Ko darīt situācijā, kad tev būtiskā valsts, sabiedrības dzīvi ietekmējošā jautājumā potenciāls sabiedrotais izrādās grupa vai indivīds, kura uzskatiem citos – arī būtiskos – jautājumos tu nepiekrīti?
Šķiet, visvieglāk ar senseno jautājumu par to, vai mērķis attaisno līdzekļus, tiek galā profesionālie politiķi – viņi ir elastīgi vispārākajā pakāpē. Ja kāds teiks, ka Latvijas situācijā "sarkanās līnijas" tomēr pastāv, un atsauksies uz "Saskaņas" konsekventu neiekļaušanu nacionālā līmeņa koalīcijās kā pierādījumu, tad atļaušos apgalvot, ka "līnija" ir maldinoša. Gan tādēļ, ka – varbūt cenšoties tam nepievērst publikas uzmanību, bet tomēr – sadarbība notiek Saeimas līmenī, gan tādēļ, ka "Saskaņa" jau krietnu laiku ir vara – nevis "mūžīgā opozīcija" – arī nacionālajā līmenī. Jo tas, kurš kontrolē naudas plūsmas un izmanto attiecīgas publicitātes iespējas teritorijā, kas pēc savas ietekmes ir puse no valsts, nav "tikai" pašvaldība.
Līdz ar to pašiem politiķiem būtiskāk ir tas, kurš no kārtējās it kā dīvainās, situatīvās alianses dalībniekiem gūst sev lielāko labumu. Piemēram, ja runājam par kultūras objektiem galvaspilsētā – mērs Ušakovs vai kultūras ministre Melbārde? Tāpat politiķiem ir būtiski situatīvo sabiedroto modeli uzturēt maksimāli atvērtu, lai vajadzības gadījumā varētu no "sabiedrotā" distancēties. Piemērs tam, kas notiek, ja tas neizdodas, ir britu liberāldemokrāti, kuriem viņu vēlētāji nepiedeva toriju inspirētās izmaiņas augstākajā izglītībā iepriekšējās koalīcijas laikā, pat ja citi liberāldemokrātu elektorātam būtiski jautājumi tika risināti.
Tas skanēs ciniski, bet vairumā gadījumu, kad kāda politiska grupa atsakās no sadarbības pat vienā jautājumā ar citu grupu, runa ir nevis par "sarkanajām līnijām", bet gan nevēlēšanos potenciāli palīdzēt konkurentam palielināt tā atpazīstamību un statusu. "Saskaņa" pēdējos gados norobežojas no t.s. krievvalodīgo radikāļiem ne jau tādēļ, ka neuzskata par iespējamu sadarboties ar viņiem tieši to radikālisma dēļ, bet gan tādēļ, ka uzskata viņus par saviem konkurentiem.
Nākas secināt, ka īslaicīgas alianses kā kompromisa problēma aktualizējas nevis starp pašiem politiķiem, bet situācijās, kad attiecības ar politiķiem tā vai cita jautājuma risināšanai veido nevalstiskās organizācijas (NVO) vai aktīvi indivīdi vispār.
Man, protams, ērtāk būtu tālāko analīzes mēģinājumu ilustrēt ar tādiem piemēriem kā arodbiedrību sadarbības līgumi ar atsevišķām partijām, tomēr tas nebūtu korekti, ja ņem vērā, ka pašam ir šādas izvēles pieredze. Proti, pirms pēdējām parlamenta vēlēšanām publiski aicināju balsot par Nacionālo apvienību (NA), uzsverot, ka arguments ir NA nostāja divos konkrētos jautājumos – pagaidu termiņuzturēšanās atļaujas un latviešu valodas lietojuma regulējums. Vienlaikus paturēju – un vairākkārtīgi esmu lietojis – tiesības citos jautājumos NA kritizēt. Vai tas man ļauj apgalvot, ka tā ir bijusi situatīva alianse, kas ļauj man norobežoties no NA situācijās, kad mūsu viedokļi atšķiras? Domāju, ka neatļauj vis. Jo tiem cilvēkiem, kuri alianses pieteikumu nofiksēja un ņēma vērā, nav jāiedziļinās, vai šī alianse ir bijusi situatīva vai "vispārēja".
Attiecīgi NVO vai indivīds nonāk diezgan neapskaužamā situācijā: no vienas puses, distancēties nevar, no otras puses, reāli ietekmēt alianses partneri arī nevar.
Te, protams, var teikt, ka tiešs aicinājums balsot ir diezgan specifiska forma; parasti alianses izpaužas "mīkstinātākā" veidā – kā sadarbības līgumi, kopīga paziņojumu/vēstuļu parakstīšana vai – vēl "mīkstāk" – kopīga atrašanās kādam NVO vai indivīdu interesējošam jautājumam (piemēram, demogrāfijai vai kultūrai) veltītā forumā, darba grupā utt.
Ja pret šādām situatīvajām aliansēm zināma piesardzīga vai pat noraidoša attieksme ir, tad pavisam maz jautājumu rodas, ja parādās vārdu savienojums "sabiedrības interesēm atbilstošs kopīgs projekts". Tas nekādi nav saistīts ar politiku – ko jūs! –, līdz ar to iepriekš aprakstītās dilemmas uz to neattiecas. Nu, nu...
Vai NVO, medijs, indivīdu grupa, kas saņem atbalstu (finansiālu, organizatorisku u.c.) no politiskas struktūras – piemēram, Rīgas domes, Ventspils pašvaldības utt. –, var apgalvot, ka sabiedrībai vajadzīgais (pieņemsim) mērķis šādu līdzekli attaisno un atbalsta saņēmējs var tīru sirdsapziņu norobežoties no citām atbalsta sniedzēja darbības izpausmēm? Domāju, ka nevar vis. Jo neatkarīgi no tā, kā tu pats uztver šo aliansi, tu ar tās starpniecību piedalīsies alianses dalībnieka tēla ("kultūras atbalstītājs", "atvērts vērtīgām iniciatīvām" u.c.) veidošanā.
Ja mēs "pieķeram klāt" sponsorēšanu – kas ir tipiska situatīva alianse –, tad nonākam līdz vienam no šizofrēniskākajiem Latvijas publiskās telpas elementiem. Proti, "pilsoniskā sabiedrība" prasa un pieņem naudu no struktūrām (enerģētikas, finanšu, transporta u.c. sektoru uzņēmumiem), bet a) uzskata, ka tas neietekmē tās attieksmi pret šīm struktūrām kopumā, b) uzskata, ka nodrošina savu objektivitāti, laiku pa laikam naudas devējus kritizējot. Jo vispār jau tie sponsori viņiem patiesībā nepatīk...
Tā teikt, atrodiet piecas atšķirības starp šādu situāciju un 15. gadsimtu, kad dažkārt visnotaļ talantīgi ļaudis, dažkārt ļoti vajadzīgiem nolūkiem prasīja naudu no aristokrātiem mecenātiem, par kuriem vienlaikus aiz muguras gan jau šausminājās vai vīpsnāja.
Problēma, manuprāt, ir tik nopietna, ka ir bezjēdzīgi kratīt pirkstu "kāda konkrēti" virzienā. NVO, indivīdu grupa attiecībās ar varu (politisko, finansiālo) ir situācijā, kas piedāvā divas "burvīgas" alternatīvas. Vai nu konstatē, ka neesi gatavs uzņemties atbildību par alianses partneri, un, visticamāk, atsakies no sava projekta plašā nozīmē, vai arī akceptē atbildību. Zināmā mērā zaudētājs tu esi abos gadījumos.
Jā, bet kurš teica, ka var bez "garoziņas"? Un te, šķiet, ir kāda fundamentāla problēma – vēlme vienlaikus būt kritiķim un aktierim. Ietekmēt politiku un vienlaikus saglabāt tiesības uz politisko "šķīstību", saņemt atbalstu savai darbībai un vienlaikus apgalvot, ka atbalsts ir gandrīz vai pašsaprotams un tas nekādas saistības nerada. Taisnības labad jāsaka, ka šāds uzvedības modelis nav specifisks vietējai populācijai; to pašu var fiksēt arī citās valstīs, bet iemesli šim modelim ir jau cita tēma.
Tātad manā versijā kompromiss par kompromisu ir: a) noteikt sev dažus kritērijus, kuru neievērošana tomēr liedz situatīvo aliansi (labāk, ja šādu kritēriju nav daudz, toties tie ir īsti), b) ja citādi alianse ir iespējama un tiek īstenota, rēķināties ar blaknēm.
1