu etnisko grupu kolektīvajām atmiņām, šo atmiņu pētniekiem un pārstāvjiem mūsdienās. Šķiet, te ir vairākas problēmas. Grāmatu veikalos (un ne tikai) mēs redzam interpretācijas, kas, pieklājīgi sakot, balansē uz falsifikācijas robežas, un ar šādu metodi diskusija diez vai ir iespējama. Otra problēma: ja latviešu nācijas vēsture vismaz akadēmiskajā līmenī cenšas distancēties no politizācijas, tad ar mazākumtautībām situācija ir sarežģītāka, turklāt ne tikai pašu mazākumtautību vainas dēļ. Šis, iespējams, skanēs netaisnīgi, bet man ir radies iespaids: vecticībnieki Rīgā vai poļu muižniecība Latgalē (u.c.) latviešu publiku interesē kā zināma eksotika, savukārt primārais ir jautājums par šīs "eksotikas" attieksmi pret latviešiem, pret Latviju kā latviešu valsti. Respektīvi, ir zināmi vienas puses izvirzīti priekšnosacījumi, nosacījumi tālākai diskusijai, kas, manuprāt, ir cilvēciski saprotami, bet ne sevišķi auglīgi no dialoga viedokļa. Daļēji tas parādījās arī aprakstītajā konferencē, kuras laikā kāds kungs zālē vēlējās aprādīt poļu zemes īpašnieku (savulaik) pārliecīgo ietekmi Latgalē, atsaucoties uz paša dzimtā stāstīto. Šāds un līdzīgi stāstījumi ir vērtīgas liecības no kolektīvās atmiņas viedokļa, tomēr tajā ir jau iekodēta skaidra attieksme. Kas veidos distancētāku pozīciju, nezinu.

Piektā. Cik zinu, vēsturniekiem krīt uz nerviem vingrinājumi t.s. alternatīvajā vēsturē: lielā mērā "pateicoties" daudziem metodoloģiski nekorektiem mēģinājumiem. Tomēr man liekas, ka šis it kā bērnišķīgais "kā būtu, ja būtu" (piemēru te lērums – sākot no dažādām situācijām 1918.–1919. gadā, beidzot ar dažādām epizodēm pat okupācijas periodā, pirms neatkarības atgūšanas) paver arī iespējas uz procesiem paraudzīties citādi, tādēļ varbūt šim rīkam var atrasties kāda vieta mūsu sarunās par vēsturi.

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0