Blogs
10.09.2017

Sārtums vertikālē

Komentē
1

Labam politiķim nevajadzētu sarkt ārēji – tas liecinātu par neprofesionālismu. Taču viņam reizēm vajadzētu spēt nosarkt iekšēji – tā neuzkrītoši, bet skaudri. Tas daudziem būtu vietā tieši šodien, kad sabiedrības uzmanības centrā ir jau gana fetišizētās "Rīdzenes sarunas". Tur, atgādināšu, hipotētiskais Ainārs Šlesers saka sekojošus vārdus: "Izmetīsim ārā, saliksim normālus, progresīvus cilvēkus, un viss – lai nebūtu tā, ka katru dienu tu ieslēdz radio un atkal tevi gāna! Atkal tur ņemas! Ir vienkārši jāpārņem un jāuztaisa normāla vertikāle."

Viņam piebalso hipotētiskais Vilis Krištopans, teikdams: "Tā kā Krievijā, teiksim." Vai tam seko kāda reakcija, mēs neuzzinām, jo sarunu redaktori tālāko sarunu nav uzskatījuši par nepieciešamu publiskot. Tomēr akcents šeit ir uz vārdu "vertikāle", kas ir tieša atsauce uz Putina Krievijai svarīgo ideologēmu "varas vertikāle".

Šodien, kad 2010./2011. gada stāsts tiek no jauna sildīts, minētais izteikums tiek vispārēji nosodīts – sak’, oligarhi ir gribējuši putinizēt Latviju. Un tomēr dažiem politiskā darba strādniekiem varētu kļūt mazliet neērti. Lieta tā, ka pēc tādas vai citas "vertikāles" ilgojas gandrīz visi, kam ir kāda darīšana ar lēmumu pieņemšanu Latvijas politikā. Un kāds tur brīnums? Situācijā, kad katra vissīkākā reforma ir jāizspiež ar milzīgām mokām, kad parlamenta koalīcija ir "purvs", kurā nekad neko nevar saprast, kad acīmredzami nacionāli vajadzīgas lietas tiek "noraktas" kāda koalīcijas partnera sīko "sveču fabriciņu" dēļ, kad lēmumu pieņemšanu aizstāj nemitīga pļāpāšana, kad kopīgu prioritāšu un konsolidētas rīcības vietā ir nemitīgi "ultimāti" – nu, kurš tur neilgosies pēc kaut kādas vertikāles? Tieši tādēļ eksaltētā sodīšanās par Šleseru un oligarhiem varētu dažiem politiķiem likt nosarkt – vismaz iekšēji.

Protams, svarīgi, kāda vertikāle. Krievijā "varas vertikāle" ir drīzāk ideoloģiska konstrukcija nekā realitāte. Turklāt vismaz 2000. gadu sākumā, kad Putins par to sāka runāt savos Vēstījumos Federālajai Sapulcei, viņš ar to nebūt nedomāja vienpersonisku varu, bet gan vienkārši centralizētu un konsolidētu valsts varu, kura tīri teorētiski varētu būt arī demokrātiska. Būtu dīvaini apgalvot, ka, teiksim, Vācijā vai Zviedrijā nepastāv varas vertikāle ciktāl tas apzīmē efektīvi funkcionējošu valsts aparātu, kurš spēj vajadzīgas politikas iniciatīvas ieviest dzīvē. Tas, ka mums pati ideja par efektīvi organizētu varu saistās neizbēgami saistās ar autoritāru despotiju, ir konkrētās pieredzes nosacīta problēma. Pie mums šodien tikai retais tic, ka demokrātiska pārvalde Latvijas izpildījumā spēj efektīvi risināt sabiedrības problēmas. Ja gribi efektīvu pārvaldi, meklē stingro roku – šāda pārliecība nav kādas īpašas "autoritāras mentalitātes" izpausme, bet gan empīriska novērojuma rezultāts. Paraugieties vien uz šo nebeidzamo meksikāņu seriālu, par kuru kā par valsts politiku mums stāsta meinstrīma mediji, – un tad pavaicājiet sev, vai neitrāls vērotājs te spēj noticēt, ka šādā veidā izpaužas rūpes par vēlētāju interesēm. Pat tad, kad tiešām tiek pasperts kāds skaidrs solis pretim sabiedrības vajadzībām – piemēram, ar progresīvo nodokļu sistēmu vai būtisku finansējuma palielinājumu veselības aprūpei –, arī tad sabiedrības viedoklis par politiku diez ko nemainās. Un sava atbildība par to ir jānes ne tikai politiķiem, bet arī tai izpratnei par "kritisko žurnālistiku", kura Latvijā ir jau izsenis iedibināta. Tai bieži ir ērtāk pasludināt kādu par amorālu nelieti, nevis skaidri izgaismot situācijas sarežģītību. Es jau pirms ilgāka laika tiku uzsvēris, ka populisti Latvijā nebūt nav meklējami tikai – un varbūt pat ne pirmām kārtām – politiķu vidū.

Te jau ir tā problēma. Idejai, ka efektīva pārvalde var būt arī demokrātiska, ar roku ir atmetusi ne tikai ievērojama daļa sabiedrības. Tai, kā liekas, īpaši netic arī politiskā elite. Vienīgā partija (NB: es šeit nerunāju par flešmobiem), kura iekšēji bija daudz maz demokrātiski organizēta, ir sevi demokrātiski novedusi līdz totāla sabrukuma slieksnim. Partiju ainavā dzīvotspējīgi ir tikai veidojumi ar stingru "varas vertikāli" un ļoti ierobežotu viedokļu dažādību. Tas tad arī padara mazliet dīvainu šo sajūsmu par kārtējiem "jaunajiem" un "tīrajiem", kuri, nomazgājuši Daugavas ūdeņos savu raibo pagātnes reputāciju, tagad beidzot ievedīs tautu saulītē. Ka tik ne tā.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1