Izdevējs "Made in Family" un "Jāņa Rozes apgāds", 2013
Paņemot rokās grāmatu "AM. Saimes mūzika un kopābūšanas", īsti nezinu, no kura gala ķerties tai klāt. Izdevums sevī ietver mūzikas albumu, notis un dziesmu tekstus, kā arī īsus, ilustrētus ieteikumus ģimenes kopā būšanai. Kad vaicāju gandrīz čertgadīgajai un izteikti muzikālajai Martai "Ar ko sākam?", viņas izvēle, bez pārsteiguma, protams, ir mūzikas albums, kas pēcāk izrādās pareizais "gals".
Dziesmu un tekstu autori ir Vecvagaru ģimene, dziesmas ieskaņojusi prāva mūziķu komanda – solisti Dace Vītola, Gundars Grasbergs, Kaspars Vecvagars u.c. Mūzikas albums Martai iepatīkas ātri, un pirmā dziesma, kas jāatkārto vairākkārt, ir jautrs gabals par "Biz biz biz biz Māri", kam "laiks ir iet uz māju." Patīkami, ka dziesmu aranžējums nav aizvilinājis skanējumu pārāk tālu no ģitāru spēlējoša tēta dziedātas vakara gulētiešanas dziesmas savam bērnam. Man šo sajūtu būtu gribējies vairāk, un uz tādām domām mani vedina ģimenes uzsvēršana autoru darbā. Pašu Kaspara un Lauras Vecvagaru iedziedātās dziesmas "Pagalms" skanējums šķiet dzīvāks – ne tik pabeigts un noslēgts. Taču jāsaka, ka šīs sajūtas varētu būt arī personiskas un mazliet nostalģiskas, jo manis pašas bērnības viena no asociācijām ir ģitāru spēlējošs tētis. Katrā ziņā Marta dod priekšroku sparīgākajām no albuma dziesmām – "Zirga buča" un "Biz biz biz biz Māris" –, un ar manu nostalģiju tam nav nekāda sakara.
Neprecīzs saturam šķiet albuma paskaidrojums "saimes mūzika". Albumā iekļautās dziesmas lielākoties ir kā mammas vai tēta izdomāts stāsts, midzinot bērnu, vai uzdziedamas kādā brīdī, kad skumjāks prāts. Dziesmu melodijas nav izteikti sarežģītas, tomēr kopā izdziedāt tās varētu vien ļoti muzikāli izglītota un apdāvināta saime. Taisnības labad jāsaka – Martai atsevišķi dziesmu fragmenti "pielīp" ātri.
Kopā ar Martu, tverot dziesmas kā atsaucīgiem klausītājiem, secinājums ir viens – šim albumam ir pamats būt. Lai gan tas ir veidots stilistiski tradicionāli latviešu bērnu mūzikai, bez muzikāliem un saturiskiem izlēcieniem – kompozicionāli un noskaņas ziņā tas ir veiksmīgs.
Sarežģītāk ir ar grāmatu. Grāmatu ir ļoti grūti izlasīt un pat atrast veidu, kā to darīt. Dziesmu teksti, notis, padomi kopā būšanai rada ļoti saskaldītu iespaidu, jo kopumā vienots stāsts neveidojas vai arī to ir pārāk grūti "nolasīt." Tāpēc vieglāk grāmatu ir uztvert kā piedevu mūzikas albumam un šķirstīt, klausoties dziesmas. Šeit gan gribētos autoriem pārmest disharmoniju starp grāmatas izmēru un saturu. Grāmatas izmērs sniedz skaidru ziņu: šī ir bilžu grāmata ar tai atbilstošu saturu – ilustrētu stāstu vai dzejas izlasi. Ja šī grāmata potenciāli būtu vērsta uz dzejas izlasi, tad konkrētajā gadījumā tas ir sarežģīti, jo dziesmu teksti ne vienmēr var būt arī lasāmi kā dzejoļi un spēj šo slodzi izturēt. Autori starp dziesmu tekstiem "iestiprinājuši" ieteikumus ģimenes kopā būšanai – piemēram, izveidot baziliku stādu istabu, spēlēt ēnu teātri u.c. Daļa no šiem ieteikumiem ir saistīti ar dziesmu, piemēram, pēc dziesmas "Pasaka pasakas galā" autori mudina "taisīt pasakas", bet atsevišķās vietās šīs sasaistes nav. Tā gan, jāsaka, nebūtu galvenā problēma – runa ir par pašu principu kā tādu. Autori vairākkārt intervijās un grāmatā iesaka "pa logu izmest televizoru", kas simboliski atrisinātu kopā būšanas trūkumu. Man nav īstas pārliecības, ka šī ieteikumu forma atrisinātu problēmu, kuru grib atrisināt autori – kā ģimenei būt kopā un iemācīties būt kopā. Man šķiet, ka ģimenes kopā būšanā pats svarīgākais ir ļaut tam nepiespiesti notikt mazās lietās – baziliku siltumnīcā stāda vecmāmiņa, kāju (ne kājpirkstu) teātri rāda mājas renovētāji aiz loga, vannā šļakstīties var ar tukšām šampūna pudelēm... Tā būs neforsēta kopā būšana, kura nepaģēr priekšā teikšanu. Diezgan komisks gan ir fakts, ka dažus no "ieteikumiem kopā būšanai" savā ģimenē esam veikuši paši vēl pirms grāmatas turēšanas rokās, un pastarpināti rodas sajūta, ka esam dauzījušies "kā pēc grāmatas". Tas liekas kaut kā ačgārni nepiespiestajai brīvības sajūtai, ko ģimenei dod kopīgs radošs process. Cauri visam izdevumam ir skaidri jūtams, ka autoru Vecvagaru ģimenē šī plūstošā, dabiskā kopā būšana tiek praktizēta, un jācer, ka ne pēc burta, bet pēc būtības iedvesmosies šīs grāmatas lasītāji.
Praktiski lietojamāks šis izdevums būtu bijis, ja autori būtu izvēlējušies ilustrētu nošu izdošanu, kas papildinātu mūzikas albumu. Tas prasītu arī tehniskas izmaiņas grāmatas sējumā – tā, lai grāmatu būtu iespējams novietot, piemēram, uz nošu pults (esošo grāmatu izmantot šādā praktiskā pielietojumā ir apgrūtinoši). Kādam bērnu ansamblim vai mūzikas skolai šāds izdevums būtu ļoti derīgs, ņemot vērā dziesmu labskanīgumu.
"AM. Saimes mūzikas un kopābūšanas" sarežģīto struktūru kopā satur Lindas Jākobsones ilustrācijas un grāmatas grafika. Ilustratore izvēlējusies veiksmīgus krāsu salikumus un ļoti gudri izmantojusi tos visā grāmatā, nemainot no atvēruma uz atvērumu. Vieglums kolorītā, nepārspīlēts naivums stilistikā un akvareļa tehnika atbilst mūzikas albuma noskaņai, tādējādi visu izdevumu vēršot par kopumu. Marta dziesmu ilustrācijas tvēra ar prieku, lai gan – tad, kad skan mūzika, pie grāmatas nosēdēt ir grūti.
Grāmatas un mūzikas albuma nosaukuma abreviatūra "AM" paplašinājumā nozīmē "ar mīļumu". Kaut kādā mērā šis īsinātais, "sapresētais" nosaukums atbilst izdevumam – tajā mēģināts vienkopus salikt ļoti daudz, un idejas savstarpēji konkurē. Tomēr nozīmīgākais šajā projektā ir tas, ka Vecvagaru ģimene un viņu draugi paši savu kopā būšanu pagarinājuši līdz mūzikas albumam un grāmatai. Aizrautība ar ideju un tās īstenošana dzīvē ir tas, ko "AM. Saimes mūzika un kopābūšanas" māca tās lasītājiem un klausītājiem.
0