Photo by David Taffet on Unsplash
 
Proza
14.09.2018

Sargs

Komentē
2

Pēkšņi noskaidrojās, ka ir jāstrādā. Līdz tam nevajadzēja, bet tad uzreiz vajag, turklāt pēc tam visu laiku. Tāpat vien tevi neviens nelaidīs dzīvoklī. Par naudu gan ielaidīs, bet visu laiku skatīsies, vai tev tā nauda ir. Ja nebūs, izgrūdīs uz ielas ar visām grāmatām un neizmazgātām biksēm. Un tas skaitās normāli. Gribēsi ar meiteni satuvināties, nāksies to darīt naktī kapos, jo pa dienu kauns, bet dzīvokļa taču nav. Satiku savu bijušo pasniedzēju, pasūdzējos, un viņa atzina: "Eiropā jaunieši tagad arī dumpojas." Sapratu, ka es neko nemāku darīt, varu vienkārši sēdēt kā sēne, kā arī lasīt grāmatas. Kāds pateica, ka apsargi ir kā prostitūtas – guļ par naudu. Es sapratu, ka vēlos būt par sargu. Proti, pagalam nevēlējos, bet izrādījās, ka vajag. Šo vārdu, kas sākas ar "v", es joprojām nesaprotu un nepamanu, tāpēc skatos, kā rīkojas citi, un visu laiku brīnos.

Izrādījās, ka apsargus apmāca būt par apsargiem. Cariskajā Krievijā prostitūtām izsniedza speciālas kartītes, savukārt sargiem joprojām izsniedz sertifikātus. Sākumā pasniedz teoriju, tad praksi. Teorijas daļā stāstīja par likumiem un tiesībām, prakses daļā demonstrēja, kā aizturēt cilvēku, sasiet viņu ar siksnu, ja pa rokai nav roku dzelžu, atņemt nazi, kas patiesībā nav iespējams, kā arī izrauties no viņa, ja šāda nepieciešamība rodas. Trenerim bija spilgti dzelteni papēži kā Jāņu siers, tikai bez ķimenēm. Viņš teica, ka mēs strādāsim ar cilvēkiem, tāpēc veikalā tantiņai, kas vēlas precizēt maizes cenu, uzreiz pa galvu sist nedrīkstam. Viņš bija policists, un viņa pleca locītava aktīvi pretojās šādai lietu kārtībai – jau deviņas reizes plecs bija pametis iesēdēto ligzdu, atstādams treneri bezpalīdzīgu izšķirošā mirklī. Viņš šo sabrukuma mirkli demonstrēja, atveidodams izmisuma grimasi un turot vienu roku ar otru, turklāt tā fatāli plivinājās kā Aisedoras Dunkanes šalle. Tagad gan viņam ir izoperēts plecs, tas vairs nekur nevar likties, tāpēc tā īpašnieks bezbailīgi pielieto spēku. Pirms ielauzties kādā dekadentu pārpildītā ūķī, policistu grupa palaiž pa priekšu savu ledlauzi, nepielūdzamo bokseri, kurš mēdz sākumā neitralizēt pirmo dzīvoklī sastapto ar sitienu žoklī. Treneris uzsvēra, ka bīstamākie ir tie, kuri ir salietojušies, viņi mēdz pēc neizdevušās neitralizēšanas neizpratnē pavaicāt: "Kāpēc jūs man iesitāt?" Treneris gan nekad nebija saticis ne Šerloku Holmsu ar viņa gandarījuma ampulu, ne Oldesu Haksliju ar tā atvadu varavīksni, kurš pirms nāves palūdza sievai LSD devu, nevis eskimosus ar mušmirēm, ne Meinardu Fērgusonu, kurš spēlēja uz jumta trompeti, kaktusa ieaijāts, ne arī citus priekpilnos, gavilējošos, svinošos subjektus, kuri bija no viņa tāli kā bērnības mīļākais dinozaurs no pieaugušo dzīves.

Topošie apsargi pārsvarā bija padzīvojuši onkuļi, daži ar caurumu zeķē. Tie kautrīgi stāvēja rindā sviedru piesmakušā pagrabiņā, klausījās trenerī un grasījās kļūt par sudoku ekspertiem kādā būdiņā ar vienu spuldzīti, kurā kāds reizēm ielūkojas caurlaides meklējumos. Iespējams, viņi grasījās beidzot ķerties klāt Valentīnam Pikulim un pēdīgi izlasīt visu viņa iznērsto. Tā bija senioru tuvcīņa, treneris demonstrēja paņēmienus hiperbolizēti lēni, gluži kā piedaloties Bolivudas filmas uzņemšanā, kā arī tik saudzīgi, it kā gatavotu mūs ar tuberkulozi sirgstošu dzērvju protesta gājiena arestam. Daži dalībnieki arī no tā iemanījās drusku nosvīst un sajust izsalkumu, ko uzskatīja par veiksmīga treniņa pazīmi. Vēlāk notika eksāmens, kurā vajadzēja atrādīt iemācīto. Apsargu vienotajā eksāmenā man par partneri trāpījās meitene, kurai laikam bija bail no onkuļiem, jo no visiem klātesošajiem viņa izvēlējās vizuāli visjaunāko cilvēku. Meitene pajautāja, vai es zinu, kas ir Kabala. Es atteicu, ka tikai vienreiz bārdas dēļ tiku noturēts par hasīdu, pārējās reizes par Bin Ladenu, bet vairāk tomēr interesējos par budismu. Aizturēšanas performance iekļāva arī situāciju, kurā partneris bija jāsaķer aiz krūtīm un tam savukārt bija mudīgi jāizraujas no agresīvā tvēriena. Mācību laikā biju trenējies tikai uz onkuļiem, kurus tvēru maigi, ņemot vērā viņu trauslo, izkaltušo kondīciju. Pēc taustes viņi bija dobi kā čelli, un eksāmenā delikātā pieeja lieti noderēja, jo automātiski saķēru aiz krūtīm arī meiteni. Tikai sajutis krūtis rokās, es sapratu, ka viņa nav onkulis. Par laimi, viņa tik ļoti uztraucās par pašu eksāmenu, ka žestu interpretēja bezpersoniski. Citādi nāktos pirkt rafaello, maksāt par viņu restorānā, uzzināt par tēvu policistu, četrus gadus veco meitiņu, teikt, kuras smaržas viņai piestāv vairāk, bezcerīgi pārliecināt, ka viņa ir skaista, mosties no fēna skaņām, ēst negaršīgas karbonādes, kuras nedrīkst kritizēt, un vērot, kā viņa bez iemesla raud. Tad viņa piedzertos no vermuta un paliktu pa nakti pie draudzenes, bet draudzene nez kāpēc gribētu, lai es arī viņu saķeru aiz krūtīm.

Pirms teorijas eksāmena mums piekodināja, ka komisijā tupēs viens sirms policists, kura virsuzdevums un aicinājums ir bojāt cilvēkiem dzīvi. Viņam bija stings un nepielūdzams pitona skatiens, savam upurim viņš piezīdās kā Kuršu kāpas iedzīvotājs vārnai. Pārzinādams onkuļu teorētiskās sagatavotības vājās vietas, viņš atkārtoja nepārspējamu žestu no dienas dienā – no kabatas vilka ārā F1 mācību granātu, kas upuri paralizēja uz vietas. No biežas izmantošanas granāta bija zaudējusi krāsu un sākusi laistīties kā Brēmenes muzikantu pieminekļa ēzeļa deguns, kam visi vēlas pieskarties. Kārtējam onkulim nu bija jāpaskaidro, kāda ir apsarga rīcība saskarsmē ar šo biedējošo priekšmetu, un tā nebija improvizācijas teātra arēna. Prāti sāka krakšķēt un ļodzīties, šausmu sviedri pilēja uz pulētās granātas.

Pēc eksāmena nokārtošanas kāds ierosināja atzīmēt sertifikāta iegūšanu vietējā kafejnīcā. Viens onkulis, iedzēris šņabi ar ābolu sulu, vaicāja, vai esmu lietojis narkotikas un kā tas ir. Gandrīz identisks jautājums bija iekļauts arī darba pieteikuma anketā, kas pēc laika bija jāaizpilda. Anketā bija jautājumi par vectēva sodāmībām, aicinājums norādīt galvas un rokas apkārtmēru, bet tad, pašās beigās, tika pavaicāts, kādas ir manas attiecības ar narkotikām. Piedevām tika prasīts uzskaitīt, kādas tieši ir lietotas, ja jau ir. Ne onkulim, ne anketai es nebiju grasījies atteikt, tāpēc sastādīju sarakstu alfabēta secībā. Bet darbu atteica. Iespējams, nepietiekoši precīzi norādīju rokas apkārtmēru.

Nākamajā potenciālajā darbavietā mani sagaidīja objekts, ko pieņemts saukt par vīrieti. Viņam bija buldoga kakls ar biezu saplacinātu ķēdi, atpogāts balts krekls, žokļi, kas varētu būt izveidojušies no konstanta košļājamās gumijas patēriņa pat miegā, spicas kurpes un mati, kas atgādināja nēģus želejā. Es nodomāju: "Ā, redz, tas ir vīrietis." Jādomā, līdz šim viņš pārsvarā sastapa kandidātus fosilā vecumā, tāpēc es izraisīju neviltotu interesi. Izrādījās, ka zinu dažus vārdus angliski, viņa acīs iedegās izbrīna un pietātes uguns. Un mani nosūtīja uz labāko iespējamo firmas objektu jeb Eiropas māju. Pirms tam noliktavā bija jāsaņem zils formastērps. Tradicionāli augumā gari cilvēki ir tievi kā skudrulāča mēle, tāpēc nevienas bikses man neder – ir milzīgas, bet īsas, ir šauras un garas. Šoreiz tās bija tik lielas, ka nācās apsiet sevi ar siksnu kā kartupeļu maisu.

Eiropas mājā bija seši stāvi, kurus caurdur lifts ar vitrāžas cepuri šahtas virsotnē. Apsargu kambarītis arī bija šahtai līdzīga telpa ar augstiem griestiem, vairākiem kameru monitoriem un lodziņu. Ikreiz, kad kāds atvēra ārdurvis, lodziņā ielauzās caurvējš, kas nogāza tur preventīvi saliktus kartona žurnālus. Tajos bija jāreģistrē apmeklētāji, kuru balsis logs spītīgi slāpēja, bet pārjautāšana viņus neizbēgami nogurdināja un sadusmoja. Darbu maiņās savā starpā dalīja vairāki kolēģi, bet galvenais bija objekta vecākais apsargs, vārdā Aleksandrs. Viņš bija vienmēr noguris un ticēja, ka ir viltīgs un māk iekārtoties dzīvē. Vairāku gadu laikā viņš nerunāja ne par ko citu kā par savu sievu, mašīnu un cenu pieaugumu (pārsvarā cigarešu un benzīna). Es nevaru pārliecinoši apgalvot, vai viņš mani jebkad vispār bija pamanījis. Aleksandrs apprecējās, jo viņam nebija ienācis prātā, ka var neprecēties, viņš nekad nebija saskāries ar šādu informāciju. Kāzu bildēs, ko viņš rādīja, līgavainis bija ietērpts baltā uzvalkā, kas bija jāīrē, un vispār bija jāaizņemas nauda, lai dzīres izdotos. Tiesa, ar to problēmas tikai sākās. Sieva uzreiz sākusi viņu terorizēt ar pieaugošām prasībām, bet Aleksandrs tikai gribēja, lai viss ir labi. Viņš sūkstījās, ka pēc divām vai trim diennakts maiņām vēlas pasēdēt mājās, varbūt iedzert kādu pelnītu glāzīti vai divas, bet tad sievā iemiesojās pats nelabais. Viņa pieprasīja naudu, mašīnu, bērnu, kā arī to, lai vīrs vairāk laika pavada mājās. Saraucis pieri, Aleksandrs nemitīgi domāja, kā šīs prasības sakausēt ar realitāti, un savā strupceļa apjausmā viņš varētu kalpot pat par Rodēna modeli. Tad tiešām parādījās bērns, Aleksandrs ar sievu sāka runāt pa telefonu, izmantojot saikli "bļa" vēl biežāk, loki zem viņa acīm tuvojās ametista tonim, bet kontrabandas cigarešu izvēle liecināja par citām prioritātēm ģimenē. Ja viņš neklausīja un nerīkojās, kā sievai labpatika, tā mēdza viņu iekaustīt ar elkoņiem pa nierēm. Darbā viņš centās aizmirsties ar datorspēļu un totalizatora palīdzību. Vienai datorspēlei ar viduslaiku stilistiku viņš veltīja vismaz divus gadus savas realitātes, bet par alķīmiķi tā arī nekļuva, toties savu personāžu pēdīgi kādam pārdeva un nopirka automašīnai jaunus diskus. Tos viņš man rādīja, un izskatījās, ka lepojas. Viņam bija arī kāju sēnīte, ko Aleksandrs mēģināja apkarot, bet nesekmīgi. Vēl viņam kāds uzdāvināja metāla šķiltavas, kurās visu laiku beidzās degviela, bet tas netraucēja viņam ar tām visu laiku žvadzēt kā bruņiniekam ar piešiem un teikt savu parasto: "Vakar iedzēru pa dienu šņabuli, gribēju atpūsties. Bet sievai tas ļoti nepatika. Sāka nākt virsū un bļaut, ka es neko negribot, bet viņa, redz, gribot ceļojumā."

Otrs kolēģis atgādināja sumo cīkstoni, turklāt elpojot viņš klusi šņāca kā mopsis un runājot reizēm izlaida no mutes mazus siekalu burbulīšus, kuri lēnām planēja uz viņa platajām speķainajām biksēm. Žeņa uzskatīja, ka viss ir slikti. Eiropas mājas darbinieki viņam šķita liekēži, darba tirgus likās korupcijas akacis, visas sievietes pērkamas, bet viņš pats nevienam nevajadzīgs, jo pasaule ir netaisnīga. Vienbrīd viņam sākās problēmas ar prostatu, Žeņam bija jādodas uz "izslaukumiem" un jāuzklausa ārsta padomi neaizrauties ar onānismu un atrast sev sievieti. Vienu viņš patiešām uzgāja, bet tā neesot ļāvusies seksam suņu stilā reliģiskas pārliecības dēļ, tāpēc attiecības izjuka - acīmredzot Žeņa nevarēja iztikt bez tā. Viņam patika daudz ēst, turklāt reiz es piedzīvoju, kā viņš izgrebj no trauciņa mērces pārpalikumus ar tuklo pirksteli un tad to aplaiza. Plastmasas ēdiena trauciņi bija viņa stihija, to viņam vienmēr līdzi bija prāvs daudzums. Ja Žeņu pa ceļam uz darbu kāds iegrūstu upē, viņš nevis noslīktu, bet peldētu uz trauciņu plosta un sūdzētos līdakām un zilspārēm par zemo atalgojumu. Savā darba postenī viņš regulāri ēda dažnedažādas substances un nespēja saprast darbinieku sākumā delikātos, tad pavēlošos aizrādījumus. Borščs ar smadzeņu kauliņu, akts ar sarkanu pilienu salūtu, viņaprāt, bija estētiski pievilcīga aina. Ja darbiniekiem vajadzēja palīdzību, pirms Žeņas rīcības sākuma viņi saskārās ar garu nopūtu, kas sagatavoja sargu necilvēciskai piepūlei. Galu galā Žeņu tomēr atlaida par komunikācijas prasmju trūkumu un neiecietību, kas tikai apstiprināja viņa tipisko: "Visiem patiesībā uz tevi ir nospļauties."

Trešais kolēģis bija apveltīts ar Poddubnija torsu, pa durvīm viņš varēja ienākt tikai sāniski un smēķēja cigārus. Reiz maiņas beigās viņš atstāja aiz sevis Skype saraksti ar sievu, kurā nejauši ielūkojos. Juris interesējās, vai viņa mājās ir viena. Sieva kādu brīdi neatbildēja, tāpēc viņš tai nosūtīja sarakstē vismaz divdesmit dusmīgus sarkanus smaidiņus ar ragiem. Tad Juris pēkšņi sāka aizrauties ar islāmu, fotografēties ar Kalašņikova automātu. Sievu viņš ātri vien pameta, jo sāka uzskatīt par netiklu, bet pats manāmi radikalizējās. Reiz mēs ar viņu ieelpojām hēliju, lai runātu multfilmu varoņu balsīs, gāzes balons bija palicis Eiropas mājā pēc kāda bērnu pasākuma. Tajā brīdī man likās, ka Juris atmaigst, bet tad viņš pateica: "Tu vari būt labs cilvēks, bet tāpat būtu labi, ja tu pieņemtu islāmu." Tiesa, to viņš teica, jau izpūtis visas hēlija paliekas. Pēc daudziem gadiem es negaidīti uzskrēju Jura kapam, tur viņš attēlots ar drūmu seju pusmēness kompānijā. Ceru, ka tagad viņš bauda nevainīgu daiļavu kompāniju kā Hefners, bet nu jau legālā zīda halātā.

Ceturtais kolēģis bija maziņš un briļļains. Cilvēki lielā mērā sastāv no ūdens, bet Edgars gan sastāvēja no seksa. Viņš teica, ka precoties apzināti izvēlējies sievieti no laukiem, lai pats viņai visu varētu iemācīt. Es apvaicājos, ko tieši viņš licis apgūt, izrādījās, ka oliņu laizīšanu. Tomēr ar to viņam tāpat nepietika, Edgars ar saldmi atcerējās attiecības ar kādu padzīvojušu skolotāju, ar kuru viņi kādreiz ļāvušies alternatīvai divvientulībai. Viņš bagātīgi dalījās ar pieredzi: "Padzīvojušas sievietes māk vīrieti apmierināt. Jauni skuķi ir kaprīzi, negrib rīt, nekas viņām nepatīk, jūtas kā princeses. Bet tās vecākās var viegli piedabūt parakstīties arī uz ko neierastāku." Atminoties par minēto skolotāju, Edgars piemiedza acis un atcerējās, kā viņš devās uz tirgu un nopirka tur milzīgu gurķi. Viņa briļļu stikli daudzsološi spulgoja. Es pārstāju elpot, nospriedis, ka viņš iebelzīs ar gurķi dāmai pa pieri, bet veltīgi - tas bija domāts citiem mērķiem. Es bikli apvaicājos: "Bet kāpēc vajag tieši gurķi?" Viņš paskaidroja: "Jo lēti." Un tiešām, viņam piemita spēja skaitīt naudu, domāt par nākotni, iemaņas "sarunāt" lietas, spēks tikties ar vairākām sievietēm paralēli. Varbūt tāpēc, ka viņš bija maziņš un sirds viņam dauzījās ātri kā cirslītim. Jo, piemēram, zilonim sirds pukst vien dažas reizes minūtē.

Apsardzes firma regulāri mēģināja darbiniekus kontrolēt un pieķert, lai samazinātu algu, tā bija viņu reliģija. Kontrolieri mēdza ierasties naktīs, kad visi darbinieki bija prom un ārdurvis bija aizslēgtas. Tad vajadzēja pastumt trīs krēslus zem galda, lai konstrukcija neatgādinātu migu, censties savilkt pēc iespējas mundrāku seju un skriet atslēgt viņiem durvis. Kontrolieris skatījās virsū pētoši un vērtējoši kā lombarda augļotājs uz ķīniešu vāzi. Tad es atklāju, ka var nogulēt kāju un sajust fantomvilšanos, proti, mēģināt iet, bet nekavējoties atskārst, ka tev nav varas pār kāju. No malas tas izskatījās kā reibums vai triekas rezultāts. Reizēm pēc čerkstošās balss vai uz džempera piedurknes neveiksmīgi nogulētā vaiga, kas izskatījās kā kāpurķēžu traktora šķērsota tundra, kontrolieris nojauta, ka tu esi atļāvies iemigt, bet tiešu pierādījumu viņam nebija. Kā gliemis, kas izbāž no smiltīm sifonu un testē gaisu, kontrolieris mēģināja noteikt, vai darbinieks ir lietojis alkoholu. Reiz viens kaut ko nelāgu saoda un man nācās rakstīt paskaidrojumu, ka todien biju ēdis biešu auksto zupu ar kefīru, dzēris Ulmaņlaiku kvasu un Bitnera balzāmu. Viens kontrolieris bija īpaši neciešams. Viņš bija īpaši maza auguma, gandrīz punduris, gludi skūtu galvu, turklāt tai pāri pa diagonāli stiepās dziļa rēta. Un es sapratu tās likumsakarīgo izcelsmi, kad knēvelis mani pieķēra nakts vidū bez kaklasaites. Tas bija pārkāpums, par kuru viņš izrakstīja brīdinājumu. Pēc vairākām līdzīgām epizodēm sāku redzēt uzmācīgas vīzijas, kā uzlieku viņa elkoņa locītavu uz ietves apmales un uzlecu tai virsū ar visu svaru. Vēl es gribēju izdurt kontrolierim acis kā cars Barmam un Postņikam. Viņa veselības garants bija tikai mana labā audzināšana.

Naktī pie Eiropas mājas durvīm cilvēki ļoti bieži nokārtoja savas dabiskās vajadzības. Izgājis pievakarē uzsmēķēt, es redzēju puskailu dāmu barus, kuras ar plāksteriem aplīmētiem papēžiem vilkās mājup no Vecrīgas. Viņas atgādināja drozofilas pēc vīna peldes. Ja pa ceļam pagadījās Eiropas māja, kuras durvis atradās seklā nišā, ar to pietika, lai mušiņas atkailinātos un pačurātu uz kāpnēm. Ziemas laikā sekas tika sala iemūžinātas, un no rīta mājas darbinieki bija to liecinieki. Kameru ierakstos pēc tam varēja analizēt čurāšanas paradumus, un pārsvarā akta ātrums manī izraisīja izbrīnu un patiesu cieņu. Bija arī tādi, kas vēma uz kāpnēm un durvīm. Daži turpat aizmiga embrija un citās pozās. Es sargāju Eiropu no nolaupīšanas, bet viņi gulēja tās klēpī un jutās pieņemti. Tiesa, ja ārā bija vēss, nācās zvanīt ātrajai palīdzībai un tad embrijus no mājīgām vīzijām atmodināja nevis vecmāte, bet ožamais spirts.

Vienīgais Eiropas mājas darbinieks, kurš ar mums komunicēja vārda tiešā nozīmē, bija saimnieciskās nodaļas vadītājs un šoferis. Viņam visvairāk nepatika, ja kāds pagalmā aizņēma viņa auto vietu, kas gan bija atzīmēta kā konkrētam numuram piederoša. Tad viņš piedzina savu auto cieši klāt upurim, neļaudams tam aizbraukt. Kamerās redzēju, kā pēc laika upuris ierodas, noplāta rokas un nokārtu galvu dodas pie manis. Es zvanīju šoferim, viņš demonstratīvi gausi gāja uz mašīnu, lai atbrīvotu ceļu noteikumu pārkāpējam. Daudzi mēdza atstāt automašīnu pretī vārtiem uz ielas, nosprostojot izbrauktuvi. Vajadzēja skriet un rādīt uz vārtiem, kuri tika pamanīti, tikai ja uz tiem norāda ar roku un nosauc par vārtiem, citādi tie bija autobraucējiem neredzami. Ja nejaušais ciemiņš paguva pamest automobili, varēja piezvanīt policijai. Taču tā nekad nebrauca uz izsaukumiem, izņemot gadījumu, kad kolēģis sameloja, ka kaut kāda augsta ranga Eiropas amatpersona nevar izbraukt no pagalma. Vajadzēja pacietīgi gaidīt, kad aklais vai nekaunīgais cilvēks rīkosies atbilstoši savai misijai – atgriezīsies un aizbrauks. Viens pateica, ka viņam nav, kur likt mašīnu, tāpēc viņš to atstājis pretī vārtiem. Vēl Eiropas māja ieviesa karogus pie ieejas, bet šoferis sekoja, lai tie neaptinas ap kātu. Kad tie tomēr aptinās, viņš nāca pie manis ar paceltu rādītājpirkstu kā muhamedāņu priesteris un teica: "Karogi!" Tas nozīmēja, ka vajadzēja atliekt speciāli izsniegtu teleskopisko nūju un tīt karogus vaļā. Vakarā karogi bija jānoņem, lai kāds tos nepaņem kā suvenīru. Tad vēl pielika invalīdu zvanu pie durvīm, bet to spaidīja tikai gar māju ejoši bezdomu bērni, kuri, kā teica Harmss, labākajā gadījumā ir ļauni večuki. Tādos mirkļos zvans bezjēdzīgi dārdēja Eiropas mājas gaitenī, atbalsojās no sienām, bet nevienam invalīdam no tā nekļuva vieglāk.

Pievakarē bija jāslēdz ciet arī vārti, lai neviens neiekļūst pagalmā. Dienā tur mēdza ieklīst nejauši cilvēki, kuri apjuka no eju labirinta. Viens samulsa tiktāl, ka mēģināja tur paslēpt savu somu. Vērojot viņa gaitu kameru monitorā, varēja noprast, ka viņš rīkojas ar pārliecības trūkumu. Devos pie aizdomīgā subjekta un pavaicāju, kas tā par somu, bet viņš atbildēja, ka tajā ir upeņu sula. Atvēra, parādīja, un tā tiešām bija upeņu sula burkās. Vīrietis nezināja, kur to lai liek, līdz starppilsētu autobusa reisam viņam bija divarpus stundu laika. Kāds cits ar lukturīti pagalmā krēslas stundā meklēja zobārstu. Reiz nakts vidū viens no mājas darbiniekiem vēlējās izbraukt ārā no pagalma un par vārtu atslēgšanu ielika man saujā divus latus. Es teicu, ka nevajag, bet tad sapratu: "Ā, es taču esmu apsargs." Viņš piemiedza ar aci un aizbrauca. Kāds cits garāmgājējs dienas laikā bez redzama iemesla salieca iebrauktuves barjeru un devās tālāk savās gaitās. Barjera bija saliekta augšup, atgādinot žestu ar vidējo pirkstu. Tika pieņemts lēmums to saīsināt kā šķirnes suņa asti, un kopš tā laika barjera izskatījās nožēlojami.

Īpaša uzmanība bija jāvelta drošības jautājumiem. Jārīko mācību evakuācijas, lai konstatētu, ka darbinieki tāpat neatceras, kuras kāpnes jāizmanto ugunsgrēka gadījumā. Mūsu reakcijas pārbaudei apsardzes firma sūtīja aizdomīgas paciņas uz Eiropas māju priekšnieka apmeklējuma laikā. Piemēram, tika atsūtīta saņurcīta, ar eļļu notriepta aploksne ar uzrakstu arābu valodā. Aploksne varēja uzkrītoši smaržot pēc mandelēm un nevis tāpēc, ka priekšniecība lutināja sargus ar marcipāniem, bet gan tādēļ, ka sprāgstviela C-4 mēdz šādi smaržot. Apsargs nav zibenīgi norobežojis visu ēku ar sarkanu lenti un izsaucis sapierus, tātad sekoja kārtējie brīdinājumi un draudīgi pakratīts pie deguna pirksts. Taču, kad kāds patiešām nometa pie vārtiem melnu somu un aizgāja, tas patiesi izskatījās draudīgi. Policists, kurš atbrauca uz izsaukumu, pienāca pie somas, atpogāja to un vienkārši ielūkojās iekšā. Iespējams, viņš todien bija sastrīdējies ar sievu un vēlējās nomirt. Varbūt viņš bija pavadījis mēnesi atvaļinājumā ar savu mazgadīgo dēlu, šķirstīdams komiksus, un neviļus sāka ticēt, ka ir transformeris.

Eiropas mājas bibliotēku apmeklēja dažādi ļaudis. Viens apgalvoja, ka viņu sauc Ēziks Paško, kaklā viņam bija iekārta ikona kā Ivanam Bezdomnijam, pats viņš bija maziņš un līks kā virs āderes augoša priede. Reiz es redzēju, kā viņš pie Brīvības pieminekļa saka runu un raud. Runāja viņš pārsvarā nesaprotami, gaudojot un ķērcot, turklāt bija nenosakāma dzimuma. Viendien viņš mēģināja no bibliotēkas iznest avīzi "Financial Times", bet tā nebija iznešanai paredzēta, tāpēc bibliotekāre pasauca mani palīgā. Ēziks bija iebāzis avīzi maisā ar vēl duci bezmaksas bukletu. Pret makulatūru Ēziks izjuta īpašu vājību, iespējams, viņš ar to kūra "buržujku". Es piegāju viņam klāt un teicu: "Labdien! Cienītais, jūs nevarat nest prom šo avīzi. Vēlams atdot to labprātīgi, lai man nav jāpielieto fizisks spēks." Uz avīžu zagli šāda racionāla pieeja neatstāja vēlamo iespaidu. Viņš sacīja, ka nesaprot latviski, un poza liecināja, ka avīzi viņš atdot negrasās. Tāpēc nācās aizlauzt viņam roku, kurā bija maiss, un konstatēt, ka atrullēt vaļā mazos pirkstiņus nav iespējams. Es parāvu maisu nost, Ēzika sažņaugtajā dūrītē palika tikai rokturi, izvilku avīzi un atdevu darbiniecei. Viņa gan steigšus atnesa citu maisu ar Eiropas simboliku, bet uz likumpārkāpēju notikušais iedarbojās apgaismojoši – viņš pēkšņi sāka saprast un lietot latviešu valodu. "Žandarms!" viņš izplūda asarās. Tam sekoja ilgs monologs, kurā skanēja piktuma, vilšanās un žēlabu notis. Darbadienas beigās viņš sagaidīja bibliotekāri pie durvīm un nācās viņu drusku pavadīt, jo Ēziks alka pēc atriebības. Vai, iespējams, mīlestības, jo citu bibliotekāri viņš reiz bija nomutējis.

Viena pēc skata lietišķa apmeklētāja sāka joņot pa telpu cikliski kā bite, kura vēlas izstāstīt par uzieto griķu ziedu pļavu. Ņemot vērā, ka telpās tajā mirklī notika televīzijas tiešraide, mani palūdza viņu izstumt ārā. Es mēģināju laipni paskaidrot, ka riņķot ir neadekvāti, bet viņa pajautāja: "Kāpēc jūs uzskatāt, ka tas ir neadekvāti?" Pēc neauglīgām pārrunām es viņu vienkārši izgrūdu ārā pa durvīm, bet sieviete negrasījās padoties, viņa centās iebakstīt man ģīmī ar lietussargu. Par spīti vēlmei riņķot telpās, viņa nonāca uz ielas, kur nelabā balsī iekliedzās: "Tu esi latvietis vai neesi?! Paskaties uz manām kājām!" Paskatīšanās uz kājām gan neieviesa šajā situācijā ne kripatiņu skaidrības.

Vēlme tikt klāt amatpersonām, kuras saistītas ar Eiropu, dažos indivīdos bija tik dedzīga, ka šāda iespēja bija pamatoti liegta. Viens onkulis rakstīja iesniegumus katru dienu, turklāt krieviski, ar iestarpinātiem lamuvārdiem un no sirds cerēja uz atbildi. Kad viņam teica, ka iesnieguma formai ir būtiska, reizēm pat izšķiroša loma tā nonākšanā pie adresāta, viņš sāka vicināt dūres un draudēt, kā arī visus apsaukāt par birokrātiem. Par laimi, drīz viņš pārslēdzās uz netālu esošo banku, devās tur ik dienas un vienkārši stāvēja. Tika izsaukta policija, bet tā nespēja aizliegt viņam ereģēt. Savukārt, viena dāma, kas arī rakstīja bezgalīgus iesniegumus, bija diametrāli pretējas dabas. Viņa bija klusa, bikla un smaidīga. Viendien es neizturēju un sāku ar viņu runāt. Un tante pēkšņi sacīja: "Varam iet pie manis uz mājām, uzcepsim kartupeļus!"

Pasākumus nereti apmeklēja padzīvojuši vīrieši paššūtās, pašizgudrotās militārās formās vai lietusmēteļos. Viņi mēdza paprasīt manu vai kāda cita vārdu un uzvārdu, pierakstīt to blociņā ar nodilušu zīmuli un daudznozīmīgi aiziet prom. Tādi onkuļi var uzrakstīt grāmatu, paši to izdot, apejot korektora kabinetu, un tad to visiem dāvināt pie katras izdevības. Grāmata var saukties "Mana interesantā dzīve". Tādas šķirnes onkuļi spēj dibināt politisko partiju tādiem pašiem onkuļiem, izmantot vārdus "pakalpiņi", "rokaspuiši" un "kliķe". Reizēm viņi sola sist utainos arvien, skatiens viņiem ļauns un stāvs stiegrains, bet viņi zina, kā bija patiesībā. Vispār viņi un šaubas ir antonīmi.

Reizēm kāds paziņa palika manā darbavietā pa nakti, nokavējis pēdējo transportu. Ja pēkšņi ieradās kontrole, ciemiņš bija jāslēpj aiz lifta. Draugs Konstantīns mēdza atnest arī amfetamīnu, lai varētu izturēt nakti bez miega, kā arī padiskutēt par sirdsapziņas koncepcijas izcelsmi un suprematismu. Viņš lietoja palīgvielu intravenozi, bet es šņaucu, būdams pārliecināts, ka potes ir kaitīgas. Tad līdz rītam šaurajā telpā degunu pie deguna, viens otru pārtraukdami, strīdējāmies, un likās, ka šāda sesija ļāva katram nomest vismaz pāris kilogramu svara. Viena no šādām reizēm izvērtās par klaji intīmu. Konstantīns strīda degsmē paķēra no galda papīra lapu, varbūt vēloties ieskicēt sirdsapziņas uzbūves shēmu, taču no tās izbira mana pulvera porcija, ko biju pirmīt tur ielocījis. Viņš, protams, izdarīja to nejauši, bet atbildību sajuta nekavējoties. Pulveris bija izbiris uz viņa biksēm, tāpēc draugs sastinga un vienā laidā teica: "Es esmu niecība. Man nav tiesību eksistēt. Es esmu niecība." Kamēr viņš nodevās paššaustīšanai, man nācās šņaukt pulveri no viņa kājstarpes.

Ar laiku apsardzes firmas klaušas kļuva nepanesamas. Sākumā naktī ik stundu bija jāzvana uz speciālu telefonu, lai apstiprinātu, ka esi dzīvs. Pēc tam katrā stāvā viņi pielīmēja pie sienas čipu, pie kura ik stundu jāpieskaras ar ērmotu ierīci. Ņemot vērā, ka naktī visa ēka bija pieslēgta pie signalizācijas, šī darbība bija tikpat bezjēdzīga kā Intara Busuļa apsveikšana ar kārtējā bērna piedzimšanu ziņu portāla komentāros. Turklāt atšķirībā no apsveikšanas to nedrīkstēja nedarīt - par katru čipa izlaišanu draudēja naudassods. Tad tika izdomāts, ka apsargam cauru diennakti jābūt pie siksnas piestiprinātai makstij ar roku dzelžiem. Tas nozīmēja, ka vairs nevarēs gulēt uz muguras, ja mošanos ik pēc stundas un došanos fiktīvā apgaitā var definēt kā miegu. Vienlaikus firma pašindulģējoši ieteica darbiniekiem labi atpūsties, saudzēt sevi, iespējams, cerot pamodināt mūsos Stokholmas sindromu. Kolēģi formāli sastādīja vēlamos grafikus, bet slepus strādāja vairākas diennaktis pēc kārtas un vienā laidā lādējās, jo citādi nevarēja nopelnīt tam, ko viņi iztēlojās kā sev nepieciešamo. Tika rīkotas arī veselības pārbaudes, kuru ietvaros apsargiem vaicāja par viņu pašsajūtu homeopātiskās tradīcijās. Tad vēl fiziskās sagatavotības pārbaudes, kurās bāliem onkuļiem ar izvalbītām voblas acīm lika skriet un vienam otru drebelīgi arestēt. Man arī bija jāskrien no vienas sienas līdz otrai, tad atpakaļ, un vēlreiz. Es skrēju kā cirkulis, ausīs svilpoja vējš, un onkuļi dūca, jo biju visātrākais. Beigu beigās Eiropas mājas postenī aizliedza darīt jebko, nedrīkstēja novērst acis no monitoriem. Lai to nodrošinātu, firma ierīkoja kameru arī sargu kambarītī, un pēdējais brīvības bastions bija kritis. Kāds vēroja kādu, viņu pašu arī vēroja un vajadzības gadījumā sodīja. Noglāstījis gaiteņa flīžu izciļņus un vairākas reizes paraustījis ārdurvis, es pēdējo reizi izbaudīju smadzenītēs ierakstīto skaņu, kas lika lēkt sēdus nakts dežūrās, un devos prom. Jo gulēt par naudu var, bet negulēt – tā jau ir izvirtība. 

Tēmas

Rvīns Varde

Rvīns Varde ir šifrētājs un fotogrāfs, reizēm prozaiķis. Brīvajā laikā saista daba.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2